2017.11.06.

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

 

   Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā par Rietumu civilizāciju nāksies izteikties pagātnes formā. Domājams, katram gribas zināt, kad sākās Rietumu civilizācijas noriets un kad tas sasniegs finišu.

Vēl nesen (pirms apmēram 60 gadiem) samērā viegli bija raksturot abus intriģējošos posmus. Tolaik varēja droši balstīties uz aprobētu metodoloģiju. Respektīvi, uz likumsakarību kompleksu, kas liecina par civilizācijas norieta sākumu un tuvošanos civilizācijas finišam. Pašlaik tā vairs nav. Joprojām samērā viegli var raksturot norieta sākumu. Taču norieta beigas pašlaik ir ļoti grūti noteikt. Agrāk zināja, ka norieta beigām civilizācija var tuvoties gadsimtiem ilgi. Tagad par to nevaram būt pārliecināti. Viss var notikt daudz ātrāk.

Tam ir divi iemesli. Pirmais iemesls attiecās uz notikumu dinamiku. Svarīga ir vēsturiskā laika samazināšanās un dažādu procesu tempa pieaugums. Jo tuvāk mūsdienām, jo īsāks ir vēsturiskais laiks un lielāks ir procesu temps. Senie laiki ilga 3 tūkst. gadus, viduslaiki – 1 tūkst.gadu, Jaunie laiki – 300 gadus. Visjaunākie laiki (jauns laikmets) sākās XX gadsimta 70.gados. Cik ilgi turpināsies visjaunākie laiki, kas reizē ir civilizācijas norieta posms, nav iespējams pateikt.

Otrais iemesls attiecās uz demogrāfisko pāreju, kurai civilizācijas norieta enciklopēdijā ir jāvelta atsevišķs šķirklis un tāpēc par to būs runa citā tekstā.

Agrāk notikumu mērenā pulsācija ļāva zinātnei konstatēt dažādas likumsakarības. Tajā skaitā civilizācijas pastāvēšanas likumsakarības. Zinātne samērā droši varēja fiksēt parādības, kuras liecina par civilizācijas galvenajiem posmiem: civilizācijas rašanos, nostiprināšanos, uzplaukumu un norietu. Tādējādi zinātne jau XIX gs. nogalē varēja diezgan precīzi izteikties ne tikai par norieta sākumu, bet arī par norieta beigām.

Pašlaik visiem notikumiem piemīt milzīgs ātrums. Dzīve virzās ļoti ļoti strauji. Tai ir nenormāls spraigums. Pirms 50-60 gadiem tā nebija. Protams, dzīve virzījās uz priekšu zināmā tempā. Bet tas notika mēreni un bez traka ātruma, ļaujot bez steigas analītiski izvērtēt dzīves katru moderno pasākumu.

Tagad, piemēram, modernās informācijas tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka zinātne (psiholoģija, socioloģija, kulturoloģija, informātika) nepagūst izvērtēt nevienu inovāciju. Inovāciju plūsma ir pārāk strauja, un šī straujā plūsma sagādā milzīgas grūtības analītiskajai kontemplācijai – vērošanai un apcerei. Kontemplācija vispār neiederās visjaunāko laiku cilvēku apziņas repertuārā. Notikumu dinamika ir pārāk liela. Tā ir izjaukusi līdzšinējās intelektuālās tehnoloģijas nākotnes prognozēšanā. Pie tam „balto” cilvēku degradācija pašlaik ir sasniegusi drausmīgu apjomu, traucējot kaut ko nopietnu pateikt par nākotni.

Jāņem vērā psiholoģiskais aspekts. No degradētas apziņas var sagaidīt visādus brīnumus. Degradēta apziņa nav prognozējama. Pat elementāri nav prognozējama. Degradētai apziņai piemīt spontanitāte un sporādiskums (gadījuma raksturs). No spontānas un sporādiskas apziņas var sagaidīt jautrus paradoksus. Tie ar savu pretrunīgumu vispārpieņemtajam un neatbilstību veselajam saprātam agresīvi izjauc jebkuru daudzmaz grodu prognozējošo konstrukciju.

To nemitīgi redzam Latvijā. Pie mums tradicionālas ir sūdzības par veselā saprāta trūkumu. Veselā saprāta trūkums ir norma. Latvija ir kļuvusi atassfēra.* Vietējā varas inteliģence nekādi nevar lepoties ar apziņas stabilitāti un tāpēc gandrīz katru dienu tiekamies ar neiedomājamiem brīnumiem valstiskajos procesos. Zagšanā gandrīz katru dienu atklājās jauni rekordi.

Latviešiem ļoti nelaimējās. XX gs. beigās viņiem atkal uzdāvināja relatīvu politisko brīvību. Taču tas notika Rietumu civilizācijas norieta laikā. Tādā nelabvēlīgā laikā ne tikai politiskā brīvība, bet jebkura cita brīvība izgulsnē, izkāmē, izkliedējās, izkurtē, izķēmojās, izlādējās, izmežģījās, iznīgst, izniekojās, iztvaiko, izvirst avantūrismā, parodijā, sirreālismā, groteskā, karikatūriskumā, histērijā, paranojā, depresijā, derealizācijā, deviancē utt., u.tml.

90.gadu sākumā rietumnieku pagrimums jau bija uzņēmis prāvus apgriezienus, salīdzinot ar sociālisma zemju iedzīvotājiem. Par rietumnieku mutāciju satraukti diskutēja un rakstīja satraucošas grāmatas Rietumu intelektuāļi. Pēc robežu atvēršanas latviešu ieplūšana šajā pagrimumā bija vēsturiski neizbēgama nelaime. Taču nebija negādas vajadzības speciāli steidzināt šo ieplūšanu. Latviešu varas inteliģencei diemžēl pietrūka prāta speciāli nesteidzināt  ieplūšanu rietumnieku pagrimumā. Latviešu varas inteliģence ar vājprātīgiem tipisku enerģiju tūlīt sāka tautu speciāli musināt, propagandējot idiotisko saukli par „atgriešanos Eiropā”.

Nacionālajam lepnumam, neapšaubāmi, nav pamata. Ne tikai latviešu varas inteliģence ir saņēmusi bezprātīguma „debess mandātu”. Ne tikai latviešu inteliģences degradācijas dēļ nav iespējama sociālā prognozēšana. Degradācija ir starptautiski kolektīvs pagrimums. Bezprātīguma „debess mandātu” ir saņēmusi visa Rietumu civilizācija. Tāpēc nākas dzirdēt, ka pienācis laiks pret Rietumu civilizāciju izturēties kā pret mirušu civilizāciju. Rietumu civilizācija vairs neatbilst civilizācijas kritērijiem. Tagad esot par vēlu kaut ko darīt Eiropas un Ziemeļamerikas glābšanai no bojāejas. Ja antīkā civilizācija neapzinājās savu pagrimumu, tad Rietumu civilizācija apzinās savu pagrimumu. Tā tīksminās par pagrimumu. Rietumu civilizācija mirst ar skaidru apziņu, ar baudu izgaršojot katru jauno pagrimuma pakāpi. Par Rietumu civilizācijas atbilstību civilizācijas kritērijiem nevarot būt nekādas runas.

Tas ir nopietns pārmetums. Jebkuras izpausmes neatbilstība kritērijiem liecina par kardinālām pārvērtībām vai nāvi. Civilizācija nav izņēmums. Arī tai ir savi kritēriji, un neatbilstība tiem ir ciets arguments visbēdīgākajiem secinājumiem.

Civilizācija ir sociāli vēsturisks un fundamentāls kopums ar savu identifikācijas kodu . Tāpēc pret civilizāciju ir jāizturās kā pret laikā un telpā lokalizētu sociālo formu ar tai specifiskiem kritērijiem. Civilizācijas uzvedība principā ne ar ko neatšķirās no tautas uzvedības. Uz civilizāciju un tautu attiecās vieni un  tie paši kritēriji. Civilizāciju tāpat kā tautu raksturo pašattīstības un pašregulācijas spējas, garīgās spējas un reproduktīvās spējas.

Vai ir nepieciešams atgādināt par latviešu bezspēcību minētajās četrās spējās, reizē ilustrējot stāvokli visā Rietumu civilizācijā?

Latviešu tautai nav nekāda nākotnes plāna – pašattīstības redzējuma. Latviešu tauta  2017.gada 16.martā pilnā mērā atsacījās no pašregulācijas, savā zemē ielaižot okupācijas karaspēku. Latviešu tautas garīgais sabrukums ir tik liels, ka veicina noziedznieku un postcilvēku politisko un administratīvo varu. Latviešu tautā mirstība ir ievērojami lielāka nekā dzimstība, nekādā ziņā neliecinot par reproduktīvajām spējām. Latvija ir ļoti spilgts pierādījums ieteikumam pret Rietumu civilizāciju izturēties kā pret mirušu civilizāciju.

Bet tagad konkrēti par norieta sākumu.

Rietumu civilizācijas norieta sākums ir Reformācija. Speciālajā literatūrā tas ir viens no populārākajiem apgalvojumiem.

Reformācija bija reliģiski politiskā kustība. Tā būtiski izmainīja eiropeīdu dzīvi. Reformācijas konceptuālais karkass veicināja ļoti daudzas ārdošas pārmaiņas. Tādējādi norieta datumu var fiksēt precīzi. Viss sākās ar Reformācijas iniciatora M.Lutera 95 tēžu publiskošanu 1517.gada 31.oktobrī.

Reformācijas mērķis bija panākt kardinālas izmaiņas reliģiskajā dzīvē. Bet tas bija formālais mērķis. Nevienam nav noslēpums reliģijas totālā vara pār cilvēkiem. Tāpēc Reformācija sekmēja kardinālas izmaiņas cilvēku pasaules uzskatā, cilvēku ticībā, ideālos, morālē, cilvēku sūtības izpratnē, sociālajās attiecībās, saimnieciskajā darbībā, valstiskuma realizācijā. Reformācijas rezultāts bija mentāli globāls, aptverot visus sociālizācijas aspektus. Reformācija izmainīja cilvēku garīgo un materiālo pasauli. Reformācija bija tendēta uz jauna cilvēka tipa radīšanu. Reformācijas rezultātā nošķīrās jauni kristietības virzieni katrs ar savu cilvēciskuma koncepciju. Vienā no jaunajiem virzieniem, luterānismā, ir iesvētīti daudzi latvieši.

Kāpēc Rietumu civilizācijas norieta sākumu saskata Reformācijas kustībā?

Atbilde ir samērā lakoniska. Reformācijas kustība eiropeīdos veicināja ateisma izplatību, bet savukārt ateisms, novēršanās no reliģiskās ticības, degradēja cilvēku garīgo pasauli. Ateisms tāpat kā Reformācija sekmēja kardinālas izmaiņas cilvēku pasaules uzskatā, cilvēku ticībā, morālē, cilvēku sūtības izpratnē, sociālajās attiecībās, saimnieciskajā darbībā, valstiskuma realizācijā. Arī Latvijā reliģija ir atdalīta no valsts. Tātad valsts iedzīvotāji oficiāli ir atdalīti no reliģijas potenciāla palīdzēt cilvēkiem.

Ateisms tipoloģiski ir radniecīgs reliģijai. Ateisms tāpat kā reliģija ir uzskatu sistēma, kas organiski attiecās uz cilvēku garīgo pasauli. Atšķirība ir tā, ka reliģiski orietētā garīgajā pasaulē tiek atzīts Dievs, bet ateismā tiek noliegta Dieva esamība.

Bet, izrādās, cilvēku dzīve bez Dieva pārvēršās morālajā visatļautībā. Savukārt morālā visatļautība ir sākums deģenerācijai, kas ir latīnisms (lat. degenerare) pakāpeniskam demoralizēšanās procesam. Nākas atcerēties F.Dostojevska romānos populāros morālās deģenerācijas formulējumus. Tie sākās ar vārdiem „Ja Dieva nav, tad…[viss ir atļauts u.tml.]”. Atsakoties no Dieva, cilvēki no sevis izdzen dvēseli. Cilvēki bez dvēseles nav cilvēki. Civilizācija, kura neatzīst nekādu augstāko principu, kas Rietumu civilizācijā asociējās ar Dievu, ir nolemta straujai bojāejai. Augstākā principa neatzīšana nekavējoties noved pie jebkādu principu neatzīšanas, kas mums šodien sagādā saldu baudu.

Speciālajā literatūrā otrs populārs apgalvojums attiecās uz Apgaismības negatīvo lomu. Apgaismība, saraujot saites ar eiropiešu garīgo pagātni, ievadīja Rietumu civilizācijas norietu.

Apgaismības sākumu daudzi speciālisti saskata pēc franču filosofa Renē Dekarta grāmatas „Pārruna par metodi” publicēšanas 1637.gadā (tā ir izdota arī latv.val.). Tātad civilizācijas noriets it kā sācies XVII gadsimtā.

Taču vienprātība par Apgaismības rašanos zinātnē neeksistē. Dekarts esot bijis tikai priekštecis radikālajām pārmaiņām. Apgaismība kā eiropeīdu vēsturiskais projekts bija  XVIII gadsimtā, kad darbojās tādas personības kā Voltērs, Didro, Ruso, Monteskjē, Lesings, Herders, Šillers, Gēte. Tas ir ļoti izplatīts viedoklis.

Šis viedoklis ir sastopams arī Latvijas kultūras vēsturē. XVIII gadsimtā Rīgā koncentrējās labi izglītoti un vispusīgi apdāvināti cilvēki. Viņiem interese par mākslu, daiļliteratūru, filosofiju, vēsturi, dabaszinātni nebija ārišķība, bet gan patiesas inteliģences nosacīta nepieciešamība. XVIII gadsimtā iznāca pirmie kalendāri latviešiem. Vispirms 1758.gadā Kurzemē, pēc tam 1782.gadā Vidzemē. Kalendārs ātri kļuva par vienu no galvenajiem informācijas avotiem latviešu zemnieku viensētās, kopā ar Bībeli topot par kultūras attīstības savdabīgu faktoru.

Kāpēc neeksistē vienprātība par Apgaismības rašanos un tādējādi arī par civilizācijas norieta sākumu?

Iespējamas dažādas pieejas vēsturiskā materiāla interpretācijā. Pieeju dažādība parasti nesekmē vienprātību.

Tā, piemēram, viena pieeja ir balstīties uz laika ziņā precīzi fiksējamiem notikumiem. Teiksim, R.Dekarta grāmatas izdošanas gadu, Voltēra, Didro un citu Apgaismības ideologu darbības gadiem. Cita pieeja ir balstīties nevis uz precīzi fiksējamiem notikumiem, bet cenšanās šajos notikumos uztaustīt noteiktas tendences. Pats par sevi ir saprotams, ka Dekarta grāmatā atspoguļojās noteiktas intelektuālās tendences Eiropas inteliģencē pirms 1637.gada. Šīs tendences varēja aizsākties ļoti agri. Pat XIV, XV vai XVI gadsimtā. Ne velti ir sastopama stingra pārliecība, ka kristiānisma pasaule sāka brukt jau XIV gadsimtā. Šajā gadsimtā aizsākās galvenās negatīvās tendences (t.s. megatrendi) eiropiešu garīgajā pasaulē.

Nav viegli Apgaismībā konstatēt norietu. Abi vārdi kopā nesaderās. Katrs velk uz savu pusi. Mūsu izglītībā Apgaismība tiek jūsmīgi pasniegta kā gaišs periods Eiropas pagātnē. Jūsmīga attieksme pret Apgaismību acīmredzot vēl ilgi saglabāsies. Masveidā cilvēkiem būs grūti samierināties ar atziņu, ka Apgaismības laikmetā uzplauka megatrendi, kuri eiropeīdus noveda līdz civilizācijas norietam. Runa ir par tādiem megatrendiem kā racionalisms, individuālisms, pseidohumānims, ateisms, feminisms, pseidodemokrātija, pragmātisms, progresa mānija, pseidoliberālisms. Apgaismības periodā sākās „balto” cilvēku pašapmāna filosofija un pašapmāna ideoloģija, kas faktiski kļuva idejiskais pamats un kopsaucējs visiem megatrendiem.**

Ne visus atbaida mūsdienu dzīves straujā dinamika, kas traucē nākotnes prognozēšanu un tajā skaitā Rietumu civilizācijas beidzamo gadu nosaukšanu. Par civilizācijas norieta pazīmēm mūsdienās aizstāv disertācijas. Tas nav pārāk grūts uzdevums. Civilizācijas norieta pazīmes jau tika formulētas XIX gadsimta beigās. Cita lieta ir konkrēti nosaukt civilizācijas nāves datumu.

Mūsdienās pats interesantākais un zinātniski vērtīgākais civilizācijas likteņa izpratnē ir sinerģētikas devums. Jaunais zinātnes virziens pret krīzēm un katastrofām izturās kā pret dabiskām un neizbēgamām parādībām. Savukārt pret evolūciju sinerģētika izturās kā pret kārtības perioda un haosa perioda mainīšanos. Kārtības periodu nomaina haosa periods, kuram seko kārtības periods. Jebkura jaunā sistēma sākās ar adaptāciju haosā – piemērošanos dzīvei haosā; respektīvi, dzīvei norieta apstākļos. Izmantojot sinerģētikas atziņas, jaunas civilizācijas dzimšanu varam konstatēt vecās civilizācijas norieta laikā. Starp citu, par to liecina daudzi procesi mūsdienās. Piemēram, postkultūras un postcilvēku straujā ģenēze noteikti liecina par jaunas civilizācijas veidošanos.

Rietumu civilizācijas beigu posmu konkrēti nosauca Osvalds Špenglers. Viņa ieskatā Rietumu kultūras un civilizācijas noriets notiek laikā starp 1800.gadu un 2000.gadu. XIX gadsimtā Rietumu kultūra degradējās civilizācijas, kaila tehnicisma kundzības, pakāpē. XX gadsimtā šī civilizācija nīkuļo, bet civilizācijas pilnīga izsmeltība būšot pēc 2000.gada.

Mēs dzīvojam unikālas demogrāfiskās pārejas laikmetā. Tas unikāli atsaucās uz Rietumu civilizācijas norietu. Tādos demogrāfiski unikālos apstākļos cilvēces vēsturē nav gājusi bojā neviena civilizācija. Tāpēc unikālā demogrāfiskā pāreja noteikti ir jāņem vērā, raksturojot Rietumu civilizācijas norieta beigas. Demogrāfiskās pārejas lomai ir jāveltī atsevišķs šķirklis. Demogrāfiskās pārejas beigas 2050.gadā var izrādīties Rietumu civilizācijas nāves laiks.

 

* Atassfēra – atvasinājums no Zeva meitas Atas, bezprātīguma simbola, vārda.

** Enciklopēdijā megatrendiem tiks veltīti vairāki šķirkļi.

 

This entry was posted in blog. Bookmark the permalink.

Comments are closed.