2017.06.04.

Joviāli juvenālisko juvenilu jukas

 

   Trīs latīnismi un viens latvisks vārds virsrakstā, saprotams, ir cinisma demonstrācija. Viss ir kā parasti. Cinisms parasti ir neticības draugs. Cinisma avots ir ticības trūkums ieraudzīt labākus laikus. Nav ticības piedzīvot kaut ko labu pat minimālā veidā. Jo mazāka ticība, jo lielāks cinisms. Jo lielāks cinisms, jo lielāks izaicinājums to demonstrēt pēc iespējas groteskāk.

Latviešu vairākums nav spējīgs saprast galveno. LR jukas (valsts krahs un valsts okupācija) ir joviāli juvenālisko juvenilu darbības sekas. Iztiekot bez svešvārdiem, tas skan šādi: LR jukas ir omulīgi (joviāli) smieklīgo (juvenālisko) jaunekļu (juvenilu) darbības sekas. Valsts kraha un valsts okupācijas autori ir omulīgi smieklīgie jaunekļi, kuriem pēcpadomju laikā apzināti ļāva uzkundzēties latviešu tautai. Jaunekļu smieklīgums izpaužās viņu omulīgi uzblīdušajā pašapziņā. Respektīvi, viņu smieklīgi naivajā pārliecībā par savu neaizvietojamību, savas darbības nacionālo un valstisko vērtību. Viņi omulīgi gozējās pašapmierinātībā un netic viņu grandiozās nevērtības atmaskošanai.

Valsts ir daudzpusīga sociāli politiskā organizācija. Tās liktenis nav atkarīgs tikai no viena faktora. Valsts likteni ietekmē daudzi iekšējie faktori un daudzi ārējie faktori. Iekšējie faktori galvenokārt nosaka valsts kvalitāti. Ārējie faktori galvenokārt nosaka valsts likteni citu valstu saimē.

LR liktenis līdz šim nav bijis atkarīgs tikai no vienas nelaimes – jaunekļu kundzības. Tomēr jaunekļu kundzībai ir bijusi fundamentāla loma. Kadri izšķir visu! Tas ir pareizi, un tā tas būs arī turpmāk. Vienīgi šo tēzi lietderīgi papildināt: „Piemēroti kadri izšķir visu!”.

Diemžēl arī turpmāk LR likteni izšķirs nepiemēroti kadri. Tāpēc rūpes par LR likteni sabiezē bezcerībā. Izplēn ticība LR elementāri normālai nākotnei ar piemērotiem valsts kadriem.

„Partijas” pašlaik gatavojās pašvaldību vēlēšanām. Kā parasti, sīc aģitācijas vienveidība. „Partijas” prātīgo latviešu elektorātu savlaicīgi iepriecina ar kandidātu pašvaldības priekšnieka amatam. Teiksim, Rīgas, Jūrmalas, Liepājas mēra amatam.

Šajos piedāvājumos ir uzkrītoša vienveidība. Tā vien liekas, ka „partijas” sacenšās piedāvāt pēc iespējas gados jaunāku un pēc iespējas nepieredzējušāku kandidātu principā ļoti atbildīgajam amatam ne tikai galvaspilsētā, bet arī citās Latvijas apdzīvotajās, pusapdzīvotajās un neapdzīvotajās vietās.

Medijos informāciju par „partijas” kandidātu mēra amatam papildina viņa fotogrāfija. Arī šajā ziņā tvanē sacensība. No kandidāta ģimenes albūma publicē attēlu, kurā viņš ir „jauns un smuks”.

Tātad „partijas” atcerās prātīgo latviešu elektorāta specifiku jau no LR pirmajām vēlēšanām. Prātīgajam latviešu elektorātam patīk tikai „jauni un smuki” priekšnieki ar frizūru „a la Gorbunov”. Prātīgajam latviešu elektorātam nav svarīga priekšnieka kompetence, pieredze, profesionālais rūdījums, cienījama mūža gados nostiprināts saprātīgums un iemantota dzīves gudrība. Prātīgajam latviešu elektorātam tas viss nav vajadzīgs. Bet tas ir ļoti bēdīgi. Tas ir sūrā pretrunā ar citu tautu pieeju.

Ne tikai Platons brīdināja par jauneklīgas varas bīstamību. Platons patiesībā filosofiski propagandēja senu tradīciju. Cilvēces vēsturē funkcionēja un uz Zemes joprojām funkcionē tāds sociāli politiskās organizācijas institūts kā „cilts vecākie”. Mūsdienās, piemēram, to nav atmetuši čečeni. Tjurku tautām joprojām eksistē aksakalu („sirmgalvju”) institūts. Arī arābu sabiedrībā kā vienmēr visu nosaka sirmgalvji. Dotais institūts balstās uz stingru tradīciju sociālā kolektīva (ģimenes, ģints, cilts, tautas) likteni atļaut izlemt tikai vecākās paaudzes pārstāvjiem, bet nevis jaunatnei.

Baltu ciltis pazina „cilts vecāko” institūtu. Jaunatne nebija sastopama „pirmās” LR varas struktūrās. To vizuāli apstiprina tā laika valstsvīru grupu fotogrāfijas, sākot ar V.Rīdzenieka valsts proklamētāju fotogrāfiju 1918.gada 18.novembrī Rīgas pilsētas Otrajā teātrī.

No baltu un nebaltu ciltīm konsolidētā latviešu tauta par „cilts vecāko” institūtu neko nezina. Tas nav latviešu tautas gēnos. Septiņi gadsimti bija pietiekami ilgs laiks „cilts vecāko” institūta ģenētiskajai izzušanai. Vācieši nesekmēja Livonijas vietējo cilšu pašorganizācijas institūtu saglabāšanos. Kolonizatoru varai tas nebija vajadzīgs. Turklāt „cilšu vecākie” nodeva savējos un pārvācojās. Dzimtcilvēki spēja uzturēt „veco kārtību” tikai ģimenē. Par to romantiski stāstīts Edvarta Virzas „Straumēnos”. Taču nav ticams, ka daiļliteratūrā atspoguļotais patriarhālais menedžments šodien var spēlēt kādu pamācošu lomu mūsu saprātīgajā „eiropeiskajā tautā” ar „demokrātiju” un „viedokļu plurālismu” galvaskausā, kājstarpē un pakaļgalā. Ja latviešu tautas gēnos būtu „cilts vecāko” gēns, tad jaunatnes kundzība nebūtu praktiski iespējama, kā tas ir mums kaimiņos un citur uz Zemes.

Valsts mēroga amatiem neadekvātu kadru apzināta izvēle ir diversija pret latviešu tautu. Diversija sākās pēcpadomju laikā. Padomju laikā jaunatnei bija pacietīgi jāsagaida noteikts vecums, ja gribēja nonākt varas visaugstākajā kārtā. Jaunatni izmantoja un cienīja adekvāti jaunatnes potenciālam. Jaunatnei ir noteikts potenciāls. Bet tas nav valsts vadītāju potenciāls.

Tā, piemēram, padomju laikā ar žurnālistiku nodarbojās galvenokārt jaunatne. Tai fiziski bija pa spēkam katru dienu staigāt vai braukāt pa pilsētu, rajonu, republiku un vākt materiālus rūpnīcās, iestādēs, lauku saimniecībās, zvejnieku ciemos, intervēt strādniekus, inženierus, direktorus. Tolaik droši drīkstēja teikt: „Žurnālistika ir jaunatnes profesija”. Tā arī visi teica. Taču teica ar būtisku piebildi: „Jā, jaunatnes profesija, bet gados vecāko žurnālistu vadībā”. Galvenie redaktori un viņu vietnieki nebija jaunekļi. Tie bija cilvēki ar nobriedušu prātu un lielu pieredzi, spējot saprātīgi, mērķtiecīgi, bet galvenais –  izglītojoši un audzinoši salikt vajadzīgos akcentus gados jauno žurnālistu savāktajam materiālam tik kolosāli jūtīgā un kolosāli atbildīgā sociāli psiholoģiskā segmentā kā masu komunikācija.

Diversija sākās „perestroikas” laikā un kalpoja sabiedrības īpašumu laupīšanai. LR valsts amati tika nodoti „komjauniešiem”. Ne tikai Platons zināja, ka jaunieši domā vienīgi par karjeru, naudu, mantu un nav īsti valsts patrioti un nacionālo interešu aizstāvji. „Prihvatizācijai” valsts patrioti un nacionālo interešu aizstāvji nebija vajadzīgi. Lai viņi nemaisītos pa kājām, rūpējās VDK vecākie virsnieki un LKP sekretāri – latviešu veiksmīgo laupītāju neoficiālie komandieri.

Par sekām nav jābrīnās. LR faktiski tūlīt sāka knābāties kā krimināla „valsts” ar noziegumu brīvību. Ātri noformējās Lielā Banda un Astoņkājis. Lai to visu saglabātu, valsts varas institūti vienmēr tika formēti no nepiemērotiem jauniem cilvēkiem.

Tā tas turpinājās visus pēcpadomju gadus. Turpinās arī tagad. Par to liecina daudzi fakti. Teiksim, Saeimas Analītisko dienestu vada jauna lēdija. Jauna lēdija ieteikta Saeimas ģenerālsekretāra amatam. Jauns vīrietis noskatīts Valsts kancelejas vadītāja amatam, jo, lūk, viņam darbā „spīd acis” (premjera novērojums).

2017.g. 29.martā internetā varēja lasīt šādu ziņu: „Šī nedēļa ir pēdējā, kad var pieteikties uz KNAB [priekšnieka] amatu. Ministru prezidents neatklāja, cik personas līdz šim pieteikušās, taču sacīja, ka ir indikācijas*, ka iepriekš izteiktais aicinājums konkursā uz amatu pieteikties tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, bijis rezultatīvs”. Ministru prezidenta reti stulbajā izteikumā sanāk, ka uz KNAB priekšnieka amatu agrāk tika gaidīti bibliotekāri, filologi, biologi, ķīmiķi, ginekologi, seksologi, bet nevis „tiesībsargājošo iestāžu darbinieki”. Neapšaubāmi, stulbenis, pateicoties savam stulbumam, ir izpļāpājies. Lielajai Bandai ginekologi, seksologi nav bīstami jebkurā valsts amatā, tāpēc profesionāļu (piem., tiesībsargājošo iestāžu) dalība konkursos nekad nav bijusi vēlama.

Bet tagad, lūdzu, padomājiet par šādu rīcību: „Vai, piemēram, ASV, Lielbritānijas, Izraēlas valdība iekļautu attiecīgi CIP, MI6, MOSSAD darbības izmeklēšanas valsts komisijā 22 gadus vecu studentu ar nacistiskām vājībām?”. Lūdzu, pievērsiet uzmanību! Runa ir par 22 gadus veca garīgi ne visai līdzsvarota studenta iekļaušanu valsts norīkotā valsts komisijā valsts speciālā dienesta darbības izmeklēšanai. Latvijas „valstī” tā tas ir noticis. VDK „čekas maisu” izmeklēšanas valsts komisijā ir iekļauts 22 gadus vecs students, kura garīgajai nelīdzsvarotībai beidzot (2017.g.marta beigās) pievērsa uzmanību nelaimīgās komisijas vadītājs**.

Piemēru netrūkst. Nosaucu svaigākos. Diversija pret latviešu tautu apgriezienus nesamazina. Jebkura informācija par kadru izvēli liecina par apzinātu tendenci atbildīgos krēslos sēdināt pēc iespējas nepiemērotākus gados jaunus cilvēkus.

Tagad, 2017.gadā, jāņem vērā viņu šarmantā priekšrocība. Tāda šarmanta priekšrocība nevarēja būt 90.gados. Šodien amatos tiek sēdināti jauni cilvēki ar „brīvvalstī” iegūto lielisko izglītību. Viņi ir LR izglītības etalons, un mūsu slavenās augstākās izglītības biznesa tīrradņi. Viņi regulāri papildina „Latviešu idiotismu kolekciju”. Viņu „valstiskajā darbībā” dominē lielas muļkības, nezināšanas šausmīgas kroplības, aloģiskums un haoss. Par to katru dienu vēsta daži Rīgas interneta mediji.

Atkārtoju: viņi ir vietējās izglītības etalons un tīrradņi. Tā ir izglītība, kura nav spējusi iemācīt pareizi lietot vismaz divus vārdus – kultūra un nācija. Skaidrs, ka tāda izglītība un tādi kadri valsts amatos ir vietējo noziedznieku morālais un sociāli politiskais gardums. Noziedzību neviens neapdraud.

 

* Indikācija [lat.indikato-rādīšana] – 1. Kādas informācijas parādīšanās uz ekrāna, gaismas tablo, aparāta skalas u.tml. 2. Medicīnā norādījums par to, kādos gadījumos ieteicams attiecīgais terapeitiskais paņēmiens, ārstēšanās veids, medikaments. Tātad svešvārds lietots pilnīgi aplami. Tāpēc tā lietotājam patiešām ir vajadzīgas konkrētas indikācijas. LR „valsti” vada potenciāls psihiatra pacients. Un tam tā ir jābūt. Ne velti vārdu „valsts” ir jāliek pēdiņās.

** VDK ”čekas maisu” izmeklēšanas komisija vispār ir karikatūra, farss, parodija. Spilgti liecina par valdošās kliķes kaitniecību. Kā vēsta mediji, komisiju nepielaiž pie „maisiem”. Vai patiešām „valsts” un tās komisija neapzinās savu smieklīgumu un idiotismu? “Valsts” izveido komisiju, taču tajā pašā laikā “valsts” nepielaiž savu komisiju pie izmeklēšanas objekta!? Vai ir iespējama vēl uzskatāmāka kaitniecība “valsts” līmenī?

 

This entry was posted in blog. Bookmark the permalink.

Comments are closed.