2017.18.08.

Aktuāla ir latviešu tautas garīgā mobilizācija, kurai nav nekā kopēja ar Lielupes ķēķa latviešu pseidointelektuāļu jaunākajiem murgojumiem par 4.atmodu. Runa ir par tautas garīgi stratēģisko mobilizāciju, bet nevis par tautas primitīvu „mošanos” mantas un naudas vārdā, kā arī stulbā aicinājuma „atgriezties Eiropā” vārdā. Lai tauta garīgi mobilizētos un šajā procesā gūtu panākumus, cilvēkiem ir nepieciešams stratēģiski saprast vairākus momentus. Vispirms un galvenokārt cilvēkiem ir nepieciešams stratēģiski saprast, ka nāksies savienot kolektīvos mērķus ar saviem individuālajiem mērķiem. Neapšaubāmi, runa ir par vispārnacionāliem mērķiem un cilvēka cienīgas dzīves mērķiem, bet nevis materiālistiskajiem mērķiem – naudas un mantas vairošanu un aprobežoto murmināšanu par „Eiropu” un „eiropeiskajām vērtībām”, kas praktiski ir vēdera vērtības. Cilvēkos ir jābūt emocionālajam pārdzīvojumam par izvirzītajiem mērķiem. Tas ir ļoti svarīgi. Bez tā nav iespējama garīgā mobilizācija. Lai cilvēkos rosinātu aktivitāti, enerģijas kāpumu un vēlēšanos kvēli darboties, nepieciešama emocionālā piesātinātība attieksmē pret dotajiem mērķiem. Cilvēkos ir jārada tāda garīgās transformācijas stihija, kas ir emocionāli centrēta un emocionāli vadīta. Garīgās mobilizācijas pamatā ir emocionāli pārdzīvoti mērķi. Svarīgs ir vēl viens moments. Tautas garīgā mobilizācija nevar notikt bez cilvēku noteiktas morāli psiholoģiskās gatavības. Ja šī gatavība eksistē, tad morāli psiholoģiski gatavie cilvēki jāsaliedē mikrokolektīvos, bet mikrokolektīvus pēc tam ir jāsaliedē makrokolektīvos. Saprotams, jebkurš mikrokolektīvs no cilvēka prasa zināmu kompromisu, piekāpšanos, pašupurēšanos, jo cilvēks ziedo sevi un savas intereses kopējo interešu labā. Taču cilvēkiem tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka viņi atsakās no sevis priekš sevis, jo viņu atsacīšanās veicina kopējo lietu, no kuras panākumiem noteikts labums būs katram cilvēkam; arī tiem, kuri atsacījās no sevis. Protams, lai atsacītos no sevis, nepieciešamas milzīgas izmaiņas cilvēkā – personības milzīga transformācija. Piemēram, Latvijā pēcpadomju periodā (praktiski sākās jau „perestroikas” gados) notika cilvēciskā potenciāla vertikāles sagraušana: tie, kuri bija „apakšā” (sabiedrības perifērijā) nonāca „augšā” (pie varas visās institūcijās). Tāda drausmīga pārvērtība nevarēja palikt bez drausmīgām sekām. Iespējams, visdrausmīgākais ir inteliģences degradācija. Tā rezultātā Latvijā tagad nav patiesi godīgas un ideālistiski orientētas inteliģences, kas varētu uzņemties garīgās mobilizācijas metodisko un organizatorisko vadību. Tāpēc latviešu tauta ir pakļauta totālai un fatālai destrukcijai, kuru nav spējīgs neviens apturēt. Bet visbēdīgākais – neviens nav ieinteresēts apturēt destrukciju.

 

 

This entry was posted in blog. Bookmark the permalink.

Comments are closed.