2017.29.04.

Dziļi profesionāla analīze ir vajadzīga katrā nozarē, katrā valsts funkcionēšanas aspektā. Nepietiek tikai ar sociāli politisko, sociāli filosofisko izvērtējumu, iegūstot kopējo priekšstatu par stāvokli valstī. Izvērtējuma autoriem ir jābūt drosmīgiem, jāraksta ar savu īsto vārdu, bet nevis jāslēpjās aiz pseidonīma, kas nav sabiedrībā pazīstams kā literārais pseidonīms. Profesionālās analītikas vispusība un objektivitāte pie mums var latviešu tautas deleģētos latviešu stulbeņus un neliešus atturēt no ņirgāšanās par nāciju apm. par 1-2%. Ne vairāk un ne mazāk! Tikai par 1-2%. Vairāk būs tikai tad, kad tauta publiski kādam mēslam, mēslu partijai pateiks “Mēs, tevi/jūs stulbeņus un neliešus vairs neatbalstīsim vēlēšanās!”. Skaidrs, ka latviešu tauta tādai pašaizsardzībai nav piemērota tauta.Arī nebūs, jo netiek audzināta un izglītota pašaizsardzībai.

 

Posted in blog | Komentēt

2017.29.04.

Jaunākās publikācijas portālā „Pietiek” liecina par nelietību turpināšanos gan Rīgas pilī, gan citur. Katru dienu konstatējams nelietību progress. Valdošā kliķe kļūst arvien drošāka savās nelietībās; arvien biežāk atsakās žurnālistiem sniegt informāciju par finansu mahinācijām, budžeta līdzekļu un ES fondu zagšanu. Katrā ziņā nelietību progress ir arī „bruņojuma” pirkšanā, kam vispār nevar būt nekādas militārās jēgas. Mini valsts aizsardzība balstās pilnīgi uz citu pieeju, bet nevis uz ārzemju lūžņu savākšanu; it kā nepietiktu ar vietējiem lūžņiem pēc ekonomikas sagraušanas. Vai nelietībām ir redzams gals? Atbildot uz šo jautājumu, nākas atcerēties vienu momentu. Nacionālā mēroga nelietību gals (mūsu valdošās kliķes nelietības noteikti ir nacionālā mēroga nelietības: valsts suverenitātes nodevība, militārās okupācijas ieviešana, valsts krahs) vēsturiski visbiežāk ir bijis fizisks gals. Attieksme pret nāves soda atcelšanu nekad nav bijusi viendabīga. Nāves soda atcelšanā visieinteresētākā ir noziegumu brīvībā plaukstošā sabiedrības daļa. Tie cilvēki, kuriem patiesi interesē tautas labklājība un tautas godīga eksistence, ir kategoriski pret nāves soda atcelšanu. Bet vai mūsmājas nelietībām ir redzams gals? Nē! Nav redzams! Nelietību progresēšana turpināsies. Noteikti vēl straujākā tempā! Turpinājumu nosaka tautas mentalitātes pasliktināšanās. Nosaka ne tikai masveidīgā valstiskā vienaldzība, politiskais un sociālais infantilisms. Galvenokārt nosaka tautas mentalitātē ietilpstošā intelektuālā komponenta pasliktināšanās; cilvēki kļūst arvien iracionālāki. Sadzīvē sakām – klūst arvien muļķāki. Arī valdošā kliķe strauji kļūst arvien muļķāka, jo strauji mazinās tās kompetence slēpt savas nelietības. Kompetences mazināšanās nav izskaidrojama tikai ar nekaunības pieaugumu. Būtiska loma ir bezprāta pieaugumam. Valdošā kliķe nevar funkcionēt atrauti no tautas. Politisko kadru rotācijas rezultātā (skat. „suņu būdas” devumu; „Vienotības” līmenis nav salīdzināms ar „Latvijas ceļa” līmeni; jaunu pienesumu sola „bordāniešu” noziedznieku banda) uz valdošo kliķi atsaucās negatīvās izmaiņas tautas prātā, garā un dvēselē. Latviešu inteliģence varētu pamatīgi kavēt tautas mentalitātes pasliktināšanos. Taču visu pēcpadomju periodu ir rīkojusies pretēji – ievērojami pasliktinājusi tautas mentalitāti. Atkal nākas atcerēties vienu momentu. Latviešu inteliģence tēlo atsacīšanos no ideoloģijas. Patiesībā demonstratīvā atsacīšanās jau pati par sevi ir noteikta ideoloģija. Taču tai ir katastrofālas sekas, jo tā ir sociāli nevērtīga ideoloģija un neļauj izstrādāt un realizēt sociāli vērtīgu ideoloģiju. Nekas tā nebremzē tautas garīgo attīstību kā labas ideoloģijas trūkums, apvienojot un mobilizējot cilvēkus, saprātīgi formējot tautas mentalitāti (ja vēlaties – sabiedrisko apziņu).

 

Posted in blog | Komentēt

2017.28.04.

Ideoloģijas anihilācija

 

Latviešu varas inteliģences lepošanās ar iespēju dzīvot bez ideoloģijas un iespēju neveidot valstisko ideoloģiju ir eksplicīta latviešu varas inteliģences tumsonība. Tas ir atklāti izteikts (eksplicīts) apliecinājums obskurantismam. Latviešu varas inteliģence pēcpadomju gados ir darījusi visu, atradinot tautu no ideoloģijas, tautā izskaužot priekšstatu par ideoloģijas nepieciešamību un ideoloģijas vitālo misiju tautas mentalitātes formēšanā. Latviešu varas inteliģences ideoloģiskais nihilisms faktiski ir ideoloģiski preparēts surogāts. Tas liecina par latviešu varas inteliģences ļoti dziļo sociālo neizglītotību, kā arī bezatbildīgo attieksmi pret inteliģences klasisko uzdevumu tautas garīgajā pilnveidošanā. Latviešu varas inteliģences ideoloģijas anihalācija ir turpinājums iepriekšējām latviešu nevērtīgās inteliģences kaislībām, kļūstot karojošā ateisma, materiālisma, šķiru cīņas, kompartijas dievināšanas, proletāriskā intenacionālisma, „perestroikas” afēras enerģiskiem adeptiem. PSRS izglītībā, īpaši augstākajā izglītībā, ideoloģijai bija veltīta 1/3 daļa no mācību satura. Latviešu inteliģence savā laikā pašaizliedzīgi piedalījās padomju ideoloģijas iemiesošanā padomju cilvēku apziņā. Latviešu varas inteliģencei principā ir pazīstama ideoloģijas loma. Tāpēc latviešu varas inteliģences atsacīšanās pēcpadomju laikā piedalīties ideoloģiskajā darbā ar savu tautu, kuru būtu iespējams ideoloģiski bagātināt vispārcilvēcisko normu un vērtību garā, ir nacionālā nodevība, kas baisi atsaucās uz latviešu tautas cilvēcisko kvalitāti. Pēcpadomju laikā latviešu tauta, protams, tiek ideoloģiski formēta (zombēta). Taču tiek ideoloģiski formēta neoliberālisma un postmodernisma garā, kas var veicināt vienīgi latviešu tautas vispārējo degradāciju un deģenerāciju, ar ko tagad tiekamies katru dienu mediju stāstos par latviešu stulbumu un nelietībām.

Posted in blog | Komentēt

2017.26.04.

Nav vajadzīga izglītība, kura nevis likvidē tumsonību, bet gan nostiprina un vairo tumsonību. LR diskusijai par izglītību pašlaik var būt aktuāla tikai viena tēma: atsacīšanās no izglītības obligātuma principa. Latviešus tas ļoti uzbudinātu. Atsacīšanās no minētā principa jau daļēji tika realizēta, nosakot vienīgi pamatskolas izglītības obligātumu, tādējādi likvidējot nolādētā padomju laika prasību – obligāto vidējo izglītību. Tagad ir pienācis laiks likvidēt pilnā mērā nolādēto padomju mantojumu un latviešiem nenoteikt nekādu obligāto izglītības līmeni. Tas būtu loģiski un nekaitētu latviešiem, jo viņu talanta abi galvenie veidi (stulbums un zagšana) var realizēties bez izglītības. Es zinu, ka arī Mūrnieka kungs piekristu atsacīties no izglītības obligātuma principa. Tas arī viņam pašam patiktu, jo izglītības klātbūtne nepatīkami ierobežo: diskursā par izglītību u.c. tēmām nosaka zināmas (zinātniskās, kognitīvās) robežas. Ja LR izglītība nebūtu obligāta, tad ar izglītības fenomenu latvieši laimīgi varētu nerēķināties un muldēt visu kaut ko pēc sirds patikas. Latviešiem iestātos paradīze uz Zemes tepat Daugavas krastos.

Posted in blog | Komentēt

2017.25.04.

Es domāju, ka vislielākā sociālā nelaime miera laikā ir iedot brīvību mežoņiem. Pat šo mežoņu baznīctēvi reliģiju pārvērš perversijas mēslos un seksa propagandā. Mežoņu mežonība var vienīgi pieaugt. Tā nevar samazināties, izzust pati no sevis. Mežonības izpausmes virzieni ir visi cilvēciskās esamības virzieni. Mežoņi nesaprot, ka ir mežoņi. Negrib to atzīt. Es esmu pārliecināts, ka pašapmierinātība ir mežoņu prerogatīva. Tas faktiski ir loģiski, jo mežoņiem raksturīgais autorefleksijas deficīts nevar nestimulēt pašapmierinātību, ko tik lieliski demonstrē latviešu mežoņu izcilākie eksemplāri ministri, premjerministri, valsts prezidenti-laulību pārkāpēji, nacionālo noziedznieku laizītāji valsts iestāžu ierēdņi utt. Mežoņu prerogatīva nav paškritiskums, bet stulba pašapmierinātība. Latvieši no Latvijas nācijas to visredzamāk apliecina. To Latvijas nācijā neapliecina krievi, ebreji, poļi, baltkrievi u.c.. Es neticu, ka cilvēce kaut ko iegūs, ja Dievs beidzot „apžēlos” nevērtīgos latviešus. Cilvēce neko neiegūs, jo cilvēce ir dialektikas verdzene. Tai ir vajadzīgs gan zelts, gan mēsli. Engelss teica, ka mērkaķi par cilvēku padarīja darbs. Uz latviešiem tas neattiecās. Viņi tāpēc nekļuva labāki. Laikam tāpēc, ka latviešu galvenais darba veids ir zagšana un latviešiem Dievs nav devis prātu. No latviešu zagšanas, stulbuma un nelietībām var atbrīvoties ar labu eigēnikas programmu. Latvieši paši to nespēj sagatavot un izpildīt. Bet vāci, krievi, zviedri tagad arī to nedarīs, jo negribēs krāmēties ar mēsliem. Mežoņi spēj saskatīt un apjūsmot tikai mežonīgas izdarības. Mežoņi nav spējīgi saskatīt un apjūsmot intelektuāli un estētiski, morāli un tikumiski piesātinātas parādības. Mūsdienu mežoņi spēj saskatīt un apjūsmot vienīgi modernās mežonības izpausmes: masu garīgās kultūras sēnalas un to autorus, „Lielupes ķēķa filosofiju”, pseidozinātnisko šarlatānismu, morālo un tikumisko pagrimumu, perversijas. To visu latvieši saskata un apjūsmo ar lielu iedvesmu, nepārprotami apliecinot savu mežonību, kuru viņiem pašiem nav pa spēkam pārvarēt, lai atbrīvotos no mežonības. Tas tāpēc, ka latviešu inteliģence, tautas moderators, ir mežoņu bars. Bez moderatora neviena tauta vēl nav atbrīvojusies no savas pirmatnējās mežonības. Latvieši acīmredzot pazīs tikai vienu antropoloģiskās attīstības pakāpi – mežonību.

 

 

 

Posted in blog | Komentēt

2017.24.04.

Darba anihilizācija

 

Saprotams, nekas negaidīts nav noticis. Tas, kas ir noticis, principā bija sagaidāms. Tiekamies ar prognozējamu jauninājumu. Labi ir zināms, ka stulbeņu un neliešu darbībā ir iespējami visdažādākie jauninājumi. Saskarsmē ar stulbeņu  un neliešu darbību vienmēr ir jābūt gatavam tikties ar visdažādākā veida stulbībām un nelietībām. Stulbeņiem un neliešiem piemīt stulbuma un nelietību neierobežotas oriģinalitātes potenciāls. Drīkst paslavēt – ģeniāls potenciāls! Stulbeņu un neliešu stulbību un nelietību ģeniālā izdoma nepazīst ierobežojumus. Stulbeņu un neliešu apziņa visu interpretē savādāk nekā garīgi pilnvērtīgo cilvēku apziņa. Stulbeņu un neliešu apziņa visu pasniedz stulbā veidā un nelietīgā veidā. Pie mums stulbeņu un neliešu apziņas svarīgs panākums ir valsts krahs – haoss, totāla bezatbildība un totāla nesodamība, stulbību un nelietību plūdi.

Mūsu stulbeņu un neliešu jauninājums ir darba anihilizācija. Dotais latīnisms apzīmē pilnīgu iznīcināšanu. Latīnisms ir semantiski piemērots situācijai. Tas nav ikdienišķs jēdziens. Jēdzienu „anihilizācija” lieto īpašos gadījumos. Tie ir gadījumi, kad kaut ko vēlās iznīcināt tādā mērā, lai pēc iznīcināšanas nekas nesaglabātos cilvēku atmiņā un cilvēki par to aizmirstu uz mūžīgiem laikiem.

Valdošās kliķes stulbeņu un neliešu darba anihilizācija ir šaušalīga rīcība. Par to nevar būt ne mazāko šaubu. Valdošā kliķe iznīcina darba metafiziku – darba pirmpamatus. Tādas rīcības rezultātā darbs kā īsts darbs izbeidz pastāvēt. Cilvēki aizmirst, kas ir īsts darbs. Īsta darba vietā pie mums rodas darba parodija – izkropļota ārējā līdzība īstam darbam.

Pastāv darba filosofija. Tā ir pazīstama katram garīgi pilnvērtīgam cilvēkam. Katrs garīgi pilnvērtīgs cilvēks ir darba filosofs. Saskaņā ar šo filosofiju katrs garīgi pilnvērtīgs cilvēks apzinās, ko viņam nozīmē darbs un kā viņam ir jāizpilda darbs.

Darbs ir cilvēka dzīves fundamentāls līdzeklis. Cilvēks bez darba nevar pastāvēt. To akcentē darba filosofija. Darbs vienmēr ir mērķtiecīga darbība. Darba mērķis ir cilvēku vajadzību apmierināšana. Sastopamas individuālās vajadzības un kolektīvās (sabiedrības) vajadzības. Rietumu civilizācijā un tajā skaitā Latvijā jēdziens „darbs” asociējās ar kolektīvo vajadzību apmierināšanu. Cilvēks veic darbu sabiedrības labā. Rietumu civilizācijā darbs ir sociāls pasākums.

Darbam ir materiālais aspekts, morālais aspekts un garīgais aspekts. Cilvēks par darbu saņem materiālo atlīdzību. Cilvēks veic darbu morāli atbildīgi. Darbs savā varā pārņem cilvēka prātu, garu, gribu. Cilvēks pievēršās darbam ar sirdi un dvēseli. Cilvēks bez darba nīkuļo, garīgi un fiziski strauji izdziest. Bez darba viņam ir liegta darba auglīguma sajūta, kas ir viena no vispatīkamākajām sajūtām. Darbs ir cilvēka laime. Bez darba nevar būt laimīga dzīve. Tam, kurš mīl darbu, nav vajadzīgs meklēt laimi izklaides „tusiņos”.

Darba  filosofijā ietilpst noteiktas prasības ražošanas attiecībām. Ražošanas attiecības vienmēr balstās uz noteiktām prasībām starp darba devēju un darba ņēmēju.

Rietumu civilizācijā dominē neformāla prasība darbu veikt ar simtprocentīgu  atdevi visos attiecīgā darba parametros. Darba visi uzdevumi tiek veikti ar simtprocentīgu profesionālo atdevi un simtprocentīgu morālo atbildību. Cilvēks veic darbu maksimāli atbilstoši savām spējām un maksimāli atbilstoši darba uzdevumiem.

Pieņemot darbā un veicot darbu, tādas prasības ir pašas par sevi saprotamas arī pie mums Latvijā. Darba devējs un darba ņēmējs automātiski saprot, ka darbs tiks veikts bez jebkādām nolaidēm. Vienojoties par atalgojumu, abas puses automātiski saprot, ka darba alga tiek maksāta par godīgi veikto darbu bez jebkādām nolaidēm. Ražošanas attiecības nav iespējamas bez darba devēja un darba ņēmēja savstarpējās uzticības.

Valdošās kliķes stulbeņi un nelieši ir sākuši šaušalīgi iznīcināt gan darba metafiziku, gan ražošanas attiecības. Tiek iznīcināta darba cilvēciskā vērtība un darba sociālā vērtība. Tā vietā rodas cilvēciski un sociāli anormāls priekšstats par darbu. Notiek darba kā cilvēka un sabiedrības kardināla komponenta degradācija un deģenerācija.

Tātad atkal tiekamies ar mūsmājās labi pazīstamiem procesiem. Tiekamies ar stulbeņu un neliešu jauninājumiem šajos lieliskajos procesos.

Degradācijā un deģenerācijā priekšzīmi demonstrē Valsts prezidents un viņa kanceleja. No „valsts galvas” neatpaliek ministrijas, LTV, valsts iestādes.

Darba anihilizācijas piemērā minēšu tikai Valsts prezidenta un viņa kancelejas sastrādāto. Kā nekā „valsts galvas” priekšzīme ir autoritatīvākā priekšzīme jebkurā aspektā. Turklāt „valsts galvas” priekšzīmi kāpina viņa pieredze laulības pārkāpšanā, pupuķu pētniecībā par armijas naudu, sulaiņa pakalpojumu sniegšanā vietējiem parvēnijiem šeihu klātbūtnē un bez šeihu klātbūtnes, veiklībā sevi uzturēt un ģimeni uzturēt ar 283 eiro mēnesī.

Darba anihilizācija izpaužās grandiozajās blēdībās ar valsts darbinieku atalgojumu. Pirmajā brīdī varbūt ir neizpratne: „Kā tas var būt, ka atalgojums iznīcina darbu?”. Diemžēl tas tā var būt. Grandiozas blēdības ar atalgojumu var iznīcināt darba metafiziku un ražošanas attiecības.

Faktiski viss risinās vienkārši. Viss risinās vienkārši, bet sekas ir drausmīgas. Atkārtoju: tiek iznīcināta darba cilvēciskā vērtība un darba sociālā vērtība. Mūsu valdošās kliķes stulbeņi un nelieši ciniski iznīcina svētus komponentus cilvēku dzīvē. To viņi dara bez bailēm no latviešu tautas nosodījuma. Viņi apzinās nosodījuma neiespējamību. Latviešu tauta nav spējīga padzīt stulbeņus un neliešus no valsts iestādēm. Tautai nav nekādas politisko kadru rezerves. Tā ir spējīga vienīgi nomainīt ar citiem stulbeņiem un neliešiem. Ne reti vēl lielākiem stulbeņiem un neliešiem. To cietsirdīgi pierādīja „oligarhu” nomaiņa ar vienotās vienotības šarlatāniem, pseidozinātniekiem, tautas „putnu biedēkļiem”, „sarkanmatainajām tumsonībām”, „viņķeliskajiem deģenerātiem”. Cietsirdīgi pierādīja „suņu būdas” panākumi vēlēšanās. Pašlaik to pierāda „bordāniešu” noziedznieku bandas atbalstīšana viņu nekaunīgajā dīdzībā uz politisko varu.

Daži īsti žurnālisti ir uzzinājuši par ievērojamu summu sadalīšanu valsts iestādēs piemaksās, naudas balvās, prēmijās, maskējoties it kā ar labiem darba panākumiem 2016. gadā. Ievērojamas summas tiek sadalītas arī Rīgas pilī.

Ievērojamās summas nav galvenais. Tās var nenosaukt. Galvenais ir ievērojamo summu sadalīšanas oficiālais pamatojums finansu dokumentos. Oficiālajā pamatojumā vistiešākajā formā atspoguļojās darba anihilizācija. Oficiālais pamatojums ir nepārprotama darba iznīcināšana.

Fragmenti no Rīgas pils dokumentiem ir publicēti. Tie attiecās uz Raimonda Vējoņa bijušās biroja vadītājas, tagadējās kancelejas vadītāja vietnieces Egitas Kazekas saņemtajām summām.

Tomēr nosaukšu saņemtās summas papildus aptuveni 2300 eiro lielajai pamatalgai : 1) „2016.gada 24.oktobrī noteikta un oktobrī aprēķināta naudas balva 2632,31 eiro (pirms nodokļu ieturēšanas)”; 2) „2016.gada 12.oktobrī noteikta un par darbu 2016.gada oktobrī aprēķināta piemaksa 701,95 eiro (pirms nodokļu ieturēšanas)”; 3) „2016.gada 12.oktobrī noteikta un par darbu 2016.gada novembrī aprēķināta piemaksa 1278,55 eiro (pirms nodokļu ieturēšanas)”; 4) „2016.gada 28.decembrī noteikta un decembrī aprēķināta prēmija 1974,23 eiro (pirms nodokļu ieturēšanas)”; 5) „2016.gada 12.oktobrī noteikta un par darbu 2016.gada decembrī aprēķināta piemaksa 1579,39 eiro (pirms nodokļu ieturēšanas)”; 6) „no 2017.gada 0l.janvāra līdz 2017.gada 31.martam noteikta piemaksa un pirms nodokļu ieturēšanas aprēķināts janvārī – 1052,92 eiro, februārī – 1052,92 eiro, martā – 1052,92 eiro”.

Oficiālais pamatojums attiecīgajām (1.-6.) summām ir šāds: 1) „par Valsts prezidenta un viņa kundzes īstenoto patronāžu projektu plānošanu, organizēšanu, koordinēšanu un sekmīgu īstenošanu (!?), veicot uzticētos pienākumus paaugstinātas darba intensitātes apstākļos (!?)”; 2) „par personīgo iniciatīvu un ieguldījumu (!?), kā arī darba intensitāti (!?) un paveiktā darba kvalitāti (!?), plānojot un koordinējot kultūras un sabiedrisku (!?) valstiska un starptautiska mēroga projektus”; 3) „par papildu darbu (!?) un personīgo iniciatīvu un ieguldījumu (!?), kā arī darba intensitāti (!?) un paveiktā darba kvalitāti (!?), plānojot un koordinējot kultūras un sabiedrisku (!?) valstiska un starptautiska mēroga projektus”; 4) „par darbu 2016.gadā atbilstoši darba izpildes novērtēšanas rezultātiem (!?)”; 5) „par papildu darbu (!?) personīgo iniciatīvu (!?) un ieguldījumu (!?), kā arī darba intensitāti (!?) un paveiktā darba kvalitāti (!?), plānojot un koordinējot kultūras un sabiedrisku (!?) valstiska un starptautiska mēroga projektus”; 6) pamatojums par piemaksām 2017.gada pirmajos mēnešos kancelejas sagatavotajā dokumentā nav sniegts.

Kā redzam, viss risinās vienkārši. Jāprot ir skaisti pamatot nelietību un ar to pietiek. Piešķirto dāsno summu pamatojums ir klaja demagoģija, atrunāšanās priekš muļķiem, cenšanās nelietību nomaskēt ar melīgiem apgalvojumiem. Ne velti „līdz šim Vējoņa kancelejas vadītājs ir atteicies atklāt Kazekas darba līguma nosacījumus, to pamatojot ar apgalvojumu, ka „informācijai, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumīgajām interesēm, ievērojot Informācijas atklātības likuma 5.panta pirmo daļu, ir ierobežota pieejamība””. Tas ir žurnālista komentārs, publicējot fragmentus no Valsts prezidenta kancelejas sagatavotā dokumenta. Kancelejas vadītājs Salnājs klusē; suns zina, ko ēdis. Šī idioma pie mums ir ļoti aktuāla.

Demagoģijas autori apzināti ignorē pašas par sevi saprotamas nostādnes. Pats par sevi ir saprotams, ka darba uzdevumu vajag „sekmīgi īstenot”, darbā var būt „paaugstinātas darba intensitātes apstākļi”, darbā ir jāiegulda „iniciatīva”, darbs ir jāveic „intensīvi”, darbā ir jāsasniedz „kvalitāte” utt., u.tml.

Pats par sevi ir saprotams, ka darba alga ir samaksa par teicami veiktu darbu, strādājot intensīvi, ar iniciatīvu un sasniedzot vajadzīgo kvalitāti. Piemaksām, naudas balvām, prēmijām nav nekāda pamata, jo jaunkundze Kazeka ir elementāri veikusi savu darbu. Vienīgi ir attaisnojama piemaksa par „papildus darbu”. Tomēr arī šajā gadījumā pamatojums ir aizdomīgs un nevieš uzticību. Tas tā nebūtu, ja pamatojumā būtu minēts tikai papildus darbs, par ko pienākās piemaksa. Taču pamatojumā ietverta arī visa pārējā klajā demagoģija.

Darba iznīcināšana konkrēti izpaužās klajajā demagoģijā. Tā vedina secināt par iespēju darbu veikt pavirši, daļēji, nekvalitatīvi, bezatbildīgi, bez iniciatīvas, bez intensitātes. Tāpat vedina secināt par iespēju algu saņemt par sliktu darbu. Tādai stulbai un nelietīgai attieksmei pret darbu ir graujošas sekas.Tādas stulbas un nelietīgas attieksmes rezultātā tiek iznīcināta darba cilvēciskā vērtība un darba sociālā vērtība.

Valdošā kliķe (plašāk – latviešu inteliģence) pēcpadomju gados ir gandrīz visu iznīcinājusi. Grūti ir pateikt, kas vēl nav iznīcināts. Iznīcināta ir rūpniecība, lauksaimniecība, zvejniecība, augstākā izglītība, vidējā profesionālā izglītība, žurnālistika, veselības aizsardzība, pensiju sistēma. Iznīcībai ir pakļauta ģimene, laulība, zinātne, māksla, daiļliteratūra, vispārējā izglītība. Par iznīcināto valsts suverenitāti, patriotismu, lojalitāti, pilsonisko saliedētību vispār nav vērts atgādināt. Tā ir pārāk sāpīga tēma. Tikpat sāpīga tēma kā latviešu tautas vērtīgākās daļas aizbraukšana un tautas izmiršana.

Tagad ir pienākusi kārta darba iznīcināšanai. Bet tas ir ievērojami svarīgāks līmenis nekā ekonomikas nozaru un tik tikko minētā visa pārējā iznīcināšana. Bez darba vispār izbeidzās etnosa kultūras virzība. Bez darba, neprasmes un nevēlēšanās godīgi strādāt, cilvēki atgriežās mērkaķu līmenī, no kura mērkaķiem izdevās izrauties cilvēku līmenī, pateicoties darbam (tas nav tikai Engelsa viedoklis). Latviešu valdošā kliķe cementē mērkaķīgu mežonību Latvijā.

Pagaidām darbs tiek iznīcināts inteliģences nodarbinātības segmentā (valsts institūcijās). Inteliģence tiek pieradināta dzīvot bez īsta darba un pieradināta saņemt algu par nepilnvērtīgi veikto darbu. Inteliģences īstā darba piekritējiem Latvijā vairs nav vietas, ja viņi nevēlās kļūt sociālie dzīvnieki un nevēlās lepoties ar mērkaķa statusu. To ir panācis valdošās kliķes stulbums un nelietība.

Neapšaubāmi, darba iznīcināšana nesākās Rīgas pilī vai kādā citā valdības ēkā. Darba iznīcināšana sākās Bruņinieku namā, valdošajai kliķei „sakārtojot” sev vajadzīgos likumus. Konkrēti „Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu”. Tas stājās spēkā 2010.gada 1.janvārī un pēc tam ir vairākkārt „uzlabots”. Ne velti paši valdošās kliķes stulbeņi un nelieši publiski lielās par sava „darba” atbilstību Saeimas pieņemtajiem likumiem.

Posted in blog | Komentēt

2017.17.04.

Ecce homo! Dictum de omni et nullo

   Šajā esejā ir gods godbijīgi tuvoties latīņu valodas mīluļiem. Viņu darbības vērtība ir nosaukta latīņu valodā. Tāpēc latīņu valodas sprēgāšana ir obligāti jāņem vērā. To nedrīkst ignorēt. Obligāti nedrīkst būt nevērīga izturēšanās pret latīņu valodu. Nedrīkst nevēlēties zināt un savu iespēju robežās nelietot latīņu valodu. Tas nav pieļaujams. Tāpēc esejas autoram un esejas lasītājiem ir jāpārceļās uz latīņu valodas pasauli. Lūdzu, ievērosim: nevis uz latīnismu pasauli, bet uz latīņu valodas pasauli! Praktiski tas nozīmē pārcelšanos uz divvalodas pasauli – latīņu valodas pasauli + latviešu valodas pasauli.

Domāju, tas nesagādās lielas grūtības. Latviešiem vēsturiski tradicionāli (vācu, krievu, amerikāņu laikos) ir intīmas attiecības ar divvalodību, un latvieši mīl latīņu valodu. Jau Švaukstam krievu cara laikos izspruka šis tas latīnisks. Pēc komunistu jūga transformācijas vietējo izdzimteņu jūgā latvieši tūlīt pārgāja ne tikai uz angļu valdu, bet arī uz latīņu valodu un savus dzīves stāstus nekavējoties ierāmēja latīņu valodā. Latvieši vārdu „autobiogrāfija” aizstāja ar „kurkuli” – Curriculum vitae.

Vispār pie mums latīņu valodas klātbūtne ir stabila. Sākot ar valdību. Latviešu valdība ciena latīņu valodu. Tiesa, visbiežāk latīnismu veidā un pilnīgi aplamā veidā. Bet tas nekas! Ja, piemēram, premjers nesaka „indicatio”, bet pilnīgi nevietā saka „indikācijas”, tad tautai vienalga ir patīkama viņa siltumizturīgā attieksme pret latīņu valodu. Arī šīs esejas viens no galvenajiem varoņiem, latīņu valodas mīluļiem, ir valdībai pieslīpēts cilvēks. Viņš kādu laiku bija ekonomikas ministrs, kā arī izglītības un zinātnes ministrs.

Bet tagad, lūdzu, vispirms nedaudz pavingrināsimies. Pēc dažiem vingrinājumiem pārcelšanās uz divvalodības pasauli ritēs bez kašķīgas aizķēršanās.

Tūlīt nepieciešams paskaidrot sekojošo. Esejā divvalodības pasaule gurkstēs divējādi: 1) pēc vārdiem latviešu valodā iekavās sekos tulkojums latīņu valodā un 2) pēc vārdiem latīņu valodā iekavās sekos tulkojums latviešu valodā.

Jā! Piedodiet! Būs (jau bija!) arī trešais variants. Tautā plaši lietotie latīņu vārdi netiks tulkoti latviešu valodā, lai tādējādi nevienu neaizvainotu (tas jau attiecās uz „kurkuli”). Latvieši ir lingvistiski ļoti smalkjūtīga, ļoti talantīga un ļoti toleranta tauta. Tādas omulīgas īpašības sāka spilgti izpausties pēc latviešu nonākšanas vispirms Krievijas un vēlāk PSRS pakļautībā. Kā zināms, joprojām gandrīz visi prot krievu valodu, vajadzības un nevajadzības gadījumos smalkjūtīgi tūlīt pāriet uz krievu valodu, un gandrīz visi aizmuguriski (ne tikai) lamā cilvēkus, kuriem krievu valoda ir dzimtā valoda.

Un tagad daži vingrinājumi. Tajos izmantosim esejas virsrakstu.

Visticamākais, daudzi esejas lasītāji visai drīz gribēs iesaukties „Ecce homo!” (kāds cilvēks!). Tas notiks pēc tam, kad viņi pārliecināsies par esejas galveno varoņu cēlajām īpašībām un atcerēsies spārnoto tirādi „Amicus Plato, sed magis amica est veritas” (Platons ir draugs, bet patiesība ir vēl lielāks draugs).

Esejas galvenajiem varoņiem patiesība ir dārgāka par visu. Viņiem „voluntas populi suprema lex” (tautas griba ir augstākais likums). To viņi apliecina neviltoti un vaļsirdīgi (bona fide). Viņi „ad rem” (pēc būtības) rūpējās tikai par Latvijas „commune bonum” (vispārējo labumu). Viņi rosās „pro bono publico” (sabiedrības labā). To viņi nedara skata pēc (pro forma). Dara pie pilnas sajēgas (compos mentis). Dara nevis bezizejas stāvoklī (circulus vitiosus) un darba dēļ (ex officio). Viņi to dara savas labvēlības, bet nevis sava amata pienākuma dēļ (ex gratia). Nekādā gadījumā viņi to nedara „non compos mentis” (neesot pie pilna prāta). Viņi visu cenšās darīt „ex catthedra” (autoritatīvi) un reizē ar apziņu „errare humanum est” (maldīties ir cilvēciski).

Virsrakstā vārdi „dictum de omni et nullo” (burtiski: teikts par visu un neko) arī var būt aktuāli. „De facto” var atklāties esejas galveno varoņu „errata” (kļūdu saraksts). Esejas beigās (finis) lasītāji var sūdzēties par „argumentum ad hominem”; proti, latīņu valodas mīluļu darbība balstās uz pierādījumu, kas orientēts uz pārliecināmā cilvēka jūtām, nevis balstīts uz pierādāmās tēzes loģisko pamatošanu vai atspēkošanu. Citiem vārdiem sakot, „ecce homo” darbībā ir vienīgi ūdens („aqua”). Būtu labāk, ja tautu iepriecinātu vismaz ar „aqua vitae” (burtiski: dzīvības ūdeni – degvīnu). „Aqua” viņi varēja „habeas tibi” (paturēt pie sevis), bet tautu iepriecināt ar „aqua vitae”.

Tagad „ex voto” (saskaņā ar solījumu) pievērsīsimies stāstījumam par latīņu valodas mīluļu darbību. Tās vērtība, kā jau norādīju, ir nosaukta latīņu valodā. Stāstījums notiks „festina lente” (burtiski: steidzies lēnām) un bez „factum notarium” (vispārzināmiem faktiem).

Tie mūsu vērīgie tautieši, kuri jūt līdzi valdošās kliķes intelektuālajai traģēdijai, noteikti būs pamanījuši domnīcu vārdā „Certus”.  Portālā „Delfi” šis „Certus” bieži par sevi atgādina. Tad, lūk, šis „Certus” ir esejas galveno varoņu, latīņu valodas mīluļu, mājvieta jeb domnīca, kā viņi paši sevi identificē internetā.

Latīņu valodā „certus” nozīmē „uzticams”, „neapšaubāms”. Tā šo vārdu tulko citās valstīs. Turpretī mūsu „certusieši”, lai atšķirtos no „orbis terrarum” (zemeslodes) iedzīvotājiem, „pleno iure” (ar pilnām tiesībām) tulko doto vārdu šādi: „drošs, stingrs, apņēmīgs, noteikts.

   Atšķirība ir pamatīga, bet „pax vobiccum”! Tā saka (miers ar jums!), kad ir bezcerīgi kaut ko kādam pierādīt. Domāju, „pax vobiccum” attiecās arī uz mūsu dārgajiem „certusiešiem”. Kā nekā viņi ir no LR valdošās kliķes aizgalda. Tajā viss vienmēr ir pareizi un neeksistē vārdi „Tas ir nepareizi!” (id parum certum est) vai „Tas ir pierādīts noziegums!” (crimen certum).

   Bet tagad „satis verborum” (pietiek runāt) un lasītājiem dosim iespēju priecīgi iesaukties „Ecce homo!”. Tas var notikt, lasot iegravēto „certusiešu” mājas lapā.

Par „Certus misiju ir teikts: „Ekonomiskā izaugsme ir risinājums, lai samazinātu nabadzību, uzlabotu veselības aprūpi un izglītību, kā arī lai apturētu iedzīvotāju skaita samazināšanos. To var sasniegt privātā, akadēmiskā un publiskā sektora* stratēģiskas sadarbības (!?) rezultātā. CERTUS ir platforma (!?) šādas sadarbības nodrošināšanai (!?)”.

   Tātad mūsu zemē viss uzplauks ar darbu un centību (opera et studio). „Certusiešu” labie nodomi (pia desideria) var iepriecināt katru, kurš uzbudināti domā par dzimteni (pro patria).  Viss būs atkarīgs no ekonomikas. Tā ir iespaidīga atziņa. Markss var atdusēties ar smaidu. Viņam nekad netrūks mācekļu. Materiālisma vienpusībā ieskābēti indivīdi vienmēr izsmidzinās trulu aprobežotību, nespējot fiksēt primāro cilvēku esamībā.

Mājas lapā „nec plus ultra” (pats labākais) ir „nobile” (cēlais) paskaidrojums: „CERTUS ir Latvijā pirmā domnīca, kas veidota ar 100 % privātā finansējuma palīdzību un apvieno teju visas vadošās Latvijas tautsaimniecības nozares — farmācijas, IT, kokrūpniecības, finanšu, lauksaimniecības un citas”.

Iesaucos, ceru, kopā ar daudziem lasītājiem „Ecce homo!”. Neticami! Kādi godīgi cilvēki! Tas nevar būt! Vai tiešām tā ir „nuda veritas” (kaila patiesība)? Vai tiešām „certusieši” to apgalvo pēc pašu ierosmes (motu proprio)?

Protams, protams, pie mums „nil admirari” ( ne par ko nav jābrīnās)! Tomēr nav skaidrs (non liquet), vai atsacīšanās no līdzdalības valsts budžeta un ārzemju fondu naudas sadalē nav meli. Pie mums veikli eksperti, domnīcu domātāji, stratēģiju stratēģi sadala miljonus. Vai tiešām „certusieši” ir brīvprātīgi atsacījušies no zagšanas – mūsu nacionālās kaislības? Vai tiešām viņu naudiņa ir 100% pašu un draugu cepurē samesta naudiņa? Vai kāds tam ir spējīgs ticēt Latvijas noziegumu brīvības paradīzē, kurā pat „Latvijas māte” (godīgā savas domnīcas eksperte VVF) tika pieķērta patīkamā noziegumā vējiem izpūstajā Liepājā?

Nekādi nav iespējams, ka „certusiešu” vadonis, viņu sauc Vjačeslavs Dombrovskis, ir „rara avis” (reti sastopams cilvēks). Viņš rušinās valdošās kliķes aizgaldā kopā ar citiem vienotās vienotības rukšķētājiem. Aizgaldā nav vietas izņēmumiem. Tajā neviens (nemo) nedrīkst nezagt. Tajā neviens nekustās „ad honores” (goda dēļ) un „gratis” (par velti). Tajā pat tāds process kā „ad patres” (burtiski: pie tēviem doties, t..i., nomirt) notiek negodīgi (mala fide). Atkal nākas atsaukties uz godīgo VVF un viņas „mens rea” (rīcības noziedzīgumu) ar septiņvietīgo kapavietu. Valdošās kliķes aizgaldā  valda princips „qualis rex, talis grex” (kāds kungs, tādi kalpi). Tāpat valda princips „similis simili gaudet” (tāds tādu atrod). Kā tas konkrēti izpaužās, gudrais lasītājs sapratīs (sapienti sat).

Publiskajā telpā visbiežāk grozās divi „certusieši”: Dr. Vjačeslavs Dombrovskis un Dr. Daunis Auers. Viņu kompetences kalns acīmredzot ir tik augsts, ka no tā var pamācīt „visas vadošās Latvijas tautsaimniecības nozares — farmācijas, IT, kokrūpniecības, finanšu, lauksaimniecības un citas”. Par to nav jābrīnās. Jau Pietuku Krustiņš lielījās par tautas talantīgumu uz „visām pusēm”.

Pie „un citas” pieder izglītība. Par izglītību visbiežāk raksta Auera kungs. Taču arī Dombrovska kungam izglītība „volens nolens” (gribot negribot) ir pazīstama nozare. Kā nekā viņš tika iestumts izglītības un zinātnes ministra tronī no 2013.gada 2.maija līdz 2014.gada 22.janvārim.

Pie mums „factum notorium” (vispārzināms fakts) ir tas, ka ministrs ir „politiska persona” un var nebūt lietas kursā par ministrijas darbu. Taču drošiem pats liktenis palīdz (fortes fortuna adiuvat). Tāpēc nesen Vjačeslava kungs „Delfos” latviešiem deva vērtīgus padomus izglītības nozarē (parasti viņš dod padomus ekonomikā u.c. nozarēs).

Viņa padomi izglītībā ir spējīgi kā pilieni izdobt akmeni (gutta cavat lapidem). Citādi nemaz nedrīkstētu būt. Viņa darbība viņa paša ieskatā ir „certus” – „droša, stingra, apņēmīga, noteikta”. Nekādā ziņā tā nav gara nabadzības apliecinājums (testimonium paupertatis).

   Ne no kā nekas nerodās (de nihilo nihil). Vjačeslava kungā noteikti ir „causa causarum” (pirmcēlonis). Bez tā nevar ģenerēt valstiskus padomus izglītībā. Tāds pirmcēlonis var būt fakts, ka viņš pats ir gājis skolā un skolā novērojis izglītības funkcionēšanu. Šie novērojumi ir palikuši atmiņā „ad vitam aeternam” (uz mūžu mūžiem). Tāpēc viņa „certusiskajā” domāšanā „punctum saliens” (svarīgs punkts) ir pamācības izglītībā.

   Dr.V.Dombrovskis „Delfos” raksta: „Tikko izskanēja ziņas, ka Ungārijas valdība vēlas izmest no valsts vienu no mūsu reģiona spēcīgākām augstskolām – Centrālās Eiropas Universitāti (Central European University). Lietuvas amatpersonas zibenīgi reaģē un saka: nāciet pie mums! No Latvijas amatpersonām un politiķiem – kapu klusums”.

Paldies Dievam! Lieliski, ka kapu klusums! „Certusiskais” domātājs grib valdībai (respektīvi, nācijai, tautai, valstij) iesmērēt „cūku”. Krieviem ir nežēlīgs teiciens “svinju podstaviļi” (cūku iesmērēja). „Certus” vadonim, visticamākais, ir pazīstams šis nežēlīgais teiciens. Bet, ja nebija pazīstams, tad tagad būs pazīstams. Viņa bēdāšanās par „kapu klusumu” ir tipiska „cūkas” iesmērēšana.

Neslēpšu: viņa tricinošā muļķība bija galvenais iemesls tērēt laiku šīs esejas sagatavošanai. Pie mums muļķību netrūkst. Ne visām muļķībām ir vajadzīgs (un praktiski iespējams) pievērst kritisku uzmanību. Taču īpaši oriģinālas muļķības nedrīkst atstāt bez kritiskas uzmanības.

Kas ir „Central European University”? Kas tā ir par augstskolu, kuru ungāri grib izmest no valsts? Kāpēc mums jāsavāc tas, kas citiem nav derīgs? Izmet atkritumus. Kāpēc latviešiem var noderēt atkritumi? Kāpēc kungs pārmet Latvijas amatpersonām un politiķiem atkritumu nesavākšanu?

Ar tik tikko minēto universitātes nosaukumu (hoc titulo) Ungārijā darbojās Sorosa 1991.gadā dibināta izglītības iestāde. Esmu pārliecināts (certum mihi est), ka ar šo paskaidrojumu pilnīgi pietiek. Plašāki komentāri nav vajadzīgi – sapienti sat. Sorosa graujošā darbība visiem ir apnikusi ne tikai ASV un Rietumeiropā, bet arī Austrumeiropā. Soross un viņa „universitātes” apraud nacionālo neatkarību, nacionālo identitāti, masveidā veicina cilvēku garīgo pagrimumu. To beidzot atklāti atzīst krievu, baltkrievu, poļu, ungāru, bulgāru, serbu, slovāku, horvātu, čehu politiķi bijušajās sociālisma zemēs, kuras Sorosam izdevies sagandēt visvairāk ar neoliberālisma, globālisma, postmodernisma, homoseksuālisma, genderisma, politkorektuma, viedokļu plurālisma, seksuālo minoritāšu, migrantu atbalstīšanas indi. Soross ar finansu mahinācijās iegūtajiem miljoniem Austrumeiropā veiksmīgi uzbūvēja vietējo iedzīvotāju (īpaši jauniešu) degradācijas un deģenerācijas koncentrācijas nometnes.

Tas nožēlojami attiecās arī uz Latviju. Pie mums Sorosam vienmēr pašaizliedzīgi ir palīdzējuši t.s. trimdas latvieši. No viņiem divas Vitas un Andris ir bijuši īpaši centīgi savas tautas degradācijā un deģenerācijā. Latvijā ir ievazāts tāds pagrimums, no kura atbrīvoties ir iespējams tikai vairāku paaudžu laikā. Turklāt nevis dabiskā ceļā, bet perfekti izplānotas un sistemātiski realizētas ideoloģiskās kontrdarbības rezultātā. Ne visai ticu, ka Vitas un viņu pēcnācēji Andris, Guntars ir spējīgi adekvāti novērtēt Sorosa kolosālo ieguldījumu eiropeīdu pagrimumā.

Bet kas attiecās uz mūsu dārgo „Certus” vadoni, tad viņa žēlošanās par „kapu klusumu” ir pelnījusi kategorisku nosodījumu. Dombrovska kunga tekstu „Delfos” publicēja 2017.gada 4.aprīlī.

Datums ir svarīgs. Svarīgs tāpēc, ka tajā laikā jau bija plaši izvērsusies starptautiskā kustība „Stop Operation Soros” un ārzemēs enerģiski pulsēja „desorosizācija”. Nav ticams, ka Vjačeslava kungs pirms 4.aprīļa par to neko nebija dzirdējis. Noteikti bija dzirdējis. Un ja bija dzirdējis, tad 4.aprīlī kādam pārmest „kapu klusumu” ir kodīga nelietība.

Viņa rīcības vērtējumā ir iespējami divi varianti: 1) tiekamies ar gara nabadzības apliecinājumu (testimonium paupertatis) jeb 2) tiekamies ar rafinētu nelieti, kurš apzināti vēlas turpināt Latvijas sabiedrības pagrimumu. To noteikti turpinātu pie mums ievazātā Sorosa finansētā „augstskola”.

Priekšroku dodu „testimonium paupertatis”. Kā nekā cilvēks ir no valdošās kliķes aizgalda. Tajā dominē viens variants – „testimonium paupertatis”. Pie tam ir jāņem vērā psiholoģiskās nianses.

   Ne reti gara nabadzība neapzināti izprovicē rafinētu nelietību. Muļķis var nesaprast, ka ir pastrādājis rafinētu nelietību. Gara nabadzībā intelektuālais process nav pakļauts stingrai morālajai kontrolei. Gara nabadzība producē visdažādākos risinājumus, kuri normāliem cilvēkiem nav pieņemami un tajā skaitā asociējās ar rafinētu nelietību. Id est (proti), no muļķa var visu kaut ko sagaidīt un pret muļķa izdarībām nav ieteicams izturēties tāpat kā pret garīgi pilnvērtīga cilvēka izdarībām. Izdarības var izskatīties identiskas, taču psihiskā izcelsme tām ir dažāda. Viena izcelsme ir muļķa izdarībām, pilnīgi cita izcelsme ir garīgi pilnvērtīga cilvēka izdarībām.

   „Certusiešu” otrs aktīvists nav no mūsu planētas. Daunis Auers ir no citas planētas. Pašlaik viņš viesojās Latvijā un uz mūsu dzīvi lūkojās no savas planētas redzesloka.

   Ar Latvijas realitāti viņa skatījumam nav nekādas saistības. Tas ir „a priori” skatījums. Viņa konceptuālisms Latvijai pilnīgi neder. Tāpēc „per se” (pats par sevi) pēc būtības atturēsimies vērtēt viņa ieguldījumu „certusiešu” reputācijas spodrināšanā. Viņa ieguldījumu Latvijas iemītnieki nevar objektīvi novērtēt. To var izdarīt vienīgi Auera kunga dzimtās planētas brāļi un māsas. Tomēr „paucis verbis” (dažos vārdos) kopaina ir jāieskicē.

   Arī Dombrovska kungs nevērtē Auera kunga tekstus. Ja vērtētu, tad neļautu tos publicēt. Tekstiem ir anekdotiska reputācija. Auera kungs uzjautrina Latvijas nāciju un latviešu tautu.

   Iespējams, Dombrovska kungam ir bail sacīt (horribile dictu) kolēģim taisnību. Auera kungs raksta par augstāko izglītību. Par tās vietējo līmeni bijušais ministrs Dombrovskis var kaut ko atcerēties un tāpēc it kā būtu spējīgs koriģēt Dauna kunga „lapsus calami” (burtiski: spalvas kļūdu). Diemžēl tas nenotiek. Varbūt iemesls ir bijušā ministra „lapsus memoriae” (atmiņas trūkums)?

   Zinātņu doktors D.Auers „litteratim” (burtiski) raksta sekojošo: Latvijas augstākās izglītības eksporta nozarei (!?) ir liels izaugsmes potenciāls (!?).[..] Ņemot vērā jau esošos panākumus (!?), kā arī nākotnes perspektīvas (!?), augstākās izglītības eksports būtu jāizdala kā atsevišķa nozare, bet tās pārraudzība jānodod Ekonomikas ministrijai (!?). Augstākās izglītības eksporta uzplaukums (!?) ne tikai pozitīvi ietekmēs Latvijas augstskolu studiju un pētniecības kapacitāti (!?) un Pārdaugavas kā dinamiska rajona – Rīgas kampusa – attīstību (!?). Tas varētu samazināt vai ar laiku pat pavērst atpakaļgaitā (!?) jaunu un talantīgu Latvijas studentu aizplūšanu uz ārzemju universitātēm (!?). Attīstot augstākās izglītības eksportu kā patstāvīgu nozari (!?), ir iespējams ne tikai veiksmīgi papildināt valsts budžetu (!?), bet arī celt mūsu izglītības sistēmas kvalitāti (!?). Šādu iespēju nevajadzētu laist garām (!?)”.

Ne visai pieklājīgi piekasīties citas planētas „magister dixit” (burtiski: skolotāju teiktajam). Taču „post hominum memoriam” (kopš neatminamiem laikiem) uz Zemes eksistē tendence norādīt terminoloģiskās un satura nepilnības. Bez tā nav iespējams ceļš „per aspera ad astra” (caur ērkšķiem uz zvaigznēm). Tāda attieksme ir uz Zemes.

Minētais par Dauna kunga lūkošanos no savas planētas redzesloka tomēr ne visai atbilst patiesībai. Viņš jau ir manāmi adaptējies mūsu intelektuālajā vidē. Tas pārsteidzoši atspoguļojās citētajā fragmentā.

   Uzskatu, ka terminoloģiskā oga „izglītības eksports” ir tāds pats vulgārisms kā, piemēram, „kultūras industrija”. Tādi mežonīgi, rupji un reizē frivoli (vieglprātīgi) jēdzieni var rasties vienīgi kultūras pagrimuma periodā, kad pret kultūru masveidā sāk necienīgi izturēties un vispār cilvēku sirdīs nekas vairs nav svēts. Šajā gadījumā nav svēts tāds kultūras segments kā izglītība.

   Dauna kungs tēlo augstākās izglītības eksporta fanu. Taču šo lomu viņš tēlo slikti. Viņš nav pratis noklusēt galvenos momentus. Tāpēc blēšana par minēto eksportu ir anekdotiski smieklīga. Citātā tas viskutelīgāk attiecās uz „izglītības sistēmas kvalitāti”, „pētniecības kapacitāti”, „jaunu un talantīgu Latvijas studentu aizplūšanu uz ārzemju universitātēm”.

Lasot Vjačeslava kunga akceptēto Dauna kunga tekstu, „volens nolens” nāk prātā skumji jautājumi.

Kā nav kauns „certusiešiem” blēt par kaut kādu „izglītības eksportu”, ja pašmāju jaunieši bēg no šīs izglītības?

Kā nav kauns blēt, labi zinot par ārprātu izglītības sistēmā? Ārprātīgā kņada ap pedagogu augstskolu nav vienīgais piemērs. To papildina 2017.gada 12 aprīlī medijos rezumētais: „Latvijas vidusskolu izglītības kvalitāte ir ārkārtīgi zema”.

Kā nav kauns blēt par augstāko izglītību, labi zinot par zinātnes likvidēšanas solīdo apjomu Latvijā? Vai tiešām abi zinātņu doktori ir tik apdauzīti, ka neizprot zinātnes organisko nepieciešamību augstākajā izglītībā? Uz Zemes izdevušās valstīs augstākā izglītība ir koncentrēta universitātēs, un augstākā izglītība bez zinātnes nepastāv.

Ko nozīmē „veiksmīgi papildināt valsts budžetu”? Vai kungi patiešām nezina par izglītības komerciālizācijas milzīgo kaitīgumu izglītībai?

Ko nozīmē prieks par „Pārdaugavas kā dinamiska rajona – Rīgas kampusa – attīstību”? Uz Zemes ir pretēji. Universitāšu kampusi bēg no „dinamiskiem rajoniem”. Zinātne un studēšana nav savienojama ar urbānisku vidi. Zinātnei un studēšanai ir vajadzīgs miers un klusums, bet nevis „dinamisko rajonu” mūžīgā kņada un mūžīgais troksnis. Un vispār urbānisms jau sen ir arhaisms. Urbānisms kā sabiedriskās domas strāvojums jau sen nav modē. Tagad neviens sevi cienošs inteliģents cilvēks pilsētas kultūru neuztver kā civilizācijas augstāko sasniegumu. Kā to var nezināt XXI gadsimtā?

Un ko nozīmē izglītības nodošana Ekonomikas ministrijai? Kāpēc ne Iekšlietu ministrijai vai Aizsardzības ministrijai? Kas vispār notiek tādu cilvēku smadzenēs, kuri iesaka izglītības administrēšanu nodot Ekonomikas ministrijai? Vai kungi nezina, ka pie mums augstākā izglītība jau sen ir izdevīgs bizness bez Ekonomikas ministrijas „jumta”? Vai kungi nezina, ka šis bizness nodrošina bakalaura un maģistra papīra saņemšanu bez nevienas grāmatas atvēršanas? Ne uz papīra publicētas, ne elektroniski publicētas grāmatas atvēršanas.

Bet varbūt „certus” vietā mums ir darīšana ar „debilitas”, kas no šīs domnīcas „ad oculum” (acīm redzami) ir gatava plūst „ad infinitum” (līdz bezgalībai)?

Vienīgais prieks par „Certus” ir tas, ka „domnīca” ākstās par savu naudu. Protams, ja tā ir taisnība!

 

*Tātad ”certusiešiem” privātais un akadēmiskais sektors nevar būt publisks – sabiedrībai informatīvi un citā aspektā pieejams. Tā atkal ir „certusiešu” atšķirība no pārējiem cilvēkiem uz „orbis terrarum”.

 

Posted in blog | Komentēt

2017.10.04.

Civilizācijas norieta enciklopēdija: vārdnīca

   Katrā laikmetā ir īpaši iecienīti vārdi, un tie pulcējās modernā vārdnīcā. Šī vārdnīca ir populāra sabiedrībā. Vārdnīcai ir starptautisks pielietojums. To bez bēdām var saukt par civilizācijas vārdnīcu. Sabiedriskā doma šo vārdnīcu atver katru dienu. Sabiedriskā doma bez šīs vārdnīcas nevar iztikt. Ar vārdnīcas palīdzību zinātnieki, politiķi, biznesmeņi, žurnālisti, publicisti, filosofi, filistri apspriež aktuālas parādības. Interneta ērā šo vārdnīcu iecirktīgi šķirsta jaunais antropoloģiskais lepnums – soctīklotāji.

Civilizācijas vārdnīca ir sastopama arī pašlaik, un tā sensitīvi atspoguļo šodienas cilvēku garīgo veidolu. Vārdnīca attiecās uz visu Rietumu civilizāciju un neattiecās tikai uz vienu vai dažām tautām. Tas, par ko šodien runā saprātīgie latvieši, nav nekas idejiski unikāls. Saprātīgie latvieši šodien runā par to pašu, par ko runā Rietumu civilizācijas pārējie saprātīgie cilvēki – vācieši, angļi, spāņi, itāļi, franči, zviedri u.c. Saprātīgie latvieši lieto tos pašus vārdus, kurus lieto citu tautu saprātīgie pārstāvji.

Aizvadītā gadsimta 70.-80.gados poētiskās semiotikas patrioti (Tartu semiotiskās skolas zinātnieki) bieži aplaimoja civilizācijas vārdnīcu – kādā laikmetā dominējošos vārdus. Kultūras pētīšanai civilizācijas vārdnīca ir vilinošs evristiskais avots. Tas joprojām vilina daudzus sociologus, kulturologus, filosofus. Viņi ar neslēptu entuziasmu izvēlās civilizācijas vārdnīcu par pētniecisko objektu.

Tas ir pamatoti. Valodai ir ļoti svarīga loma. Ne velti tēlaini saka, ka dzīves īstenība tiek izkalta ar valodu. Vārdi būtiski ietekmē dzīves īstenību. Bez vārdiem nekas nenotiek. Ja lietām un parādībām nav vārda, tad lietas un parādības neeksistē. Tā var droši uzskatīt, jo bez vārdiem mēs nevaram lietas un parādības fiksēt savās smadzenēs. Vārdiem piemīt teurģiskās spējas, it kā pārdabiski grozot notikumu gaitu un attieksmi pret notikumiem.

Latvijas iedzīvotājiem tas ir labi pazīstams. Latvijas iedzīvotājiem ir milzīga problēma valstiskuma sakarā, jo nav izvēlēts visiem pieņemams vārds pilsoņu apzīmēšanai. Latvijas pilsoņiem ir dažāda etniskā izcelsme. Latvijas pilsoņi ir ne tikai latvieši. Latvieši atsakās valsts visus pilsoņus saukt par latviešiem, bet tajā pašā laikā joprojām bezprātīgi nav izvēlējušies sev tīkamu vārdu. Latvieši bezprātīgi noraida Raiņa leksiski normālo priekšlikumu „latvijieši”. Bezprātīgi noraida, taču arī bezprātīgi nepiedāvā citu vārdu. Bet bez vārda nekas labs nevar notikt. Tāpēc ir problēma. Pilsoņu korpusam nav vārda, un tas faktiski neeksistē kā vienots veselums. LR nav pilsoniski saliedēta valsts. Starp pilsoņiem valda neuzticība. Un, lūk, tas lielā mērā ir tāpēc, ka  nav izvēlēts visiem pieņemams vārds valsts pilsoņu apzīmēšanai. Vārda trūkumu, protams, vissāpīgāk izjūt cittautiešu pilsoņi. Bez attiecīgā vārda viņi nevar justies pilnvērtīgi pilsoņi. Arī latvieši nevar justies ērti. Viņi nedrīkst par pilsoņiem saukt tikai latviešus. Tas būtu aplami un nekorekti. Tā dara tikai tie latvieši, kuri nekaunīgi cenšās pazemot cittautiešu pilsoņus.

Civilizācijas vārdnīcas saturs mainās. Tam tā ir jābūt. Saturs mainās reizē ar izmaiņām cilvēku uzvedībā, darbībā, komunikācijā. Zemes saimnieki – cilvēki – nav sastingušas būtnes. To nedrīkst teikt arī par „baltajiem” cilvēkiem. Katrā laikmetā priekšplānā iedegās jauns cilvēciskais tips ar specifisku domāšanas manieri, specifisku īstenības uztveri un specifisku īstenības ekspluatēšanas tehnoloģiju. Neapšaubāmi – iedegās ar specifisku vārdu krājumu.

Izmaiņas var būt vairāk vai mazāk radikālas. Taču vienmēr jaunās izmaiņas ģenerē jaunus vārdus vai no pagultes izvelk, atdzīvina un semantiski modernizē marginālus vārdus. Tādējādi civilizācijas vārdnīca ir sava veida leksiskā dokumentācija izmaiņām cilvēkos un viņu rosībā. Iedziļinoties šajā vārdnīcā, atklājās cilvēku domas, ieceres, iegribas, ilgas, vērtības, normas, idejas, teorijas, koncepcijas, hipotēzes, attieksme, spriedumi, sociālā pulsa dinamika, sociālās problemātikas tendētība.

Katrā ziņā atklājās cilvēciskās kvalitātes jaunumi – izmaiņas cilvēku mentalitātē. Tas ir ļoti svarīgi, jo civilizācijas vārdnīca ir cilvēku evolūcijas terminoloģiskā skatuve. Cilvēku evolūcija bez mentālajām inovācijām neeksistē. Savukārt mentālās inovācijas ir nepieciešams vārdiski noformēt. Cilvēku smadzenēm ir vajadzīgi vārdi. Bez vārdiem cilvēku smadzenes buksē, un no smadzenēm nav nekādas jēgas. Pelēka un jēla masa, un viss.

Rietumu civilizācijā XIX gadsimta nogalē pirmo reizi sāka īdzīgi pukstēt apokaliptiskā tematika ar tai adekvātiem vārdiem. Rietumu izglītotie cilvēki masveidā sāka debatēt par Rietumu civilizācijas norietu. Viņu pārrunātā apokaliptiskā tematika iedzīvināja īpatnu vārdnīcu. Tā spraigi turpināja papildināties XX gadsimtā. Īpaši pēc Špenglera uzburtās intelektuālās zemestrīces.

Sava laikmeta civilizācijas vārdnīcu izmantoja tāds izcils cilvēku un viņu dzīves seismogrāfs kā Rainis. Viņa lietotie vārdi var palīdzēt ne tikai uzzināt tā laika civilizācijas vārdnīcas saturu, bet arī šo saturu salīdzināt ar tagadējās civilizācijas vārdnīcas saturu. Tas ir interesanti un vēlami. Salīdzinājums izgaismo Rietumu civilizācijas noieto ceļu aizvadītajos apmēram 100 gados.

Rietumu ļaudis vairākus gadsimtus dzīvoja ar fanātisku ticību progresam. Progress asociējās ar dzīves idilli. Rietumu ļaudīm ticību progresam ideoloģiski viltīgi uzpotēja Apgaismības intelektuāļi XVIII gadsimta otrajā pusē. Zinātniski tehniskie izgudrojumi XIX gadsimtā ticību progresam pārvērta fanātismā. Eiropiešu karstākā cerība kļuva progress. Ar laiku kļuva pat karstāka cerība nekā cerība uz Dieva atbalstu. Progress sistemātiski uzlabojot cilvēku labklājību. Tas šķita ļoti svarīgi, un tas saskanēja ar cilvēku eksistenciālajiem instinktiem.

Tomēr XX gadsimta sākumā fanātiskā ticība progresam strauji sašķobījās pretējā nostādnē; proti, sistemātisks progress nav iespējams, un progress vispār nodara lielu ļaunumu. Raiņa mūžā ticība progresam bija manāmi iedragāta. Taču vēl ne tik lielā mērā iedragāta, lai pārstātu gaiši domāt par nākotni, kā tas ir noticis mūsdienās. Pašlaik nākotnes jēdziens ir rupji nostumts pagultē. Nevēlēšanās runāt par nākotni ir masveidīga kaisle. Tā vien liekas, ka eiropieši baidās no nākotnes. Iegansts bailēm ir efektīvs – rases novecošana un izmiršana. Skaidrs, ka tāda melna perspektīva nemudina nākotnes plānus. Raiņa mūžā eiropeīdu demogrāfiskā bēdu ieleja vēl nebija atklāta. Domājams, tolaik nevienam pat prātā neienāca, kas „baltos” gaida pēc apmēram 40 gadiem, kad rases novecošana un izmiršana kļuva nežēlīgs fakts.

Raiņa fiksētais laikmeta vērtējums lasāms dienasgrāmatās un piezīmēs romānam „Nākotnes cilvēks”. Spoži kvēlo ticība nākotnei. Nākotnei ir vajadzīgs jauns cilvēks. Rainis viņu sauc par Nākotnes cilvēku: „Nākotnes cilvēks nav utopija, bet ievadījums utopijai, nākotnes valstij: rādīt, uz kurieni iet tagadējā attīstība, kā nākotnes cilvēks top, rodas”.

Raiņa materiālos ir „vecās pasaules” salīdzinājums ar „jauno pasauli”: „Vecā [pasaule] jau visiem bija kļuvusi nepanesami sāpīga”. Tajā visu sabojā „amatnieki un diletanti”, „veikala cilvēki”, „filistri”, „žurnālisti-feļetonisti”, „pilsoniskās emancipētās dāmas”, kuras ir „iznireļi, parvēniji ar visām to nejaukajām, smieklīgajām īpašībām”.

Rainim „vecās pasaules” nelaimju galvenie autori ir radošā inteliģence un mietpilsoņi („filistri”). Arī citi Raiņa laika domātāji Rietumu civilizācijas norietā vainoja radošo inteliģenci un mietpilsoņus.

Tomēr, salīdzinot ar mūsdienām, atšķirība ir grandioza. Mūsdienās arī tiek vainota radošā inteliģence. Taču mūsdienās civilizācijas noriets tiek galvenokārt saistīts ar politiskās elites, inteliģences un pat aristokrātijas degradāciju. Patiesībā visa eiropeīdu rase esot totāli zaudējusi pasionaritāti un iestigusi pašnāvnieciskā dūksnājā.

Raiņa sastādītajā mietpilsoņu portretā sīvākā dzēlība ir jēdziens „parvēniji”. Tā sauc cilvēkus-iznireļus. Viņi ir cēlušies no zemākiem sabiedrības slāņiem, iekļuvuši privileģēto vai bagātnieku kārtā un cenšas tos atdarināt. Tātad mums lieliski pazīstami indivīdi. Šodienas parvēniji ir „perestroikas” mantinieki. LR valdošā kliķe un „miljonāri” ir parvēniju bars.

Radošās inteliģences portretā sīvākā dzēlība ir vārds „dekadence”. Rainis 1908.gada 18.jūnijā raksta: „Lai nepārprot dekadences nozīmi; viņa pati saucas „pagrimšana”, ar ko grib izteikt, ka pate vairs nezin tālāk uz priekšu iet, ka viņai nau vairs ko teikt, ka viņa ir kāda uzdevuma piepildīšanās, kādas attīstības apstāšanās un pagrimšana. Tā ir galvenā nozīme”.

Raiņa mūžā dekadences kritika bija plaši izplatīta. Dažkārt visu laikmetu dēvēja par dekadences laikmetu. Tā tas ir arī Špenglera „pasaules vēstures morfoloģijas aprakstos”. Viņš dekadenci saskatīja jau impresionismā, kas „kalpo lielo pilsētu barbarismam – samākslotajai mākslai”.

Dekadence ir mākslinieciskā krīze un radošās inteliģences morālā krīze. Dekadence ir pagrimums, kas parasti seko pēc attīstības kulminācijas. Mākslā dekadence ir atsacīšanās no sociālo un nacionālo ideju reālistiskas attēlošanas. Tā vietā klibo subjektīvisms, misticisms, pseidomitoloģiskums, pseidoetnogrāfiskums, anormālais un amorālais.

Līdz I Pasaules karam Rietumu civilizācijas vārdnīcā pats negatīvākais (rupjākais, dzēlīgākais, izsmejošākais, ņirdzīgākais) vārds bija „dekadence”. Līdzās negatīvajam dekadences vārdam figurēja daudzi relatīvi neintrāli vārdi bez emocionālās, stilistiskās vai citas ekspresīvās nokrāsas. Tādi vārdi bija materiālisms, sociālisms, kapitālisms, empiriokriticisms, pozitīvisms, psihoanalīze, racionālisms, proletariāts, buržuāzija. Tolaik eiropiešu dzīves tonuss vēl bija samērā augsts. Nekas neliecināja par vispārēju nogurumu un apātiju, kas mūsu gadsimtā nolaidās līdz vulgārai, bravūrīgai, paštīksmīgai dzīves baudīšanai un šausmīgi negatīvu vārdu lietošanai. Salīdzinot ar šodien lietotajiem šausmīgi negatīvajiem vārdiem, vārds „dekadence” skan kā patīkams eifēmisms – labskanīgs vārds, ko lieto kāda rupja vārda vietā. Gandrīz skan kā kompliments.

Rietumu civilizācijas šodienas vārdnīcā terminoloģiski drūmākā kvintesence ir tādi šausmīgi vārdi kā degradācija un deģenerācija. Saprotams, tie nav no gaisa paķerti vārdi. Abi vārdi ir adekvāti izmaiņām cilvēkos un viņu rosībā. Tāpat šīs izmaiņas ir piespiedušas izdomāt un lietot tādus vārdus kā postcilvēki un postkultūra. Šajā ziņā Latvijā vislielākais spiediens nāk no „satoristiem” viņu midzenī „satori.lv”. LR budžets finansē vietējos postcilvēkus un postkultūru.

Bet iespējami ne tikai Latvijas paraugi.

Par ko liecina Rietumu masu komunikāciju piegānošās „fake news”? Skaidrs, ka „ziņu viltojumi” liecina par degradāciju (pakāpenisku pasliktināšanos, pagrimumu, panīkšanu) un deģenerāciju (pakāpenisku demoralizēšanos).

Par ko liecina ASV senāta 2016.gada decembrī atbalstītais likumprojekts „Par talantu”, vēloties valsts darbā iesaistīt biznesmeņus? Tas liecina par valsts administratīvo resursu nevarību. Atklāti sakot, liecina par valsts administratīvo resursu degradāciju.

Par ko liecina Vācijas armijā uzsāktais seksuālās apgaismības darbs, organizējot seminārus par seksuālo orientāciju un seksuālajām identitātēm? Atbilde nesagādā grūtības. Pirmo semināru 2017.gada 31.janvārī vadīja pati Aizsardzības ministre. Viņa ievaduzrunā pievērsās „gendera problemātikai”. Ministre neslēpj, ka Vācija gatavojās aicināt dienēt armijā gejus, biseksuāļus, transgenderiešus. Labi, ka Bismarks, Vilhelms II, Hitlers par to nekad neuzzinās. Viņi no kauna nošautos.

Ne velti nākas lasīt šādu rūgtu patiesību. Eiropa esot mirusi. Tikai pati to neapzinās. Neapzinās tāpēc, ka dzīvo iracionālā dullumā.

Saprotams, mūsdienās civilizācijas vārdnīca ir papildinājusies ne tikai ar tādiem šausmīgiem vārdiem kā degradācija un deģenerārija, postcilvēki un postkultūra. Mūsdienās civilizācijas vārdnīca ir papildinājusies arī ar tādiem vārdiem kā terorisms, ekonomiskā krīze, korupcija, hibrīdkarš, globalizācija, neoliberālisms, multikulturālisms, plurālisms, politkorektums, postmodernisms, seksuālās minoritātes, aukstais karš, planetārā demogrāfiskā pāreja, vienpolārā pasaule, daudzpolārā pasaule, migrācija, fundamentālisms, radikālais islams, ģeopolitika, eirāzisms, finansu kapitālisms, pakalpojumu ekonomika, patērēšanas sabiedrība, masu kultūras industrija, civilizāciju konflikts. Austrumeiropas mežonīgās vēsturiskās transformācijas XX gs. beigās sekmēja tādu vārdu rašanos kā noziegumu brīvība, kriminālā valsts, ģeopolitiskā okupācija. Bez tik tikko minētajiem vārdiem nav iedomājama mūsdienu „balto” cilvēku nožēlojamā mentālā kvalitāte un nožēlojamā rosība, spējot totāli aizēnot pagaidām vēl šur tur sastopamo saprātu un saprātīgo rosību.

 

 

 

Posted in blog | Komentēt

2017.09.04.

S.Kurginjans 116.pārraidē izsmej Salžeņicinu, Jevtušenko, Siņavski, kuri sadarbojās ar VDK, bet citiem pārmeta “stučīšanu”.

Posted in blog | Komentēt

2017.07.04.

Pašlaik aktuāla metafora ir metafora „strausi”. Ar strausiem salīdzina cilvēkus, kuri nevēlās neko mainīt savā dzīvē. Viņi tāpat kā strausi slēpj galvu smiltīs, lai nebūtu nekādas intelektuālās piepūles minimālai dzīves transformācijai. LR jauneklīgā politiskā vara var droši justies kā strausi. Neviens viņu labklājību neapdraud. Nezinu nevienu gadījumu, kad pie mums kāds būtu kritiski izsacījies par varas jauneklīgumu kā iemeslu „valsts” novešanai līdz kraham. Tā, piemēram, pašlaik visi kritiski izsakās par „bordāniešu” līdzdalību noziegumos. Tas ir pareizi un labi. Bet neviens neizsakās par šo riebīgo noziedznieku vecuma nepiemērotību valsts/pašvaldības vadīšanai. Strausu sindroms šodien piemīt arī pasaules elites kādai daļai, kura negrib nekādas pārmaiņas, jo viņuprāt dzīve ir lieliska. Arī krievu aristokrātija pirms 1917.gada katastrofas nevēlējās nekādas pārmaiņas. Ar ko tas noslēdzās aristokrātijai, ir labi zināms. Krievijā aristokrātija tika fiziski iznīcināta. Mūsdienās neko nevēlās mainīt kosmopolītiski noskaņotie finansisti un birokrātija. Abas grupas samazina sev konkurentus: pasliktina izglītību (diplomu inflācija), nemaksā normālas algas utt. Kādreiz pārmaiņas vēlējās komunisti. Viņi noorganizēja revolūciju. Komunisti tagad nav sastopami. Komunistu vietā pārmaiņas vēlas politiskais islams, kas neatzīst reformas, bet tikai revolūciju. Diemžēl politiskais islams nezina, ko darīt pēc revolūcijas. Eiropeīdu tā dēvētajās nacionālajās valstīs tagad galvenokārt dzīvo zombiji (vidējā un jaunākā paaudze). Austrumeiropā dzīvo arī rusofobi. Latvijā dzīvo arī postcilvēki. Viņus vietējie prātu izkūkojušie „kultūras politiķi” bezapdomīgi baro no „valsts” budžeta postcilvēku „satoriski šļāpiniskajos” aizgaldos. Ne zombiji, ne rusofobi arī neko nevēlās mainīt savā dzīvē. Viņi vienīgi nezina, ko ēdīs cilvēki rītdien viņu nacionālajā valstī. Taču viņi par to neuztraucās, jo viņu nevērtīgajām dzīvībām briesmas nedraud.

 

Posted in blog | Komentēt