2017.27.03.

Civilizācijas norieta enciklopēdija: cerību mirklis

 

   Civilizācijas norieta enciklopēdijā cerību mirklis ir atsevišķs šķirklis. Eiropeīdu civilizācijas visjaunākais cerību mirklis var ilgt astoņus gadus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā tas var apstāties jebkurā brīdī vai pēc četriem gadiem. Iemesli var būt dažādi. Sirdstrieka, insults, atentāts, nekaunīgi atsaucoties uz brāļu Kenediju nogalināšanu. Pēc četriem gadiem ASV atkal būs prezidenta vēlēšanas. Var otreiz neievēlēt.

Patreizējā cerību mirkļa iedvesmotājam rit viņa mūža 71. gads. Tas ir Platona rekomendētais valsts vadītāja vecums. Tātad vispiemērotākais vecums Baltajam namam, Rīgas pilij un citiem analoģiskiem namiem un pilīm.

Austrumeiropā pašlaik ir juvenilo (jauneklīgo) politiķu ēra. Platona rekomendācijas netiek ņemtas vērā. Latvijā strikti netiek ņemtas vērā. To var uzskatīt par politisko diversiju pret tautu. Valdošā kliķe un valsts administrācija ir jauneklīga. Tāpēc pie mums neizpelnās juvenālisku (zobgalīgu) attieksmi. Gluži pretēji. Pie mums ir sastopama nicīga attieksme pret vecāko paaudzi. Jau no pārbūves gadiem latviešu tautu baida ar gerontokrātijas briesmām. Gados vecāku cilvēku valdība (gerontokrātija) būšot vārga un mazspējīga.

Faktiski viss ir pretēji. Tiek noklusēts Platona juvenilo kadru raksturojums. Tas nekad nav zaudējis aktualitāti un nekad nezaudēs aktualitāti. Platons neuzticējās jauneklīgai valdībai. Viņš neieteica dot varu jaunekļiem. Tas esot bīstami. Jaunieši domā tikai par karjeru, naudu, mantu. Jauniešu karjeru nodrošina politiskais oportūnisms – pielāgošanās, izvairīšanās no konfrontācijas. Latvijā pazīstam juvenilo „politiķu” nacionālo nodevību un lišķīgu pielīšanu ģeopolitiskajiem okupantiem, beigu beigās visu novedot līdz militārai okupācijai. Dēmosa vajadzības jauneklīgos valdniekus neinteresē. Platons nepiedzīvoja LR krahu – danse macabre. Žēl! Viņam gāja secen lielisks piemērs.

Platonam gāja secen arī cits piemērs. No 2017.gada 21.janvāra pasaules varenākajā valstī sāka valdīt tauta – dēmoss seno grieķu izpratnē. Nevis pilsoņi, bet dēmoss – vienkāršie iedzīvotāji pretstatā aristokrātijai. Mūsdienās pretstatā arī buržuāzijai. Vašingtonā tāds bija solījums, kuru Platonam būtu bijis interesanti dzirdēt. Minētajā dienā tika apsolīts, ka globālistu sektas vietā turpmāk valdīs tauta.

Rietumeiropā un ASV antīkās gudrības vēl ir cieņā. Acīmredzot tās ir Rietumu cilvēku zemapziņas arhetipi. Arī Reigans tāpat kā Tramps kļuva prezidents 70 gadu vecumā. Klintonei priekšvēlēšanu laikā bija 69. Baidens no politikas aizgāja 74 gadu vecumā. Adenauers kanclers kļuva 73 gadu vecumā, amatu atstāja 87 gadu vecumā. Šarls de Golls prezidents kluva 69 gadu vecumā. Čerčils pēdējo reizi premjerministrs kļuva 77 gadu vecumā, parlamenta sēdēs piedalījās 90 gadu vecumā. Elizabetai II – pāri 90. Ne velti gudrais vācietis Millers slavenajā filmā tāpat kā Platons rezumē: „70 gadi – politiķa uzplaukuma vecums”.

Saprotams, pēc astoņiem gadiem iespējami citi cerību mirkļi. Civilizācijas vienmēr ir pazinušas vairākus cerību mirkļus. Vēsturiskā pieredze liecina par cerību un bezcerības pretrunīgu dinamiku, jo laiku pa laikam cerības mijās ar bezcerību. Cerības var saglabāties ne tikai dažus gadus, bet var saglabāties vairākus gadsimtus.

Tā, piemēram, Osmaņu civilizācija/impērija (starp impēriju un civilizāciju droši var likt vienlīdzības zīmi) piedzīvoja uzplaukumu XVI-XVII gadsimtā. Uzplaukumam sekoja pagrimums, bet XIX gs. atkal bija cerību, modernu reformu, periods. Tomēr bojāeja bija neizbēgama. Mokas noslēdzās XX gadsimta sākumā (1922.g.). Mokas turpinājās ilgi. Tāpēc eiropieši pret Osmaņu civilizāciju  izturējās kā pret „Eiropas slimo cilvēku”.

Vēsturiskā pieredze nav patīkama. Cerību mirkļi vienmēr ir bijuši tikai mirkļi vēsturiskajā kopainā. Astoņi gadi ir tikai mirklis vēsturiskajā kopainā. Sekunde mūsu ikdienišķajā laika izjūtā. Ne vairāk. Varbūt pat vēl mazāk.

Nepatīkama ir optimisma neiespējamība. Cerību mirkļus vienmēr aptumšo atziņa, ka galu galā viss tomēr beigsies traģiski. Uz šodienas eiropeīdiem tas attiecās pilnā mērā. Šodienas eiropeīdi ir vēsturiski izglītoti cilvēki. Viņi no grāmatām zina pasaules civilizāciju traģisko pieredzi. No lasītās vēsturiskās literatūras atcerās to, ka civilizāciju bojāeju vēl nevienam nav izdevies apturēt. Kādreizējām civilizācijām cerības ir bijušas. Taču vienmēr tās ir izrādījušās īslaicīgas cerības, nežēlīgi kāpinot skarbo apziņu par likteņa neizbēgamību.

Optimisma ideoloģija civilizācijām nepiestāv. Civilizācijas nav pelnījušas optimisma ideoloģiju.Tas skan drūmi, taču ticami. Optimisma ideoloģija var būt tikai veselai sabiedrībai. Diemžēl arī cerību mirkļos sabiedrība nav ideāli vesela.

Tagad eiropeīdiem ir pienācis cerību mirklis – it kā optimisma ideoloģijas laiks. Bet vai eiropeīdu civilizācija pašlaik ir vesela? Vai tajā ir izzudis antioptimisms – nogurums, cinisms, sarkastiskums, skumjas, patiesa prieka trūkums? Vai saprātīgie latvieši var lolot optimismu, labi zinot, ka neoliberālisma apmuļķotajai tautas ļoti lielai daļai Trampa uzvara ir apdraudējums, bet nevis cerību mirklis? Vai saprātīgie latvieši var lolot optimismu, ja tautas prāva daļa ir nesaprātīga? Vai ir iespējams optimisms, ja visnesaprātīgākā ir jaunatne – tautas nākotnes klasiskais garants?

Cerību mirkļiem drīzāk piestāv optimistiska apātija – priecīga vienaldzība. Pašlaik tā var morāli veldzēt saprātīgos latviešus.

Protams, tas ir jocīgs salikums – optimisms + apātija. Bet nav cita varianta. Saprātīgo latviešu skaits nav liels. Viņi neko nevar reāli izmainīt. Viņi ir spiesti nolaist rokas un iestigt vienaldzībā, reizē saglabājot priecīgu cerību piedzīvot labākus laikus.

Pie mums cilvēku vienaldzība ir grandioza. Visbiežāk tā nav priecīga vienaldzība, bet gan dusmīga vienaldzība, dziļā sašutumā, agresīvi un lamājoties atmetot ar roku tautai, valstij, politikai, vēlēšanām, ekonomikai, izglītībai, medicīnai, pārtikas cenu nemitīgajam kāpumam, necienīgajam atalgojumam, pensijām, nākotnē neizbēgamajai nodokļu iekasēšanai no nodokļiem utt. Dusmīgā vienaldzība stimulē aizceļošanu, nevēlēšanos atgriezties mājās. Stimulē arī biznesa pārcelšanu uz Igauniju, Ķīnu. Šodien mūsu sabiedrībā dusmīgā vienaldzība prevalē. Izgāžās visi mēģinājumi organizēt jaunu politisko partiju, protesta akcijas pret valdošo kliķi.

Kas savā būtībā ir cerību mirklis?

Civilizācijai cerību mirklis ir pašnāvības ierobežošana. Civilizācija vienmēr pati sevi iedzen kapā. Civilizācija pati sevi nogalina. Tāda ir cilvēces pieredze. Civilizācijas pašnāvības akts (suicīds) ir bijis katras civilizācijas bojāejas izšķirošais faktors.

Civilizācija ir cilvēku vēsturiskās konsolidācijas suicidāla forma. Tādu spriedumu formulēja XX gadsimta zinātne. Nevar būt nekāda vēlēšanās spriedumu pārsūdzēt. Īpaši mūsdienās nevar būt vēlēšanās to darīt. Par eiropeīdu civilizācijas suicidālo garu un tendētību katru dienu vēsta masu informācijas līdzekļi.

Kas ir Rietumeiropas lielākās valsts kancleres paziņojums 2017.gada februāra sākumā, noraidot grieztu noteikšanu migrantu uzņemšanai savā zemē? Kas ir kancleres aicinājums neierobežot citu rasu ieplūšanu Vācijā?

Kundze vēlas turpināt darbu kanclera kabinetā. Tātad viņas viedoklim ir ļoti liels piekritēju skaits, kas vēlēšanās atbalstīs pašnāvniecisko migrācijas politiku. Ja tas tā nebūtu, tad kundze nepievienotos eiropiešu politiķu suicidālajai mānijai attieksmē pret migrāciju. Ne velti eiropiešu politiķiem ļoti nepatīk 2017.gada 21.janvārī Vašingtonā izskanējušie vārdi „America first” un to realizācija dzīvē, Ovālajā kabinetā tūlīt izdodot rīkojumu par migrācijas ierobežošanu.

Civilizācijas nesabrūk vienā gadā vai vienā gadsimtā. Pašnāvnieciskais sabrukums turpinās vairākus gadsimtus. Tas tāpēc, ka sabrukumu izraisa civilizācijas degradācija. Bet tas nevar būt īslaicīgs process.

Civilizācijas degradācija praktiski ir cilvēku degradācija – elites degradācija, ļaužu masu izlaidības, slinkuma, intelektuālās mazspējas pieaugums. Civilizācijas degradācijas rezultāts ir cilvēki bez gara un dvēseles, prāta un morāles, goda un cieņas, patriotisma un atbildības, sakrālās sabiedrības vietā nāk profānā sabiedrība, krasi palielinās sociālā un materiālā nevienlīdzība, melošana kļūst diskursa norma, ļaunuma dēmoni aizstāj godīguma eņģeļus.

Degradācija pakāpeniski mentāli drupina paaudzi pēc paaudzes, un tāpēc kopumā paiet gadsimti. Pa vidu mēdz būt cerību mirkļi. Arī tie var ilgt gadsimtus, uz kādu laiku mazinot degradācijas intensitāti.

Cerību mirkļos visbiežāk ir vērojama konservatīva velme atgriezties pagātnē. Cerību mirkļu ideoloģija mēdz būt konservatīvisma ideoloģija. Tā tas ir arī tagad. Britiem tas ir lozungs „take back control”. Amerikāņu jaunajam prezidentam tā ir apņemšanās „make America great again”.

Arī Latvijas elektorātu cenšās iemidzināt ar konservatīvismu: „Konservatīvismu raksturo cieņa pret tradīciju, valsti, ģimeni, privātīpašumu un reliģiju. Viena no tipiskām konservatīvisma iezīmēm ir pragmatisms un uzskats, ka cilvēks pēc savas dabas nav perfekts, tādēļ vajadzīga valsts varas uzturēta kārtība. Ja liberālisma politiskajā domā uzsvars tiek likts uz indivīdu un viņa brīvību, tad konservatīvie uzskata, ka cilvēks ir atkarīgs no sabiedrības. Tāpēc konservatīvos, tāpat kā sociālistus, interesē sabiedrība kopumā. Konservatīvisms balstās uz jau pārbaudītām lietām, kas labi darbojas, un tādēļ konservatīvie neatbalsta lielas un straujas pārmaiņas, labprātāk dodot priekšroku pakāpeniskām un pārdomātām pārmaiņām. Konservatīvisms ir nevis uz pagātni, bet gan uz nākotni tendēts, jo redz progresu nākotnē tad, ja no pagātnes tiek pārmantotas sevi attaisnojušas lietas. Konservatīvisms nav stagnācija, bet gan uz tradīcijām balstīta attīstība”.

Latvijā aiz konservatīvisma nekaunīgi slēpjās Lielās Bandas un Astoņkāja nelieši. Viņi nesola likvidēt noziegumu brīvību, kriminālo „valsti”, ģeopolitisko un militāro okupāciju. Viņu retorikā neietilpst frāzes „take back control”, „Latvia first”. Latvijā eiropeīdu civilizācijas patreizējais cerību mirklis acīmredzot būs margināls. Tāds, kam ir maza nozīme.

Eiropeīdu civilizācijas cerību mirkļu hronikā Latvijai agrāk ir bijusi stabila vieta. Par to turpmāk.

This entry was posted in blog. Bookmark the permalink.

Comments are closed.