2017.26.06.

Pašapziņas valstiskums

 

   Pašapziņa ir suverēna garīgā izpausme. Tā pieder vienīgi attiecīgajam cilvēkam. Pašapziņa ir sevis apzināšanās un sevis apzināšanās saskarsmē ar ārējo pasauli. Pašapziņas priekšmets ir domas, jūtas, motīvi, instinkti, pārdzīvojumi, vajadzības, rīcība. Pašapziņa faktiski ir attiecīgā cilvēka apziņa. Cilvēkam nav citu apziņas veidu. Cilvēkam ir tikai tāds apziņas veids kā pašapziņa, kura ietekmē viņa dzīvi. Tāds ir ikdienišķais priekšstats par pašapziņu.

Taču pašapziņa var ietekmēt arī sociuma dzīvi. Pašapziņa var būtiski nosacīt tautas un tās inteliģences, valsts un tās valstiskuma kvalitāti. Pašapziņas problēma var izvērsties dziļā un arī sāpīgā sociāli politiskā problēmā.

Tā tas ir noticis mūsdienu Latvijā. Latvijas Republikas valstiskuma kvalitāti nelabvēlīgi nosaka latviešu varas inteliģences vienas daļas pašapziņa.

Cilvēka garīgā darbība virzās divējādi. No vienas puses cilvēks uztver ārējo pasauli, domā, pārdzīvo. No otras puses cilvēks analizē to, ko viņš ir uztvēris, domājis, pārdzīvojis. Analīzes rezultāts ir refleksijas. Psiholoģijā svešvārds „refleksija” apzīmē cilvēka pārdzīvojumu, sajūtu un pārdomu uztveršanu un apcerēšanu. Refleksijas ir svarīgas. Tam ir racionāls iemesls.

Pašapziņa ir skatīšanās uz sevi, kas sintezējās refleksijās. Bet tā nav vienkārša skatīšanās. Pašapziņa ir analītiski vērtējoša skatīšanās uz sevi. Ne velti skatīšanos uz sevi sauc par pašanalīzi. Skatīties uz sevi ir jāprot. Skatīšanās uz sevi prasa īpašu garīguma organizāciju. Skatīties uz sevi ir jāmācās un jāvingrinās.

To, piemēram, teicami saprata Rainis. Viņam no agras jaunības interesēja pašanalīzes metodika. Tas atspoguļojās jaunības dienasgrāmatā. Savukārt brieduma gadu pašanalīzi sastopam tekstu kopā ar nosaukumu „Refleksijas”.

Bet Rainis nebija vienīgais. XX gadsimtā pašanalīzes fenomens piesaistīja Rietumu daudzus rakstniekus ar Džoisu, Prustu, Virdžīniju Vulfu priekšgalā. Viņi izdomāja apziņas plūsmas (stream of consciousness) literāri māksliniecisko metodi.

Pašapziņas attīstība nav atkarīga tikai no paša cilvēka. Maziem bērniem vēl neesot refleksijas. Tā uzskata zinātne. Cilvēkā refleksijas rodas tikai zināmā vecumā. Tāpēc pašapziņas attīstība ietilpst audzināšanas un izglītības pienākumos. Pašapziņa ir organiski vienota ar pašvērtējumu, ko spēj būtiski ietekmēt audzināšana un izglītība. No vecākiem un skolotājiem lielā mērā ir atkarīgs, vai izaudzis kautrīgs, taktisks, paškritisks cilvēks jeb izaudzis nekaunīgs, uzpūtīgs, pašpārliecināts tips bez paškritiskuma.

Uz pašapziņu atsaucās citu cilvēku vērtējums. Saprotams, ne tikai vecāku un skolotāju vērtējums. Pašapziņā ir divi slāņi – reālais un ideālais. Vecāku, skolotāju, priekšnieku, darba biedru, draugu, radu, kaimiņu vērtējums koriģē abu slāņu proporcijas, sakārtojot reālā un ideālā savstarpējo atbilstību. Cilvēka paškritiskums ir spēja piebremzēt ideālo slāni un dzīvot saskaņā ar reālo slāni.

Latvijas Republikas valstiskuma kvalitāti nelabvēlīgi nosaka apstāklis, ka cilvēka vispārējās garīgās attīstības līmenis ir cieši savīts ar viņa pašapziņu. Ja cilvēka vispārējā garīgā attīstība ir piezemēta, tad ir iespējami divi pašapziņas varianti.

Pirmais variants ir šāds. Cilvēks pilnā mērā apzinās savas garīgās attīstības nepietiekamo līmeni un saprot tā kritisko vērtību. Cilvēks saprot, ka viņa domāšanas un izpratnes iespējas nav tik augstas, kādas viņš saskata citos cilvēkos. Viņš apzinās savas erudūcijas nepietiekamību, profesionālo iemaņu elementāro raksturu.

Respektīvi, cilvēks ir sevi objektīvi novērtējis un izvēlējies attiecīgu pašapziņas pozīciju. Viņš nav patmīlīgs. Viņš netiecās ieņemt augstāku stāvokli nekā viņš ir pelnījis sociālajā un profesionālajā hierarhijā. Tāds cilvēks kautrīgi, brīvprātīgi, apzināti ieņem sev piemēroto vietu dzīvē.

Sabiedrība pret tādiem cilvēkiem parasti izturās ar dziļām simpātijām. Pirmā varianta pārstāvjus var mīļi dēvēt par „parastajiem cilvēkiem”.  Viņi ir t.s. parastie cilvēki, kurus nākas aizsargāt, aprūpēt, cienīt. Dzīvē tā tas notiek. Tā tas notiek arī dzīves mākslinieciskajā spogulī – daiļliteratūrā. Tajā t.s. parasto cilvēku tēli ir veidoti ar dziļu iejūtību. Piemēram, tā tas ir pat mūždien īgnā Andreja Upīša romānos, bet ne tikai Blaumaņa, Poruka, Virzas prozā. Savas aukles, dzimtcilvēka, kultu izveidoja Puškins. Savukārt Rainis pievērsās proletariātam nevis kā šķiriskās cīņas avangardam, bet gan kā parastajiem cilvēkiem, kurus inteliģencei nākas aizstāvēt pret „veikalnieku” netaisnību.

Otrais variants ir šāds. Šī varianta pārstāvjus nākas nesaudzīgi dēvēt par agresīvajiem patmīļiem. Šī varianta cilvēki neatzīst sava attīstības līmeņa nepietiekamību. Viņi nevēlās dzīvē ieņemt sev piemērotu vietu. Viņi ir patmīlīgi, agresīvi, augstprātīgi, negodīgi. Viņu pārspīlētā pašapziņa neļauj kritiski izturēties pret sevi un uzklausīt citu cilvēku kritisko viedokli par domāšanas un izpratnes zemo pakāpi, erudīcijas trūkumu un profesionālo iemaņu niecību. Pārspīlētā pašapziņa veicina nekaunīgu cenšanos ar spēku (intrigām, mahinācijām, korupciju) izvirzīties hierarhijas priekšgalā, kā arī izplūst dažādās ambiciozās izdarībās, kad godkāre ir lielāka nekā cilvēciskā kvalitāte.

Ikdienas dzīvē agresīvo patmīļu paškritikas trūkums izpaužās mānijā būt visgudrākajiem un viszinošākajiem. Viņi vienmēr cenšās pirmie izbļaut savu viedokli par jebkuru jautājumu un tūlīt kategoriski pasludināt savu viedokli par vienīgi pareizo. Agresīvie patmīļi nav spējīgi ne par ko ieinteresēti brīnīties. Viņi nekad neiesauksies „Cik interesanti!”. Katru jauno informāciju šie tipi momentā pasludina par viņiem jau sen zināmu informāciju. Viņi nicīgi izturās pret aicinājumu mācīties, apmeklēt bibliotēku, lasīt grāmatas, faktus un terminus pārbaudīt enciklopēdijās un vārdnīcās, iepazīties ar citu darba pieredzi.

Valodas izvēlē šie cilvēki tiecās būt modīgi un gudri. Taču terminoloģiskās nekompetences dēļ lieto nepiemērotus jēdzienus un turklāt vēl nepareizā formā. Agresīvo patmīļu valoda ir piesārņota ar aplami lietotiem latviešu cilmes vārdiem un svešvārdiem. Viņi neuzskata par vajadzību atvērt ne mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu, ne svešvārdu vārdnīcu.

Otrais, agresīvo patmīļu, variants ir sastopams visos sociālajos slāņos. Visplašāk ir sastopams „politiķu” un valsts dažādu priekšnieku slānī, jo pēcpadomju laikā šajā slāni gudri un profesionāli kompetenti cilvēki netiek ielaisti. Iemesls tam ir viegli izskaidrojams.

Lieta ir tā, ka agresīvie patmīļi ļoti naidīgi izturās pret cilvēkiem, kuri ir pārāki par viņiem izpratnē, domāšanas vērienā, zināšanās, profesionālajā meistarībā, talanta apdāvinātībā. Agresīvajiem patmīļiem  piemīt instinktīvs naids pret gudriem, zinošiem, talantīgiem cilvēkiem. Agresīvo patmīļu enerģija parasti netiek veltīta darba pienākumu izpildei, bet tiek veltīta gudrāko un talantīgāko kolēģu izstumšanai, gremdēšanai, pazemošanai, nomelnošanai, melīgai kritikai. Par to liecina darbavietās smakojošās intrigas, nesaskaņas, konflikti. Darba vietā dominē attiecību skaidrošana. Galvenais ir kļuvis nevis darbs un tā rezultāts, bet gan patmīlīga kašķēšanās, vēloties godkārīgi piesavināties vislabākā darba veicēja slavu.

LR faktiski ir konstatējams agresīvo patmīļu triumfs – spīdoši panākumi. Agresīvie patmīļi ir visur – parlamentā, valdībā, iestāžu, departamentu, nodaļu vadībā, rektorātos, dekanātos, katedrās, institūtos, redakcijās. Tā tas ir noticis vadošo kadru kroplās izvēles dēļ.

Kadru izvēlē ļoti svarīgi ir pareizi izvēlēties struktūras vadītāju. Ja par struktūras vadītāju izvēlās agresīvo patmīli, tad tādus pašus agresīvos patmīļus viņš iebīdīs savā komandā un struktūra pārvērtīsies par agresīvo patmīļu midzeni. Turklāt struktūras vadītāja krēslā iesēdinātais agresīvais patmīlis savā komandā iebīdīs tikai par sevi vājākus darbiniekus.  Agresīvie patmīļi-priekšnieki savā pārvaldījumā nepieļauj nekādu konkurenci. Viņu pakļautībā strādājošajiem kadriem ir jābūt zemāka līmeņa cilvēkiem visos garīgajos parametros. Tas ir dzelzs likums. Tāpēc LR ir konstatējams agresīvo patmīļu triumfs. Sākums triumfam ir aplami izvēlētie struktūru vadītāji. Savukārt sākums triumfa sākumam ir „perestroika”. „Pārbūves” pelēkajiem kardināliem LR valsts amatos bija vajadzīgi vienīgi agresīvie patmīļi, kuriem tautas mantas izlaupīšana un tautas zombēšana ar „brīvību” un „neatkarību” nesagādāja nekādus morālos pārdzīvojumus.

Agresīvo patmīļu lielais skaits un neierobežotās iespējas piesārņot valsts institūcijas atsaucās uz latviešu tautas vērtējumu. Citādāk tas nevar būt. Katras tautas vērtējums vienmēr ir tās inteliģences vērtējums. Ne tikai radošās inteliģences, filosofu, rakstnieku, mākslinieku, vērtējums. Tradicionāli tautas vērtējumu nosaka valdošās elites (varas inteliģences) vērtējums. Valdošā elite ir tautas reputācijas un autoritātes radošais elements (demiurgs) un vispopulārākais tautas kvalitātes simbols.

Posted in blog | Komentēt

2017.23.06.

Tas, ko nepieciešams dēvēt par attīrīšanos, nenotiks. Tas nav individuāls viedoklis. PSRS bijušās tautas turpinās dzīvot uz saviem kriminālajiem, amorālajiem, necienīgajiem, bezjēdzīgajiem, netaisnīgajiem „perestroikas” izveidotajiem dzīves pamatiem, kurus cementē noziegumu brīvība kā dzīves filosofija un tiesiskās bāzes pamatprincips. Kāpēc tā notikts, ja visi saprātīgi domājošie cilvēki atzīst savas šodienas dzīves pamatu fundamentālo netīrību? Tā notiks tāpēc, ka „perestroika” acīmredzot ievada jaunu dzīves kārtību – jaunu cilvēcisko attiecību modeli un jaunas sociālās organizācijas (valsts) formas rašanos. Jaunajam modelim un jaunajai formai nav antagonistiskas attiecības ar noziegumu brīvību, kriminālo dzīves kārtību un kriminalitāti cilvēciskajās attiecībās. Jaunais modelis un jaunā forma nav nesamierināms pretinieks noziegumu brīvībai kā dzīves filosofijai un tiesiskās bāzes pamatprincipam. Gluži pretēji. Starp abām pusēm valda ideāla komplementaritāte. Kāds iemesls pesimismam? Iemesls ir „perestroikas” unikālais raksturs. Cilvēces vēsturē vēl nebija zināma sociālā organizācija (valsts izveidošana) noziedzīgai darbībai, apzināti izveidojot valsti, lai pastrādātu visu iespējamo tipu noziegumus, sākot ar tautas materiālo bagātību, dabas bagātību laupīšanu un beidzot ar garīgo laupīšanu, tautai apzināti nolaupot visdažādākās dzīves vērtības – morālās, garīgās, estētiskās u.c. „Perestroika” ir unikāla parādība cilvēces vēsturē. Tās ūnikums vedina domāt par sākumu kaut kam radikāli jaunam cilvēces virzībā. „Perestroikas” noziedzīgās „inovācijas” principā atbalsta cilvēces pārējā daļa. Tas ir ļoti svarīgi. Tātad „perestroikai” ir konģeniāls potenciāls, un tās noziedzīgā būtība ir garīgi radniecīga cilvēcei. Vismaz tāda ir tendence, kas nostiprinās. Rietumi no Putina 2000.gadā gaidīja attīrīšanos. Rietumi tolaik saprata „perestroikas” fundamentālo netīrību. Taču attīrīšanās nenotika; Putins tūlīt paziņoja, ka „privatizācija” netiks pārskatīta, un Rietumi ar to samierinājās, krieviem publiski nepārmetot šausmīgās noziegumu brīvības ieviešanu.

Pats par sevi saprotams, ka noziegumu brīvība cilvēcei ir ievērojami bīstamāka parādība nekā, piemēram, nacisms, kas galvenokārt aptver tikai garīgi etnisko sfēru etnocīda formātā. Noziegumu brīvība turpretī aptver cilvēka esamības abus galvenos segmentus – garīgo un materiālo. Nevēlēšanās vērsties pret noziegumu brīvību liecina par ļoti dziļas antropoloģiskās transformācijas sākumu.

Sen zināms, ka neattīstīti un morāli nestabili hominīdi (etnosi) negatīvas izpausmes pārņem visātrāk un visenerģiskāk, jo negatīvas izpausmes neprasa lielu garīgo piepūli un intelekta apjomu.

Posted in blog | Komentēt

2017.19.06.

Pie jaunajiem latviešiem apzīmējumi „trollis” un „trollings” neder. Pie jaunajiem latviešiem ir vajadzīgi citi apzīmējumi. Iespējams, iederās „tašķis” un „tašķīšanās”. Bet varbūt „vēmeklis” un „vemšana”. Var piedāvāt „smirdoņa” un „smirdēšana”, „pļūtītājs” un „pļūtīšana”. Skandināvu folklorā trollis ir pārdabiska mežu un kalnu būtne milža vai pundura izskatā. Mūsdienās troļļa tēls Skandināvijā tiek interpretēts romantiski simpātiskā veidā. Arī internetā „trollings” asociējās ar patīkamu čalošanu. Taču pie jaunajiem latviešiem „trollings” nav patīkama čalošana. Jaunais latvietis, pateicoties savai vispārējai neattīstībai, mežonībai, neinteliģencei, neizglītotībai, literāri radošajam trulumam, lingvistiskajai kroplībai, bezizmēra stulbumam un bezizmēra nekaunībai, naidam pret zināšanām un talantu, kā parasti citur izdomātu un citur ieviestu garīgo formātu savā sētā ir pārvērtis par mēslu čupu, savā darbībā atkal panākot kaut ko pretīgu, atbaidošu, smirdošu, bezjēdzīgu, nekulturālu. Jaunais latvietis „trollingu” ir transformējis atbilstoši savām cilvēciski nevērtīgajām smadzenēm un atbilstoši sava gara un dvēseles primitīvismam, vulgaritātei, amorāliskumam, kā arī atbilstoši pēcpadomju laika izglītības, audzināšanas, zinātnes, garīgās kultūras grandiozajai devalvācijai un degradācijai.

Posted in blog | Komentēt

2017.18.06.

Nākotnes konjunktūra

   Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākās un beidzās uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.

Taču reālajā dzīvē ir pilnīgi savādāk. Ūnikuma fetišizēšana dzīves īstenībā pilnīgi neiederas. Greznošanos ar latviešu identitātes ūnikumu neveicina abstraktie teksti arī tad, ja tos patmīlīgi pasludina par nacionālo („letonikas”) dārgumu un mediji nemitīgi garnē to zinātnisko autoritāti. Reālajā dzīvē latviešu identitātes ūnikums izplēn un sasmīdina, jo nav vienreizējs. Latviešu identitātes ūnikums kaut kādā ziņā nav viens vienīgais. Tas nav ne ar ko nesalīdzināms.

Valoda ir unikāla. Bet ar valodu kā unikālu lepnumu nav jēgas greznoties. Tāds unikāls lepnums ir katrai tautai. Katras tautas valoda ir unikāla izpausme. Ne tikai latviešiem tautas valoda ir unikāls dārgums.

Reālajā dzīvē latviešiem ir kopīgs sociālais un politiskais liktenis ar daudziem etnosiem. Latviešu ne ar ko nesalīdzināmība reālajā dzīvē neeksistē. Turklāt likteņa kopība ir vēsturiski tik sena, ka latviešu garīgā asimilācija zināmā polietniskajā kontingentā ir reāls fakts. Latviešu sociālais intelekts un politiskais intelekts, latviešu sociālie ideāli un politiskie ideāli, ilgas, vajadzības, vēsturiskais ekstrēmisms, šķiriskais snobisms, morāles normu un ideālu kopums (ētoss) principā ne ar ko neatšķiras no Austrumeiropas citu tautu sociāli politiskās un morālās apziņas. Polietniskā kontingenta apziņas idejiskais saturs ir tematiski vienāds.

Cita lieta, vai drīkstam un vēlamies veikt konkrētus mentālos salīdzinājumus. Katrs tāds salīdzinājums vienmēr būs kritiska iejaukšanās citu tautu psihiskajā dzīvē. Bet tāda iejaukšanās nekad nav bijusi apsveicama darbība ne zinātnē, ne publicistikā. Turklāt zinātnē ir pazīstama stabila likumsakarība: jo tauta ir pamatīgāk iemarinēta tradicionālismā (primitīvismā), jo tā jūtīgāk izturās pret savu īpašību salīdzinājumu ar citām tautām. Tāpēc zinātne (piem., etnoloģija) parasti salīdzina izzudušus etnosus. Mūsdienu etnosu salīdzinājums ir reta parādība. Tāds salīdzinājums vienmēr tiek uzlūkots ar smīnu un neuzticību, kā arī tūlīt tiek sadurstīts ar politkorektuma adatām. Mūsdienu etnosu salīdzinājumu neiespējamību vairāk vai mazāk apzināti neglīti izmanto identitātes ūnikuma fani. Viņi par savu etnosu bezatbildīgi virpina eksaltētus ditirambus, jo manīgi saož kritikas neiespējamību. Lai kritizētu, jāveic tautu salīdzinājums. Bet to neviens nedarīs. Tādējādi ditirambu nevērtība netiks publiski atmaskota, un ditirambu autori var netraucēti tēlot ģēnijus.

Latviešiem ar citām tautām ir kopīga ne tikai pagātne un tagadne. Kopīga būs arī nākotne.

Kā zināms, nākotnes jautājums vienmēr ir svēts jautājums. Saprātīgi cilvēki, saprātīgas tautas un saprātīgas valdības par nākotni uztraucas daudz vairāk nekā par pagātni un tagadni. Nākotnes vārdā nav jākaunās savas tautas turpmāko likteni salīdzināt ar citu tautu turpmāko likteni. Īpaši tad, ja pašu liktenis lielā mērā ir atkarīgs no citu tautu likteņa vai pat tikai no vienas citas tautas likteņa.

Nākotnes kopību garantē nākotnes konjunktūra – konkrētā laika posmā radušies apstākļi. Bijušās PSRS tautu nākotnes konjunktūras centrā ir „perestroika” un dziļa atkarība no krievu tautas likteņa. Tas ir ļoti nopietni. Un par to ir jārunā atklāti bez bailēm no politkorektuma adatām.

Latviešu attieksmē pret krievu tautu aktuāls (visaktuālākais) ir jautājums par „perestroikas” nodarīto postu. Ja kas ir jātiesā, tad jātiesā ir „perestroika”. Par to visatbildīgākā ir krievu tauta. „Perestroika” dzima Kremlī – krievu politiskajā sirdī, prātā un dvēselē. „Perestroika” izraisīja morālo deģenerāciju un intelektuālo degradāciju, sekmēja noziegumu brīvību un kriminālo noziegumu plūdus, atvēra slūžas alkātībai, sodomijai, sociāldarvinismam, nacionālajai nodevībai, parvēniju nekaunībai, zādzībām un nelietībām, devalvēja visa veida vērtības – zinātniskās, politiskās, ekonomiskās, estētiskās, ētiskās, sociālās. „Peretroika” radīja bezdarbu, „bomžus”, bērnus bez vecākiem un bez izglītības. „Perestroikas” sekas ir dzimstības anormālā samazināšanās un tautas izmiršana. Ja nebūtu „perestroikas”, svešumā neaizklīstu tautas vērtīgākā daļa, iepriecinošs būtu demogrāfiskais stāvoklis, tautas apziņu nesagandētu neoliberālisma un postmodernisma inde, tautai būtu normālas izglītības iestādes, būtu zinātne un veselības aizsardzība, pensionāriem būtu godīgi nopelnītās pensijas, pastāvētu taisnīgums un tiesiskums, žogmalē bailīgi drebētu pederasti, Rīgas teātros nesmirdētu skatuviskās perversijas, sabiedrisko apziņu nepiesārņotu „Delfi”, „satori”, jēdziens „idiots” nekļūtu varas inteliģenta populārākais epitets, Latvija saglabātos kā viena no Eirāzijas labklājīgākajām zemēm ar augsti attīstītu zinātni, rūpniecību, lauksaimniecību, zvejniecību, tēlotājas mākslu. Ja nebūtu „perestroikas”, tad cilvēki masveidā nenolaistos tik zemu, ka radās iemesls atcerēties Alfrēda Rozenberga Hitleram piedāvāto nāvējošo priekšlikumu par latviešu nevēlamību uz Zemes pēc kara.

Atkārtoju: par „perestroikas” nodarīto grandiozo ļaunumu pirmkārt un galvenokārt ir atbildīgi krievi. Viņu pienākums ir sodīt „perestroikas” autorus un līdzdalībniekus tāpat kā tas tika darīts ar nacistiem Vācijā pēc kara. „Perestroikas” ļaunais mantojums pirmajiem ir jālikvidē krieviem. Viņiem pirmajiem ir jāattīra dzīves telpa no mēsliem. Kamēr tas netiks izdarīts, par cilvēkam cienīgu dzīvi nav ko domāt. Turpināsies pagrimums, tautas bojāeja. Kamēr krievi to nav izdarījuši, krievi ir atbildīgi par šodienas necilvēciskajiem dzīves apstākļiem, un mums ir visas tiesības viņiem to katru brīdi kauninoši atgādināt. Faktiski mums ir tiesības pret viņiem izturēties kā pret antropoloģiskajiem noziedzniekiem.

Tik tikko teiktais skan bargi. Tomēr pelnīti, kaut gan „perestroika” un tās necilvēciskais mantojums krievu tautas dzīvi sagandēja un turpina sagandēt ne mazāk katastrofāli  kā latviešu tautas dzīvi. Pēcpadomju gados krievu varas inteliģence un latviešu varas inteliģence ir identiskas bendes. Ešafotu arhitektūra, nogalināšanas tehnika un benžu sociālā izcelsme ir identiska. Latvijā un Krievijā pilnīgi vienāds ir sabiedrības zombēšanas ideoloģiskais materiāls un sociāli politiskais mērķis. Abu tautu nākotne tiek projektēta melnā krāsā, demagoģiski melīgi to dēvējot par balto krāsu, lai cilvēkos mākslīgi uzturētu vēsturisko optimismu.*

Pilnīgi vienāda ir arī abu etnosu tautas inteliģences nākotnes filosofija. Gan Latvijā, gan Krievijā tautas inteliģences attieksme pret nākotni būtiski neatšķiras. Idejiskā platforma ir viena un tā pati.

Latvijā un Krievijā var nosacīti konstatēt tautas inteliģences trīs patriotiskās grupas. To uzmanības centrā ir nākotne. Attieksme pret „perestroiku” ir pilnīgi vienāda: jāsoda noziedznieki un, kamēr tas netiks izdarīts, morāli tīra dzīve nav iespējama. „Perestroikas” mantojums ir drausmīgs lāsts un no tā pēc iespējas ātrāk ir jātiek vaļā.

Latviešu un krievu tautas inteliģences pirmā grupa diskusijā par nākotni akcentē metafiziskos aspektus. Tiek atzīts un nosodīts metafiziskais kritums. Praktiski tas nozīmē, ka vairs neņem vērā visbūtiskākās nostādnes cilvēciski cienīgai dzīvei. Bez šo nostādņu ievērošanas nekad un nekur nevienam nav izdevies radīt cilvēciski cienīgus dzīves apstākļus.

Tā, piemēram, nekas labs nav gaidāms, ja dzīves pamati ir amorāli un balstās uz meliem, laupīšanu, noziegumiem, noziegumu brīvību. Tāpat nekas labs nav gaidāms, ja neeksistē sabiedrības un varas elites savstarpējā saliedētība un uzticība. Normāla dzīve nav iespējama, ja tajā nav taisnības reliģijas, kā arī šīs reliģijas aristokrātu. Respektīvi, cilvēkos nav dziļas un nesalaužamas ticības taisnīgumam, kā arī nav nesavtīgi cīnītāji par taisnīgumu. Taisnīguma reliģijai ir jābūt cilvēku dvēseles nepieciešamībai. Diemžēl šis metafiziskais nosacījums tagad nav populārs.

Par metafizisko kritumu liecina cilvēku vairīšanās no ideāliem. Ja cilvēki pakļaujās ciniskam materiālismam, sabiedrībā nīkuļo garīgā pieticība, ideālu vietā ir uzkundzējies alkātīgs aprēķins, valsts suverenitātes un nacionālās neatkarības vietā stājās ģeopolitiskās manevrēšanas viltības, tad agri vai vēlu viss sabrūk un iestājās krahs. Metafiziskā katastrofa ir ievērojami sāpīgāka nelaime nekā kāda cita veida katastrofa. Metafiziskā katastrofa sagrauj cilvēku apziņu. Vēl nesen latvieši un krievi nepazina izmiršanas un bezcerīgas nākotnes apziņu, kas tagad drūmi atsaucās uz viņu domu pasauli.

Latviešu un krievu tautas inteliģences otrā grupa priekšplānā izvirza dzimtenes kādreizējo politisko un sociālo godīgumu un ideālismu. Latvijas un Krievijas vēsturē ir bijis laiks, kad sabiedriskajā apziņā pulsēja tieksme sekot cildeniem ideāliem, ticība cildeniem ideāliem un cenšanās tos realizēt. Tāds laiks ir bijis gan latviešu, gan krievu tautas pagātnē.

Pagātnes mantojums tiek atgādināts, lai palīdzētu tautā saglabāt pašcieņu un pašlepnumu. „Perestroika” un pēc tās sekojošā kriminālā dzīves kārtība ne Latvijā, ne Krievijā neveicina tautas pašcieņas un pašlepnuma saglabāšanos. Noziegumu brīvībā veģetējošās tautas nevar sevi cienīt un tām nav ar ko lepoties. Bet tas ir ļoti nepieciešams. Bez pašcieņas un pašlepnuma tauta pārvēršās mežoņu barā. Neviens neciena mazdūšības un mazvērtības pārņemtu tautu.

Trešā grupa patriotisko enerģiju koncentrē sociāli ekonomiskajā virzienā. Skatījums ir plašs. Tas pārsniedz savu valstu (Latvijas un Krievijas) robežas. Izejas punkts ir atziņa par „Vašingtonas konsensa” neoliberālā ekonomiskā modeļa nespēju panākt augšupeju saimnieciskajā darbībā. Dotais modelis ir valstis iedzinis strupceļā. T.s. sociālā valsts vairs nekur nepastāv agrākajā līmenī, un vispār pašlaik ievērojami pasliktinās sociāli ekonomiskie apstākļi. Valdošā elite nav spējīga izstrādāt sociāli ekonomisko stratēģiju. Sociālās valsts koncepcijas izmantošanu traucē finansu spekulācijas. Valdošās elites bagātības resurss joprojām ir nelietīga privatizācija. Tāpēc turpinās „perestroikas” ievazātā kriminālā atmosfēra. Kriminālais gars ir pārņēmis valsts politiķu un ierēdņu pēcpadomju jauno paaudzi. Dzīves vispārējā uzlabošanās ir iespējama vienīgi revolūcijas vai radikālas modernizācijas formā. Tas praktiski nozīmē valdošās elites maiņu – Rietumiem paklausīgi kalpojošās nacionāli nodevīgās elites aizstāšanu ar valstiski patriotisku eliti bez neoliberālisma piemaisījuma. Par to Latvijā un Krievijā tagad izsakās katru dienu. Acīmredzot cilvēku pacietības mērs ir sasniedzis kulmināciju.

 

*Par vēsturisko optimismu skat.: http://www.pietiek.com/raksti/tautas_politiskas_dveseles_noslepumainiba_velesanu

Posted in blog | Komentēt

2017.14.06.

В британский парламент избралось рекордное число представителей секс-меньшинств

11 июня 2017, 17::49
Фото: Jessica Taylor/UK Parliament
Текст: Антон Никитин

По итогам прошедших в Великобритании досрочных парламентских выборов, в Палату общин попало рекордное число открытых геев – 45, которые теперь составляют 7% от общего количества депутатов парламента, что является самым высоким показателем в мире, сообщил Эндрю Рейнольдс, профессор политологии университета Северной Каролины.

По его данным, к представителям ЛГБТ сообщества себя относят 19 консерваторов, столько же представителей Партии труда и семь депутатов от Шотландской национальной партии, сообщает Pink News.

В парламент попало восемь новых представителей ЛГБТ сообщества, все мужчины, пять из которых входят в Партию труда и еще трое – Тори, издание приводит поименный список этих депутатов.

Также, в статье приводится статистика по депутатам-открытым геям в разрезе административно-политических частей Великобритании. Так, 31 парламетарий-гей оказался избран от Англии, десять от Шотландии и четверо от Уэльса. Среди них, 36 – мужчин и девять – женщин, все белые.

Напомним, премьер-министр Великобритании Тереза Мэй после встречи с королевой Елизаветой II объявила, что Консервативная партия, потерявшая большинство в парламенте, сформирует правительство при поддержке Демократической юнионистской партии Северной Ирландии.

Текст: Антон Никитин

Posted in blog | Komentēt

2017.14.06.

Cilvēka vispārējās garīgās attīstības līmenis ir cieši saistīts ar viņa pašapziņu. Iespējami divi pašapziņas varianti, ja cilvēka vispārējā garīgā attīstība ir piezemēta. Pirmais variants ir šāds. Cilvēks pilnā mērā apzinās savas garīgās attīstības līmeni, izprotot tā kritisko vērtību. Cilvēks saprot, ka viņa domāšanas un izpratnes iespējas nav tik augstas, kādas viņš saskata citos cilvēkos. Viņš apzinās savas erudūcijas nepietiekamību, profesionālo iemaņu elementāro raksturu. Respektīvi, cilvēks paškritiski ir sevi objektīvi novērtējis un izvēlējies attiecīgu pašapziņas pozīciju, netiecoties ieņemt augstāku stāvokli dažāda veida hierarhijā nekā viņš ir pelnījis, ņemot vērā viņa vispārējās garīgās attīstības līmeni. Tāds cilvēks kautrīgi, korekti, brīvprātīgi, apzināti ieņem sev piemēroto vietu dzīvē. Sabiedrība pret tādiem cilvēkiem parasti izturās ar dziļām simpātijām. Tie ir t.s. vienkāršie cilvēki, kurus nākas aizsargāt, aprūpēt, cienīt. Dzīvē tā tas notiek. Tā tas notiek arī daiļliteraturā, kurā šo vienkāršo cilvēku tēli ir veidoti ar dziļu iejūtību. Šī varianta pārstāvjus var dēvēt par „simpātiskajiem muļķīšiem”, „simpātiskajiem stulbenīšiem”. Otrais variants ir šāds. Šī varianta pārstāvjus nākas nesaudzīgi dēvēt par nesimpātiskajiem muļķiem, nesimpātiskajiem stulbeņiem. Šī varianta cilvēks neatzīst sava attīstības līmeņa nepietiekamību. Viņš nevēlās dzīvē ieņemt sev piemēroto vietu. Viņš ir agresīvs, nekaunīgs, augstprātīgs. Viņa pārspīlētā pašapziņa viņam neļauj kritiski izturēties ne pašam pret sevi, ne uzklausīt citu cilvēku kritisko viedokli par viņa domāšanas un izpratnes zemo pakāpi, erudīcijas trūkumu, profesionālo iemaņu niecību utt. Otrais variants ir plaši sastopams latviešu aprindās. Īpaši „politiķu” un dažādu priekšnieku slānī, jo pēcpadomju laikā šajā slāni gudri cilvēki netiek ielaisti. Neobjektīvā pašapziņa veicina nekaunību, cenšanos izvirzīties ar spēku jebkuras hierarhijas priekšgalā, kā arī izplūst dažādās ambiciozās izdarībās, kad godkāre ir lielāka nekā cilvēciskā kvalitāte. Ikdienas dzīvē šo cilvēku pašapziņas trūkums izpaužās velmē būt par visiem visgudrākajam un viszinošākajam, pirmajam izteikt par jebkuru jautājumu savu viedokli un tūlīt agresīvi izsludināt savu viedokli par vispareizāko. Šie cilvēki nav spējīgi ne par ko brīnīties, katru jaunu informāciju viņi pasludina par viņiem jau sen zināmu informāciju. Viņi nicīgi izturās pret aicinājumu mācīties, lasīt, iepazīties ar citu pieredzi. Valodas izvēlē šie cilvēki tiecās būt gudri manierīgi, izvēloties nepiemērotus jēdzienus un tos lietojot neloģiskā kontekstā. Ierēdņu leksika tagad ir pārpildīta ar aplami lietotiem latviešu cilmes vārdiem un svešvārdiem. Tādu latviešu īpatsvars, kuri visu jau zina un visu prot par visiem vislabāk, tautā ir liels. Tas izskaidro cittautiešu piesardzīgo attieksmi pret latviešu tautu. Ja objektīvi paškritiskie vienkāršie cilvēki tiek uzlūkoti ar dziļām simpātijām, tad aprobežoti pašpārliecinātie un nekaunīgi agresīvie zemas vispārējās garīgās attīstības līmeņa indivīdi nekādu cieņu nebauda. Viņu lielais skaits un iespēja piesārņot publisko vidi atsaucās uz visas tautas reputāciju. Dotās etīdes pamatā, saprotams, ir novērojumi mūža garumā darbā augstskolās, organizējot zinātniskos un populārzinātniskos pasākumus. Piemēram, MKC gados krievi, ebreji, poļi, baltkrievi labprāt apmeklēja mūsu seminārus, lekciju ciklus. Latviešiem nebija nekādas intereses. Visbiežāk nācās dzirdēt atrunu „Un kas tad tur tāds jauns varētu būt?”. Par darbu ar latviešu studentiem vispār negribas atcerēties. Darbs ar viņiem visbiežāk nemaz nebija iespējams, jo viņi jau sen visu zināja.

Posted in blog | Komentēt

2017.13.06.

Šodien nolēmu veidot atsevišķu grāmatu “Civilizācijas norieta enciklopēdija”. Darbu varēs turpināt arī 2018.gadā – Špenglera epopejas izdošanas jubilejas gadā. Ko darīt ar pārējām šogad sacerētajām esejām, vēl nezinu; proti, neesmu izdomājis nosaukumu grāmatai.

Posted in blog | Komentēt

2017.13.06.

Diemžēl par Latviju to nevar teikt, ko nupat pateica Krievijas prezidents par savu valsti: “«удалось не допустить забвения и девальвации принципов гражданственности и патриотизма, надежно укрепить суверенитет своей страны, четко обозначить национальные интересы России. Мы научились их твердо отстаивать». Pie mums nav ne pilsoniskās sabiedrības un patriotisma, ne suverenitātes un nacionālās intereses”. Ir vienīgi divkopienu sabiedrība, patriotisms kā rusofobija, zagšana, stulbums un amerikāņu okupācija.

Posted in blog | Komentēt

2017.11.06.

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

 

   Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā par Rietumu civilizāciju nāksies izteikties pagātnes formā. Domājams, katram gribas zināt, kad sākās Rietumu civilizācijas noriets un kad tas sasniegs finišu.

Vēl nesen (pirms apmēram 60 gadiem) samērā viegli bija raksturot abus intriģējošos posmus. Tolaik varēja droši balstīties uz aprobētu metodoloģiju. Respektīvi, uz likumsakarību kompleksu, kas liecina par civilizācijas norieta sākumu un tuvošanos civilizācijas finišam. Pašlaik tā vairs nav. Joprojām samērā viegli var raksturot norieta sākumu. Taču norieta beigas pašlaik ir ļoti grūti noteikt. Agrāk zināja, ka norieta beigām civilizācija var tuvoties gadsimtiem ilgi. Tagad par to nevaram būt pārliecināti. Viss var notikt daudz ātrāk.

Tam ir divi iemesli. Pirmais iemesls attiecās uz notikumu dinamiku. Svarīga ir vēsturiskā laika samazināšanās un dažādu procesu tempa pieaugums. Jo tuvāk mūsdienām, jo īsāks ir vēsturiskais laiks un lielāks ir procesu temps. Senie laiki ilga 3 tūkst. gadus, viduslaiki – 1 tūkst.gadu, Jaunie laiki – 300 gadus. Visjaunākie laiki (jauns laikmets) sākās XX gadsimta 70.gados. Cik ilgi turpināsies visjaunākie laiki, kas reizē ir civilizācijas norieta posms, nav iespējams pateikt.

Otrais iemesls attiecās uz demogrāfisko pāreju, kurai civilizācijas norieta enciklopēdijā ir jāvelta atsevišķs šķirklis un tāpēc par to būs runa citā tekstā.

Agrāk notikumu mērenā pulsācija ļāva zinātnei konstatēt dažādas likumsakarības. Tajā skaitā civilizācijas pastāvēšanas likumsakarības. Zinātne samērā droši varēja fiksēt parādības, kuras liecina par civilizācijas galvenajiem posmiem: civilizācijas rašanos, nostiprināšanos, uzplaukumu un norietu. Tādējādi zinātne jau XIX gs. nogalē varēja diezgan precīzi izteikties ne tikai par norieta sākumu, bet arī par norieta beigām.

Pašlaik visiem notikumiem piemīt milzīgs ātrums. Dzīve virzās ļoti ļoti strauji. Tai ir nenormāls spraigums. Pirms 50-60 gadiem tā nebija. Protams, dzīve virzījās uz priekšu zināmā tempā. Bet tas notika mēreni un bez traka ātruma, ļaujot bez steigas analītiski izvērtēt dzīves katru moderno pasākumu.

Tagad, piemēram, modernās informācijas tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka zinātne (psiholoģija, socioloģija, kulturoloģija, informātika) nepagūst izvērtēt nevienu inovāciju. Inovāciju plūsma ir pārāk strauja, un šī straujā plūsma sagādā milzīgas grūtības analītiskajai kontemplācijai – vērošanai un apcerei. Kontemplācija vispār neiederās visjaunāko laiku cilvēku apziņas repertuārā. Notikumu dinamika ir pārāk liela. Tā ir izjaukusi līdzšinējās intelektuālās tehnoloģijas nākotnes prognozēšanā. Pie tam „balto” cilvēku degradācija pašlaik ir sasniegusi drausmīgu apjomu, traucējot kaut ko nopietnu pateikt par nākotni.

Jāņem vērā psiholoģiskais aspekts. No degradētas apziņas var sagaidīt visādus brīnumus. Degradēta apziņa nav prognozējama. Pat elementāri nav prognozējama. Degradētai apziņai piemīt spontanitāte un sporādiskums (gadījuma raksturs). No spontānas un sporādiskas apziņas var sagaidīt jautrus paradoksus. Tie ar savu pretrunīgumu vispārpieņemtajam un neatbilstību veselajam saprātam agresīvi izjauc jebkuru daudzmaz grodu prognozējošo konstrukciju.

To nemitīgi redzam Latvijā. Pie mums tradicionālas ir sūdzības par veselā saprāta trūkumu. Veselā saprāta trūkums ir norma. Latvija ir kļuvusi atassfēra.* Vietējā varas inteliģence nekādi nevar lepoties ar apziņas stabilitāti un tāpēc gandrīz katru dienu tiekamies ar neiedomājamiem brīnumiem valstiskajos procesos. Zagšanā gandrīz katru dienu atklājās jauni rekordi.

Latviešiem ļoti nelaimējās. XX gs. beigās viņiem atkal uzdāvināja relatīvu politisko brīvību. Taču tas notika Rietumu civilizācijas norieta laikā. Tādā nelabvēlīgā laikā ne tikai politiskā brīvība, bet jebkura cita brīvība izgulsnē, izkāmē, izkliedējās, izkurtē, izķēmojās, izlādējās, izmežģījās, iznīgst, izniekojās, iztvaiko, izvirst avantūrismā, parodijā, sirreālismā, groteskā, karikatūriskumā, histērijā, paranojā, depresijā, derealizācijā, deviancē utt., u.tml.

90.gadu sākumā rietumnieku pagrimums jau bija uzņēmis prāvus apgriezienus, salīdzinot ar sociālisma zemju iedzīvotājiem. Par rietumnieku mutāciju satraukti diskutēja un rakstīja satraucošas grāmatas Rietumu intelektuāļi. Pēc robežu atvēršanas latviešu ieplūšana šajā pagrimumā bija vēsturiski neizbēgama nelaime. Taču nebija negādas vajadzības speciāli steidzināt šo ieplūšanu. Latviešu varas inteliģencei diemžēl pietrūka prāta speciāli nesteidzināt  ieplūšanu rietumnieku pagrimumā. Latviešu varas inteliģence ar vājprātīgiem tipisku enerģiju tūlīt sāka tautu speciāli musināt, propagandējot idiotisko saukli par „atgriešanos Eiropā”.

Nacionālajam lepnumam, neapšaubāmi, nav pamata. Ne tikai latviešu varas inteliģence ir saņēmusi bezprātīguma „debess mandātu”. Ne tikai latviešu inteliģences degradācijas dēļ nav iespējama sociālā prognozēšana. Degradācija ir starptautiski kolektīvs pagrimums. Bezprātīguma „debess mandātu” ir saņēmusi visa Rietumu civilizācija. Tāpēc nākas dzirdēt, ka pienācis laiks pret Rietumu civilizāciju izturēties kā pret mirušu civilizāciju. Rietumu civilizācija vairs neatbilst civilizācijas kritērijiem. Tagad esot par vēlu kaut ko darīt Eiropas un Ziemeļamerikas glābšanai no bojāejas. Ja antīkā civilizācija neapzinājās savu pagrimumu, tad Rietumu civilizācija apzinās savu pagrimumu. Tā tīksminās par pagrimumu. Rietumu civilizācija mirst ar skaidru apziņu, ar baudu izgaršojot katru jauno pagrimuma pakāpi. Par Rietumu civilizācijas atbilstību civilizācijas kritērijiem nevarot būt nekādas runas.

Tas ir nopietns pārmetums. Jebkuras izpausmes neatbilstība kritērijiem liecina par kardinālām pārvērtībām vai nāvi. Civilizācija nav izņēmums. Arī tai ir savi kritēriji, un neatbilstība tiem ir ciets arguments visbēdīgākajiem secinājumiem.

Civilizācija ir sociāli vēsturisks un fundamentāls kopums ar savu identifikācijas kodu . Tāpēc pret civilizāciju ir jāizturās kā pret laikā un telpā lokalizētu sociālo formu ar tai specifiskiem kritērijiem. Civilizācijas uzvedība principā ne ar ko neatšķirās no tautas uzvedības. Uz civilizāciju un tautu attiecās vieni un  tie paši kritēriji. Civilizāciju tāpat kā tautu raksturo pašattīstības un pašregulācijas spējas, garīgās spējas un reproduktīvās spējas.

Vai ir nepieciešams atgādināt par latviešu bezspēcību minētajās četrās spējās, reizē ilustrējot stāvokli visā Rietumu civilizācijā?

Latviešu tautai nav nekāda nākotnes plāna – pašattīstības redzējuma. Latviešu tauta  2017.gada 16.martā pilnā mērā atsacījās no pašregulācijas, savā zemē ielaižot okupācijas karaspēku. Latviešu tautas garīgais sabrukums ir tik liels, ka veicina noziedznieku un postcilvēku politisko un administratīvo varu. Latviešu tautā mirstība ir ievērojami lielāka nekā dzimstība, nekādā ziņā neliecinot par reproduktīvajām spējām. Latvija ir ļoti spilgts pierādījums ieteikumam pret Rietumu civilizāciju izturēties kā pret mirušu civilizāciju.

Bet tagad konkrēti par norieta sākumu.

Rietumu civilizācijas norieta sākums ir Reformācija. Speciālajā literatūrā tas ir viens no populārākajiem apgalvojumiem.

Reformācija bija reliģiski politiskā kustība. Tā būtiski izmainīja eiropeīdu dzīvi. Reformācijas konceptuālais karkass veicināja ļoti daudzas ārdošas pārmaiņas. Tādējādi norieta datumu var fiksēt precīzi. Viss sākās ar Reformācijas iniciatora M.Lutera 95 tēžu publiskošanu 1517.gada 31.oktobrī.

Reformācijas mērķis bija panākt kardinālas izmaiņas reliģiskajā dzīvē. Bet tas bija formālais mērķis. Nevienam nav noslēpums reliģijas totālā vara pār cilvēkiem. Tāpēc Reformācija sekmēja kardinālas izmaiņas cilvēku pasaules uzskatā, cilvēku ticībā, ideālos, morālē, cilvēku sūtības izpratnē, sociālajās attiecībās, saimnieciskajā darbībā, valstiskuma realizācijā. Reformācijas rezultāts bija mentāli globāls, aptverot visus sociālizācijas aspektus. Reformācija izmainīja cilvēku garīgo un materiālo pasauli. Reformācija bija tendēta uz jauna cilvēka tipa radīšanu. Reformācijas rezultātā nošķīrās jauni kristietības virzieni katrs ar savu cilvēciskuma koncepciju. Vienā no jaunajiem virzieniem, luterānismā, ir iesvētīti daudzi latvieši.

Kāpēc Rietumu civilizācijas norieta sākumu saskata Reformācijas kustībā?

Atbilde ir samērā lakoniska. Reformācijas kustība eiropeīdos veicināja ateisma izplatību, bet savukārt ateisms, novēršanās no reliģiskās ticības, degradēja cilvēku garīgo pasauli. Ateisms tāpat kā Reformācija sekmēja kardinālas izmaiņas cilvēku pasaules uzskatā, cilvēku ticībā, morālē, cilvēku sūtības izpratnē, sociālajās attiecībās, saimnieciskajā darbībā, valstiskuma realizācijā. Arī Latvijā reliģija ir atdalīta no valsts. Tātad valsts iedzīvotāji oficiāli ir atdalīti no reliģijas potenciāla palīdzēt cilvēkiem.

Ateisms tipoloģiski ir radniecīgs reliģijai. Ateisms tāpat kā reliģija ir uzskatu sistēma, kas organiski attiecās uz cilvēku garīgo pasauli. Atšķirība ir tā, ka reliģiski orietētā garīgajā pasaulē tiek atzīts Dievs, bet ateismā tiek noliegta Dieva esamība.

Bet, izrādās, cilvēku dzīve bez Dieva pārvēršās morālajā visatļautībā. Savukārt morālā visatļautība ir sākums deģenerācijai, kas ir latīnisms (lat. degenerare) pakāpeniskam demoralizēšanās procesam. Nākas atcerēties F.Dostojevska romānos populāros morālās deģenerācijas formulējumus. Tie sākās ar vārdiem „Ja Dieva nav, tad…[viss ir atļauts u.tml.]”. Atsakoties no Dieva, cilvēki no sevis izdzen dvēseli. Cilvēki bez dvēseles nav cilvēki. Civilizācija, kura neatzīst nekādu augstāko principu, kas Rietumu civilizācijā asociējās ar Dievu, ir nolemta straujai bojāejai. Augstākā principa neatzīšana nekavējoties noved pie jebkādu principu neatzīšanas, kas mums šodien sagādā saldu baudu.

Speciālajā literatūrā otrs populārs apgalvojums attiecās uz Apgaismības negatīvo lomu. Apgaismība, saraujot saites ar eiropiešu garīgo pagātni, ievadīja Rietumu civilizācijas norietu.

Apgaismības sākumu daudzi speciālisti saskata pēc franču filosofa Renē Dekarta grāmatas „Pārruna par metodi” publicēšanas 1637.gadā (tā ir izdota arī latv.val.). Tātad civilizācijas noriets it kā sācies XVII gadsimtā.

Taču vienprātība par Apgaismības rašanos zinātnē neeksistē. Dekarts esot bijis tikai priekštecis radikālajām pārmaiņām. Apgaismība kā eiropeīdu vēsturiskais projekts bija  XVIII gadsimtā, kad darbojās tādas personības kā Voltērs, Didro, Ruso, Monteskjē, Lesings, Herders, Šillers, Gēte. Tas ir ļoti izplatīts viedoklis.

Šis viedoklis ir sastopams arī Latvijas kultūras vēsturē. XVIII gadsimtā Rīgā koncentrējās labi izglītoti un vispusīgi apdāvināti cilvēki. Viņiem interese par mākslu, daiļliteratūru, filosofiju, vēsturi, dabaszinātni nebija ārišķība, bet gan patiesas inteliģences nosacīta nepieciešamība. XVIII gadsimtā iznāca pirmie kalendāri latviešiem. Vispirms 1758.gadā Kurzemē, pēc tam 1782.gadā Vidzemē. Kalendārs ātri kļuva par vienu no galvenajiem informācijas avotiem latviešu zemnieku viensētās, kopā ar Bībeli topot par kultūras attīstības savdabīgu faktoru.

Kāpēc neeksistē vienprātība par Apgaismības rašanos un tādējādi arī par civilizācijas norieta sākumu?

Iespējamas dažādas pieejas vēsturiskā materiāla interpretācijā. Pieeju dažādība parasti nesekmē vienprātību.

Tā, piemēram, viena pieeja ir balstīties uz laika ziņā precīzi fiksējamiem notikumiem. Teiksim, R.Dekarta grāmatas izdošanas gadu, Voltēra, Didro un citu Apgaismības ideologu darbības gadiem. Cita pieeja ir balstīties nevis uz precīzi fiksējamiem notikumiem, bet cenšanās šajos notikumos uztaustīt noteiktas tendences. Pats par sevi ir saprotams, ka Dekarta grāmatā atspoguļojās noteiktas intelektuālās tendences Eiropas inteliģencē pirms 1637.gada. Šīs tendences varēja aizsākties ļoti agri. Pat XIV, XV vai XVI gadsimtā. Ne velti ir sastopama stingra pārliecība, ka kristiānisma pasaule sāka brukt jau XIV gadsimtā. Šajā gadsimtā aizsākās galvenās negatīvās tendences (t.s. megatrendi) eiropiešu garīgajā pasaulē.

Nav viegli Apgaismībā konstatēt norietu. Abi vārdi kopā nesaderās. Katrs velk uz savu pusi. Mūsu izglītībā Apgaismība tiek jūsmīgi pasniegta kā gaišs periods Eiropas pagātnē. Jūsmīga attieksme pret Apgaismību acīmredzot vēl ilgi saglabāsies. Masveidā cilvēkiem būs grūti samierināties ar atziņu, ka Apgaismības laikmetā uzplauka megatrendi, kuri eiropeīdus noveda līdz civilizācijas norietam. Runa ir par tādiem megatrendiem kā racionalisms, individuālisms, pseidohumānims, ateisms, feminisms, pseidodemokrātija, pragmātisms, progresa mānija, pseidoliberālisms. Apgaismības periodā sākās „balto” cilvēku pašapmāna filosofija un pašapmāna ideoloģija, kas faktiski kļuva idejiskais pamats un kopsaucējs visiem megatrendiem.**

Ne visus atbaida mūsdienu dzīves straujā dinamika, kas traucē nākotnes prognozēšanu un tajā skaitā Rietumu civilizācijas beidzamo gadu nosaukšanu. Par civilizācijas norieta pazīmēm mūsdienās aizstāv disertācijas. Tas nav pārāk grūts uzdevums. Civilizācijas norieta pazīmes jau tika formulētas XIX gadsimta beigās. Cita lieta ir konkrēti nosaukt civilizācijas nāves datumu.

Mūsdienās pats interesantākais un zinātniski vērtīgākais civilizācijas likteņa izpratnē ir sinerģētikas devums. Jaunais zinātnes virziens pret krīzēm un katastrofām izturās kā pret dabiskām un neizbēgamām parādībām. Savukārt pret evolūciju sinerģētika izturās kā pret kārtības perioda un haosa perioda mainīšanos. Kārtības periodu nomaina haosa periods, kuram seko kārtības periods. Jebkura jaunā sistēma sākās ar adaptāciju haosā – piemērošanos dzīvei haosā; respektīvi, dzīvei norieta apstākļos. Izmantojot sinerģētikas atziņas, jaunas civilizācijas dzimšanu varam konstatēt vecās civilizācijas norieta laikā. Starp citu, par to liecina daudzi procesi mūsdienās. Piemēram, postkultūras un postcilvēku straujā ģenēze noteikti liecina par jaunas civilizācijas veidošanos.

Rietumu civilizācijas beigu posmu konkrēti nosauca Osvalds Špenglers. Viņa ieskatā Rietumu kultūras un civilizācijas noriets notiek laikā starp 1800.gadu un 2000.gadu. XIX gadsimtā Rietumu kultūra degradējās civilizācijas, kaila tehnicisma kundzības, pakāpē. XX gadsimtā šī civilizācija nīkuļo, bet civilizācijas pilnīga izsmeltība būšot pēc 2000.gada.

Mēs dzīvojam unikālas demogrāfiskās pārejas laikmetā. Tas unikāli atsaucās uz Rietumu civilizācijas norietu. Tādos demogrāfiski unikālos apstākļos cilvēces vēsturē nav gājusi bojā neviena civilizācija. Tāpēc unikālā demogrāfiskā pāreja noteikti ir jāņem vērā, raksturojot Rietumu civilizācijas norieta beigas. Demogrāfiskās pārejas lomai ir jāveltī atsevišķs šķirklis. Demogrāfiskās pārejas beigas 2050.gadā var izrādīties Rietumu civilizācijas nāves laiks.

 

* Atassfēra – atvasinājums no Zeva meitas Atas, bezprātīguma simbola, vārda.

** Enciklopēdijā megatrendiem tiks veltīti vairāki šķirkļi.

 

Posted in blog | Komentēt

2017.05.06.

Epohālā publikācija

 

   Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķirās to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras jaunajam laikmetam. Otrais variants ir epohālās publikācijas, kuras analītiski apkopo sava laikmeta specifiku (laikmeta garu, tendences, sasniegumus) un uzskatāmas par monogrāfiskām bībelēm. Trešais variants ir epohālās publikācijas, kuras noslēdzoši rezumē aizvadīto laikmetu un kļūst epitāfijas aizvadītajam laikmetam. Tādas publikācijas katra ar savu misiju, piemēram, ir Dekarta, Maksa Vēbera, Osvalda Špenglera slavenās grāmatas, par kurām ir lietas kursā katrs izglītots cilvēks.

2017.gada 29.maijā saņēmām epohālu publikāciju par bēdīgo stāvokli demogrāfiskās pārejas laikmetā, kad „baltā” rase ne vien izmirst, bet arī strauji degradējās. Tas visvairāk attiecās uz valdošo eliti un galvaspilsētu varas inteliģenci. Epohālā publikācija tik tikko piedāvātajā iedalījumā atbilst otrajam variantam.

„Balto” cilvēku garīgā priekšpulka bēdīgajam stāvoklim ir veltītas daudzas publikācijas. Arī latviešu valodā. Principā nevienam vairs nav noslēpums fekāliju izmantošana un seksa atspoguļošana „mākslā”, homoseksuālisma, genderisma, seksisma, feminisma, geju, lesbiešu, transvestītu nekaunīgā uzbāzība. Rietumu daudzās valstīs oficiāli atzītas viendzimumu laulības. Viendzimumu laulātie var saņemt atļauju adoptēt bērnus. Lepni pederasti ir valdību sastāvā.

Kolosālais pagrimums, tā teikt, sievietes, vīrieša vai ģimenes gultā slidinās pārī ar kolosālo pagrimumu cilvēku smadzenēs. Nākas runāt ne tikai par fiziskajiem pederastiem, bet arī par intelektuālajiem pederastiem. „Baltās” rases valdošā elite un pārējā varas inteliģence sabiezē vienotā pederastu korporācijā. Vairs nav vajadzīgs nošķirt fiziskos pederastus un intelektuālos pederastus. Abas grupas ir jāuztver kā vienotu kolektīvu, jo abu grupu saprāts būtiski neatšķiras. Tas ir kropls abās grupās.

Latvijā garīgo pagrimumu organizē, finansē, koriķē, vada, apmīļo, apbalvo, slavina, iedvesmo valdošā kliķe kopā ar varas inteliģenci augstskolās, sabiedriskajās organizācijās, medijos. Aizvadītajos gados latviešu tautai drausmīgu ieguldījumu deva vienotās vienotības „partija” ar viņķelisko deģenerātu „projektiem”. Garīgajā izvirtībā tvīkstošā vienotā vienotība uzskatāma par latviešu varas inteliģences vismelnāko politisko simbolu. Turpretī vismelnākais mediju simbols ir „Delfi”.

Pateicoties „naciķu” pusdebilo kadru piemēslotās Kultūras ministrijas seksuālajai orientācijai, par sodomijas centriem ir kļuvuši valsts bezatbildīgo ierēdņu savvaļā palaistie Rīgas teātri. Sodomijas centros ļoti iecienīta ir Raiņa personības un daiļrades perversa interpretācija. Turklāt sodomijas faniem nepietiek ar vietējo hermanisko deģenerātu „režijām”. Viņi regulāri aicina no ārzemēm „rešisūrēt” visādus deģenerātus. Pat krievu serebreņņikovus no ienīstās Krievijas. Vietējais servilisma klasiķis Stradiņš, talantīgi izmantojot katru iespēju nolaizīt politiskās varas dibenu, Zinātņu akadēmijā šiem ārzemju deģenerātiem piešķir dažādas balvas un akadēmiskos goda titulus. Protams, par viņiem jūsmo latviešu „radošā jaunatne” pederastu citadelē „satori”.

2017.gada 29.maija epohālā publikācija attiecās uz „baltās” rases pagrimumu. Publikācijā tiek nosaukts konkrēts paraugs. Šis paraugs publikācijai piešķir epohālu reputāciju. Viens ir abstrakti apgalvot par pagrimumu. Pavisam kaut kas cits ir nosaukt vārdā pagrimuma paraugus.

Pagrimuma paraugi agrāk tika publiski nosaukti vārdā. Pie tam bija vērojama jautra evolūcija. Teiksim, bija vērojama jautra evolūcija Rietumu politiķu (tajā skaitā Latvijas) identifikācijā, izmantojot jēdzienus „idiots” „idioti”, „idiotisms”, „idiotija”.

Katrā ziņā nākas atcerēties, ka vēl nesen (līdz mūsu gadsimtam) Rietumu publiskajā telpā nebija pieņemts mētāties ar leksiskajām vienībām „idiots”, „idioti”, „idiotisms”, „idiotija” valstu vadītāju, parlamentu deputātu, valdošās elites personīgo īpašību un viņu politikas vērtējumos. Konsekventi saglabājās korekta leksika. Vispār nebija pieņemts publiski izteikties par politiskās varas intelektuālo kapacitāti. Tas tā notika acīmredzot tāpēc, ka nebija reāla vajadzība saukt lietas īstajos vārdos. Stāvoklis ir kardināli izmainījies. Slikto jēdzienu izmantojumam noteikti ir organisks cēlonis. Tas vitāli sakņojas kritiskajā antropoloģiskajā kvalitātē. Tā ir tik slikta, ka korekti jēdzieni vairs nav iespējami.

Jautrā evolūcija bija apmēram šāda. Vispirms internetā kādu ierindas politiķi par „idiotu” nosauca žurnālists. Žurnālistu nekavējoties terminoloģiski atbalstīja komentētāji. Identitāte „idiots” kļuva populāra sociālajos tīklos un politiskajā kultūrā vispār. Evolūcijas nākamajā stadijā par idiotu nosauca ministru. Visai drīz par idiotiem nosauca visus valdības ministrus ar premjerministru priekšgalā. Pēc tam idiota gods nebija ilgi jāgaida valsts prezidentiem. Rīgas pils saimnieki par to var precīzāk pastāstīt.

Līdz 2017.gada 29.maija epohālajai publikācijai jautrajā evolūcijā bija sasniegts respektējams progress – starptautiskais līmenis. Publiski viens otru par idiotiem jau apsaukāja atsevišķu valstu valdības locekļi. Piemēram, Izraēlas ministrs publiski par idiotu nosauca Lielbritānijas ministru.

Arī Latvijā tika sasniegta realitātei objektīvi atbilstoša evolūcijas stadija. Pie mums uzskats par valdošās kliķes idiotismu bija kļuvis sabiedriskās domas konstants elements un vairs nebija atsevišķu žurnālistu, publicistu, zinātnieku viedoklis. Tā nebija pat Krievijā, kuras bijušā politiskā vadība ar savu hipernelietīgo „perestroiku” ir austrumeiropiešu un tajā skaitā savas tautas pagrimuma sātaniskā izraisītāja. Krievijā sabiedrība uzticās valsts prezidentam. Sabiedriskajā domā prevalē atbalsts V.Putinam. Viņu neapsaukā par idiotu. To nedara pat slavenie jūdasi no jūdu vedediktovu 5.kolonnas.

Epohālā publikācija apliecina jaunu evolūcijas stadiju. „Baltās” rases pagrimuma piemērā ir nosaukts 266. Romas pāvests jezuīts Francisks. Viņa rīcība netiek apzīmēta ar vārdiem „idiots”, „idiotisms”, „idiotija”. Tiek lietots nesalīdzināmi šausmīgāks vārds – vilkacis. Romas pāvests tiek dēvēts par „vilkaci pāvesta sutanā”.*

Nevar būt nekādu šaubu! Tas ir radikāls (epohāls) pavērsiens mūsdienu Rietumu civilizācijas vērtējumā. Tas ir nesaudzīgs mentāls signāls, ka „baltā” rase vairs nevirzās no patoloģijas uz veselību, bet virzās pretējā virzienā – no veselības uz patoloģiju. Šis iznīcinošais process jau ir sasniedzis sociuma visaugstāko līmeni, ar ko kristietisma pasaulē tradicionāli asociējās Romas pavēsts. Vatikāna galvenā persona vienmēr ir bijusi morālās regulācijas avots, kritērijs, arbitrs. Pret Romas pavēstu izturējās kā pret vislielāko morālo autoritāti. Romas pāvests ir bijis morālais garants miljardiem cilvēku.

Epohālās publikācijas autore Olga Četverikova ir ļoti nopietna zinātniece. Viņa strādā ļoti nopietnā universitātē. Publikācija tika ievietota ļoti nopietna speciālista vadītā ļoti nopietna satura interneta portālā. Olga Četverikova ir ļoti zinošu rakstu un grāmatu autore par Rietumu reliģiju un kultūru.

Ļoti augstais zinātniskais līmenis atspoguļojās arī epohālajā publikācijā, detalizēti pierādot Romas pāvesta morālo relatīvismu, garīdzniekiem netipiska pasaules uzskata dīvainības, bet, vistrakākais, liturģisko normu un svēto tekstu  izkropļošanu, kas nekādi nav savienojams  ar pontifika statusu un nepārprotami liecina par degradāciju. 2013.gada 13.martā tika ievēlēts Romas pāvests atbilstoši eiropeīdu pagrimuma loģikai: ar skaidru prātu un cēlu morāli „baltajiem” vairs nedrīkst būt neviena amatpersona un katrai amatpersonai ir jāatbilst pagrimuma vispārējam tonusam.

Epokālās publikācijas autore neizsaka tikai savu viedokli. Publikācijas saturam ir kolektīvās domas un kolektīvās atbildības mērogs. Faktiski publikācija rezumē pasaules sabiedriskās domas nepatīkamo pārsteigumu un apmulsumu par pontifika morālo vaļību un ekstravagantajām izdarībām. To mērķis ir speciāli demonstrēt pseidoliberālu attieksmi pret garīdzniekiem-pederastiem, bijušajiem garīdzniekiem un tagad viendzimumu laulātajiem pāriem. Pāvests speciāli organizēja attiecīgus publicitātes pasākumus vizītes laikā ASV. Viņš žurnālistu klātbūtnē kādam itāļu mācītājam  pateicībā skūpstīja roku par geju organizācijas izveidošanu. Viņš tādējādi vēlējās apliecināt savu solidaritāti ar tiem, kuri atklāti vēršās pret katoļu mācību par ģimeni un laulību. Romas pāvesta jezuīta Franciska padomnieki atbalsta viendzimumu laulības. Pontifiks 2016.gada jūnijā žurnālistiem teica, ka baznīcai ir jālūdz piedošana pasaules pederastiem par līdzšinējo negatīvo attieksmi pret viņiem. Pontifiks koķetē ar ateistiem un musulmaņu migrantiem. Viņš liturģiskajos procesos iesaista transseksuālas sievietes. Viņa pieeja kanoniskajiem reliģiskajiem tekstiem saskan ar masonu un teosofijas ideoloģiju. Olga Četverikova detalizēti to pamato.

Saprotams, pontifika morālo relatīvismu un garīdzniekiem netipiskā pasaules uzskata dīvainības lietpratīgi izmanto neoliberālisma un posmodernisma ideoloģijas zombētāji. Viņi publicē par pontifiku slavējošus rakstus ar izteiksmīgu ilustratīvo materiālu. Jau 2013.gadā amerikāņu vairāki mediji viņu pasludināja par Gada cilvēku. Geju, lesbiešu, transvestītu aprindās populārā žurnāla „Rolling Stone” 2014.gada februāra numurā kāda raksta autors priecājās par „pārmaiņu laiku” iestāšanos. Par to esot jāpateicās Romas pāvestam Franciskam. Viņa portrets grezno žurnāla vāku. Lieki piebilst, ka potifiks ir kļuvis pederastu triumfa simbols.

Krievu zinātnieces publikācija epohāli rezumē eiropeīdu pagrimumu. Taču publikācija labestīgi apliecina arī t.s. polarizācijas likuma eksistēšanu. Minētais likums mēdz priecēt garīgās katastrofas (pagrimuma) laikā. Proti, cilvēku viena daļa dzer, izdara pašnāvību, nododās izvirtībām un primitīvām izpriecām, morāli deģenerējās, prāta ziņā kļūst iracionāli un idiotiski. Taču tajā pašā laikā cilvēku otra daļa strādā vēl radošāk un saspringtāk, vēl vairāk kāpina zināšanas un altruismu – nesavtīgu gādību par citiem un gatavību uzupurēties citu labā.

Epohālā publikācija sirsnīgi apliecina polarizācijas likuma funkcionēšanu. Tāds raksts noteikti ir profesionālā altruisma rezultāts, nesavtīgā gādībā par citiem uzdrošinoties pastāstīt patiesību par cilvēces tādu unikālu reliģisko etalonu kā Romas pāvests.

 

 

* Skat.: http://khazin.ru/articles/136-chelovek-i-obcshestvo/32121-oboroten-v-papskoi-sutane.

 

 

Posted in blog | Komentēt