2017.18.06.

Nākotnes konjunktūra

   Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākās un beidzās uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.

Taču reālajā dzīvē ir pilnīgi savādāk. Ūnikuma fetišizēšana dzīves īstenībā pilnīgi neiederas. Greznošanos ar latviešu identitātes ūnikumu neveicina abstraktie teksti arī tad, ja tos patmīlīgi pasludina par nacionālo („letonikas”) dārgumu un mediji nemitīgi garnē to zinātnisko autoritāti. Reālajā dzīvē latviešu identitātes ūnikums izplēn un sasmīdina, jo nav vienreizējs. Latviešu identitātes ūnikums kaut kādā ziņā nav viens vienīgais. Tas nav ne ar ko nesalīdzināms.

Valoda ir unikāla. Bet ar valodu kā unikālu lepnumu nav jēgas greznoties. Tāds unikāls lepnums ir katrai tautai. Katras tautas valoda ir unikāla izpausme. Ne tikai latviešiem tautas valoda ir unikāls dārgums.

Reālajā dzīvē latviešiem ir kopīgs sociālais un politiskais liktenis ar daudziem etnosiem. Latviešu ne ar ko nesalīdzināmība reālajā dzīvē neeksistē. Turklāt likteņa kopība ir vēsturiski tik sena, ka latviešu garīgā asimilācija zināmā polietniskajā kontingentā ir reāls fakts. Latviešu sociālais intelekts un politiskais intelekts, latviešu sociālie ideāli un politiskie ideāli, ilgas, vajadzības, vēsturiskais ekstrēmisms, šķiriskais snobisms, morāles normu un ideālu kopums (ētoss) principā ne ar ko neatšķiras no Austrumeiropas citu tautu sociāli politiskās un morālās apziņas. Polietniskā kontingenta apziņas idejiskais saturs ir tematiski vienāds.

Cita lieta, vai drīkstam un vēlamies veikt konkrētus mentālos salīdzinājumus. Katrs tāds salīdzinājums vienmēr būs kritiska iejaukšanās citu tautu psihiskajā dzīvē. Bet tāda iejaukšanās nekad nav bijusi apsveicama darbība ne zinātnē, ne publicistikā. Turklāt zinātnē ir pazīstama stabila likumsakarība: jo tauta ir pamatīgāk iemarinēta tradicionālismā (primitīvismā), jo tā jūtīgāk izturās pret savu īpašību salīdzinājumu ar citām tautām. Tāpēc zinātne (piem., etnoloģija) parasti salīdzina izzudušus etnosus. Mūsdienu etnosu salīdzinājums ir reta parādība. Tāds salīdzinājums vienmēr tiek uzlūkots ar smīnu un neuzticību, kā arī tūlīt tiek sadurstīts ar politkorektuma adatām. Mūsdienu etnosu salīdzinājumu neiespējamību vairāk vai mazāk apzināti neglīti izmanto identitātes ūnikuma fani. Viņi par savu etnosu bezatbildīgi virpina eksaltētus ditirambus, jo manīgi saož kritikas neiespējamību. Lai kritizētu, jāveic tautu salīdzinājums. Bet to neviens nedarīs. Tādējādi ditirambu nevērtība netiks publiski atmaskota, un ditirambu autori var netraucēti tēlot ģēnijus.

Latviešiem ar citām tautām ir kopīga ne tikai pagātne un tagadne. Kopīga būs arī nākotne.

Kā zināms, nākotnes jautājums vienmēr ir svēts jautājums. Saprātīgi cilvēki, saprātīgas tautas un saprātīgas valdības par nākotni uztraucas daudz vairāk nekā par pagātni un tagadni. Nākotnes vārdā nav jākaunās savas tautas turpmāko likteni salīdzināt ar citu tautu turpmāko likteni. Īpaši tad, ja pašu liktenis lielā mērā ir atkarīgs no citu tautu likteņa vai pat tikai no vienas citas tautas likteņa.

Nākotnes kopību garantē nākotnes konjunktūra – konkrētā laika posmā radušies apstākļi. Bijušās PSRS tautu nākotnes konjunktūras centrā ir „perestroika” un dziļa atkarība no krievu tautas likteņa. Tas ir ļoti nopietni. Un par to ir jārunā atklāti bez bailēm no politkorektuma adatām.

Latviešu attieksmē pret krievu tautu aktuāls (visaktuālākais) ir jautājums par „perestroikas” nodarīto postu. Ja kas ir jātiesā, tad jātiesā ir „perestroika”. Par to visatbildīgākā ir krievu tauta. „Perestroika” dzima Kremlī – krievu politiskajā sirdī, prātā un dvēselē. „Perestroika” izraisīja morālo deģenerāciju un intelektuālo degradāciju, sekmēja noziegumu brīvību un kriminālo noziegumu plūdus, atvēra slūžas alkātībai, sodomijai, sociāldarvinismam, nacionālajai nodevībai, parvēniju nekaunībai, zādzībām un nelietībām, devalvēja visa veida vērtības – zinātniskās, politiskās, ekonomiskās, estētiskās, ētiskās, sociālās. „Peretroika” radīja bezdarbu, „bomžus”, bērnus bez vecākiem un bez izglītības. „Perestroikas” sekas ir dzimstības anormālā samazināšanās un tautas izmiršana. Ja nebūtu „perestroikas”, svešumā neaizklīstu tautas vērtīgākā daļa, iepriecinošs būtu demogrāfiskais stāvoklis, tautas apziņu nesagandētu neoliberālisma un postmodernisma inde, tautai būtu normālas izglītības iestādes, būtu zinātne un veselības aizsardzība, pensionāriem būtu godīgi nopelnītās pensijas, pastāvētu taisnīgums un tiesiskums, žogmalē bailīgi drebētu pederasti, Rīgas teātros nesmirdētu skatuviskās perversijas, sabiedrisko apziņu nepiesārņotu „Delfi”, „satori”, jēdziens „idiots” nekļūtu varas inteliģenta populārākais epitets, Latvija saglabātos kā viena no Eirāzijas labklājīgākajām zemēm ar augsti attīstītu zinātni, rūpniecību, lauksaimniecību, zvejniecību, tēlotājas mākslu. Ja nebūtu „perestroikas”, tad cilvēki masveidā nenolaistos tik zemu, ka radās iemesls atcerēties Alfrēda Rozenberga Hitleram piedāvāto nāvējošo priekšlikumu par latviešu nevēlamību uz Zemes pēc kara.

Atkārtoju: par „perestroikas” nodarīto grandiozo ļaunumu pirmkārt un galvenokārt ir atbildīgi krievi. Viņu pienākums ir sodīt „perestroikas” autorus un līdzdalībniekus tāpat kā tas tika darīts ar nacistiem Vācijā pēc kara. „Perestroikas” ļaunais mantojums pirmajiem ir jālikvidē krieviem. Viņiem pirmajiem ir jāattīra dzīves telpa no mēsliem. Kamēr tas netiks izdarīts, par cilvēkam cienīgu dzīvi nav ko domāt. Turpināsies pagrimums, tautas bojāeja. Kamēr krievi to nav izdarījuši, krievi ir atbildīgi par šodienas necilvēciskajiem dzīves apstākļiem, un mums ir visas tiesības viņiem to katru brīdi kauninoši atgādināt. Faktiski mums ir tiesības pret viņiem izturēties kā pret antropoloģiskajiem noziedzniekiem.

Tik tikko teiktais skan bargi. Tomēr pelnīti, kaut gan „perestroika” un tās necilvēciskais mantojums krievu tautas dzīvi sagandēja un turpina sagandēt ne mazāk katastrofāli  kā latviešu tautas dzīvi. Pēcpadomju gados krievu varas inteliģence un latviešu varas inteliģence ir identiskas bendes. Ešafotu arhitektūra, nogalināšanas tehnika un benžu sociālā izcelsme ir identiska. Latvijā un Krievijā pilnīgi vienāds ir sabiedrības zombēšanas ideoloģiskais materiāls un sociāli politiskais mērķis. Abu tautu nākotne tiek projektēta melnā krāsā, demagoģiski melīgi to dēvējot par balto krāsu, lai cilvēkos mākslīgi uzturētu vēsturisko optimismu.*

Pilnīgi vienāda ir arī abu etnosu tautas inteliģences nākotnes filosofija. Gan Latvijā, gan Krievijā tautas inteliģences attieksme pret nākotni būtiski neatšķiras. Idejiskā platforma ir viena un tā pati.

Latvijā un Krievijā var nosacīti konstatēt tautas inteliģences trīs patriotiskās grupas. To uzmanības centrā ir nākotne. Attieksme pret „perestroiku” ir pilnīgi vienāda: jāsoda noziedznieki un, kamēr tas netiks izdarīts, morāli tīra dzīve nav iespējama. „Perestroikas” mantojums ir drausmīgs lāsts un no tā pēc iespējas ātrāk ir jātiek vaļā.

Latviešu un krievu tautas inteliģences pirmā grupa diskusijā par nākotni akcentē metafiziskos aspektus. Tiek atzīts un nosodīts metafiziskais kritums. Praktiski tas nozīmē, ka vairs neņem vērā visbūtiskākās nostādnes cilvēciski cienīgai dzīvei. Bez šo nostādņu ievērošanas nekad un nekur nevienam nav izdevies radīt cilvēciski cienīgus dzīves apstākļus.

Tā, piemēram, nekas labs nav gaidāms, ja dzīves pamati ir amorāli un balstās uz meliem, laupīšanu, noziegumiem, noziegumu brīvību. Tāpat nekas labs nav gaidāms, ja neeksistē sabiedrības un varas elites savstarpējā saliedētība un uzticība. Normāla dzīve nav iespējama, ja tajā nav taisnības reliģijas, kā arī šīs reliģijas aristokrātu. Respektīvi, cilvēkos nav dziļas un nesalaužamas ticības taisnīgumam, kā arī nav nesavtīgi cīnītāji par taisnīgumu. Taisnīguma reliģijai ir jābūt cilvēku dvēseles nepieciešamībai. Diemžēl šis metafiziskais nosacījums tagad nav populārs.

Par metafizisko kritumu liecina cilvēku vairīšanās no ideāliem. Ja cilvēki pakļaujās ciniskam materiālismam, sabiedrībā nīkuļo garīgā pieticība, ideālu vietā ir uzkundzējies alkātīgs aprēķins, valsts suverenitātes un nacionālās neatkarības vietā stājās ģeopolitiskās manevrēšanas viltības, tad agri vai vēlu viss sabrūk un iestājās krahs. Metafiziskā katastrofa ir ievērojami sāpīgāka nelaime nekā kāda cita veida katastrofa. Metafiziskā katastrofa sagrauj cilvēku apziņu. Vēl nesen latvieši un krievi nepazina izmiršanas un bezcerīgas nākotnes apziņu, kas tagad drūmi atsaucās uz viņu domu pasauli.

Latviešu un krievu tautas inteliģences otrā grupa priekšplānā izvirza dzimtenes kādreizējo politisko un sociālo godīgumu un ideālismu. Latvijas un Krievijas vēsturē ir bijis laiks, kad sabiedriskajā apziņā pulsēja tieksme sekot cildeniem ideāliem, ticība cildeniem ideāliem un cenšanās tos realizēt. Tāds laiks ir bijis gan latviešu, gan krievu tautas pagātnē.

Pagātnes mantojums tiek atgādināts, lai palīdzētu tautā saglabāt pašcieņu un pašlepnumu. „Perestroika” un pēc tās sekojošā kriminālā dzīves kārtība ne Latvijā, ne Krievijā neveicina tautas pašcieņas un pašlepnuma saglabāšanos. Noziegumu brīvībā veģetējošās tautas nevar sevi cienīt un tām nav ar ko lepoties. Bet tas ir ļoti nepieciešams. Bez pašcieņas un pašlepnuma tauta pārvēršās mežoņu barā. Neviens neciena mazdūšības un mazvērtības pārņemtu tautu.

Trešā grupa patriotisko enerģiju koncentrē sociāli ekonomiskajā virzienā. Skatījums ir plašs. Tas pārsniedz savu valstu (Latvijas un Krievijas) robežas. Izejas punkts ir atziņa par „Vašingtonas konsensa” neoliberālā ekonomiskā modeļa nespēju panākt augšupeju saimnieciskajā darbībā. Dotais modelis ir valstis iedzinis strupceļā. T.s. sociālā valsts vairs nekur nepastāv agrākajā līmenī, un vispār pašlaik ievērojami pasliktinās sociāli ekonomiskie apstākļi. Valdošā elite nav spējīga izstrādāt sociāli ekonomisko stratēģiju. Sociālās valsts koncepcijas izmantošanu traucē finansu spekulācijas. Valdošās elites bagātības resurss joprojām ir nelietīga privatizācija. Tāpēc turpinās „perestroikas” ievazātā kriminālā atmosfēra. Kriminālais gars ir pārņēmis valsts politiķu un ierēdņu pēcpadomju jauno paaudzi. Dzīves vispārējā uzlabošanās ir iespējama vienīgi revolūcijas vai radikālas modernizācijas formā. Tas praktiski nozīmē valdošās elites maiņu – Rietumiem paklausīgi kalpojošās nacionāli nodevīgās elites aizstāšanu ar valstiski patriotisku eliti bez neoliberālisma piemaisījuma. Par to Latvijā un Krievijā tagad izsakās katru dienu. Acīmredzot cilvēku pacietības mērs ir sasniedzis kulmināciju.

 

*Par vēsturisko optimismu skat.: http://www.pietiek.com/raksti/tautas_politiskas_dveseles_noslepumainiba_velesanu

This entry was posted in blog. Bookmark the permalink.

Comments are closed.