2017.08.07.

Divi jaunākie melnās krāsas triepieni šodienas žurnālistu portretā. 1) Hamburgā Trampa un Putina tikšanās ieilga. Prezidenti vienojās par konkrētiem jautājumiem, un tas prasīja laiku. Aizkavējās sākums „kultūras programmā” – koncerts filharmonijā. Koncertu nevarēja sākt bez Trampa un Putina. Rietumu žurnālisti un arī Krievijas 5.kolonnas žurnālisti vaino Putinu, jo viņa dēļ, lūk, esot aizkavējies koncerts. „Vainīgi” nav abi, bet tikai Putins. 2) Pēc abu prezidentu tikšanās bija Lavrova preses konference. Ārlietu ministrs ļoti saprotamā valodā paskaidroja galvenos momentus. Sekoja žurnālistu jautājumi. No apm. 10 jautājumiem neviens nebija loģisks, būtisks, labi saprotams. Žurnālistu balss dikcija nebija inteliģentu cilvēku dikcija, bet deklasētu indivīdu dikcija. Nepārtraukti jautājumus uzdeva visi reizē. Jautāja par to, par ko jau ministrs paskaidroja ievadvārdos. Kāpēc šodien ir nepārprotami redzama žurnālistu degradācija un deģenerācija, ar savu iracionālo un amorālo darbību ļoti negatīvi ietekmējot sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu? Kāpēc uz „baltās” rases vispārējās degradācijas un deģenerācijas fona īpaši izceļas žurnālisti, apsteidzot politiķus? Ja padomājam, tad redzam, ka pašlaik žurnālisti ir visvājākais atzars tajā sociālajā stratā, ko var dēvēt par inteliģenci. No inteliģences žurnālistiem ir visniecīgākā cilvēciskā kvalitāte un profesionālā kompetence. Principā par žurnālistu var kļūt katrs, kurš ambiciozi un maniakāli sev noskatījis šo darbības sfēru. Apsēstība ar domu būt žurnālistam un godkārīga velme būt žurnālistam ir galvenais. Žurnālista talantam, profesionālajai apdāvinātībai, cilvēciskajai piemērotībai kā obligātiem nosacījumiem tagad nav nekādas nozīmes. Ja vēl nesen žurnālistam bija jāprot literāri stilistiski un poētiski izteiksmīgi rakstīt, žurnālistam bija jābūt gudram, spējot analītiski spriest un objektīvi vērtēt dzīves īstenību, žurnālistam bija jābūt ideāli pareizai literārai valodai, inteliģentai dikcija, cilvēciski simpātiskam izskatam, ja runa bija par radio, TV žurnālistiku, tad tagad tas viss nav vajadzīgs. Žurnālists var būt bez augstākās izglītības, minētās rakstītprasmes, literāri pareizas valodas, inteliģentas dikcijas utt. Var būt bez elementāra saprāta vispār. Totāls cilvēcisko un profesionālo prasību trūkums nav nevienā citā atzarā inteliģences sociālajā stratā. Piemēram, ārsts, skolotājs, inženieris, ekonomists nevar būt bez attiecīgās izglītības un adekvātas cilvēciskās apdāvinātības. Toties žurnālists var būt, rupji sakot, katrs nekauņa un muļķis ar pamatskolas izglītību. Vienīgais nosacījums – nekaunīga vēlēšanās būt žurnālistam. Kāpēc tagad tas ir iespējams? Iemesls ir žurnālistikas misijas transformācija relatīvi globālā vērienā pēc II Pasaules kara. Žurnālistika kļuva 1) bizness un 2) žurnālistika kļuva masu zombēšanas galvenā platforma, lai kalpotu…transnacionālajam biznesam. Nauda ir galvenais iemesls. Nauda ir arī galvenais iemesls tad, ja runa ir par politiski ideloģisko masu zombēšanu. Politiskā kundzība ir vajadzīga naudas pelnīšanai. Pēc II Pasaules kara notika milzīga mediju monopolizācija. Pasaules medijus pārvalda burtiski 5-6 mediju varas monstri, kuri kalpo transnacionālajam biznesam un tā sulaiņiem – politiķiem. Saprotams, ka tādas žurnālistikas misijas interpretācijas apstākļos žurnālistikā nav vietas cilvēkiem, kuriem žurnālistika joprojām ir 4.vara, kalpojot vienīgi sabiedrībai, kritiski analizējot 1.-3.varu un par saviem novērojumiem informējot sociumu. Tādos apstākļos žurnālistikā var darboties tikai, atkal rupji sakot, inteliģences atkritumi, kuriem nekas nav svēts un kuri izglītības trūkuma dēļ var pat nezināt žurnālistikas vēsturi un žurnālistikas klasisko sūtību.

This entry was posted in blog. Bookmark the permalink.

Comments are closed.