2017.22.07.

Sabiedrībā speciāli uzkurinātā un nenosvērtā kņada ap „Rīdzenes sarunām” apliecina tautas politiskās apziņas vienmuļo skalošanos zemāk par jūras līmeni. Kā parasti pie mums, galvenais nekļuva galvenais. Lembergs, Kučinskis, Valsts prezidents, ģenerālprokurors, advokātu brālības sūtņi, eksperti, deputāti, partiju priekšnieki, žurnālisti, interneta komentāru visziņi nerunā par galveno. Lembergs un citi „sarunu” varoņi taisnojās. Viņi atsaucās uz politiķu tiesībām runāt par visu kaut ko un jebkurā kompānijā. Viņu attaisnojumus daudzi atbalsta. Bet to nedrīkst darīt. Pirmkārt un galvenokārt pret „sarunu” dalībniekiem nedrīkst izturēties kā pret politiķiem. „Sarunu” saturs liecina, ka tās nav politiķu sarunas, bet organizētās noziedzības bandītu sarunas.

Politiķi vienmēr valsts lietas kārto neformālā veidā. Vieta neformālajai valstiskajai komunikācijai var būt visdažādākā, sākot ar dzīvokli un beidzot ar slēgtu klubu. Tā tam ir jābūt. Pirms lēmuma pieņemšanas lēmuma projekts vispirms ir jāsaskaņo ar visām attiecīgajām institūcijām, atbildīgajām personām, ieinteresētajām sabiedriskajām organizācijām utt. Valsts virzībā tā ir elementāra organizatoriskā darba forma. Nekur un nekad tā nav nosodīta. Neformālā veidā iespējams diskutēt atklāti un niansēti bez lieka retoriskā un demagoģiskā manierīguma un glancējuma. Mūsu „politiķu” neformālās „sarunas” būtu normāla parādība, ja tajās diskutētu par valsts attīstības jautājumiem; respektīvi, jautājumiem, kuri attiecās uz sabiedrības kopējām interesēm un vajadzībām. Bet tā taču nebija. Mūsu „politiķi” viesnīcā runāja par savām interesēm; respektīvi, runāja par to, kur un kā kaut ko nozagt. Viņi nerunāja par valsts interesēm. Un tā, saprotams, ir principāla atšķirība, kuru visi, domājams, intuitīvi izjūt, bet neakcentē „sarunu” nosodījumā. Tā vien liekas, ka „sarunu” varoņi un viņu nosodītāji nemaz nesaprot minēto atšķirību. Kņada līdz ar to ir kļuvusi bezjēdzīga, jo netiek nosodīts galvenais – „politiķu” runāšana tikai par savas zagšanas perspektīvām, bet nevis par valsts attīstību. Tās nebija politiķu sarunas, bet organizētās noziedzības bandītu sarunas, ko „knābs” tūlīt adekvāti nekvalificēja, jo pats ir viens no Lielās Bandas elementiem.

 

This entry was posted in blog. Bookmark the permalink.

Comments are closed.