2017.27.03.

Civilizācijas norieta enciklopēdija: cerību mirklis

 

   Civilizācijas norieta enciklopēdijā cerību mirklis ir atsevišķs šķirklis. Eiropeīdu civilizācijas visjaunākais cerību mirklis var ilgt astoņus gadus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā tas var apstāties jebkurā brīdī vai pēc četriem gadiem. Iemesli var būt dažādi. Sirdstrieka, insults, atentāts, nekaunīgi atsaucoties uz brāļu Kenediju nogalināšanu. Pēc četriem gadiem ASV atkal būs prezidenta vēlēšanas. Var otreiz neievēlēt.

Patreizējā cerību mirkļa iedvesmotājam rit viņa mūža 71. gads. Tas ir Platona rekomendētais valsts vadītāja vecums. Tātad vispiemērotākais vecums Baltajam namam, Rīgas pilij un citiem analoģiskiem namiem un pilīm.

Austrumeiropā pašlaik ir juvenilo (jauneklīgo) politiķu ēra. Platona rekomendācijas netiek ņemtas vērā. Latvijā strikti netiek ņemtas vērā. To var uzskatīt par politisko diversiju pret tautu. Valdošā kliķe un valsts administrācija ir jauneklīga. Tāpēc pie mums neizpelnās juvenālisku (zobgalīgu) attieksmi. Gluži pretēji. Pie mums ir sastopama nicīga attieksme pret vecāko paaudzi. Jau no pārbūves gadiem latviešu tautu baida ar gerontokrātijas briesmām. Gados vecāku cilvēku valdība (gerontokrātija) būšot vārga un mazspējīga.

Faktiski viss ir pretēji. Tiek noklusēts Platona juvenilo kadru raksturojums. Tas nekad nav zaudējis aktualitāti un nekad nezaudēs aktualitāti. Platons neuzticējās jauneklīgai valdībai. Viņš neieteica dot varu jaunekļiem. Tas esot bīstami. Jaunieši domā tikai par karjeru, naudu, mantu. Jauniešu karjeru nodrošina politiskais oportūnisms – pielāgošanās, izvairīšanās no konfrontācijas. Latvijā pazīstam juvenilo „politiķu” nacionālo nodevību un lišķīgu pielīšanu ģeopolitiskajiem okupantiem, beigu beigās visu novedot līdz militārai okupācijai. Dēmosa vajadzības jauneklīgos valdniekus neinteresē. Platons nepiedzīvoja LR krahu – danse macabre. Žēl! Viņam gāja secen lielisks piemērs.

Platonam gāja secen arī cits piemērs. No 2017.gada 21.janvāra pasaules varenākajā valstī sāka valdīt tauta – dēmoss seno grieķu izpratnē. Nevis pilsoņi, bet dēmoss – vienkāršie iedzīvotāji pretstatā aristokrātijai. Mūsdienās pretstatā arī buržuāzijai. Vašingtonā tāds bija solījums, kuru Platonam būtu bijis interesanti dzirdēt. Minētajā dienā tika apsolīts, ka globālistu sektas vietā turpmāk valdīs tauta.

Rietumeiropā un ASV antīkās gudrības vēl ir cieņā. Acīmredzot tās ir Rietumu cilvēku zemapziņas arhetipi. Arī Reigans tāpat kā Tramps kļuva prezidents 70 gadu vecumā. Klintonei priekšvēlēšanu laikā bija 69. Baidens no politikas aizgāja 74 gadu vecumā. Adenauers kanclers kļuva 73 gadu vecumā, amatu atstāja 87 gadu vecumā. Šarls de Golls prezidents kluva 69 gadu vecumā. Čerčils pēdējo reizi premjerministrs kļuva 77 gadu vecumā, parlamenta sēdēs piedalījās 90 gadu vecumā. Elizabetai II – pāri 90. Ne velti gudrais vācietis Millers slavenajā filmā tāpat kā Platons rezumē: „70 gadi – politiķa uzplaukuma vecums”.

Saprotams, pēc astoņiem gadiem iespējami citi cerību mirkļi. Civilizācijas vienmēr ir pazinušas vairākus cerību mirkļus. Vēsturiskā pieredze liecina par cerību un bezcerības pretrunīgu dinamiku, jo laiku pa laikam cerības mijās ar bezcerību. Cerības var saglabāties ne tikai dažus gadus, bet var saglabāties vairākus gadsimtus.

Tā, piemēram, Osmaņu civilizācija/impērija (starp impēriju un civilizāciju droši var likt vienlīdzības zīmi) piedzīvoja uzplaukumu XVI-XVII gadsimtā. Uzplaukumam sekoja pagrimums, bet XIX gs. atkal bija cerību, modernu reformu, periods. Tomēr bojāeja bija neizbēgama. Mokas noslēdzās XX gadsimta sākumā (1922.g.). Mokas turpinājās ilgi. Tāpēc eiropieši pret Osmaņu civilizāciju  izturējās kā pret „Eiropas slimo cilvēku”.

Vēsturiskā pieredze nav patīkama. Cerību mirkļi vienmēr ir bijuši tikai mirkļi vēsturiskajā kopainā. Astoņi gadi ir tikai mirklis vēsturiskajā kopainā. Sekunde mūsu ikdienišķajā laika izjūtā. Ne vairāk. Varbūt pat vēl mazāk.

Nepatīkama ir optimisma neiespējamība. Cerību mirkļus vienmēr aptumšo atziņa, ka galu galā viss tomēr beigsies traģiski. Uz šodienas eiropeīdiem tas attiecās pilnā mērā. Šodienas eiropeīdi ir vēsturiski izglītoti cilvēki. Viņi no grāmatām zina pasaules civilizāciju traģisko pieredzi. No lasītās vēsturiskās literatūras atcerās to, ka civilizāciju bojāeju vēl nevienam nav izdevies apturēt. Kādreizējām civilizācijām cerības ir bijušas. Taču vienmēr tās ir izrādījušās īslaicīgas cerības, nežēlīgi kāpinot skarbo apziņu par likteņa neizbēgamību.

Optimisma ideoloģija civilizācijām nepiestāv. Civilizācijas nav pelnījušas optimisma ideoloģiju.Tas skan drūmi, taču ticami. Optimisma ideoloģija var būt tikai veselai sabiedrībai. Diemžēl arī cerību mirkļos sabiedrība nav ideāli vesela.

Tagad eiropeīdiem ir pienācis cerību mirklis – it kā optimisma ideoloģijas laiks. Bet vai eiropeīdu civilizācija pašlaik ir vesela? Vai tajā ir izzudis antioptimisms – nogurums, cinisms, sarkastiskums, skumjas, patiesa prieka trūkums? Vai saprātīgie latvieši var lolot optimismu, labi zinot, ka neoliberālisma apmuļķotajai tautas ļoti lielai daļai Trampa uzvara ir apdraudējums, bet nevis cerību mirklis? Vai saprātīgie latvieši var lolot optimismu, ja tautas prāva daļa ir nesaprātīga? Vai ir iespējams optimisms, ja visnesaprātīgākā ir jaunatne – tautas nākotnes klasiskais garants?

Cerību mirkļiem drīzāk piestāv optimistiska apātija – priecīga vienaldzība. Pašlaik tā var morāli veldzēt saprātīgos latviešus.

Protams, tas ir jocīgs salikums – optimisms + apātija. Bet nav cita varianta. Saprātīgo latviešu skaits nav liels. Viņi neko nevar reāli izmainīt. Viņi ir spiesti nolaist rokas un iestigt vienaldzībā, reizē saglabājot priecīgu cerību piedzīvot labākus laikus.

Pie mums cilvēku vienaldzība ir grandioza. Visbiežāk tā nav priecīga vienaldzība, bet gan dusmīga vienaldzība, dziļā sašutumā, agresīvi un lamājoties atmetot ar roku tautai, valstij, politikai, vēlēšanām, ekonomikai, izglītībai, medicīnai, pārtikas cenu nemitīgajam kāpumam, necienīgajam atalgojumam, pensijām, nākotnē neizbēgamajai nodokļu iekasēšanai no nodokļiem utt. Dusmīgā vienaldzība stimulē aizceļošanu, nevēlēšanos atgriezties mājās. Stimulē arī biznesa pārcelšanu uz Igauniju, Ķīnu. Šodien mūsu sabiedrībā dusmīgā vienaldzība prevalē. Izgāžās visi mēģinājumi organizēt jaunu politisko partiju, protesta akcijas pret valdošo kliķi.

Kas savā būtībā ir cerību mirklis?

Civilizācijai cerību mirklis ir pašnāvības ierobežošana. Civilizācija vienmēr pati sevi iedzen kapā. Civilizācija pati sevi nogalina. Tāda ir cilvēces pieredze. Civilizācijas pašnāvības akts (suicīds) ir bijis katras civilizācijas bojāejas izšķirošais faktors.

Civilizācija ir cilvēku vēsturiskās konsolidācijas suicidāla forma. Tādu spriedumu formulēja XX gadsimta zinātne. Nevar būt nekāda vēlēšanās spriedumu pārsūdzēt. Īpaši mūsdienās nevar būt vēlēšanās to darīt. Par eiropeīdu civilizācijas suicidālo garu un tendētību katru dienu vēsta masu informācijas līdzekļi.

Kas ir Rietumeiropas lielākās valsts kancleres paziņojums 2017.gada februāra sākumā, noraidot grieztu noteikšanu migrantu uzņemšanai savā zemē? Kas ir kancleres aicinājums neierobežot citu rasu ieplūšanu Vācijā?

Kundze vēlas turpināt darbu kanclera kabinetā. Tātad viņas viedoklim ir ļoti liels piekritēju skaits, kas vēlēšanās atbalstīs pašnāvniecisko migrācijas politiku. Ja tas tā nebūtu, tad kundze nepievienotos eiropiešu politiķu suicidālajai mānijai attieksmē pret migrāciju. Ne velti eiropiešu politiķiem ļoti nepatīk 2017.gada 21.janvārī Vašingtonā izskanējušie vārdi „America first” un to realizācija dzīvē, Ovālajā kabinetā tūlīt izdodot rīkojumu par migrācijas ierobežošanu.

Civilizācijas nesabrūk vienā gadā vai vienā gadsimtā. Pašnāvnieciskais sabrukums turpinās vairākus gadsimtus. Tas tāpēc, ka sabrukumu izraisa civilizācijas degradācija. Bet tas nevar būt īslaicīgs process.

Civilizācijas degradācija praktiski ir cilvēku degradācija – elites degradācija, ļaužu masu izlaidības, slinkuma, intelektuālās mazspējas pieaugums. Civilizācijas degradācijas rezultāts ir cilvēki bez gara un dvēseles, prāta un morāles, goda un cieņas, patriotisma un atbildības, sakrālās sabiedrības vietā nāk profānā sabiedrība, krasi palielinās sociālā un materiālā nevienlīdzība, melošana kļūst diskursa norma, ļaunuma dēmoni aizstāj godīguma eņģeļus.

Degradācija pakāpeniski mentāli drupina paaudzi pēc paaudzes, un tāpēc kopumā paiet gadsimti. Pa vidu mēdz būt cerību mirkļi. Arī tie var ilgt gadsimtus, uz kādu laiku mazinot degradācijas intensitāti.

Cerību mirkļos visbiežāk ir vērojama konservatīva velme atgriezties pagātnē. Cerību mirkļu ideoloģija mēdz būt konservatīvisma ideoloģija. Tā tas ir arī tagad. Britiem tas ir lozungs „take back control”. Amerikāņu jaunajam prezidentam tā ir apņemšanās „make America great again”.

Arī Latvijas elektorātu cenšās iemidzināt ar konservatīvismu: „Konservatīvismu raksturo cieņa pret tradīciju, valsti, ģimeni, privātīpašumu un reliģiju. Viena no tipiskām konservatīvisma iezīmēm ir pragmatisms un uzskats, ka cilvēks pēc savas dabas nav perfekts, tādēļ vajadzīga valsts varas uzturēta kārtība. Ja liberālisma politiskajā domā uzsvars tiek likts uz indivīdu un viņa brīvību, tad konservatīvie uzskata, ka cilvēks ir atkarīgs no sabiedrības. Tāpēc konservatīvos, tāpat kā sociālistus, interesē sabiedrība kopumā. Konservatīvisms balstās uz jau pārbaudītām lietām, kas labi darbojas, un tādēļ konservatīvie neatbalsta lielas un straujas pārmaiņas, labprātāk dodot priekšroku pakāpeniskām un pārdomātām pārmaiņām. Konservatīvisms ir nevis uz pagātni, bet gan uz nākotni tendēts, jo redz progresu nākotnē tad, ja no pagātnes tiek pārmantotas sevi attaisnojušas lietas. Konservatīvisms nav stagnācija, bet gan uz tradīcijām balstīta attīstība”.

Latvijā aiz konservatīvisma nekaunīgi slēpjās Lielās Bandas un Astoņkāja nelieši. Viņi nesola likvidēt noziegumu brīvību, kriminālo „valsti”, ģeopolitisko un militāro okupāciju. Viņu retorikā neietilpst frāzes „take back control”, „Latvia first”. Latvijā eiropeīdu civilizācijas patreizējais cerību mirklis acīmredzot būs margināls. Tāds, kam ir maza nozīme.

Eiropeīdu civilizācijas cerību mirkļu hronikā Latvijai agrāk ir bijusi stabila vieta. Par to turpmāk.

Posted in blog | Komentēt

2017.26.03.

Latviešos nemājo valstiskuma gars; savukārt valstiskuma gars ir tas spēks, kas var glābt cilvēku dvēseles no iekšējās nebrīvības. Valstiskuma gars ir cilvēku pašcieņas līmeņa kritērijs. Pašcieņas trūkums reizē ir valstiskuma gara trūkums. Pašcieņa ir prāta un gara attīstības liecība. Prāta un gara attīstība sekmē pašcieņas rašanos. Valstiskais gars ir polises gars, savas pilsētas, novada, tautas dzīves tradicionālās teritorijas gars. Valstiskuma gara trūkums ir intelektuālo bāreņu atribūts. Intelektuālie bāreņi neizjūt valstiskuma nepieciešamību; izjūt vienīgi sava ķermeņa uzturēšanas nepieciešamību, kurā var ietilpt zagšanas un prāta stulbuma demonstrēšanas nepieciešamība.

Posted in blog | Komentēt

2017.26.03.

Aizvadītajos gados (2004-2017.g.26.marts) sagatavotajos tekstos ir fiksēti sekojošie konceptuālie un terminoloģiskie priekšlikumi: 1) kulturoloģiskā paradigma, 2) masu fenomenu segmentācija, 3) kultūras determinisms, 4) krīzes neekonomiskie (kulturoloģiskie) faktori, 5) rases teorijas aktualitāte, 6) iracionālais kapitālisms, 7) subkulturācija, 8) vadāmā haosa poētika, 9) noziegumu brīvība, 10) ģeokrātiskais valstiskums, 11) gnozeoloģiskais ideāls, 12) politiskā orientācija, 13) kulturoloģiskā imunitāte, 14) zināšanas kā ideoloģijas saturs, 15) idiotijas plurālisms, 16) tolerances reabilitātes funkcija, 17) Rietumu civilizācijas iekšējā sadursme, lūzums, Baltijas siena, 18) patiesība kā saprātīgo cilvēku identitātes pamats, 19) patiesīguma tabess, 20) tiesiskuma abioze, 21) stratēģiskā atbildība, 22) intelektuālā infrastruktūra, 23) nacionālā stratēģiskā elite, 24) planetārā stratēģiskā elite, 25) tautas pārvaldīšanas nepolitkorektā tehnoloģija, 26) tautas svētākās politiskās vērtības, 27) valsts abrogācija, 28) sociālais darvinisms kā jauna formāta genocīda metodoloģiskā platforma: nacionālā mēroga genocīds, 29) haosa pamatošana postcilvēku historiogrāfijā, 30) metafizikas pieprasījums, 31) psihiskā prosperitāte, 32) tautas madrigāls, 33) morālā filantrofija, 34) sociālās lietderības koeficients, 35) latviešu favorītisms, 36) demogrāfiskais pasaules karš, 37) demogrāfijas ekonomiskais verdikts, 38) labklājības anatomija, 39) ģeopolitiskais misionārs, 40) mākslas metafizika, 41) grēku habilitācija, 42) kognitīvā aprobežotība, 43) juvenālā banda, 44) juvenālais laikmets, 45) postmodernistiskā mentalitāte, 46) analītiskais infantilisms, 47) maniakālais finansiālisms, 48) valsts hibrīdapvērsums, 49) kognitīvā drosme, 50) mentālais agresors, 51) kriminālā mentalitāte, 52) alkātības loģistika, 53) hibrīdā mentalitāte, 54) patoloģiju socializācija, 55) tautas loģistika, 56) grēku subkultūra, 57) sociālā horeogrāfija, 58) intelektuālā gaume, 59) intelektuālā etnogrāfija, 60) ģeopolitiskais fundamentālisms, 61) zagšanas habilitācija, 62) intelektuālais laikabiedrs, 63) stulbuma ataraksija, 64) morālais garants, 65) postcilvēku sanācija, 66) kriminālā ģenialitāte, 67) transcendentālais šarlatānisms, 68) etniskais šarlatānisms, 69) intelektuālie bāreņi, 70) egoistiskais plurālisms, 71) intelektuālā ambiciozitāte, 72) eksistenciālais fundamentālisms, 73) postmodernisma fundamentālisms, 74) stihiskais genocīds, 75) terminoloģiskā tolerance, 76) epistolārā idiotija.

Posted in blog | Komentēt

2017.26.03.

 

Vienmēr atceros 70.gados dzirdēto Aleksandra Pelēča sievas Ritas Pelēces viedokli par dzīvi izsūtījumā Sibīrijā. Rita izteica nožēlu par atgriešanos Latvijā pēc izsūtījuma. Viņa teica, ka nevajadzēja atgriezties, jo Sibīrijā bija labāka dzīve, jo tur bija labāki cilvēki. Aleksands un Rita pēc atgriešanās no Sibīrijas dzīvoja Talsos-latviskākajā Latvijas pilsētā. Tātad savdabīgā latviešu savstarpējo nelietību, cūcību, nenovīdību, stulbuma citadelē, kurā latviešu smirdošā daba netraucēti smird uz visām pusēm, kā to tradicionāli apliecina “latviskums”. Ritas vārdus pa īstam pratu novērtēt tikai tad, kad sāku dzīvot Daugavpilī – polietniskā vidē, ik dienas tiekoties ar ebrejiem, krieviem, baltkrieviem, poļiem. Viņu attieksmi pret mani pat nav vērts salīdzināt ar latviešu attieksmi pret mani.
Posted in blog | Komentēt

2017.22.03.

 

Par LR varas bezjēdzību un nevarību, konkrēti valsts krahu, liecina daudzas parādības. Tajā skaitā viena trakoti muļķīga parādība. Šo parādību drīkst saukt par epistolāro, vēstuļu formā eksistējošo, mīmikriju – neadekvātu attieksmi pret dzīves realitāti. Gandrīz katru dienu tiekamies ar vēstuļu apmaiņu starp valsts iestādēm un iedzīvotājiem. Viņi raksta atklātās vēstules par dažādām nebūšanām Valsts prezidentam, parlamentam, valdībai. Taču faktiski tikai nelielai daļai no vēstuļu autoriem tā ir cīņa pret dažādām nebūšanām. Saprotams, galvenokārt tā ir cīņa pret mūsu lielāko nebūšanu – masveidīgo zagšanu. Šī cīņa ir vajadzīga un principā attaisnojama. Taču kopējā aina ir muļķīga. Kopējo ainu muļķīgu dara tas, ka visjaunākajā laikā vēstules ir sākuši rakstīt paši nebūšanu autori – tie tipi, kuri ir atbildīgi par valsts krahu. Viņiem vēstuļu rakstīšana ir „piāra” akcija, atgādinot par savu klātbūtni zem Saules. Trakoti muļķīgi ir tas, ka gandrīz nemaz nav sastopamas valsts iestāžu atbildes uz ieinteresēto personu vēstulēm. Tiek publicētas tikai iedzīvotāju vēstules. Atbildes uz tām sabiedrībai nav zināmas un, tā vien liekas, nav zināmas arī pašiem vēstuļu autoriem. Tas savukārt rada priekšstatu par vienvirziena kustību: ieinteresēto personu cīņai pret nebūšanām nav nekāda rezultāta. Laiks bija to saprast un izvēlēties konstruktīvāku cīņas formu. Bet tas nenotiek. Vēstuļu plūdi turpinās. Visi raksta vēstules, labi zinot, ka nekas nemainīsies. Tas liecina par neadekvātu attieksmi pret dzīves realitāti. Vēstules žanrs kā politiskās cīņas forma nav latviešu izgudrojums. Šī forma ir internacionāla. Kādreiz to lietoja arī PSRS. Pie tam padomju laikā lietoja gan komunistu vara, gan disidenti un viņu aizstāvji. Komunistu vara visbiežāk organizēja „strādnieku kolektīva” vai „inteliģences grupas” atklātās vēstules. Tajās nosodīja antikomunistiskos pasākumus kapitālisma zemēs, vietējo disidentu pretvalstiskās izdarības vai sociālistiskā reālisma metodei neatbilstošu māksliniecisko darbību. Tā, piemēram, nesen pagāja 30 gadi kopš B. Pasternaka reabilitācijas 1987.gada 19. februārī. Padomju vara viņu pamatīgi vajāja. Tika publicētas vairākas atklātās vēstules. Presē plaši atreferēja „darba kolektīvu” mītiņos izkliegto nosodījumu. Starp citu, B.Pasternaka nosodīšanā tika iedibināta slavenā šizofrēniskā frāze „Nelasīju, bet nosodu”. Padomju laikā tomēr vēstules forma netika izmantota pārāk bieži. Padomju ideologi nevēlējās devalvēt šo psiholoģiski samērā efektīvo formu. Vēstules raksta arī Rietumos. Šī gada 19.februārī mira krievu ģeniālais matemātiķis un reti drosmīgais Krievijas patriots Igors Šafarēvičs. Pēc viņa esejas „Rusofobija”(1978-1983) publicēšanas ebrejiem izdevās noorganizēt protesta vēstules PSRS un ārzemēs. Pašmājās tika publicēta 31 vietējā inteliģenta vēstule, bet Rietumos tika publicēta vairāk kā 400 matemātiķu parakstītā vēstule, aicinot I.Šafarēviču atsacīties no sava viedokļa, ko viņš, saprotams, nedarīja. Pirmskara Latvijā vēstules forma acīmredzot netika praktizēta, vēršoties pret valdības pastrādātajām nebūšanām. Nevaru nosaukt nevienu piemēru, paļaujoties uz savu atmiņu pēc iepazītā vēsturiskā materiāla. Toties atklāto vēstuļu bums sākās „perestroikas” laikā. Īpaši pēc LTF nodibināšanas. Arī šo rindu autors savā laikā sacerēja atklāto vēstuli, izsakot neuzticību partijas vietējai varai Latvijas otrajā lielākajā pilsētā. LPSR tas notika pirmo reizi. Pie mums vēl neviens nebija izteicis neuzticību partijai. Reakcija bija dažāda. Manuprāt, Rīgas inteliģences partijas biedri toreiz bija bailīgi satrauktāki un nervozi pārsteigtāki nekā LKP sekretāri galvaspilsētā un mūsu pilsētā. „Darba kolektīvu” nosodījumi nesekoja. Arī represijas nesekoja. Vēlāk sapratu, ka PSRS, PSKP, LPSR, LKP liktenis toreiz jau bija izlemts Maskavā, Vašingtonā. „Prihvatizācijas” nomaskēšanai partiju, armiju, VDK bija paredzēts nomelnot pēc iespējas skaļāk un dzēlīgāk. Partijas un čekistu bosi („perestroikas arhitekti”) patiesībā klusu priecājās par neuzticības izteikšanu PSKP.

Posted in blog | Komentēt

2017.20.03.

Jautājums ir ne tikai intelektuāli valdzinošs, bet arī sociāli aktuāls. Jautājums ir šāds. Cik zemu latvieši vēl var nolaisties morālā pagrimuma demonstrēšanā? Tā vien liekas, ka zemāk vairs nav kur nolaisties. Bet visa dzīve vēl ir priekšā; līdz izmiršanai un izšķīšanai citās tautās vēl ir pacietīgi jāgaida vismaz kādus 100 gadus. Taču jau tagad ir sasniegts morālā pagrimuma maksimums. Tāpēc nav saprotams, ko varēs sagaidīt nākotnē. Latviešu morālais pagrimums jau pašlaik ir sasniedzis pēdējo robežu. Vismaz citām tautām tas ir maksimums- pēdējā robeža. Citas tautas saprot, ka zemāk vairs nav kur nolaisties. Sveša karaspēka brīvprātīga ielaišana savā zemē ir viszemākais līmenis. Okupācijas leģitimācija ir tautas morālā pagrimuma viszemākais līmenis. Latvieši 2017.gada 16.martā sasniedza šo drausmīgo līmeni. Tas notika, skanot aplausiem, kā arī mežonīga etniskā truluma apstākļos. Visticamākais, latviešu tautas prāvai daļai nemaz neinteresē, kas notika 16.martā. Latviešu viena daļa (neizglītotā un deklasētā daļa) nemaz nesaprot, ka sveša karaspēka klātbūtne, ignorējot vietējo varu, ir okupācija – tautas vislielākais pazemojums. Bet varbūt tā tam ir jābūt? Ne velti tumsonības un augstprātības, stulbuma un pašapmierinātības, nezināšanas un pašpārliecinātības sintēze plūst pāri malām interneta komentāros. Varbūt latviešu morālajam pagrimumam ir bezgalīga trajektorija?

Posted in blog | Komentēt

2017.20.03.

Jaunākais nacionālais noziegums

   Noziegumu brīvība pie mums himēriski aulekšo pa divām maģistrālēm. Latviešu tautas vairākums himērisko aulekšošanu  netraucē, nekavē, nebremzē, neaizliedz, nelikvidē. Visbiežāk pavada ar aplausiem, kas atbilst latviešu vairākuma cilvēciskās attīstības līmenim.

Pa vienu maģistrāli aulekšo masveidīgā zagšana, dažādās mahinācijās zogot valsts budžeta, pašvaldību budžeta un ārzemju fondu naudu, blēdoties ar nodokļiem, enerģiski izvēršot korupciju un kontrabandu, „biznesmeņiem” savstarpēji krāpjoties u.tml. Pa otru maģistrāli aulekšo nacionālie noziegumi valsts suverenitātes un nacionālās drošības jomā, ekonomiskajā un sociālajā politikā. Tā rezultātā LR nav patstāvīga valsts; tā ir atsacījusies no savas naudas sistēmas, neatkarīgas iekšējās un ārējās politikas, savas ideoloģijas, iztirgojusi zemi ārzemniekiem. Dabaszinātnes, nesenais Latvijas lepnums, tagad diedelē maizi un ūdeni pie citu valstu galdiem. LR naudas pietiek tikai zagšanai, sākot ar Valsts prezidenta kanceleju un Valsts banku un beidzot ar dzemdību namu un kapu administrācijām. Naudas nepietiek izglītībai, medicīnai, pensijām, obligātajam militārajam dienestam, tik tikko minētajām dabaszinātnēm.

Izpatīkot tautas vairākumam, latviešu valdošā kliķe ir pastrādājusi jaunu nacionālo noziegumu. Tas ir noticis sakarā ar ASV karaspēka izvietošanu LR teritorijā. 2017.gada 16.martā Saeimā pieņēma likumu “Par Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līgumu par sadarbību (!?) aizsardzības jomā”.

Jaunā nacionālā nozieguma būtība internetā paskaidrota precīzi: „Līgums paredz, ka Latvija atsakās no tiesībām realizēt primāro kriminālo jurisdikciju jeb sodīšanu par izdarītajiem kriminālpārkāpumiem – šādā gadījumā sodīšanu veiks ASV”. Tātad latviešu valdošā kliķe ir ne tikai atļāvusi LR uzturēties ASV karaspēkam, bet arī atsacījusies sodīt amerikāņu karavīrus par viņu pastrādātajiem kriminālajiem noziegumiem pret Latvijas iedzīvotājiem un Latvijas valsti.

Likums tika perfekti sagatavots. Tā uzlabošanai bija tikai viens priekšlikums. To formulēja deputāte Jūlija Stepaņenko, bet viņas priekšlikumu noraidīja. „Par” balsoja 73 deputāti, neviens neatturējās, balsošanā nepiedalījās 11 deputāti ar Jāni Adamsonu priekšgalā. „Pret” bija tikai viens deputāts. Atkal izcēlās Jūlija Stepaņenko. Viņa vienīgā no parlamenta deputātiem neatbalstīja nacionāli noziedzīgo likumu.

Ko teorētiski un praktiski nozīmē jaunākais nacionālais noziegums?

Teorētiski un praktiski tas nozīmē okupācijas sākumu. Ar speciālu likumu noformētais līgums sevī nepārprotami ietver okupācijas pazīmes. Ja līdz šim amerikāņi Latviju bija okupējuši ģeopolitiski, tad tagad ir sākusies Latvijas militārā okupācija, amerikāņiem ievedot mūsu zemē karaspēku un tam funkcionējot saskaņā ar okupācijas kritērijiem.

Kādi ir okupācijas kritēriji?

Par okupāciju uzskata karaspēka atrašanos svešā zemē, nepakļaujoties šīs zemes varai. Vietējā vara netiek atzīta. To var likvidēt, tā var aizbēgt, to var ignorēt. Taču pats galvenais ir šīs varas kategoriska neatzīšana. Kā redzam, mūsu deputāti paši atļāva amerikāņiem neatzīt LR varu.

Latvijā tipiska okupācija bija 1941.gadā II Pasaules kara laikā. LPSR vara aizbēga, par latviešu jaunas varas izveidošanu visus kara gadus vācieši pat neļāva sapņot. Par to liecina Latvijas Centrālās padomes (LCP) traģiskais liktenis.

Šodien mums ļoti pietrūkst LCP. Acīmredzot, kaut kas analoģisks latviešu inteliģento un neviltoti patriotisko personību izveidotajai LCP latviešiem vairs nekad nebūs. Tautas inteliģence ir totāls brāķis, un arvien pamatīgāk degradējās. Spilgtākais piemērs „Vienotība” – latviešu inteliģences („profesoru” un „akadēmiķu”) partija.

LCP ir latviešu visvērtīgākais politiskais formējums tautas vēsturē. Tā ir vienīgā reize, kad tiekamies ar godīgiem tautas un valsts patriotiem, bet nevis baronu, caru, fašistu, komunistu, amerikāņu dibena laizītājiem. LCP tipa vīri latviešiem šodien principā nav vajadzīgi. Viņi bija par īstu LR, bet nevis „brīvu Latviju brīvā Krievijā”, ulmaņu, kirhenšteinu, ebreju šāvēju, esesiešu “republiku”. LCP atzina LR tikai līdz apvērsumam 1934.gadā, neatzina Ulmaņa, Lāča, Kirhenšteina nodevību, nesadarbojās ar vācu okupantiem, par kuriem joprojām jūsmo daudzi latvieši ne tikai 16.martā. LCP vajāja visi – ulmanieši, komunisti, fašisti. Vācieši, kā tas okupācijas varai pienākās, ļoti stingri vērsās pret nacionālās patstāvības centieniem. Ne velti viņi no LCP daudzus arestēja un nošāva.

Okupācijai ir divi veidi. Pirmkārt, okupācija kara laikā. Otrkārt, okupācija miera laikā. Abos veidos okupācija ir armijas klātbūtne attiecīgajā svešajā zemē, ignorējot vietējo valdību.

Diskutabls ir jautājums, vai pašlaik dzīvojam miera laikā jeb kara laikā. Proti, vai LR okupācija pašlaik notiek miera laikā jeb kara laikā.

Daudzi erudīti kara teorētiķi, specdienestu pulkveži un ģenerāļi izsakās par III Pasaules karu. Tas sākās mūsu gadsimtā, un tas ir pasaules mēroga hibrīdkarš. Ar ieročiem karš risinās Irakā, Sīrijā, Palestīnā, Turcijā, Ēģiptē, Jemenā, Somālijā, Afganistānā, Ukrainā, Lībijā. Bez ieročiem ar vadāmā haosa tehnoloģijām tas risinās kibertelpā, masu informācijas un tehnoloģiju sfērā, ekonomikā un finansēs. Hibrīdkarā ietilpst sociālais karš izglītībā, sportā, garīgajā kultūrā, ideoloģijā, politikā, starptautiskajās attiecībās.

Arvien nepopulārāks kļūst ieskats par III Pasaules kara līdzību I un II Pasaules karam ar frontes līnijām utt. Amerikāņu vadāmā haosa teorētiķiem izdevās pārliecināt par iespēju sagraut valstis bez ieroču lietošanas. Visu vēlamo var panākt vadāmā haosa tehnoloģijas, kuru pielietošana turpināsies. Ja, piemēram, ASV Nacionālās izlūkošanas padomes ziņojumā 2017.gada janvārī tiek prognozēta neattīstīto sabiedrību un neattīstīto valstu sabrukšanas turpināšanās, tad tas liecinās par vadāmā haosa tehnoloģiju uzvarām III Pasaules karā.

Jaunākā nacionālā nozieguma sakarā nav jēgas atgādināt par NATO karavīru līdzšinējo uzvedību Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. Svaigā atmiņā ir notikumi ceļa posmā Rīga – Veclaicena, „cūciskā uzvedība” (A.Lembergs) Venstpilī, kaušanās Rīgā, Lietuvas akvaparka piegānīšana un lietuviešu jaunavu pazemošana, igauņu konflikti ar amerikāņu armijas nēģeriem. Nav jēgas atgādināt ASV armijas 4.kājnieku divīzijas 3.tanku brigādes (tā ierodas Latvijā) vēsturi Vjetnamā, Irakā. Labi ir zināma „bordeļu”, krogus, kautiņu apjomīgā klātbūtne šajā vēsturē. Saprotams, ilga un nepatīkama pieredze ir Vācijai, Japānai un citām zemēm, kur pēc II Pasaules kara atrodās amerikāņu kara bāzes. Ne velti no tām savā laikā tika vaļā Francija. Visjaunākajā laikā amerikāņu karavīrus atsakās ielaist savā zemē Norvēģija.

Jaunākā nacionālā nozieguma sakarā, manuprāt, kaut kāda jēga ir atgādināt par morālo aspektu. Lai pilnā mērā novērtētu valdošās kliķes jaunāko nelietību, jāzina vēsture. Respektīvi, jāzina, kā tautas ir izturējušās pret sveša karaspēka ievešanu valstī. Un, lūk, cilvēces vēsturē šī izturēšanās vienmēr ir bijusi vienāda. Katra tauta sveša karaspēka klātbūtni vienmēr ir uzlūkojusi kā vislielāko pazemojumu un savas valsts sagraušanu. Sveša karaspēka ievešana tautai ir pazemojoša. Tauta to uzlūko kā agresiju pret valsti. Šo attieksmi nespēj koriģēt nekādas atrunas par tautas un valsts drošības garantēšanu, militāro palīdzību, militāro aizsardzību, militāro sadarbību u.tml. Neviena tauta šai demagoģijai nekad nav pa īstam ticējusi un vienmēr ir pratusi saskatīt un naidīgi novērtēt svešā karaspēka ievešanas patiesos mērķus. Trula un stulba nav arī visa latviešu tauta. Latviešu kāda daļa noteikti spēj adekvāti novērtēt valdošās kliķes jaunāko nacionālo noziegumu kā tautas un LR milzīgu pazemojumu.

Jaunākais nacionālais noziegums tika pastrādāts 16.martā. Tas ir labi. Datums ir ļoti labs. Turpmāk daudziem latviešiem 16.martā būs dubulti svētki. Varēs atcerēties vācu okupantu atbalstītājus un varēs atcerēties amerikāņu okupācijas sākumu.

 

 

Posted in blog | Komentēt

2017.16.03.

Varas analītikā diskutabla ir politiskā vara. Tā ir specifiska vara, un ne reti šo varu vēlas izdalīt kā īpašu varas veidu. Ne visi tam piekrīt. Tie, kuri nepiekrīt, saka, ka politiskā vara ir tas pats, kas valsts vara, jo valsts vienmēr ir politisks fenomens. Politiskā vara un valsts vara ir sinonīmi. Politiskā vara tāpat kā valsts vara realizē vispārnacionālos uzdevumus. Var teikt: politiskās varas funkcijas veic valsts varas orgāni. Tiesa, PSRS un citur bija īpaša politiskā vara – PSKP vara, „partijas vara”. Taču tas tika demagoģiski noliegts. PSKP sludināja, ka vara pieder valsts varai – Augstākajai Padomei, Ministru Padomei. Atsevišķa tēma varas analītikā ir varas autoritāte. Šajā ziņā var runāt par racionālu varu, kas balstās uz kompetenci, autoritāti. Tai pretēja ir iracionāla vara, kas balstās tikai uz spēku, voluntārismu. Vēl ir sastopama fobokrātija – baiļu vara, disciplīnu, kārtību, paklausību panākot iebiedēšanas ceļā. Vara nav dabas fenomens, bet sociāls un vēsturisks fenomens. Varu realizē cilvēki. Vara laika gaitā mainās. Iespējamas dažādas varas formas. Vara lepojās ar savu nākotni. Hitlers solīja vāciešu varas saglabāšanos tūkstošiem gadu. Arī PSKP daudz solīja sociālistiskās varas nākotnē. Vara ir narkotika, bez kuras politiķi nevar dzīvot un kuru viņi pērk no vēlētājiem par vēlētāju naudu. Ceļš no bagātības uz varu ir mazāk nosodāms nekā ceļš no varas uz bagātību. Vara izkropļo, bet varas trūkums izkropļo absolūti. Brīvība arī izkropļo, un absolūta brīvība izkropļo absolūti. Cilvēki vēlas dzīvot sabiedrībā, kura izjūt varas atbalstu. Katras varas sākums ir tauta, bet katra vara pie tautas vairs neatgriežās. Tautas spēku apliecina saimnieciskā aktivitāte, dzimstība, spēja aizstāvēt savas intereses. Raksturo arī tādu parādību klātbūtne kā narkomānija, alkoholisms, noziedzība. Tautas dzīvē likumi nelīdz, ja tautā nav nerakstītas uzvedības normas, tradīcijas, morālie un reliģiskie principi, kam visam ir lielāka reālā slodze nekā likumiem un varas autoritātei. Malka nedeg, ja bijusi ūdenī. Tauta micās uz vietas, ja dzīvo pati savos atkritumos un tās dzīvē visu nosaka tautas kriminālais slānis. Ļoti svarīgs moments tautas dzīvē ir demogrāfija. Tautas dzīve ir iekārtota tā, kā ir iekārtota ģimenes dzīve: jo lielāka ģimene, jo tā ir varenāka, spēcīgāka, rezultatīvāka. Sociālo objektu (sabiedrības) antisistēmas iespējamību pamato loģika un dialektikas likumi. Uz sociālo objektu evolūciju attiecās loģikas normas un dialektikas likumi. Sabiedrības sociālā evolūcija var novest līdz antisistēmai – tik tikko minētās evolūcijas groteskam variantam. Sociālie objekti laika gaitā mainās; pie tam var izmainīties sev pretējā veidā. Sociālie objekti var iegūt pretējas īpašības tām īpašībām, kuras pastāvēja agrāk. Vietām var mainīties cēlonis un sekas. Viens un tas pats cēlonis var izraisīt savstarpēji pretējas sekas. Turklāt sociālo objektu virzībā visam ir savs mērs. To neievērojot, sociālais objekts var sabrukt un rasties sociālā objekta jauna kvalitāte. Uzskatāms piemērs antisistēmas ģenēzē ir LR sociālā objekta pieredze, kad noziegumu brīvība sekmēja antisistēmas rašanos, valsts sistēmu un valsts sociālo objektu pārvēršot antisistēmā ar antisistēmisku dzīves kārtību un mentalitāti. Vietējais sociālais objekts (latviešu sabiedrība) sāka eksistēt kā antisistēma.

 

Posted in blog | Komentēt

2017.15.03.

 

LCP, protams, ir latviešu vērtīgākais politiskais formējums tautas vēsturē. Piemineklis nav tāpēc, ka te ir runa par godīgiem tautas/valsts patriotiem, bet nevis fašistu un komunistu dibena laizītājiem visādiem lopiem petersiem, ebreju šāvējiem utt., kuri tikai tēlo atbalstu piemineklim, bet patiesībā klusi visu bremzē. LCP vīri principā latviešiem nav vajadzīgi, jo viņi bija par īstu LR, bet nevis ulmaņu un tagadējo zagļu, neliešu “republiku”. LCP atzīst LR līdz apvērsumam 1934.g., neatzīst Lāča, Kirhenšteina, paša Ulmaņa nodevību, neatzīst un nesadarbojās ar vācu okupantiem, kā to joprojām dara daudzi latvieši ne tikai 16.III. LCP vajāja visi – ulmanieši, komunisti, fašisti. Represēja komunisti, fašisti. LCP bija komunistu ienaidnieki, tāpēc tā tagadējā “atbalstītāju” grupa no “bijušajiem” ir vistīrākā latviskā nelietība, lai nekas nenotiktu LCP labā. Neticu, ka tagadējā Lielā Banda arī kaut ko reāli izdarīs. Tā patiesībā ir “bijušo” banda. LCP priekšvēsture jau sākās padomju laikā un izvērsās 1941.g. pēc vācu okupācijas. Pirmajā laikā galvenais uzdevums bija apzināt, es teiktu šodienas leksikā, godīgos latviešus. Tas nebija viegli pēc pielīšanas Ulmanim, Maskavai, Hitleram, kā arī deportācijas. Tas bija jādara lielā slepenībā, jo LR īstu neatkarību nepieļāva ne ulmanieši (tātad paši latvieši), padomju vara (atkal paši latvieši), ne vācieši, ar kuriem brāļojās tie latvieši, kuriem patstāvīga LR neinteresēja. Vācieši, kā jau tas īstai okupācijas varai pieklājās, ļoti stingri vērsās pret nacionālās patstāvības centieniem. Ne velti viņi no LCP daudzus arestēja, nošāva.
Posted in blog | Komentēt

2017.13.03.

Varas nekropole un antisistēmas stabilitāte

   Aizvadītajos mēnešos ir bijuši vairāki ārkārtēji gadījumi. Tie fundamentāli apšauba LR valsts sistēmas stabilitāti. Ārkārtējie gadījumi liecina nevis par valsts sistēmas stabilitāti, bet gan par antisistēmas esamību un antisistēmas stabilitāti. LR plaukst un zeļ fenomens vārdā „antisistēma”. Tāpēc aktuāla ir antisistēmas analītika.

No valsts sistēmas viedokļa ārkārtējs gadījums ir varas institūtu bezspēcība sakarā ar A.Lemberga publiskajiem izteikumiem par organizēto noziedzību. Viņš žurnālistiem nosauca organizētajā noziedzībā (konkrēti kontrabandas „jumtošanā”) iesaistītās iestādes un to atbildīgos darbiniekus.

Katra sevi cienoša valsts cenšas nepieļaut organizēto noziedzību. Organizētā noziedzība pamatoti tiek uzskatīta par valsts drošības vienu no vislielākajiem apdraudējumiem. Katra sevi cienoša valsts pēc A.Lemberga publiskajiem izteikumiem būtu momentā attiecīgi reaģējusi, konstatējot ārkārtēja stāvokļa izveidošanos. Nav jāatkādina reaģēšanas formas. Noteikti sekotu aresti, krimināllietu ierosināšana, atbrīvošana no darba. Ripotu ģenerāldirektoru, priekšnieku, ministru galvas. Parlamentā un valdībā tiktu izveidotas speciālas komisijas. Izmeklēšanas procesu vadītu valsts visaugstākās amatpersonas. Tās rīkotos nesaudzīgi, kā to prasa ārkārtējā situācija.

Bet kas notika LR? Kā reaģēja LR Valsts prezidents, parlaments, valdība, valsts drošības dienesti?

Jā, protams! Bija sastopama zināma reakcija valsts varas kabinetos. Taču reakcija valsts varas kabinetos nedemonstrēja valsts sistēmas stabilitāti. Demonstrēja LR valstiskuma kardināli sapuvušo, nevarīgo, bezspēcīgo, absurdo, grotesko līmeni. Šim līmenim „kroni” vispirms uzlika KNAB priekšnieka pienākumu izpildītājas Ilzes Jurčas odiozā atzīšanās: „No A.Lemberga vairākkārt tika pieprasīta papildus informācija saistībā ar 2016.gada 08.jūnijā preses konferences laikā pausto informāciju. A.Lembergs uz Biroja pieprasījumiem līdz šim brīdim nav atbildējis. Ņemot vērā minēto, pārbaude tika pārtraukta.”

Nevaru iedomāties, ko ir spējīga saprast vai nesaprast Jurčas kundze, ja viņa žurnālistiem atzīstās savas iestādes neticami fantastiskajā bezspēcībā. Toties varu iedomāties A.Lemberga izturēšanos.

Viņš ir bijušais LKP CK darbinieks. Viņš lieliski atcerās, kas būtu noticis LPSR pēc tāda paziņojuma par organizēto noziedzību. Viņš teicami atcerās, kas būtu noticis, ja viņš nebūtu „atbildējis” uz LPSR iestādes pieprasījumu. „Neatbildēšana” principā nebija iespējama. Par „pārbaudes pārtraukšanu” arī nevarēja būt runas ne toreizējā LPSR, ne šodienas jebkurā īstā pasaules valstī.

Taču galvenais ir kas cits. Galvenais ir tas, ka LPSR tāds paziņojums presei nebija iespējams. Ja A.Lembergs būtu ieguvis informāciju par organizēto noziedzību, viņš LPSR gados nebūtu tā rīkojies. Viņš rīkotos pilnīgi savādāk.

A.Lembergs ļoti zemu vērtē LR un valsts varu Rīgā. Viņš nebaidās ignorēt valsts iestāžu prasības. Viņš pilnā mērā apzinās valsts varas bezspēcību un tāpēc nebaidās no šīs varas.

Un vēl kas. Viņš dziļi neciena šo valsti un tās varas institūtus. Neciena tik dziļi, ka apzināti to izrāda visai cilvēcei. Viņš acīmredzot uzskata, ka LR un tās vara ir pelnījusi necienīgu attieksmi. A. Lemberga pārliecībā LR un tās vara nevar būt elementāras cieņas objekts.

Lieki piebilst, ka viņam var būt domubiedri. Nav iespējams cienīt valsti, kura pati sevi neciena un savā dumjībā nemitīgi izrāda sava valstiskuma fundamentālo nevērtību. LR valsts vara ir debilitātes iemiesojums. Šī vara savā psihiskajā aprobežotībā nespēj pat aptvert, ka tautai nedrīkst atzīties bezspēcībā. Tautai nav vajadzīga bezspēcīga vara – varas nekropole. Tāpēc valsts cenšas tautai apliecināt savu spēku, bet nevis bezspēcību. Tikai idioti var tautai apliecināt bezspēcību – plātīties ar pilsoņu nepakļaušanos valsts iestāžu prasībām.

Par valsts varas bezspēcību liecina noziedznieku nebaidīšanās apkrāpt armiju, Valsts policiju. Liecina A.Lemberga nosaukto „jumtotāju” iesaistīšanās politikā un nodoms ieņemt Rīgas mēra sēdekli. Bet kāpēc lai viņi to nedarītu, ja arī Drošības policijas priekšnieks Normunds Mežvieta 2017.gada 17.februārī paziņo, ka sakarā ar Aivara Lemberga publiskajiem izteikumiem DP ir „pārtraukusi pārbaudi” un „2017.gada 14.februārī tika pieņemts lēmums rezolūcijas veidā par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu sakarā ar to, ka netika konstatēts, ka būtu izdarīts kāds noziedzīgs nodarījums”. Turklāt N. Mežvieta kategoriski piedraud: „Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 373.panta piektajai daļai, likums neparedz tiesības Jums pārsūdzēt minēto Drošības lēmumu, jo lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu var pārsūdzēt Kriminālprocesa likuma 369.panta otrās daļas 1., 2., un 4.punktā minētās personas, un tieši, noziedzīga nodarījuma rezultātā cietusī persona, kontrolējošās un uzraugošās iestādes to darbību regulējošos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un bērnu tiesību aizsardzības institūcijas un nevalstiskās organizācijas par nepilngadīgo tiesību aizskārumiem.”

Par valsts varas trūkumu liecina 200 000 neatklātie noziegumi, par ko lielās ģenerālis Ķuzis. Tāpat liecina nespēja „klusi un mierīgi” realizēt objektīvi nepieciešamo augstskolu apvienošanu, kā arī operatīvi pielikt punktu „Latvijas tautas mātes” Vīķes-Freibergas blēdībām ap savas ģints „mūža māju”. Valsts varas bespēcības ilustrācija ir opozīcijas deputātu nepārtrauktā atklāto vēstuļu rakstīšana ministriem, it kā epistolārā darbība būtu politiķu galvenā profesionālā misija.  

   Par valsts bezspēcības fantomu savdabīgi liecina valsts augstāko instanču zooloģiskā nekaunība. Tā, piemēram, Ārlietu ministrijas priekšnieks, pašlepnais pederasts, nesen kāda medija darbiniekus skaidri un gaiši pasūtīja „uz vienu vietu”. Medijs lūdza sniegt informāciju par ministrijas darbības atsevišķiem virzieniem. Informācija netika sniegta, un pederasts mediju pasūtīja griezties tiesā, ja kaut kas nepatīk. No varas puses tik ārkārtīgi nekaunīga izturēšanās vēl nebija novērota. Vara sniedza atbildes uz mediju jautājumiem, lai žurnālisti varētu informēt sabiedrību. Kā zināms, ārkārtīga nekaunība mēdz būt ārkārtīga vājuma, bezspēka, nevērtības pazīme. Totālas mazvērtības apziņa stihiski uzjundī zooloģisko nekaunību.

Viens no jaunākajiem ārkārtējiem gadījumiem ir lēmums pēc KNAB sešus gadus ilgā „izmeklēšanas darba” izbeigt slaveno “oligarhu lietu”. Izrādās, KNAB nav saskatījis noziedzīgu nodarījumu. Un tas notiek apstākļos, kad sabiedrībai ir pieejams oligarhu sarunu autentisks (kriminālo aprindu žargona literāri nerediģēts) pieraksts. Tas ir vairākkārt publicēts. Publikācijas saturs neatstāj ne mazākās šaubas par organizētās noziedzības pastāvēšanu.

Valsts ir sistēma. Valstij piemīt iekšēji konsolidēts spēks, kāds var būt tikai sistēmai kā strukturētam veselumam. Valsts ir sistēmiska izpausme. To saprot katrs.

Valsts sistēmiskumu nodrošina vara. Varas būtība nav atkarīga no varas lietotajām metodēm. Vara ir vara neatkarīgi no tā, vai metodes ir demokrātiskas vai autoritāras, godīgas vai negodīgas, provokatīvas vai tolerantas. Vara jebkurā valsts iekārtā ir prasme un spēja uzspiest savu gribu, valdīt, iedarboties uz cilvēkiem pat tad, ja viņi pretojās. Vara ir nepieciešama sociālās dzīves organizēšanai un cilvēku mijiedarbības regulēšanai sabiedrībā. Katrā valstī varas veidi ir likumdošanas vara, izpildvara, tiesu vara. Šie trīs veidi komplektē varas klasiku.

Rietumu civilizācijā vēl nesen bija arī t.s. ceturtā vara – masu komunikācijas līdzekļu (mediju) vara. No XX gs. 70.gadiem šī vara sāka strauji degradēt. Degradācijas process tika apzināti veicināts, lai mediji uzticami kalpotu nevis sabiedrībai, bet klasiskajām trim varām.

Varu realizē sociālā šķira vai grupa, iedarbojoties uz citām sociālajām šķirām un grupām. Pēcpadomju Latvijā saskaņā ar „perestroikas” negodīgajiem mērķiem varu ieguva kompartijas un specdienestu darbinieku grupa, kurai atļāva „prihvatizēt” sabiedrības kopīpašumus.

Šī grupa ir pelnījusi nosaukumu valdošā kliķe. Tā principā neiebilst pret šo necienīgo nosaukumu un necenšās izskaust necienīgā nosaukuma lietošanu publiskajā telpā. Acīmredzot valdošā kliķe intuitīvi apzinās savu noziedzīgo būtību, savas varas morālo un sociālo neleģitimitāti. Valdošā kliķe, domājams, intuitīvi jūt arī savas apziņas deformētību, jo šī apziņa ir pieblīvēta ar noziedzības un nacionālās nodevības baciļiem.

Latvijā „perestroika” dzemdēja timokrātiju – privileģēta mazākuma varu. Timokrātija visādā veidā cenšās nepieļaut meritokrātiju – valdīšanai vislabāk piemēroto, elementāri godīgo un gudro, personību varu neatkarīgi no viņu sociālās izcelsmes un materiālā stāvokļa. Pēc timokrātijas īpaši netiecās arī latviešu vairākums, kura nacionālisms un patriotisms joprojām mīcās pagānisma un etniskās nepilnvērtības kompleksa mērcē, kā arī atrodas neveselīgi politizēta pagātnes mantojuma un neveselīgi politizētas tagadnes gūstā.

Varas spēku dzīvē materializē valsts institūti, kas ir valsts sistēmas pamats. Jo spēcīgāka vara, jo stabilāki ir valsts institūti. Turklāt stabilie valsts institūti ar savu teicamo darbību sabiedrībai signalizē par varas spēku, rosinot sabiedrībā varas morālo autoritāti. Varas spēks iegūst papildus enerģiju, ja eksistē varas morālā autoritāte. Ja varas spēks mazinās un varai nav nekādas morālās autoritātes, tad mazinās un beigu beigās izzūd valsts institūtu stabilitāte. Valstiskums sāk deformēties, valsts sistēma  nefunkcionē atbilstoši saviem uzdevumiem, un valstī sāk kārpīties antisistēma. Tā tas ir noticis LR. Antisistēma ir valsts kraha simbols.

Antisistēma nerodas pati no sevis. Nepieciešami galēji, krasi, iedarbīgi nosacījumi. Nākas atbildēt uz jautājumu „Kāpēc ir radusies antisistēma?”. Atbilde uz šo jautājumu ir izprasta. Radikālie nosacījumi ir noskaidroti. Taču loģiski vispirms ir  atbildēt uz jautājumu „Kas ir antisistēma?”.

Antisistēma ir negatīvs veidojums. Antisistēma savā ziņā arī ir sistēma, un tai piemīt sistēmisks spēks. LR tas ir spilgti redzams. Antisistēmas strukturālajā veselumā var ietilpt visdažādākie negatīvie elementi. Pie mums tie ir valsts institūti, kurus ir aptumšojusi negatīva darbība un negatīva realitātes skaidrošana. LR konstatējamās antisistēmas elementi ir neadekvātie valsts institūti – Valsts prezidents, parlaments, MK, ministrijas, drošības dienesti un citas valsts iestādes.

Antisistēma savu mērķu sasniegšanā var noliegt reālo pasauli, kā tas pie mums notiek, noliedzot organizētās noziedzības pastāvēšanu. Antisistēma slēpj, maskē, demagoģiski attaisno savu negatīvo darbību. Antisistēma praktizē melošanu. Antisistēma ir himera, jo pati balstās uz slimīgām iedomām un tās uzspiež sabiedrībai.

Bet tagad par to, kāpēc ir radusies antisistēma. Atbilde ir šāda. Antisistēmas rašanās nosacījums ir noziegumu brīvība. Noziegumu brīvība ļauni atspēlējās. Pie mums lidinās noziegumu brīvības bumerangs, atņemot spēku valsts varai. Savukārt valsts varas bezspēcība nekavējoties paralizē valsts institūtus, tos padarot bezspēcīgus. Gala rezultāts ir valsts sistēmas stabilitātes zudums un antisistēmas stabilitāte.

Jēdziens „noziegumu brīvība” tiek lietots no 2013.gada oktobra. Tā aktualitāti nosaka dzīves īstenība. Jēdzienu „noziegumu brīvība” tagad var lietot kā terminu sociālajās zinātnēs un sociālajā filosofija. Jēdziens to ir pelnījis. Noziegumu brīvība progresē.

Noziegumu brīvības pamatā ir iespēja nesodīti pastrādāt noziegumus. Praktiski tas nozīmē, ka tiek pieņemti likumi, kuri ir izdevīgi kriminālajai timokrātijai. Notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā juridiski tiek fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.

Pie mums noziegumu brīvība aptver visu valsts sistēmu. Pie mums noziegumu brīvību nākas vērtēt kā sistēmisku nelaimi. Noziegumos ir iesaistīti valsts visi institūti, kuri sevi aizsargā un neļauj sodīt noziedzniekus. Turklāt šī aizsardzība ir kolektīvi vienota. Valsts katrs institūts rīkojās kolektīvi, stingri ievērojot kopējās intereses. Kolektīvā vienotība ir vitāli vajadzīga. Kolektīvā vienotība ir noziegumu brīvības eksistenciālais garants. Tas ir loģiski. Valsts visi institūti ir iepīti noziegumu brīvībā. Neviens institūts nav atsacījies piedalīties noziegumos. Tāpēc neviens institūts nevar vērsties pret citiem institūtiem. Noziegumu brīvību nevar uzsākt likvidēt kāds atsevišķs valsts sistēmas elements, jo tas pats nav godīgs un ir izmantojis noziegumu brīvības „kaifu”. Noziegumu brīvības stimulēto antisistēmu var likvidēt tikai valsts sistēmas revolucionāra maiņa – būtisks pavērsiens, krasas pārmaiņas, apvērsums, jauna tipa valstiskums tautas attīstībā. Antisistēmu var likvidēt vienīgi jauna valsts sistēma, kas kalpo tautai bez noziegumu brīvības.

 

Posted in blog | Komentēt