2016.04.12.

Sātīgais vīkends

   Aizejošā 2016.gada pēdējā mēneša pirmais vīkends sabiedrības sociāli aktīvajai daļai bija intelektuāli sātīgs. Patiesībā nevis  sātīgs, bet ultrasātīgs. Par to parūpējās divi notikumi.

Sestdien, 3.decembrī, Cēsīs dūca vienotās vienotības kongress. No tā repertuāra interneta mediji operatīvi atreferēja smuidri gudru vīru runas. Runātāji bija pasaules līmeņa politiķi. Faktiski ar to vien jau pietiek, lai sociāli aktīvajiem tautiešiem piesviestu sātīgu idejisko porciju un papildporciju. Pasaules līmeņa politiķu uzstāšanās Latvijā pati par sevi sola domugraudu ucinošu veldzi. Tas ir katram saprotams.

Taču tas vēl nebija viss. Bija vēl viens jestrs notikums. 3.decembrī internetā publicēja VID bijušās priekšnieces pārdomas par valsti. Viņas prāta un gara pašplūsme arī izrādījās intelektuāli sātīgs notikums.

Protams, protams! Sabiedrības sociāli aktīvā daļa katru dienu tiek bagātināta ar idejiskajām investīcijām. Tās spārno domāšanu un domāšanu enerģiski pasviež kosmiski metafiziskos augstumos. Medijos regulāri var lasīt kaut ko gudru un izglītojošu par LR politisko, ekonomisko, sociālo, mākslas, izglītības, zinātnes virzību. Par to sistemātiski gādā speciāli tēsti indivīdi, kuri sevi dēvē par deputātiem, politiķiem, ekspertiem, valsts ierēdņiem, versijas, viedokļa izklāstītājiem. Dažos interneta medijos pat ir speciālas rubrikas „Rosinām domāt!”. Citos medijos ir „Lielās intervijas”. Arī tās ir paredzētas domāšanai.

Taču tik tikko teiktais attiecās uz darbdienām. Vīkendā, nedēļas nogalē – sestdienā un svētdienā, tomēr prasās pēc kaut kā intelektuāli kutinoša un jautra. Darbdienu domāšana ir laba lieta. Tomēr prāta nepārtrauktā nodarbināšana pārvēršās rutīnā. Tas nav patīkami un tā nedrīkst ilgi turpināties. Tāpēc laiku pa laikam domāšanas procesos ir jābūt kādai radikālai pārmaiņai – intelektuālai zemestrīcei. Vīkenda dienās ir visērtāk izbaudīt intelektuālo zemestrīci. Prāts nav nodarbināts ar biznesa, menedžmenta, naudas pelnīšanas un naudas tērēšanas motīviem. Vīkends ir ne tikai miesas, bet arī prāta atslodzes periods. Arī tas ir katram saprotams.

Un, lūk, aizejošā 2016.gada pēdējā mēneša pirmais vīkends sagādāja tieši to, kas bija vajadzīgs politiskās un citas noderīgās informācijas kārajiem pilsoņiem. Abi notikumi (izcilās partijas kongress un bijušās nodokļu vācējas pārdomas) izvērtās par kaut ko tādu, kuram piestāv salikteņa daļa „ultra”. Abos notikumos ir sevišķs un ārkārtējs materiāls. Tas ir ultramateriāls, jo pārsniedz līdzšinējo analoģisko materiālu robežu un mēru. Tāpēc mundri var teikt, ka 3.decembrī, vīkendā, sabiedrības sociāli aktīvā daļa tika aplaimota ar intelektuālo zemestrīci.

Manuprāt, vissātīgākās ir bijušās nodokļu vācējas pārdomas. Pētersones kundze apsteidza vienotās vienotības rūdītos domātājus. Tāpēc viņas sātīgo barību atstāsim desertam – esejas noslēgumam. Vispirms papriecāsimies par vienotās vienotības idejisko dziļumu.

Sāksim ar partijas priekšnieku – tautas un kolēģu lutināto Putnu Biedēkli. Neesam aizmirsuši, Piebalga kungs ir pasaules līmeņa politiķis. Cēsīs tas tūlīt bija saožams viņa runā. Tiesa, tagad viņš ir bezkaunīgi nolaidies līdz tirgus līmenim. Bet tas nekas, – planetāri politiskā dvaša noteikti vēl nav izplēnējusi no viņa smadzenēm un sirds. Par iepriekšējo dzīves posmu uzmundrinoši atgādina konti bankās.

Piebalga kunga sātīgākā atziņa ir šāda: „Nākamā gada pašvaldību vēlēšanas būs īpaši atbildīgas, jo tas būs atskaites punkts arī tālākajai Vienotības nākotnei”.

Ļoti ļoti gudrs pienesums! Tātad nākamajās pašvaldību vēlēšanās izšķirsies nevis tautas nākotne, bet vienotās vienotības nākotne. Partija ir pirmajā vietā. Kādā vietā ir tauta, tas nevienam nav jāzina.

Nav paskaidrota partijas atbildība par valsts kraha izraisīšanu. Iespējams, politiskās atbildības labsajūta partijas biedriem ir sveša. Toties nav sveša attieksme pret partijas likteni: „Pēc ilgiem darba gadiem, pēc nevajadzīgiem strīdiem un neveiksmēm partijai ir jāatgūst ticība saviem spēkiem. Mums ir vajadzīgs veselīgs spīts pret tiem, kas neapklusdami pravieto partijas iznīkšanu un galu. To mēs spēsim panākt, vienīgi mērojoties ar spēkiem (!?) par pārstāvniecību (!?) Latvijas pilsētu un novadu domēs”.

Tie ir Andra Piebalga vārdi. Perspektīvi vārdi. Latvijas elektorātam tos nākas atcerēties arī pēc vēlēšanām.

Piebalga kunga runā ir viens īpaši kairinošs moments. Putnu Biedēklis iezīmēja sākumu jaunai modei latviešu politiskajā vērkšķēšanā. Par to esmu stabili pārliecināts. Noteikti modē nāks šļupsti par populismu. Saprotams, aplami lietojot šo jēdzienu. Pie mums neviens nedrīkst atrauties no vietējās inteliģences tradīcijas jēdzienus lietot lokāli specifiskā manierē. Tas attiecās arī uz populisma jēdzienu.

Mediji atreferēja Putnu Biedēkļa teikto šādi: „Runājot par politisko situāciju valstī, Piebalgs norādīja, ka populisma vilnis, kas šobrīd veļas pāri Eiropai, kā trauksmes zvans skan arī Latvijā. Sabiedrības klaji negatīvā reakcija uz (!?) šā gada budžeta pieņemšanu tam ir skaidrs apliecinājums”.

Piebalgs nerunā par populismu tā klasiskajā variantā. Viņam populisms nav politiķu politiskā pozīcija un politiskās retorikas stils, lai pieglaimotos sabiedrībai. Viņam populisma autori nav politiķi, bet sabiedrība. Piebalgs apzināti samaina vietām, tā teikt, subjektu un objektu.

Tāda pieeja ir ne tikai stulba, bet arī nelietīga. Sabiedrība tiek nelietīgi vainota populismā tāpēc, ka ir neapmierināta ar politiķu darbību. Piebalgs visās nelaimēs vaino nevis sevi un citas politiskās nelgas, bet vaino sabiedrību. Sabiedrība esot neapmierināta ar 2017.gada valsts budžeta izkārtojumu. Sabiedrības neapmierinātība ir populisms. Sabiedrība uzvedās kā populiste. Politiķi ir labi. Slikta ir sabiedrība. Sabiedrība ir pelnījusi, ka to lamā par populisti.

Tas ir jaunums mūsu valdošās kliķes antisociālajās, antinacionālajās, antivalstiskajās, antimorālajās nejēdzībās. Sabiedrības neapmierinātības dēvēšana par populismu liecina par izolējamu vājprātu. Vīkenda piedzīvojumi atklāj, ka pie mums politiskā atmosfēra ir kļuvusi reizē groteska (negaidīti kontrastaina, komiski pārspīlēta, karikatūriska) un reizē fantasmagoriski biedējoša, kāda vienmēr ir slimīgas iztēles produkcija. Tas nav prāta apjukums; tā nav sporādiska histēriskā lēkme, bet tas ir fundamentāls garīgais sabrukums. „Politiķi” vairs neapjēdz, ko runā. Viņi ir zaudējuši prātu, jo atklāti sāk ņirgāties par sabiedrību un tajā pašā laikā dulli tic sabiedrības atbalstam vēlēšanās. Piebalgs sacīja: „Katrā pašvaldībā mums ir jāpārliecina, ka tieši “Vienotība” vislabāk spēs realizēt vēlētāju vēlmi redzēt konkrētus risinājumus esošajām problēmām. Arī Latvijā kopumā “Vienotības” uzdevums ir pārliecināt vēlētājus, ka mums rūp ne tikai valsts drošība (!?), bet mēs spējam parādīt konkrētus paveiktos darbus un savu solījumu pildīšanu ikdienā”.

Vienotās vienotības kongresā par populismu nelietīgi murgoja vēl viens pasaules līmeņa politiķis. Tas bija Latvijas veiksmes svēttēvs, vienmēr filigrāni sekli diskursējošais Dombrovska kungs. Žurnālisti viņa gudrību kongresā atstāstīja šādi: „Ja gribam atbildēt uz tiem jautājumiem, kas radījuši pašreizējo populisma vilni ne vien Latvijā, bet visā Eiropā, viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir nevienlīdzības un sociālās atstumtības mazināšana sabiedrībā”.

Arī šī prātu reibinošā kunga šķībajā izpratnē populisma autore ir sabiedrība, bet nevis Eiropas un tajā skaitā Latvijas politiķi. Par laimi viņš pareizi raksturo Eiropas sabiedrības neapmierinātības cēloņus. Arī Latvijas sabiedrības neapmierinātības cēloņi ir „nevienlīdzība” un „sociālā atstumtība”. Abus cēloņus valdošā kliķe nesen ciniski uzlādēja ne tikai ar 2017.gada budžetu, bet arī ar sava atalgojuma palielināšanu.

Cēsīs sev intelektuāli uzticīgs palika pasaules līmeņa politiķis un mūsu slavenāko politisko muļkību ģēnijs, vienotās vienotības marmora pīlārs, rupji noraidītais premjerministra kandidāts Artis Pabriks. Savas dārgās partijas kongresā viņš sniedza poētisko meistarklasi: „Politiskā partija Vienotība ir kā kuģis, kas uzsēdies uz sēkļa. Tie, kas grib, nevar no tā nokāpt, bet tie, kas vēlas, nevar to izkustināt. Ir jābeidz baidīties, ka šis kuģis apgāzīsies, un jāuzņem straujš temps tālākajam ceļam”.

Grūti atcerēties vēl idiotiskāku poētisko salīdzinājumu. Nekādi nav saprotams, kāpēc vieni „grib”, bet citi „nevar no tā nokāpt”. Savukārt „tie, kas vēlas, nevar to izkustināt”. Sanāk, ka vienotā vienotība ir idejiski pretrunīga komanda. Uz kuģa ir atkritēji, kuri grib no kuģa „nokāpt”. Ne visi vēlas kuģi „izkustināt”. Turpretī visi baidās no kuģa apgāšanās. Netiek ņemts vērā, ka vispirms kuģis ir jānovelk no sēkļa. Tātad ir jālūdz kādam palīdzība, jo bez palīdzības kuģis nevar izkļūt no sēkļa un „uzņemt strauju tempu tālākajam ceļam”.

Par palīdzības nepieciešamību Pabriks klusē. Pareizi dara. Tas ir slidens jautājums. Bez ārējās palīdzības latvieši netiks vaļā no totālā valsts kraha. Nav atbildes uz jautājumu „Kuram lūgt palīdzību un kurš vispār piekristu mums palīdzēt?”.

Vārdu sakot, „Vienotības” pašportretā Pabriks visu ģeniāli saputroja. Tāds saputrojums nav izdevīgs partijai, kura vēlas saglabāt varu. Taču mīļais muļķību ģēnijs laikam to nesaprot. Viņa prātiņš laikam neapjēdz savai partijai nodarīto „skādi”.

No tādas šķebīgas poētiskās meistarklases tomēr ir zināms labums. Pabrika kungs atgādināja vēlētājiem, par kādiem idejiski nekonsekventiem un idejiski tukšiem cilvēkiem viņi līdz šim ir  balsojuši vēlēšanās.

Bet tagad ir pienācis laiks pasniegt desertu.

Ināra Pētersone ir sagatavojusi tekstu „Kurš valsts pārvaldi atstājis novārtā?”. 3.decembrī to publicēja „Delfos”.

Kundze vēlas parunāt par valsts problēmām. Pētersones kundzei ir tādas tiesības. No 2013.gada jūlija līdz 2016.gada jūnijam (trīs gadus) viņa bija VID ģenerāldirektore. Respektīvi, valsts ļoti svarīga institūta vadītāja. Tas ir amats, kuru var ieņemt tikai valstiski domājošs, valstiski izglītots un valstiski atbildīgs cilvēks. Tādam cilvēkam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums uz pasauli lūkoties valstiski stratēģiskā rakursā.

Pētersones kundze tā lūkojās. Viņas ieskatā valsts ir palikusi bez pārvaldes. Valsts pārvalde ir „atstāta novārtā”. Tātad par valsts pārvaldi neviens neinteresējās. Ināra Pētersone turpina vērīgi sekot līdzi ne tikai savas bijušās iestādes gaitai, bet valsts pārvaldes gaitai vispār.

Lēmumu publiskot sāpi par valsts pārvaldi Pētersones kundze pamato pirmajā teikumā: „Nu jau pusgadu kā nestrādāju valsts pārvaldē, un atskatoties uz laiku, kāds tas bijis gan pēdējo mēnešu laikā, gan iepriekšējos gados, gan arī manas darbības beigu posmā Valsts ieņēmumu dienestā (VID), ir skaidrs, ka situācija tajā neuzlabojas”.

Tūlīt tiek paskaidrots iemesls: „Iemesls tam ir vienkāršs – nav “cepures”, kas varētu valsts pārvaldi vadīt, saturēt kopā. Šādas “cepures” funkcija, manā skatījumā, Latvijā ir Valsts kancelejai (VK), kam, manuprāt, būtu jārūpējas par valsts iestāžu attīstību, virzību uz kopīgiem mērķiem, bet tas ir atstāts novārtā”.

Diemžēl iemesls ir izprasts ļoti šauri. Nepiedodami šauri cilvēkam, kurš trīs gadus sēdēja vienā no valsts svarīgākajiem krēsliem. Pētersones kundzes izpratne, izrādās, ir ultrasātīga. Savā ziņā sātīgāka par vienotās vienotības pasaules līmeņa politiķu intelektuālo sātību. VID ģenerāldirektora krēslā ir sēdējis cilvēks, kurš valsts pārvaldi reducē klerku kantora pakāpē. Tas ir neticami! Bet tas, visticamākais,  ir fakts. Tādu cilvēku vadošā līdzdalība valsts pārvaldīšanā izskaidro valsts krahu.

LR ir parlamentārā republika. Tās „cepure” oficiāli ir parlaments. Vai tiešām Pētersones kundze to nav spējīga apjēgt? Vai tiešām viņai to neiemācija skolā? Ja pie mums nav „cepures”, tad tas vispirms un galvenokārt nozīmē brāķi Saeimas darbībā, novārtā atstājot valsts pārvaldi. Mūsu oficiālā „cepure” ir nodarbināta ar kaut ko citu. Valsts budžeta apspriešana uzskatāmi parādīja „cepures” prioritārās intereses.

Pētersones kundze valsts „cepures” funkcijas saskata Valsts kancelejas misijā. Tas ir birokrātiski aprobežots spriedums, spējot spriest vienīgi par administratīvi organizatorisko un lietvedības sfēru. VK pat nav mūsu konstitūcijā iemūžināta. Vai tiešām Pētersones kundze to nezina? Cilvēku ar tādu spriedumu nedrīkst iesaistīt valsts institūtu vadīšanā. Ar tādām zināšanām var vienīgi vīkendā uzjautrināt sabiedrības sociāli aktīvo daļu.

Noslēgumā nepieciešams atgādināt par mūsu lielāko dārgumu. LR ir „cepure”. LR lielākais dārgums un reizē „cepure” ir Lielā Banda ar tās Astoņkāji. Pētersones kundzei noteikti ir ko pastāstīt par VID konstruktīvo vietu tvirtajās kriminālajās struktūrās. To viņa var izdarīt vēl šogad kādā no vīkendiem. Tāds stāstījums vispatiesāk atspoguļotu viņas sāpi par savu valsti.

Posted in blog | Komentēt

2016.01.12.

Jautājums ir interesants. Jautājums ir šāds: Vai drīkst jaunākos organizatoriskos pasākumus (deklarācijas, likumus, jaunu valsts struktūru veidošanu) ES un ASV uzskatīt par postcilvēku cīņu pret cilvēkiem? “Balto” populācijā vēl ir viens etnoss un tā valsts, kurā pieaug dzimstība, kura pretojās postmodernismam, homoseksuālisma invāzijai, perversiju bumam masu kultūrā, garīguma devalvācijai, prāta un morāles deģenerācijai. Pretestība ir valsts  līmenī, un pretestībai ir progresējošs raksturs, gūstot arvien lielākus panākumus degradācijas savaldīšanā. Par šo etnosu un valsti, bet galvenais – par šī etnosa un valsts panākumiem cilvēciski cienīgas dzīves saglabāšanā, tiek informēta visa cilvēce, tādējādi radot lielu apdraudētību postcilvēku uzvaras gājienam. Postcilvēku uzvaras ceļā ir apņēmīgi nostājušies cilvēki – viens nepaklausīgs etnoss un tā valsts. Postcilvēki to nevēlās pieļaut. Tāpēc viņi aktivizē savu pretdarbību cilvēkiem; proti, nepaklausīgajam etnosam un tā valstij. Pašlaik šī pretestība tiek dēvēta par cīņu pret Krievijas propagandu. Tāds apzīmējums ir maskēšanās, jo patiesībā runa ir par cilvēku un postcilvēku atklātas kolīzijas sākumu. “Balto” populācijā ir sācies aukstais karš starp cilvēkiem un postcilvēkiem.

Posted in blog | Komentēt

2016.26.11.

Kāpēc Rīgas medijos tiek uzkurināta kara histērija? Kāpēc latviešus katru dienu biedē ar Krievijas iebrukumu Latvijā? Kāpēc tas notiek? Ko latvieši var zaudēt Krievijas iebrukuma gadījumā? Ko šodien var latvieši zaudēt no tā, ko parasti tautas zaudē svešzemju karaspēka iebrukuma gadījumā? Atbilde ir īsa – neko nevar zaudēt? Latvieši nevar zaudēt valstisko neatkarību, jo no tās laimīgi atteicās 2003.gadā. Latvieši nevar zaudēt savu politisko valdību, jo tādas nav. Latviešu politiskā valdība ir Lielā Banda – organizētās noziedzības Astoņkājis. Latvieši nevar zaudēt tiesiskumu un taisnīgumu, jo latviešiem ir milzīgas morālās problēmas šajās jomās. Latvieši ir izveidojuši kriminālu valsti – noziegumu brīvības oāzi. Latvieši nevar zaudēt savu kultūru. Kultūru neviens nav spējīgs atņemt. Latvieši nevar zaudēt savu valodu, jo arī valodu neviens nevar atņemt. Latvieši nevar zaudēt savu naudu, jo latvieši ir atsacījušies no savas naudas. Tas arī notika laimīgi. Latvieši nevar zaudēt savu ekonomiku, jo to latvieši ir cītīgi sagrāvuši. Latvieši nevar zaudēt savu finansu sistēmu, jo naudas plūsmu pārzina ārzemnieki. Bet ko tad galu galā var zaudēt latvieši? Visticamākais, latvieši var zaudēt iespēju zagt un blēdīties. Zagšana un blēdības ir masveidīgas. Krievijas iebrukums var to apturēt. Skaidrs, ka to masveidā latvieši nevēlas pieļaut. Jaunākās latviešu paaudzes noteikti negrib zaudēt iespēju cūkoties ar „mākslu”, nodoties perversijām, homoseksuālismam, lepni tēlot pederastus. Viena daļa noteikti negrib zaudēt šarlatānu, pseidozinātnieku „karjeru”.

Posted in blog | Komentēt

2016.26.11.

Acīmredzot savā ģenētiski determinētajā aprobežotībā latvieši nemaz nav spējīgi aptvert savu panākumu aizvadītajos 25 gados. Minētajā laikā latvieši iemanījās zaudēt krievu tautas cieņu un apbrīnu. No visām tautām, kuras objektīvu apstākļu ietekmē var vislabāk pazīt latviešus, krievu tauta bija vienīgā, kura latviešu tautai patiesi apliecināja cieņu un apbrīnu, darīja to atklāti no visas sirds bez visniecīgākajām pieglaimošanās un samākslotā politkorektuma pazīmēm. Citas tautas, kuras dzīvo līdzās, pret latviešiem vienmēr ir izturējušās savādāk. Praktiski izturējušās bez cieņas un apbrīnas, ko var pat atklāti demonstrēt, neizjūtot ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus par savu necienīgo attieksmi un netaktiskumu. Labi ir zināms, kā pret latviešiem izturās lietuvieši, igauņi, poļi, vācieši, ebreji. Viņu attieksme nav salīdzināma ar krievu attieksmi.

Posted in blog | Komentēt

2016.23.11.

Jauns zinātniskais virziens multikulturālisma laikmetā. Mērķis: noziegumu izmeklēšana un sodīšana, kad noziegumi tiek izdarīti un morāli pamatoti saskaņā ar savas kultūras tradīciju specifiku. Mums tas saprotami ir sakarā ar viena vietējā etnosa tradīciju zagt atbilstoši tēzei „Ja tu proti nozagt zirgu, tad tu esi īsts mūsējais”. Rietumeiropa tagad saskarās ar Cultural offence – kultūras nosacītiem noziegumiem. Piemēram, kas musulmaņiem nav noziegums, kādā Eiropas valstī ir krimināls noziegums. Rietumu likumdošana formāli nediferencē noziegumus noziedznieka kultūras tradīciju kontekstā. Rietumos noziegumi netiek attaisnoti no kultūras viedokļa. Tas jau ir radījis lielas problēmas emigrantu noziedznieku tiesas procesos. Viena no pazīstamākajām zinātniecēm jaunajā zinātniskajā virzienā ir Alisone Rentelna.

Alison Dundes Renteln (born January 9, 1960) is a Professor of Political Science, Anthropology, Law, and Public Policy at the University of Southern California. She holds a B.A. (History and Literature) from Harvard-Radcliffe, a J.D. from USC’s Gould School of Law, and a Ph.D. in Jurisprudence & Social Policy from the University of California, Berkeley.She is also the author of The Cultural Defense (2004) which was first book-length study which provides a comprehensive overview of the debate surrounding the admissibility of cultural evidence in the courtroom. Renteln contends that the cultural defense should, in both criminal and civil matters, be given formal recognition. She is also the daughter of folklorist Alan Dundes.

 

Posted in blog | Komentēt

2016.22.11.

Denuncētāja gēns ir viens no stabilākajiem latvieša gēniem. Latvietis mīlēja slepeni muižā nosūdzēt savu kaimiņu par žagaru lasīšanu barona mežā. Latvieša denuncētāja gēns aktīvi piedalījās latviešu „budžu” deportācijas sarakstu sagatavošanā. Latvieša denuncētāja  gēns plašu darbalauku ieguva internetā ērā, kad katrs latviešu mēsls „nika” aizsegā var denuncējoši draudēt ar DP, VP, FIB utt.

Posted in blog | Komentēt

2016.22.11.

Latviešu mazvērtības komplekss strauji izvēršās histērijā. Būtu jocīgi, ja tas tā nenotiktu. Veselas paaudzes garumā (25 gados) tautai nav izdevies radīt savā zemē cilvēkiem cienīgu dzīvi. Savas valsts atkal nav, jo tauta atsacījās no valstiskās suverenitātes. Radusies ir krimināla „valsts”, kurā saimnieko Lielā Banda. Organizētā noziedzība – Astoņkājis – ir „valsts” strukturālais „balsts”. Tautas drūmo starptautisko reputāciju nosaka Latvijas pēdējā vieta ES visos rādītājos. Pat Valsts prezidents atzīst ekonomikas trūkumu un latviešu dzīvošanu uz citu rēķina, pie tam nozogot prāvu daļu no ES fondu naudas. Tauta izmirst, parlamentā tiek ievēlēti dauni, amatus ieņem tikai šķebīgas pelēcības. Tauta 25 gados nav spējusi deleģēt pat vienu gudru un godīgu cilvēku valsts darbam Rīgas pilī. „Valsts” ir novesta līdz kraham. Skaidrs, ka tas graujoši atsaucās uz mazvērtības kompleksu. Tautu pārņem histērija.

Posted in blog | Komentēt

2016.22.11.

Ērkulīgā propaganda

 

   Rīgas mediji 2016. gadā katru dienu latviešus biedēja ar Krievijas propagandas uzbrukumu. Mediji bez apstājas dūca par latviešu „politiķu” un „politoloģijas ekspertu” satraucošajām bažām par Krievijas propagandas pastiprināšanos, agresivitāti, ietekmes spēku. Dažādos variantos dominēja tirāde: „Krievijas politika kļūst arvien agresīvāka un uzbāzīgāka tieši tās kaimiņos. Informācija kā ierocis, kā hibrīdkara elements tiek lietota tieši pret tās tuvākajām valstīm, Eiropas Savienības politiku, Rietumiem. Tas ir traucējoši mūsu sabiedrībai”.

Krievijas propagandas uzbrukums esot vērsts ne tikai pret latviešiem, bet arī pret NATO bruņnešiem Latvijā. Internetā lasāms: „Vēstīts, ka Kanāda vadīs daudznacionālo bataljona kaujas grupu, kura ap nākamā gada maiju ieradīsies Latvijā. Kopā ar karavīriem no Itālijas, Albānijas, Polijas un Slovēnijas dienēs arī 455 Kanādas karavīri.[..]Vienlaikus izlūkošanas dienesti brīdina par Krievijas propagandas uzbrukumiem, kas varētu tikt vērsti pret Kanādas un NATO karavīriem”.

Pakāpeniski biedēšana sagāzējās līdz dzīvībai bīstamam tvanam: „[..]pētījumā, ko veicis Stratēģisko un starptautisko studiju centrs Vašingtonā, secināts, ka Krievijas ietekme ir kļuvusi tik nozīmīga, ka tā jau sāk apdraudēt Eiropas valstu nacionālo stabilitāti(!?) un vērtības (!?)”.

Pēc D.Trampa uzvaras biedēšana sasparojās histērijā. Krievijas propagandas uzbrukums tika sapīts ar Krievijas militāro uzbrukumu. Ārvalstu medijos parādījās bramanīga prognoze – Latvijas dēļ var sākties III Pasaules karš. Ar bramanīgo prognozi tūlīt iepazīstināja latviešu lasītājus. Pēc tādas priecīgas informācijas fiziski un garīgi infantilie, valsts aizsardzībai nederīgie latviešu papriki draudīgi apsolīja varonīgi pretoties Krievijas armijai tāpat kā kādreiz pretojās somi. Par to visā nopietnībā rakstīja „The Washington Post”. Savukārt cietumā godīgi pasēdējis godīgs ebrejs medijos izplatīja mīkstsirdīgu pieņēmumu, ka „Putins izmanto Latviju, lai saglabātu varu Krievijā”.

Arī gada nogalē Latvijas interneta portāli neslēpj ”bažas, ka Putins laika posmu līdz Trampa apstiprināšanai amatā nākamā gada janvārī redz kā iespēju pārbaudīt alianses militāro gatavību un diplomātisko apņēmību”. Tātad joprojām pastāv lieliskas iespējas. Putins līdz 2017.gada janvārim kuru katru brīdi var iebrukt Latvijā. Krievijai vislielākais ienaidnieks ir Latvija. Latviešu tautas tracinātāji mudina ļaudis pēc iespējas ātrāk akceptēt patīkamo secinājumu.

Diemžēl visus vēl nevar apdullināt. Latvijā vēl dzīvo garīgi veseli latvieši. Viņus nevar apdullināt, un par nelaimi viņi visu apjēdz savādāk nekā gribētos. Viņi apjēdz, ka ar Rīgas mediju tincināto propagandu un kontrpropagandu kaut kas nav kārtībā.

Latvijā vēl dzīvo ļaudis, kuri atcerās aizliegumu tautu biedēt ar karu. Tāds aizliegums savā laikā eksistēja ne tikai PSRS, bet arī Rietumu valstīs. Masu komunikācijā tautas biedēšana ar karu nekādā gadījumā netika pieļauta. Biedēšana ar karu ir sociāli ļoti bezatbildīga rīcība. Tai var pievērsties vienīgi smirdīgi pakaļgali.

Biedēšanā ar Krievijas propagandu ir konstatējamas cienījamas dīvainības. Tā tas ir kaut vai tajā ziņā, ka Krievija vispār ar propagandu nedrīkst nodarboties. Krievijā ir aizliegta propaganda. Tādējādi nemitīgā trallināšana par Krievijas propagandu ir tirāniska bezjēdzība.

Propaganda ir politikas organiska sastāvdaļa. Politika bez propagandas neeksistē. Politikai propaganda ir obligāti nepieciešama. Tam ir fundamentāls iemesls.

Katra politika sastāv no diviem elementiem. Politika sastāv, pirmkārt, no spēka pielietošanas un, otrkārt, no ļaužu masu simboliskās ietekmēšanas. Tā nodrošina ļaužu masu lojalitāti, morālo mobilizāciju, patriotiskumu, uzticību. Bez ļaužu masu simboliskās ietekmēšanas nav iespējama politisko institūtu funkcionēšana.

Ļaužu masās tiek propagandēts arī politikas pirmais  elements – spēka pielietošana. Politika nekad nevairās pamatot spēka pielietošanas objektīvo nepieciešamību. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka bez spēka pielietošanas politika nevar sasniegt savus mērķus un spēka pielietošana kalpo ļaužu masām.

Politikas reālie ideāli un reālie mērķi, kurus politika propagandē ļaužu masās, koncentrējās atsevišķā idejiskajā kompleksā. Šo kompleksu sauc par ideoloģiju. Politikas satelīts (miesassargs, kalps, pavadonis) vienmēr ir ideoloģija.

Tā tas mūsdienās ir arī tajos jocīgajos gadījumos, kad politika muļķīgi deklarē ideoloģijas boikotu – atsacīšanos no ideoloģijas. Tāda deklarācija ir klaja muļķība vai ne visai pārdomāta propaganda. Abos gadījumos deklarācijas autoriem ir lielas intelektuālās problēmas. Tas attiecās arī uz latviešu valdošo kliķi. Arī tā laiku pa laikam murgo par ideoloģijas boikotu.

Krievijas konstitūcijas 13.pantā ir ierakstīta atsacīšanās no valsts ideoloģijas. Tiek pieļauta „ideoloģiskā daudzveidība”. Taču ir aizliegts kādu ideoloģiju oficiāli izmantot kā visiem obligātu valsts ideoloģiju.

Tādam jocīgam aizliegumam nevar nebūt jocīgas sekas. Krievijas politikas odiozā atsacīšanās no valsts ideoloģijas ir tas pats, kas atsacīšanās no valsts politikas un tās propagandas. Galu galā tā ir atsacīšanās arī no pašas valsts, jo valsts bez politikas nav valsts.

Tā tas pašlaik Krievijā ir teorētiski. Protams, tā tas nav dzīves praksē. Dzīves prakse ne reti mēdz būt gudrāka par teoriju. Tas ir vērojams arī Krievijā.

Tomēr situācija saglabājās duļķaina. To var atjautīgi izmantot kontrpropagandā. Ja Krievijā ir aizliegta valsts ideoloģija, tad netieši ir aizliegta arī propaganda. Propaganda neeksistē tīrā veidā kā forma pati par sevi bez satura. Propagandas saturs ir ideoloģija. Ja Krievijai nav valsts ideoloģijas, tad Krievijai praktiski nav ko propagandēt. Diemžēl šo formālo faktu kritiski (izsmējīgi) neņem vērā gudrinieki, kuri žēlojās par Krievijas propagandas uzbrukumu. 13.pants paver ceļu līdz bezsamaņai kritizēt Krievijas politikas iracionalitāti un farizejismu.

Atkārtojam loģisko secību: ja Krievijā konstitucionāli ir aizliegta valsts ideoloģija, tad Krievijā netieši ir aizliegta arī tās politikas propaganda. Tas ir loģiski. Tātad ES, Rietumi, Latvija bauda nevis Krievijas propagandu, bet kaut ko citu. Mums uzbrūk nevis Krievijas propaganda, bet kaut kas cits, kam ir jāizdomā vārds.

Kņadā ap propagandu un kontrpropagandu nav loģikas. Toties ir pamatīgas novirzes no veselā saprāta. Tā tas ir kontrpropagandā, dulli un sociāli bezatbildīgi tautu biedējot ar karu varbūt „otrā rītā uz brokastu laiku”.

Pie tam aina ir šizofrēniska. Interneta portālos biedēšana ar karu iet roku rokā ar krievu zupu slavēšanu, prieku par gaidāmo atļauju Krievijā atkal tirgot šprotes, Busuļa panākumiem Maskavas šova ākstībās. Rīgas dāsni aprobežotie žurnālisti drīz saoderēs ļoti bīstamu informatīvo gaisotni. Kad patiešām mediji ziņos par kara sākšanos, tauta viņiem neticēs un žurnālistu paziņojumu uzskatīs par kārtējo „kontrpropagandu”. Tikai padubē ģenerēti žurnālisti var līdzās publicēt materiālus par Krievijas gatavošanos iekarot Latviju un materiālus ar virsrakstu „Septiņas krievu virtuves zupas, kas jānogaršo kaut reizi mūžā”. Tā tas „Delfos” notiek katru dienu.

Par laimi ne Krievijā, ne ES centrālajās iestādēs visi „baltie” cilvēki vēl nav grīļīgi prātā. Krievijā domājoši cilvēki kaunās par Jeļcina valdīšanas tumšajos gados pastrādātajām muļķībām jaunajā konstitūcijā. Viņi regulāri raksta par ārprātīgo muļķību valsts ideoloģijas boikotēšanā.

Neapšaubāmi, Krievijai ir noteikta ideoloģija. Par to ir minēts konstitūcijas 2.pantā. Tajā ir skaidri un gaiši norādīts par neoliberālisma ideoloģiju kā valsts ideoloģiju. Neoliberālisma jēdziens nav lietots, taču panta formulējums ir smeldzīgi neoliberālistisks: „Человек, его права и свободы являются высшей ценностью. Признание, соблюдение и защита прав и свобод человека и гражданина – обязанность государства”.

Tas ir skaists formulējums. Taču tas ir neoliberālistisks formulējums. Tas ir vienpusīgs, tendenciozs un kaitīgs formulējums. Krievijas patriotiskajai inteliģencei tas nepatīk tāpat kā nepatīk 13.pantā ierakstītās aplamības par ideoloģijas boikotu. Neoliberālistiskais formulējums klusē par sabiedrības kolektīvajām interesēm un to kolektīvo aizstāvēšanu. Dotais formulējums sekmē individuālisma kultu un mazina indivīdu morālo gatavību aizstāvēt valsti.

ES centrālo iestāžu speciālisti ir daudz gudrāki par LR „politiķiem” un „politoloģijas ekspertiem”. Par to liecina vairāki fakti.

Piemēram, ES centrālajā aparātā ir radīta speciāla struktūra: „Ir pagājis gads kopš Eiropas Savienībā (ES) tika izveidota īpaša vienība, kas nodarbojas ar Krievijas propagandas atspēkošanu un atmaskošanu. Līdz šim tā ir apkopojusi informāciju par vairāk nekā 1600 publikācijām dažādos ar Krieviju saistītos plašsaziņas līdzekļos, kas satur izdomājumus vai puspatiesības. Tas pierāda, ka kaimiņvalsts informatīvie uzbrukumi nav nedz izzuduši, nedz mazinājušies.”

Speciālās struktūras atbildīgajiem darbiniekiem ir gaiša izpratne: „Vispirms visa šī propaganda ir rūpīgi jāpamana un tai jāatbild nevis ar pretpropagandu, bet gan pozīciju.[..]Tomēr ir skaidrs, ka Krievijas mediju budžets un mērogs ir nesalīdzināmi lielāks par vienas nodaļas iespējām. Bet tā kā Eiropa nevēlas atbildēt uz propagandu ar kontrpropagandu, tiek meklēti citi risinājumi. Proti, pastāv cerība, ka Briselē apkopotos materiālus izmantos neatkarīgie izdevumi gan Eiropas Savienībā, gan arī bijušajās Padomju Savienības republikās. Aptuveni gada laikā apkopotie materiāli liecina, ka visaktīvāk dezinformācijas kampaņa notiek krievu valodā, uzrunājot krieviski runājošos iedzīvotājus dažādās valstīs. Otrajā vietā ir angļu valoda, kurā vēsta televīzijas kanāls RT, un trešajā vietā ir čehu valoda.”

Tātad acīmredzot Latvijā galvenokārt var sastapties ar mūsu krievu diasporas „apstrādāšanu”. Bet tas ir normāli. Latvija arī „apstrādā” Īrijā, Lielbritānijā un citur dzīvojošos latviešus. Savā laikā Izraēla ļoti aktīvi „apstrādāja” citu zemju ebrejus, viņus aicinot pārcelties uz dzīvi tautas senajā dzimtenē. Ķīna aicina no ASV atgriezties mājās ķīniešu speciālistus.

Krievija netiecās „apstrādāt” latviešus un iekarot latviešu sirdis un prātus. Gribu teikt vēl jestrāk. Krievijai latvieši neinteresē, un Krievija nedara neko vērā ņemamu, lai latviešus noskaņotu Krievijai labvēlīgi. Vismaz tā tas ir publikācijās, kurās Krievijas zinātnieki, žurnālisti, publicisti analizē Latvijas patreizējo politisko, ekonomisko, morālo, tiesisko, demogrāfisko, garīgās kultūras stāvokli. Šīs publikācijas var formāli uzskatīt par propagandu. Taču reāli tā nav propaganda. Tekstos latvieši netiek pārliecināti par labu Krievijai. Teksti neizvirza propagandas pirmo un galveno mērķi – uzskatu, teoriju, ideju sistemātisku izplatīšanu nolūkā ar pārliecināšanu iegūt piekritējus un cilvēkus pamudināt uz noteiktu rīcību. Tekstos tiek atsegta latviešu politiķu nekompetence, bet pats galvenais – korekti akcentēta latviešu tautas nespēja normalizēt savu dzīvi. Teksti nevis slavē latviešus, bet gan korekti kritizē latviešus.

Pats par sevi saprotams, ka Latvijā tamlīdzīga kritika nevienu hipertrofēti pašpārliecināto un hipertrofēti pašapzinīgo latvieti nevar iepriecināt. T.s. vidusmēra latvietis lepojās ar savu kriminālo „valsti” un nevēlās klausīties pārmetumus par masveidīgo korupciju, zagšanu, ekonomikas graujošo atpalicību, tautas izmiršanu un aizklīšanu svešumā. Turklāt teksti netiek tulkoti un izplatīti latviešu valodā. Ja tiktu veikts mērķtiecīgs propagandas darbs, tad mūsu sabiedrību aplaimotu ar tekstiem  latviešu valodā. Pašlaik gandrīz divas latviešu paaudzes var nezināt krievu valodu.

Simpātiska ir ES attiecīgās struktūras velme Krievijai atbildēt „nevis ar pretpropagandu, bet gan pozīciju”. Latviešiem arī vajadzētu pārņemt tādu pieeju, vispirms un galvenokārt panākot cilvēcisku seju saviem medijiem. Nekur nav teikts, ka latviešu medijos nedrīkst iztikt bez perversijām, šķebīgas buldurēšanas par „elites kultūras gārdēžiem” un tā visa, kas no latviešu masu saziņas līdzekļiem atbaida normālus cilvēkus un spiež viņus izvēlēties citu valstu un tajā skaitā Krievijas TV, interneta ziņu portālus un interneta analītiskos portālus.

Smieklīgi un necienīgi ir latviešu amatsievu un amatvīru centieni spēkoties ar Lindermaņa, Gapoņenko, Šiškina, Krivcovas līmeņa cīņu biedriem hramcoviem dažos Krievijas TV kanālos. Tas būtu tas pats, ja Izraēla sāktu spēkoties ar ušņaini aptaurētā Grantiņa saitu „Latvijas tautas tribunāls”, kurā nekas cits nav lasāms kā vienīgi ebreju un Izraēlas zākāšana neiedomājamos vārdos.

 

 

 

 

 

Posted in blog | Komentēt

2016.20.11.

Rotācija, kuru vietējie mēsli pašlaik muļķu tautai pasniedz kā savu jaunizgudrojumu un konstruktīvu risinājumu zaglīgo un uzpērkamo „valsts” ierēdņu savaldīšanā, ir sena menedžmenta tehnoloģija. To prasmīgi pielietoja arī LPSR. Gudri vadītāji vienmēr zināja, ka pēc trešā nostrādātā gada jebkurā amatā sākās stagnācija. Amatpersona zaudē vajadzīgo darba produktivitāti. Cilvēks joprojām visu dara labi un pareizi, bet bez sākonējā entuziasma un sākotnējās izdomas. Īsts amatvīrs parasti to pats saprot un necenšās sēdēt vienā amatkrēslā visu mūžu. Pie mums tagad „rotācijai” patiesībā ir cits mērķis. „Rotācijas” mērķis ir mazināt ierēdņu, latviešu patoloģisko zagļu un blēžu, aprindās pieaugošo spriedzi un savstarpējo naidīgumu, kas ir radies sakarā ar neiespējamību visiem vienādā apjomā zagt un ņemt kukuļus. Katram amatam, tā teikt, ir savs zagšanas un blēdību limits. Tas veicina latviešiem dārgo skaudību vienam pret otru. Lai to mazinātu, „rotācijas” mērķis ir zagļus un blēžus pamainīt vietām, lai nivelētu radušās materiālās atšķirības starp zagļiem un blēžiem. Saprotams, latviešu noziegumu brīvības smirdošajā bedrē tāda pieeja ir attaisnojama. Jāļauj ir visiem latviešu brāļiem un māsām daudzmaz  vienādā līmenī zagt un blēdīties. LR „rotācija” ir kriminālās valsts sociālās politikas organisks elements.

Posted in blog | Komentēt

2016.20.11.

Draudīgi lielas latviesu daļas stulbumam un stulbuma uzkurbulētajam idiotismam ir šizofrēniskas pazīmes prāta sajukuma paranojas variantā. Minētās pazīmes garīgi vājajos latviešos aktivizējās kosmoloģiski determinētos apstākļos, kā arī sociāli determinētos apstākļos. Piemēram, novembrī sakarā ar valsts dibināšanas svētkiem. Šajā laikā garīgi vājie latvieši eksaltēti lepojās ar brīvības izcīnīšanu un visus nopelnus pieraksta sev, kaut gan vēsturiskā patiesība ir savādāka un latvieši savā šizofrēniskajā kaislībā noklusē citu tautu un citu valstu izšķirošo lomu I Pasaules kara laikā un pirmajos gados pēc kara. Otrais piemērs (un pārējie šeit minētie piemēri) var uzplaukt jebkurā gada laikā. Visticamākais, saistībā ar kosmoloģiskajiem  procesiem, kuri aktivizējoši atsaucās uz neveselām smadzenēm. Otrajā piemērā runa ir par latviešu blādīšanos par savu valstisko suverenitāti, tajā pašā laikā nespējot saprast, atzīt un atcerēties, ka paši nemaz neciena savu valstisko suverenitāti un no tās ir brīvprātīgi un ar aprobežotiem cilvēkiem tipisku sajūsmu atsacījušies jau divas reizes par labu svešai konfederācijai, kāda bija PSRS un pašlaik ir ES. Trešais piemērs ir visās savās nelaimēs vainot citus un tajā skaitā savus „politiķus”, atkal nespējot saprast, atzīt un atcerēties, ka paši ir attiecīgos „politiķus” izvirzījuši, kas liecina par tautas kolektīvo vainu, bet nevis tikai „politiķu” vainu. Visstulbākie latvieši saka, ka latviešu „politiķi” nemaz nav latvieši. Ceturtais piemērs attiecās uz nacionālās nodevības kompleksu tautas morālajā satvarā. Latvieši vēl nav apjēguši, ka vēsturiski līdz šim nacionālās nodevības komplekss tautā ir bijis pārākumā, salīdzinot ar nacionālās pašatdeves kompleksu. To apliecina vēsturiskie notikumi gan XX gs., gan XXI gs., kad nacionālie nodevēji kļuva tautas galvenais spēks, izšķirot sev par labu latviešu politisko un sociālo likteni. Tādējādi nevar būt nekādas ticības, ka vēsture neatkārtosies. Tāpēc nesenā publikācija „The Washington Post” par latviešu apņemšanos cīnīties pret Krieviju (tāpat kā to savā laikā darīja somi) nav uztverama nopietni. Tā ir tikai viena paprikista idiotija intervijā žurnālistiem. Turklāt to stāsta reti zemisks vīrelis, kurš pats nav fiziski spējīgs nest automātu un kura dvēsele ir tipiska nacionālā nodevēja dvēsele, vajadzības gadījumā nekautrējoties laizīt jebkuru dibenu – padomju varas, amerikāņu varas, Putina varas.

Posted in blog | Komentēt