2017.26.03.

 

Vienmēr atceros 70.gados dzirdēto Aleksandra Pelēča sievas Ritas Pelēces viedokli par dzīvi izsūtījumā Sibīrijā. Rita izteica nožēlu par atgriešanos Latvijā pēc izsūtījuma. Viņa teica, ka nevajadzēja atgriezties, jo Sibīrijā bija labāka dzīve, jo tur bija labāki cilvēki. Aleksands un Rita pēc atgriešanās no Sibīrijas dzīvoja Talsos-latviskākajā Latvijas pilsētā. Tātad savdabīgā latviešu savstarpējo nelietību, cūcību, nenovīdību, stulbuma citadelē, kurā latviešu smirdošā daba netraucēti smird uz visām pusēm, kā to tradicionāli apliecina “latviskums”. Ritas vārdus pa īstam pratu novērtēt tikai tad, kad sāku dzīvot Daugavpilī – polietniskā vidē, ik dienas tiekoties ar ebrejiem, krieviem, baltkrieviem, poļiem. Viņu attieksmi pret mani pat nav vērts salīdzināt ar latviešu attieksmi pret mani.
This entry was posted in blog. Bookmark the permalink.

Comments are closed.