2017.03.06.

Runa, saprotams, nav tikai par miera uzvaru, raksturojot tautas stāvokli pašlaik. Galvenais ir izsakāms divās savstarpēji saistītās premisās: 1) latviešu vispārējās attīstības līmenis vēl nav piemērots valsts pārvaldīšanai; 2) latviešu ētoss ir ļoti piemērots kriminālai dzīves kārtībai, ko iedibina un uztur tautas formāli attīstītākā daļa – varas inteliģence, velkot morālajā bezdibenī visu etnosu. Analizēt procesus LR bez abu minēto premisu klātbūtnes ir liekulīga, bezmērķīga, bezjēdzīga, demagoģiska, bezperspektīva darbība, noklusējot galveno un rezultātā radot analītiskus simulakrus, kuri nevar iemantot konstruktīvu uzmanību un cieņu ne pašlaik, ne vēsturiskajā perspektīvā. Šai „analītikai” ir tāda pati nevērtība, kāda nevērtība bija PSRS lakstīgalu „analītikai”, kura tika operatīvi aizmesta krūmos reizē ar visu padomju iekārtu. Un vispār smieklīgi un naivi ir pret vāji attīstītas tautas kriminālo “valsti” ar noziegumu brīvību izturēties tāpat kā pret attīstītu tautu valstīm. Cilvēka problēma radikāli atšķirās PSRS un LR. PSRS centās cilvēkos izskaust amorālas noslieksmes. PSRS nebija kriminālā valsts ar noziegumu brīvību. Padomju varas inteliģence aktīvi iesaistījās cilvēku morālajā pilnveidošanā saskaņā ar komunisma cēlāju morāles kodeksu, kurā nekas slikts nebija ierakstīts. Padomju varas inteliģence bija morālais paraugs tautai. Pilnīgi savādāk ir LR, kas ir kriminālā valsts ar noziegumu brīvību. LR varas inteliģence netiecās cilvēkos izskaust amorālas noslieksmes. Galvenokārt zagšanu – latviešu lielāko stihiju „brīvvalstī”. Gluži pretēji. LR varas inteliģence pati ir zagšanas autore. Tādējādi LR stāvoklis ir pilnīgi citādāks nekā PSRS. Latviešu varas inteliģence nevar būt paraugs un palīgs tautai. LR ir izteikti amorāls stāvoklis, kas var sekmēt vienīgi tautas degradāciju un deģenerāciju. Tātad praktiski – latviešu tautas bojāeju.Tas viss ir obligāti jāņem vērā. Bez šīs drūmās patiesības katra saruna par LR ir tukša un ciniska pļāpāšana, izpatīkot dziļi amorālajai valdošajai kliķei un tās dziļi amorālajai varas inteliģencei. Klusēšana ir nacionālā nelietība, paātrinot tautas bojāeju. Miera uzvara, šī savdabīgā mietpilsoniski sadzīviskā filosofija, latviešos noteikti brāļojās ar ģenētisko determinētību, nosakot verdziskas padevības instinktus plebejiskajās dvēselēs, kopējiem spēkiem panākot tautā rezistences trūkumu. Latviešu tauta nav spējīga pretoties un veikt pretdarbību jebkurai politiskajai, sociālajai, ekonomiskajai ļaunajai varai, kuras mērķis ir tautu ekspluatēt, veicot to vairāk vai mazāk maskētā un demagoģiskā veidā. Latviešu tauta nav rezistenta – izturīga pret nevēlamu iedarbību. Ja latviešu tauta būtu rezistīva, tad Latvijā „perestroikas” sociāli ekonomiskās un politiskās nacionālās nodevības un kriminālās nelietības jau 90.g. sākumā būtu sastapušās ar enerģisku pretestību. Taču tā nenotika. Tāpēc var pārfrāzēt slaveno aforismu šādā izteiksmē: „Ja Dievs būtu ciklops, tad viņa acs būtu Latvija ar latviešiem”. Latviešu ciklopiskums izpaužās masveida zagšanā. „Perestroika” faktiski latviešiem kļuva jauneklības eliksīrs, zagšanā sniedzot latviešiem otro elpu pēc relatīvā zagšanas lieguma padomju gados. „Perestroika” latviešos atmodināja zagšanas zemapziņas arhetipu. Tas atsaucās uz tautas rezistenci. Tauta nemaz nevēlās pretoties kriminālajai dzīves kārtībai, kuras centrā ir zagšanas masveidīgā stihija. Latviešu tauta tāpēc ir paklausīga valdošajai kliķei kā līķis – perinde ac cadover („esi paklausīgs kā līķis).

 

 

This entry was posted in blog. Bookmark the permalink.

Comments are closed.