2017.07.04.

Pašlaik aktuāla metafora ir metafora „strausi”. Ar strausiem salīdzina cilvēkus, kuri nevēlās neko mainīt savā dzīvē. Viņi tāpat kā strausi slēpj galvu smiltīs, lai nebūtu nekādas intelektuālās piepūles minimālai dzīves transformācijai. LR jauneklīgā politiskā vara var droši justies kā strausi. Neviens viņu labklājību neapdraud. Nezinu nevienu gadījumu, kad pie mums kāds būtu kritiski izsacījies par varas jauneklīgumu kā iemeslu „valsts” novešanai līdz kraham. Tā, piemēram, pašlaik visi kritiski izsakās par „bordāniešu” līdzdalību noziegumos. Tas ir pareizi un labi. Bet neviens neizsakās par šo riebīgo noziedznieku vecuma nepiemērotību valsts/pašvaldības vadīšanai. Strausu sindroms šodien piemīt arī pasaules elites kādai daļai, kura negrib nekādas pārmaiņas, jo viņuprāt dzīve ir lieliska. Arī krievu aristokrātija pirms 1917.gada katastrofas nevēlējās nekādas pārmaiņas. Ar ko tas noslēdzās aristokrātijai, ir labi zināms. Krievijā aristokrātija tika fiziski iznīcināta. Mūsdienās neko nevēlās mainīt kosmopolītiski noskaņotie finansisti un birokrātija. Abas grupas samazina sev konkurentus: pasliktina izglītību (diplomu inflācija), nemaksā normālas algas utt. Kādreiz pārmaiņas vēlējās komunisti. Viņi noorganizēja revolūciju. Komunisti tagad nav sastopami. Komunistu vietā pārmaiņas vēlas politiskais islams, kas neatzīst reformas, bet tikai revolūciju. Diemžēl politiskais islams nezina, ko darīt pēc revolūcijas. Eiropeīdu tā dēvētajās nacionālajās valstīs tagad galvenokārt dzīvo zombiji (vidējā un jaunākā paaudze). Austrumeiropā dzīvo arī rusofobi. Latvijā dzīvo arī postcilvēki. Viņus vietējie prātu izkūkojušie „kultūras politiķi” bezapdomīgi baro no „valsts” budžeta postcilvēku „satoriski šļāpiniskajos” aizgaldos. Ne zombiji, ne rusofobi arī neko nevēlās mainīt savā dzīvē. Viņi vienīgi nezina, ko ēdīs cilvēki rītdien viņu nacionālajā valstī. Taču viņi par to neuztraucās, jo viņu nevērtīgajām dzīvībām briesmas nedraud.

 

This entry was posted in blog. Bookmark the permalink.

Comments are closed.