2017.29.05.

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

 

   Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atcerās tautas politiskās dvēseles noslēpumainību. Gaidāmās pašvaldību vēlēšanas īpaši stimulēja atgādināt par tik tikko minēto etnisko izpausmi.

Atgādināšana parasti notiek tajās reizēs, kad tiek raksturota latviešu tautas verdziskā padevība un bijušo dzimtcilvēku bezierunu paklausība valdošajai kliķei, kura nekaunīgi ņirgājās par strādniekiem, pensionāriem, tautas inteliģenci, ļaunprātīgi izmantojot politiskās apātijas dziļo sakņojumu latviešu dvēselē. Publikāciju komentētāji regulāri žēlojās par latviešu nevēlēšanos atbrīvoties no saviem paverdzinātājiem, labprāt veģetējot cilvēciski necienīgos apstākļos un ļaujot nemitīgi sevi nežēlīgi ekspluatēt. Tā latvieši dzīvoja vācu baronu gadsimtos, cara laikā, PSRS periodā. Tā latvieši dzīvo savā valstī – Latvijas Republikā. Brīvvalstī nekas nav mainījies; latvieši klusu pacieš PSKP, VDK bijušās nomenklatūras un „perestroikas” dzemdēto parvēniju kriminālo jūgu. Tā vien liekas, ka latviešu politiskā apātija saglabāsies mūžu mūžos kā tautas politiskās dvēseles noslēpumaina izpausme.

Politiskā apātija piemīt ne tikai latviešu tautai. Tā ir etniski universāla parādība. Tomēr vienlīdzības zīme nav derīga. Katrai tautai ir sava politiskās apātijas pakāpe, kā arī sava politiskās apātijas prakse, reāli dzīvē apliecinot tautas vēlēšanos vai nevēlēšanos aktīvi aizstāvēt savas cilvēciskās tiesības konfrontācijā ar politisko varu. Katra tauta ir saistīta ar politisko varu, un katra tauta pati nosaka, ko tā vēlas atļaut un ko tā nevēlas atļaut darīt ar sevi politiskajai varai. Citiem vārdiem sakot, katrai tautai ir savs pacietības mērs politiskās varas kundzības izbaudīšanā. Globālās informētības apstākļos lieliski redzamas pacietības mēra atšķirības.

Piemēram, Rietumeiropā ir zemes, kurās regulāri ir streiki, demonstrācijas, piketi. Par to informē mediji. Šajās zemēs acīmredzot ātri uzkrājās neapmierinātība, kas operatīvi detonē politisko akciju formātā. Tajā pašā laikā Austrumeiropā dažās zemēs nekad nav manīta īsta masu politiskā pretdarbība varas antinacionālajiem un antisociālajiem lēmumiem. Šajās zemēs acīmredzot ir konstatējama tautas politiskā anabioze – līdz minimumam izbeigušās politiskās dzīvības izpausmes. Politiskās anabiozes veidā tauta spēj izdzīvot nelabvēlīgos apstākļos nenosakāmi ilgu laiku. Latvijā pārsvarā ir bijusi gļēva un organizatoriski nestrukturēta pretdarbība bez stingras apņēmības panākt uzvaru. Latvijā īstas pretdarbības vietā dominē pretdarbības imitācija, kad nepieciešamība konkrēti novērst valdošās kliķes kārtējo nelietību jau pašā sākumā tiek pārvērsta čāpstinošā čākstēšanā.

Bet vienlīdzības zīme tomēr ir iespējama. Visām tautām kopējs ir viens moments; proti, politiskās apātijas izkaidrojums. Tas visām tautām galu galā ir viens un tas pats. Visām tautām politiskā apātija ir iesaiņota noslēpumainībā, un politiskās apātijas izskaidrojumi noslēdzās ar noslēpumainības turpināšanos. Nav precīzi zināmi politiskās apātijas cēloņi. Noslēpumaini ir politiskās intensitātes faktori – uzliesmojuma un detonēšanas iemesli, vienaldzības un politiskās anabiozes iemesli. Politiskajai apātijai pamatā ir varbūtējs raksturs, bet nevis determinējošs raksturs. Politiskā apātija nav atkarīga no precīzi definējamiem determinantiem – faktoriem, kas kaut ko rada vai cēloniski nosaka.

Kādreiz viens izcils zinātnieks vārdā Aleksandrs Čiževskis tautu politiskās aktivitātes kāpumu (revolūcijas, dumpjus, sacelšanos, nemierus) izskaidroja ar Saules aktivitātes kāpumu. Viņa novērojums ir ticams. Taču ar to vien nepietiek. Tautu politiskā aktivitāte ir uzplaukusi arī bez Saules palīdzības. Un vispār kosmosa lomu cilvēku dzīvē nav iespējams formulēt racionāli organizētā diskursā. Katrs mēģinājums saskatīt kosmisko spēku ietekmi uz cilvēkiem vienmēr ir konceptuāli mistisks risinājums.

Noslēpumu neļauj atminēt arī tautas vēsture. Latviešu tautas verdziskā pagātne vēl neko līdz galam neizsaka. Tai ir milzīga nozīme latviešu politiskās apātijas izskaidrojumā. Bet ar to vien nepietiek. Noteikti ir vēl kaut kas tāds, kas atsaucās uz latviešu tradicionālo politisko apātiju. Latviešu tautas politiskās dvēseles noslēpumainība nav attiecināma tikai uz etnosa rūgto vēsturisko mantojumu. Iespējams, šis „kaut kas tāds” ir daudz svarīgāks faktors.

Pret tautas politisko apātiju drīkst izturēties kā pret tautas mentalitātes iracionalitāti. Atļauja sevi paverdzināt, ekspluatēt, izmantot, apsmiet, nekaunīgi nievāt katrā ziņā ir nesaprātīga rīcība. Tādu rīcību nenosaka skaidrs un neaptumšots saprāts. Tāda rīcība reizē ir iracionāla – nav ar prātu izzināma. Tāpēc, lūk, arī pastāv politiskās apātijas noslēpumainība. Nespēja ar prātu izskaidrot politisko apātiju sabiezē noslēpumainībā ar krietnu iracionalitātes piedevu.

Kā parasti, ļoti daudz vērtīga sniedz psiholoģisks skaidrojums.

Tautas politiskā apātija ir tautas (reāli – atsevišķu cilvēku) pakļaušanās politiskās varas hipnozei. Cilvēki labprāt pakļaujās politiskās varas hipnozei arī tad, ja politiskā vara nevis atvieglo viņu dzīvi, bet padara viņu dzīvi vēl smagāku. Tam ir psiholoģisks skaidrojums.

Cilvēki politiskajai varai pakļaujās tāpēc, ka politiskā vara cilvēkiem nodrošina mieru – liek viņus mierā un netraucē. Cilvēki no politiskās varas saņem dārgu balvu. Šī dārgā balva ir tik tikko minētais miers. Šo dārgo balvu no politiskās varas cilvēki saņem par politiskās varas atzīšanu un atsacīšanos iejaukties politiskās varas darbībā.

Atkārtoju: dārgā balva ir miers. Tas ir ļoti svarīgi! Tāpēc bija nepieciešams atkārtot, ka dārgā balva ir miers, jo cilvēkiem šis miers ir līdzīgs viņu laimei. Politiskās varas pasniegtā dārgā balva cilvēkus dara laimīgus. Laime ir cilvēku galvenā dzīves vērtība. Lieki ir to atgādināt. Katrs cilvēks vispirms un galvenokārt tiecās pēc laimes un grib nodzīvot laimīgu mūžu. Politiskās varas dārgā balva „Miers” sniedz tādu iespēju.

Miers ir cilvēku psihiskās veselības un garīgā komforta garants. Cilvēki vēlas dzīvot, kā sakām, mierīgi bez stresa. Konfrontācija ar varu izjauc cilvēku mieru – iespēju dzīvot mierīgi bez stresa. Tāpēc cilvēki izvairās no līdzdalības politiskajās akcijās. Miera velme (instinkts) gūst uzvaru cilvēka polemikā pašam ar savu politiskā pienākuma apziņu.

Politiskā vara prot tautā stimulēt miera uzvaru. Visbiežāk tas notiek netiešā veidā. Tāds netiešs veids, piemēram, ir varas organizētās izklaides tautai. Izklaides cilvēkos kāpina miera sajūtu. Savukārt miera sajūtas kāpums asociējās ar politisko varu, kura patīkami rūpējās par savu tautu. Skaidrs, ka pēc politiskās varas organizētās izklaides nevienam neceļas kājas otrā dienā soļot pret valdošo kliķi vērstā demontrācijā. Priekšvēlēšanu laikā izklaides tautai sarūpē deputātu kandidāti un viņu partijas. Politiķu sarūpētā garīgā komforta apmātais cilvēks pie vēlēšanu urnas pats pieskaņojās valdošajai kliķei tīkamajai izvēlei.

Miera uzvara nevar palikt bez sekām. Sekas ir dažādas. Politiskā apātija strauji izvēršās cilvēka vispārējā degradācijā. Apstājās individuālā attīstība. Miera uzvara cilvēkā izolē racionālās pašpilnveidošanās garu. Cilvēks kļūst kiborgs. Viņš skatās uz pasauli ar kolektīvajām acīm – saskaņā ar devīzi „Kā visi, tā arī es!”. Viņam izzūt prasme sintezēt patstāvīgu viedokli. Viņš zaudē individualitāti un individuālās brīvības svētību.

Miera uzvaras sekas ir parādība, kuru vispiemērotāk, manuprāt, saukt par vēsturisko optimismu. Parādība var izpausties individuāli; var izpausties kā sabiedriskās apziņas elements – daudzu indivīdu analoģisks ieskats.

Runa ir par attieksmi pret tagadni. Dzīvojot miera uzvaras atmosfērā, cilvēki arvien vairāk un vairāk sāk optimistiski izturēties pret tagadni. Cilvēki optimistiski uzskata, ka viņu tagadne ir laba, pareiza, godīga, progresīva, apsveicama, cienīga u.tml. Cilvēki uzskata, ka viņu tagadnes dzīve ir organizēta mērķtiecīgi. Tā ir atbilstoša cilvēciski cienīgas dzīves kritērijiem. Viņu tagadnes dzīvi nedrīkst atzīt par sliktu, nepareizu, negodīgu, regresīvu, neapsveicamu, necienīgu u.tml. To nedarīs arī vēsture. Viņu pārliecībā par tagadni slavējoši rakstīs vēstures grāmatās.

Vēsturiskais optimisms tipiski izpaudās padomju laikā. Padomju ideoloģija cilvēkos panāca priekšstatu, ka viņu tagadne ir pareiza un vēsture nekad to neinterpretēs kā aplamu dzīvi. Nekad neatklāsies, ka tagadne ir bijusi pilnīgi nepareiza un vēsturiskajam optimismam nav bijis nekāds pamats.

Kā zināms, padomju dzīves (proti, tagadnes) nevērtība nesen atklājās visā savā varenībā, un cilvēki ar to ātri samierinājās. Bijušie padomju cilvēki ātri atzina savas iepriekšējās dzīves totālo nevērtību. Viņi saprata, ka iepriekšējam vēsturiskajam optimismam nebija nekāda pamata. Cilvēki visas cerības sāka likt uz jauno dzīvi (pēcpadomju tagadni), atkal nonākot vēsturiskā optimisma varā.

Teiksim, latvieši priecājās par tagadni. Latvieši pašlaik nesaprot sava vēsturiskā optimisma bezjēdzību, ko var ļoti viegli konstatēt. Latvieši pašlaik nesaprot, ka atkal atklāsies tagadnes nevērtība. Pats par sevi ir saprotams, ka agrāk vai vēlāk vēsture dzīvi LR skaidros kā fundamentāli nevērtīgu dzīvi kriminālā valstī. Vēsture stāstīs par tagadnes nelietībām, zādzībām, noziegumu brīvību, atsacīšanos no valsts suverenitātes, amerikāņu okupāciju.

Tātad latviešu vēsturiskais optimisms atkal izrādīsies pilnīgi greizs. To latvieši šodien nevēlās saprast. To viņiem neļauj darīt miera uzvara. Miera uzvaras gaisotnē viņi nav spējīgi objektīvi identificēt savu tagadni; respektīvi, tagadnes fundamentālo nevērtību.

Visi tie cilvēki, kuri šodien visā nopietnībā cenšas analizēt procesus LR, atrodas tādā pašā odiozā situācijā, kādā atradās visi tie cilvēki, kuri savā laikā visā nopietnībā centās analizēt procesus PSRS. Toreiz viņi neatzina PSRS dzīvotnespēju, kas reāli apstiprinājās. Burtiski dažās stundās sabruka ne tikai PSRS, bet visa sociālisma sistēma.

Gan toreiz netika, gan tagad netiek runāts par galveno. Toreiz galvenais bija drosmīgi atzīties padomju valsts nespējā izveidot jaunu cilvēka tipu, kas būtu piemērots dzīvei komunismā. Toreiz galvenais bija cilvēki – cilvēku cilvēciskās transformācijas problēma saskaņā ar komunistiskās iekārtas principiem. Arī tagad LR galvenais ir cilvēki – latvieši ar sava miera uzvaru.

Pašvaldību vēlēšanas tāpat kā parlamenta vēlēšanas ir miera uzvaras spilgts apliecinājums. Tam ir vairāki varianti: nepiedalīšanās vēlēšanās, lūkošanās uz deputātu kandidātiem ar kolektīvajām acīm, partijas sarūpētās tautas pirmsvēlēšanu izklaides dimdoņa ausīs un smadzenēs.

Vēlēšanu iznākums nav prognozējams. Pamatā tāpēc, ka tautas politiskās dvēseles noslēpumainība nav atšifrējama etniskā izpausme. Bez miera uzvaras vēl ir jāņem vērā Saules, Mēness, zvaigžnu līdzdalība, ģenētiski mantotā dzimtcilvēku verdziskuma klātbūtne, izglītotības līmenis, politiskās un pilsoniskās apziņas līmenis utt.

Posted in blog | Komentēt

2017.28.05.

Visi tie cilvēki, kuri šodien visā nopietnībā cenšas analizēt procesus LR, atrodas tādā pašā situācijā, kādā atradās visi tie cilvēki, kuri savā laikā visā nopietnībā centās analizēt procesus PSRS, nesaprotot un neatzīstot PSRS dzīvotnespēju, kas reāli apstiprinājās, burtiski dažās stundās/dienās sabrūkot ne tikai PSRS, bet visai sociālisma sistēmai. Gan toreiz netika, gan tagad netiek runāts par galveno. Toreiz galvenais bija atziņa par nespēju izveidot jaunu cilvēka tipu, kas būtu piemērots dzīvei komunismā. Toreiz galvenais bija cilvēki – cilvēku cilvēciskās transformācijas problēma saskaņā ar komunistiskās iekārtas principiem. Arī tagad LR galvenais ir cilvēki – latvieši. Galvenais ir izsakāms divās savstarpēji saistītās premisās: 1) latviešu vispārējās attīstības līmenis vēl nav piemērots savas valsts pārvaldīšanai; 2) latviešu ētoss ir ļoti piemērots kriminālai dzīves kārtībai, ko iedibina un uztur tautas formāli attīstītākā daļa – varas inteliģence, velkot valstiskajā un morālajā bezdibenī visu etnosu. Analizēt procesus LR bez abu minēto premisu klātbūtnes ir liekulīga, bezmērķīga, bezjēdzīga, demagoģiska, bezperspektīva darbība, noklusējot galveno un rezultātā radot analītiskus simulakrus, kuri nevar iemantot konstruktīvu uzmanību un cieņu ne pašlaik, ne vēsturiskajā perspektīvā. Šai „analītikai” ir tāda pati nevērtība, kāda nevērtība bija PSRS lakstīgalu „analītikai”, kura tika operatīvi aizmesta krūmos reizē ar visu padomju iekārtu. Un vispār smieklīgi un naivi ir pret vāji attīstītas tautas kriminālo “valsti” ar noziegumu brīvību izturēties tāpat kā pret elementāri normāli attīstītu tautu valstīm.

Cilvēka problēma radikāli atšķirās PSRS un LR. PSRS centās cilvēkos izskaust amorālas noslieksmes. PSRS nebija kriminālā valsts ar noziegumu brīvību. Padomju varas inteliģence aktīvi iesaistījās cilvēku morālajā pilnveidošanā saskaņā ar komunisma cēlāju morāles kodeksu, kurā nekas slikts nebija formulēts. Padomju varas inteliģence bija morālais paraugs tautai. Pilnīgi savādāk ir LR, kas ir kriminālā valsts ar noziegumu brīvību. LR varas inteliģence netiecās cilvēkos izskaust amorālas noslieksmes. Galvenokārt zagšanu – latviešu lielāko stihiju „brīvvalstī”. Gluži pretēji. LR varas inteliģence pati ir zagšanas autore. Tādējādi LR stāvoklis ir pilnīgi citādāks nekā PSRS. Latviešu varas inteliģence nevar būt paraugs un palīgs tautai. LR ir izteikti amorāls stāvoklis, kas var sekmēt vienīgi tautas degradāciju un deģenerāciju. Tātad praktiski – latviešu tautas bojāeju.Tas viss ir obligāti jāņem vērā. Bez šīs drūmās patiesības katra saruna par LR ir tukša un ciniska pļāpāšana, izpatīkot dziļi amorālajai valdošajai kliķei un tās dziļi amorālajai varas inteliģencei.  Klusēšana ir nacionālā nelietība, paātrinot tautas bojāeju.

Posted in blog | Komentēt

2017.24.05.

Sastopama parādība, kuru vispiemērotāk saukt par vēsturisko optimismu. Parādība var izpausties individuāli; var izpausties kā sabiedriskās apziņas elements – daudzu indivīdu analoģisks viedoklis. Runa ir par attieksmi pret tagadni; precīzāk – attieksmi pret tagadni kā lielu vēsturisko vērtību, kuru vienmēr nākotnē slavēs vēstures grāmatās. Cilvēki optimistiski izturās pret tagadni. Viņu pārliecībā par tagadni kādreiz slavējoši stāstīs vēsture. Cilvēki optimistiski uzskata, ka viņu tagadne ir laba, pareiza, godīga, progresīva, apsveicama, cienīga u.tml. Cilvēki uzskata, ka viņu tagadnes dzīve ir organizēta mērķtiecīgi un tā ir atbilstoša cilvēciski cienīgas dzīves kritērijiem; viņu tagadnes dzīvi pašlaik nedrīkst atzīt par sliktu, nepareizu, negodīgu, regresīvu, neapsveicamu, necienīgu u.tml. To nedarīs arī vēsture. Tagadne vēsturē atspoguļosies tikai pozitīvā gaismā. Vēsture stāstīs par cilvēku pareizo dzīvi tagadnē. Vēsturiskais optimisms tipiski izpaudās padomju laikā. Padomju ideoloģija cilvēkos panāca priekšstatu, ka viņu tagadne ir pareiza un vēsture nekad to neinterpretēs kā aplamu dzīvi. Nekad neatklāsies, ka faktiski tagadne ir bijusi pilnīgi nepareiza un vēsturiskajam optimismam nav bijis nekāds pamats. Kā zināms, padomju laiku dzīves (proti, tagadnes) nevērtība nesen atklājās visā savā varenībā, un cilvēki ar to ātri samierinājās. Padomju cilvēki ātri atzina savas iepriekšējās dzīves totālo nevērtību. Viņi saprata, ka iepriekšējam vēsturiskajam optimismam nebija nekāda pamata. Cilvēki visas cerības sāka likt uz jauno dzīvi (pēcpadomju tagadni), atkal nonākot vēsturiskā optimisma varā. Teiksim, latvieši priecājās par tagadni. Latvieši pašlaik nesaprot sava vēsturiskā optimisma bezjēdzību, ko reāli var ļoti viegli konstatēt. Latvieši pašlaik nesaprot, ka pat kāda no šodienas paaudzēm var piedzīvot rūgtu vilšanos par savas dzīves nevērtību. Mūsdienās notikumi attīstās ļoti strauji, un viss atkal var radikāli izmainīties. Atkal atklāsies tagadnes nevērtība. Pats par sevi ir saprotams, ka vēsture dzīvi LR skaidros kā fundamentāli nevērtīgu dzīvi kriminālā valstī. Vēsture stāstīs par tagadnes nelietībām, zādzībām, noziegumu brīvību, atsacīšanos no valsts suverenitātes, amerikāņu okupāciju. Tātad latviešu vēsturiskais optimisms atkal izrādīsies pilnīgi greizs. To latvieši šodien nevēlās saprast. Viņi nav spējīgi objektīvi identificēt savu tagadni; respektīvi, tagadnes fundamentālo nevērtību. Tas ir loģiski. Latviešu zagļu masas nevar atzīties savos noziegumos. Tas nav iespējams. Zagšana, dzīve kriminālā “valstī” latviešu masās pašlaik ir vispāratzīta vērtība. Latviešu masas savā attīstībā ir tādā līmenī, ka morāli nav spējīgi kritiski uzlūkot savu tagadni. Turklāt nevērtīgajā dzīvē viņi nevar vainu uzvelt citiem – komunismam, PSKP, Maskavai, krieviem. Vainu citiem varēja uzvelt par nevērtīgo padomju tagadni. LR tagadnes nevērtībā latvieši ir paši vainīgi, nespējot sev nodrošināt cilvēkiem cienīgu dzīvi.

Posted in blog | Komentēt

2017.20.05.

Nelietības enerģija var aptumšot nelieša prātu. Taču nelietim liels prāts un prāts vispār var nebūt no dzimšanas. Nav interesanti noskaidrot prāta potenciālu bordāniešu bandai. Bez speciālas iedziļināšanās ir redzams, ka ar lielu prātu šie viepļi nevar lepoties. Par prāta trūkumu liecina viņu muldēšana. Piemēram, viņi par Latvijas korupcijas galveno bedri uzskata Rīgas domi. Tātad viņi zina, kas notiek Rīgas domē. Zina par „20%” korumpētību utt. Viepļu muldēšanā redzam, ka  viņu prāts nav spējīgs aptvert, ka viņi paši ar Rīgas domes vainošanu ir atklājuši savu noziedzīgo pagātni – atklājuši savu noziedznieka statusu. Viņi lepojās ar informētību par Rīgas domes noziegumiem. Tātad viņi kā KNAB atbildīgie darbinieki bija lietas kursā par korupciju Rīgas domē, bet neko nedarīja saskaņā ar amata pienākumiem. Ja darītu, tad “20% ” jau sen būtu nošauts. Un, lūk, te atklājās viņu vistiešākais noziegums! Viņi zināja, bet neko nedarīja noziegumu atklāšanā un noziedznieku sodīšanā. Viepļu prāts ir par īsu pat savu nelietīgo mērķu maskēšanā. Skaidrs, ka ar tādu prāta līmeni viņiem nevar uzticēt Rīgu, Latviju. Ja latvieši būtu elementāri normāla tauta, kura sevi ciena un līdz pasaules galam vai savam galam nevēlās dzīvot kriminālā mēslu čupā, tad viņi varētu sākt likvidēt savu cilvēciski necienīgo stāvokli ar mazumiņu – pievērst pasaules uzmanību latviešu tautas bojāejai. To var izdarīt samērā vienkārši, ja tautai ir pašcieņa un veselīga griba. Lieliska iespēja ir to sākt 3.jūnijā, 100% boikotējot vēlēšanas. Varas kliķes uzticamais sulainis Cimdarbs 3.jūnija vakarā tad varētu lepni paziņot: “Vēlēšanās piedalījās 0,00% vēlētāju”. Tas noteikti ieinteresētu pasaules sabiedrību par latviešu necilvēcisko stāvokli. Tas būtu labs sākums, latviešiem pirmo reizi tautas vēsturē uzsākot reālu cīņu par savu pastāvēšanu, neatkarību, brīvību. 1905.gads neskaitās pirmā reize. Toreiz cīnījās tikai pret vācu baroniem, piekrītot palikt Krievijas impērijas sastāvā. Bet vēlēšanas jebkurā gadījumā palīdzēs. Balsotāju procents palīdzēs saprast tautā nevērtīgā balasta apjomu, jo principā balsot ies tie cilvēki, kuri ir apmierināti un laimīgi kriminālā valstī bez īstas brīvības un neatkarības.

Posted in blog | Komentēt

2017.20.05.

Agresīvā nelietība pirmsvēlēšanu melu vakcinācijā

 

   Katrām vēlēšanām ir sava morālā specifika. Vēlēšanas ir politiskās cīņas sastāvdaļa. Savukārt politiskā cīņa vienmēr ir politiķu morāles apliecinājums. Tāpēc katru vēlēšanu specifika izpaužās morālajā jomā. Tā tas ir arī sakarā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām 2017.gada 3.jūnijā. Aizvadītajos mēnešos pirmsvēlēšanu politiskā cīņa apliecināja noteiktu morālo specifiku – būtisku un neatņemamu īpatnību.

2017.gada pašvaldību vēlēšanu morālā specifika izsakāma divos vārdos – agresīvā nelietība. Tā tas ir Rīgas pilsētas domes priekšvēlēšanu kampaņās. Dominē agresīvi nelietīga rīcība, izaicinoši un nicinoši izturoties pret vēlētāju politiskajiem ideāliem, politisko labestību, politisko uzticību, politiskajām nākotnes cerībām. Nelietība izpaužās rupjā vaļsirdībā un nekaunībā, ciniski melojot acīs skatoties. Nelietība ir negaidīti agresīva.

Nelietībai tāpat kā jebkurai morālajai izpausmei ir zināma gradācija – pakāpeniskums un pāreja no zemākām pakāpēm uz augstākām vai otrādi. Gradāciju nosaka nelietības motīvi – iekšējie dzenuļi, kuri rosina un mudina nelietību.

Nelietība vienmēr ir apzināta rīcība. Nelietību netraucē sirdsapziņa. Neliešiem parasti ir milzīgas problēmas ar sirdsapziņu.

Nelietībai var būt individuāls raksturs, nelietīgi izturoties pret atsevišķu cilvēku. Taču nelietībai var būt arī sociāls raksturs, nelietīgi izturoties pret sabiedrību.

Politiskajām nelietībām, saprotams, ir sociāls raksturs. Agresīvā nelietība skar ne tikai Rīgas iedzīvotājus, bet visu latviešu tautu un Latvijas nāciju. Notikumiem galvaspilsētā vienmēr ir nacionāla rezonanse. Tos analizē un pārdzīvo valsts visi iedzīvotāji.

Rīgas pilsētas domes priekšvēlēšanu kampaņās nelietības iemesls ir valdošās kliķes un varas inteliģences atsevišķu eksemplāru (deputātu kandidātu) naids un atriebība, sekmējot lielu nelietību. Naids un atriebība ir iemesls lielām nelietībām. Mazās nelietības izraisa bailes. Par bailēm kā deputātu kandidātu nelietības motīvu šoreiz nevaram runāt.

Agresīvā nelietība pārsteidza. Ar nelietībām esam apraduši. Esam izmanīgi adaptējušies nelietību vidē. To pieprasa dzīve, ja gribam dzīvot Latvijas teritorijā. Nelietības ir mūsu ikdiena.

Nav grūti saprast, ka dzīve Latvijā norit saskaņā ar stingriem spēles noteikumiem jeb, zinātniskā valodā izsakoties, saskaņā ar pastāvošās valsts iekārtas sistēmiski strukturālajiem nosacījumiem. Spēles noteikumi diktē vispārējo procesu un atsevišķo parādību loģiku. Šo loģiku nav iespējams ignorēt. Loģikas vara ir totāla. Nevienam nav pa spēkam apzināti neievērot Latvijā pastāvošos spēles noteikumus, ja viņš vēlas līdzdarboties politikā vai vēlas strādāt valsts iestādē atbildīgā amatā.

Pirmkārt un galvenokārt spēles noteikumi attiecās uz valdošo kliķi un tās apkalpojošo varas inteliģenci – valsts iestāžu atbildīgajiem darbiniekiem. Un, lūk, tieši tāpēc nelietība negaidīti pārsteidza ar savu agresivitāti. Proti, bijušie valsts augsta līmeņa un ļoti augsta līmeņa darbinieki (deputātu kandidāti) sāka agresīvi izlikties neko nezinām par spēles noteikumiem. Viņi sāka agresīvi tēlot spēles noteikumu drosmīgus kritiķus un ignorētājus. Šī izlikšanās pati par sevi ir nelietība. Tā kļuva liela nelietība un garīgais sadisms, jo sabiedrības nelietīgajai maldināšanai ir savtīgs nolūks. Rupji izsakoties, agresīvie nelieši vēlas piekļūt Rīgas treknajai silei, jo kaut kādu kriminālo untumu rezultātā viņi tika padzīti no valsts supertreknās siles.

Pēcpadomju Latvija ir krimināla teritorija. LR sten kā krimināla valsts. Stenēt efektīvi palīdz noziegumu brīvība. Tādos necilvēciskos apstākļos visi politiskie, sociālie, administratīvie procesi var stenēt vienīgi atbilstoši kriminālās valsts spēles noteikumiem. Citādāk nevar būt. Tie, kuri mēģina pārliecināt par iespēju apzināti neievērot valsts iekārtas diktēto kārtību, ir muļķi vai nekaunīgi meļi. Visvairāk tajā gadījumā, ja viņi sola kaut ko tādu, kas pilnīgi nesaskan ar politiskajām, sociālajām, administratīvajām reālijām mūsdienu Latvijā. Priekšvēlēšanu laikā to īpaši svarīgi ņemt vērā vēlētājiem, ja viņi nevēlas ļaut sevi apmuļķot.

Faktiski pie mums stāvoklis ir odiozs – pretīgs un atbaidošs. Stāvoklis ir arī jautrs. Tā varētu teikt, ja šai jautrībai nebūtu tik drūms zemteksts.

Stāvoklis ir tāds, ka priekšvēlēšanu cīņā neviens politiskais spēks nedrīkst tautai solīt kaut ko labu un gaišu, jo nekad nevarēs savus labos un gaišos solījumus izpildīt. Kriminālā valstī katrs politiskais spēks var solīt vienīgi kaut ko tādu, kas nāk par labu noziegumu brīvībai, valdošajai kliķei, Lielajai Bandai, Astoņkājim, masveida zagšanai. Tāpēc katrs it kā labais un gaišais solījums reāli ir sabiedrības maldināšana un demagoģiska muldēšana. Kriminālā valsts ir politiskais strupceļš. Kriminālā valstī ir iespējamas tikai kriminālas inovācijas. Tāpēc par kriminālo inovāciju trūkumu nedrīkstam žēloties.

Taču pats galvenais ir kaut kas cits. Priekšvēlēšanu solījumus nosaka ne tik daudz kriminālās valsts faktors kā nosaka ģeopolitiskais faktors. Latvija ir gards ģeopolitisks subjekts. Latvijas ģeopolitiskajā okupācijā visos laikos ir bijušas ieinteresētas daudzas valstis. XX gs. beigās LR atjaunoja ģeopolitiskās vienošanās rezultātā. LR pārzina ģeopolitiskais okupants. LR ģeopolitisko okupantu līdz šim apmierināja mūsu kriminālā iekārta un apmierināja noziegumu brīvība. Tas obligāti ir jāņem vērā LR elektorātam. Deputātu kandidātu katrs labais un gaišais solījums bez ģeopolitiskā faktora ir politiski nevērtīga sabiedrības maldināšana. Likvidēt kriminālo valsti un noziegumu brīvību var tikai ģeopolitiskās vienošanās rezultātā.

Rīgas pilsētas domes priekšvēlēšanu norisēs agresīvo neliešu solījumos neietilpst ģeopolitiskais faktors. Agresīvie nelieši sola Rīgā ieviest kārtību. Taču stulbi, nekaunīgi, nelietīgi ir solīt radikāli izmainīt dzīvi valsts galvaspilsētā bez radikālām izmaiņām visā valstī.

2017.gada priekšvēlēšanu laikā Rīgā agresīvo nelietību apliecina publiski identificētu (medijos plaši izskaidrotu) noziedznieku banda – bordāniešu triumvirāts (Bordāns, Strīķe, Jurašs). Tik tikko lietotajā leksikā nav nekas pārspīlēts. Rīgā vēlēšanām patiešām sevi pieteica noziedznieku banda.

Lai pareizi novērtētu doto leksiku, nepieciešams vismaz ar vienu piemēru atgādināt vēsturiski tradicionālo pieeju noziedznieku „gratulācijā”. Vēsturiski tradicionāli noziedznieki ir ne tikai noziegumu veicēji, bet arī amatpersonas, kuru pienākums ir apkarot noziedzību, bet kuras to nedara, sadarbojās ar noziedzniekiem un ir noziegumu līdzdalībnieki. Pret tādām noziedzīgām amatpersonām vēsturiski tradicionāli likumu bardzība ir lielāka nekā pret „ierindas” noziedzniekiem. Arī sabiedrības morālais nosodījums ir ievērojami striktāks. Cilvēki pret amatpersonām-noziedzniekiem parasti izturās ļoti nikni.

Katrā ziņā piemērā vislabāk iederās tāds noziegums kā korupcija. Bordāniešu triumvirāts ir vitāli saistīts ar korupciju. Bordāns bija tieslietu ministrs 2012.-2014.g.; Strīķe bija KNAB priekšnieka vietniece 2004.-2014.g.; Jurašs bija KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs 2003.-2016.g.

Turklāt ļoti svarīgs vēl ir viens fakts. Strīķe un Jurašs pirms darba KNAB strādāja DP. Tātad strādāja specializētā drošības iestādē, kura par kriminālo valsti un noziegumu brīvību ir viskompetentākā un īstenībā ir kriminālās valsts spēles noteikumu autore un kuratore. Abi kadri ir rūpīgi pārbaidīti saskaņā ar drošības dienesta kritērijiem. Abi kadri atbilst šiem kritērijiem, no kuriem izšķirošais kritērijs pēcpadomju Latvijā ir piemērotība darbam kriminālā vidē saskaņā ar kriminālām normām. Praktiski tas nozīmē morāli psiholoģisko gatavību līdzdarboties kriminālos noziegumos. Katrs šo kadru mēģinājums apgalvot pretējo ir nelietīgi meli un ņirgāšanās par sabiedrību, Rīgas domes vēlētājiem.

Korupcijā nebūt lielākie noziedznieki ir piekukuļotāji (koruptanti) un kukuļu ņēmēji (korumpētas amatpersonas). Korupcijā vislielākie noziedznieki ir tās amatpersonas, kuru darba profesionālais pienākums ir cīnīties pret korupciju un koruptīvās darbības cēloņiem. Tāpēc bez vismazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem drīkstu apgalvot, ka LR ļoti plaši izplatītajā korupcijā vislielākie noziedznieki ir KNAB atbildīgie darbinieki. Viņi ir galvenie vaininieki korupcijas milzīgajā smirdēšanā. Korupcijas smirdoņa gadu desmitiem var netraucēti gāzēt tikai tajā gadījumā, ja tās apkarotāji paši ir kukuļu ņēmēji, koruptantu stimulētāji, koruptīvo noziegumu organizatori. Agresīva nelietība ir KNAB bijušajiem priekšniekiem tēlot svētās govis, atkratīties no noziedzīgās pagātnes un par Latvijas galveno korumpētības centru pasludināt Rīgas pilsētas domi ar krievu smuko muļķīti priekšgalā, pie reizes acīmredzot apzināti noklusējot Rīgas pašvaldības lielāko blēdi latviešu tīrasiņu rafinēto „20%”, kuram ar KNAB noteikti ir intīmas, savstarpējā uzticībā un sirsnībā sakņotas, attiecības.

Uz ko cer publiski identificētā noziedznieku banda? Protams, cer uz to pašu, uz ko cer jebkurš neleģitīms politiskais spēks, tiecoties iegūt nepelnītu varu. Cer uz savu sociāli politisko simulakru zombējošo iedarbību vēlētāju masās. Klusu cer uz latviešu klasisko nespēju sociāli politiskajos risinājumos izprast galveno un būtiskāko. Noteikti vēl cer uz atbalstu vēlēšanās tāpēc, ka pie mums ir pārāk daudz noziegumu brīvības fanu. Zagšana ir masveidīga. Vēlēšanās latvieši nekad nav centušies ievēlēt gudrus un godīgus cilvēkus. To agresīvie nelieši nevar nezināt. Tas viņus spārno izredzēm godīgi kalpot Rīgas dēmosam.

Pašvaldību vēlēšanas neko neizmainīs. Izņēmuma nebūs. Ja būtu prognozējams izņēmums, tad ziņkārīgā publika būtu lietas kursā par kāda latviešu politiskā spēka ģeopolitisko gribu ģeopolitisko procedūru formā panākt savā zemē pozitīvus valstiskos pārkārtojumus. Nav manīta kāda politiskā spēka velme misteru Trampu pierunāt atļaut Latvijā beidzot likvidēt kriminālo iekārtu un noziegumu brīvību, atbilstoši Rietumu civilizācijā vispārpieņemtajai praksei nošaujot nacionālos politiskos nodevējus, ieslogot cietumā uz prāvu laiku ar mantas konfiskāciju nacionālā mēroga zagļus, sodot varas inteliģences noziedzniekus. Bez tā latviešu tautai nav ko sapņot par cienīgu reputāciju un bez tā Latvijā latviešiem brīvība vienmēr būs brīvība no attīstības, bet nevis brīvība attīstībai.

Tas ir mans „viedoklis”. Par tā idejiskajām perspektīvām viens patentēts nejēga no Rīgas „žurnālistu” aizgalda nesen pamācoši rakstīja: „Viedokļi nav verificējami [..]. Viedoklis nevar būt patiess vai nepatiess”.

Esmu ar to samierinājies! Sanāk, ka arī pats nevaru verificēt savu viedokli, pierādīt vai konstatēt sava sprieduma patiesību vai nepatiesību. Arī Dievs to nevar izdarīt. Arī Juris Paiders – pamācības autors.

Lūdzu, godājamie lasītāji, pārtrauciet smiešanos! Smiekliem nav vietas! Nejēgas nejēdzībai visā nopietnībā tic latviešu jaunās paaudzes tā daļa, kas paliek mīcīties tēvzemē. Tic daudzi latvieši labākajos gados, pie kuriem  pieder patentētais nejēga. Tādā intelektuālajā gaisotnē agresīvajiem neliešiem ir ļoti lielas politiskās karjeras izredzes. Tāpēc smiekliem nav vietas! Cilvēki, kuri ciena Dzimteni, bet neciena valsti, kāda pašlaik viņus apkauno Dzimtenē, nemaz nesmējās. Par to esmu svēti pārliecināts. Viņiem nenāk smiekli par agresīvo neliešu invāziju un dažādu nejēgu nejēdzībām, kas viss attālina patriotisko vēlēšanos cienīt arī valsti, bet ne tikai Dzimteni.

Posted in blog | Komentēt

2017.14.05.

Latviešu inteliģences tagadne

 

   Nepieciešamību latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un tautas inteliģencē.

Latviešu inteliģence nebūt nav idejiski viendabīgs sociālais slānis. Latviešu inteliģence nav mentāli remdens sociālais slānis. Tajā valda politisko nostādņu pretstāve un pasaules uzskatu pretstāve. Idejiskā konfrontācija ir latviešu inteliģences ikdiena. Tāpēc ir nepieciešams demonstratīvs un etnosam terminoloģiski viegli uztverams dalījums divās grupās. To nemaldīgi nosaka latviešu inteliģences attieksme pret dzīvi. Šī attieksme ir fundamentāli divējāda.

Varas inteliģencē ietilpst izglītotas personas, kuras ir sajūsmā par neoliberālismu un postmodernismu, kriminālo valsti, suverenitātes zaudēšanu, amerikāņu armijas okupāciju. Viņus iedvesmo noziegumu brīvība – kriminālās valsts metodoloģiskais instruments un tiesiskā bāze. Varas inteliģences katram subjektam ir pavērts ceļš neierobežotai un nesodītai zagšanai*. Varas inteliģence sastāv no pederastiem un pederastu sabiedrotajiem. Varas inteliģence ir migrantu iepludināšanas atbalstītāja, rusofobijas dievinātāja, latviešu tautas vēstures kropļotāja, VDK „stukaču” klasificētāja „godāto cilvēku” šķirā. Varas inteliģenci no neoficiāliem varas kabinetiem stūrē bijušās LKP un VDK nomenklatūras ekselences kopā ar ASV, Rietumeiropas valstu, Krievijas speciālo dienestu virsniekiem savas valdības uzdevumā.

Tautas inteliģencē ietilpst izglītotas personas, kurām nekādā ziņā nav pieņemams tas viss, kas patīkami uzbudina varas inteliģenci. Tautas inteliģence nosoda necienīgos politiskos, tiesiskos, ekonomiskos, sociālos apstākļus, garīgās kultūras seklumu un estētisko nevērtību. Tautas inteliģence nevēlas sadarboties ar valdošo kliķi, kura valsti ir novedusi līdz kraham.

Vislielākā grupa ir varas inteliģence. Tajā ietilpst valdošā kliķe un tās apkalpojošā inteliģence visos kultūras segmentos.

Latviešu varas inteliģence nav unikāla antropoloģiskā parādība. Bet tā jūtas kā dzīves saimniece.  Ja būtu unikāla, tad nejustos kā dzīves saimniece. Dzīves saimniece būtu tautas inteliģence. Tauta ir tautas inteliģences pusē. T.s. vienkāršā tauta nav varas inteliģences pusē. Taču latviešu varas inteliģence jūtas kā dzīves saimniece. Tas notiek tāpēc, ka tai ir varena aizmugure – Rietumu civilizācijā dominējošā cilvēciskā tipa klonu armija.

Katrā laikmetā ir kāds dominējošais cilvēciskais tips un šī tipa klonu armija. Dominējošo tipu atdarina, propagandē un bravūrīgi pretstata citiem cilvēciskajiem tipiem. Dominējošais tips spīguļo zinātnē, mākslā, saimnieciskajā darbībā, politikā, izglītībā, medicīnā, masu komunikācijas līdzekļos utt.

Dominējošā cilvēciskā tipa kanoniskajā kodolā ir noteiktas intelektuālās, izglītotības, morālās, komunikatīvās, darbderīguma īpašības. Šīs īpašības dominējošā tipa kloniem palīdz efektīvi pielāgoties kultūras noskaņojumam. Izdzīvošana kultūrā vienmēr ir aktīva pielāgošanās noteiktam psiholoģiskajam kompleksam – domāšanas tipam un visdažādākajām vērtībām (estētiskajām, ētiskajām, sociālajām, politiskajām, darbderīguma u.c.). Šo kompleksu mākslīgi formē valdošās kārtas ideoloģija. Ideoloģija mainās. Tāpēc mainās arī dominējošais cilvēciskais tips.

Rietumu civilizācijā radikālas ideoloģiskās pārmaiņas sākās aizvadītā gadsimta 70.gados. Valdošā kārta sāka sabiedrībai uzspiest neoliberālisma un postmodernisma ideoloģiju. Tā rezultātā strauji ieviesās jauns dominējošais cilvēciskais tips – neoliberālisma un postmodernisma fans. Tas sociālisma zemēs nebija sastopams. Bijušajās sociālisma zemēs jaunais tips uzdīga 90.gados un ziedu laikus sasniedza reizē ar jaunās paaudzes nobriešanu. Latvijā pēcpadomju gados tika izaudzināti un  izskoloti neoliberālisma un postmodernisma pārāk daudzi fani.

Rietumu civilizācijas valdošajai kārtai ir derīgi vienīgi neoliberālisma un postmodernisma fani – pielūdzēji, līdzjutēji, apsēsti entuziasti. Tāpēc Rietumu civilizācijā neoliberālisma un postmodernisma fans ir dominējošais cilvēciskais tips. Tas tiek bravūrīgi pretstatīts citiem cilvēciskajiem tipiem. Valdošās kārtas propagandas haubices salutē tikai neoliberālisma un postmodernisma faniem. Viņi ir cilvēciskās kvalitātes paraughominīdi.

Saprotams, sabiedrības kādai daļai tas nav pieņemams. Šī sabiedrības daļa dominējošajā cilvēciskajā tipā nesaskata nekā vērtīga. Neoliberālisma un postmodernisma fani esot slinki, infantili, pastulbi, vāji izglītoti jaunieši un gados pajauni indivīdi. Viņi cer uz vecāku un valsts palīdzību, sevi uzskata par eliti un līderiem uz Zemes, mēdz būt paši pederasti vai pederastu atbalstītāji.

Dominējošais tips liecina par garīgo entropiju – tendētību uz garīgo atslābumu, garīgo vaļību, garīgo nolaidību. Cilvēkam vienmēr ir piemītusi tendence grožus atlaist vaļīgāk. Tomēr vienmēr ir bijis kāds spēks, kas centās to nepieļaut. Tāds spēks varēja būt vecāki, baznīca, partija, valdība, darba kolektīvs. Neoliberālismā un portmodernismā tāds spēks nav manāms. Drīzāk ir manāma valdošās kārtas ciniska velme cilvēkiem piepalīdzēt grožus atlaist vaļīgāk. To izdarīt nav grūti, jo neoliberālisms un postmodernisms pats par sevi ir ārdošs spēks – garīgās entropijas cēlonis. Tāpēc dominējošā tipa analītikā aktuāli ir tādi jēdzieni kā degradācija, deģenerācija, debilizācija. Kliedzoša ir šo procesu dinamika.

Varas inteliģences portretu nosaka varas inteliģences pamatbūtība – oportūnisms un konformisms. Tāpat aktuāla ir likumsakarība: jo netīrāka vara, jo netīrāka varas inteliģence. Aktuālas arī citas likumsakarības: muļķis vislabāk saprot muļķus; nelietis atzīst tikai otra nelieša nelietību u.tml. Dažādas likumsakarības gudri formulētas tautas folklorā (parunās) un izcilu personību aforismos. Tos nav grūti atrast un palasīt internetā.

Varas inteliģences gājumā milzīga loma ir medijiem. Precīzāk – mūsdienu mediju specifikai. Specifiski ir tas, ka mūsdienās mediji ir biznesa veids. Mediji nepārtraukti gādā par peļņu. Savukārt peļņas nodrošināšanā izšķirošā loma ir reitingam – novērojumiem punktos vai citās vienībās zināmā laika posmā un noteiktas rangu tabulas ietvaros. Lai uzlabotu reitingu, mediji „uzpiarē” varas inteliģences piemērotākos eksemplārus. Šķebīgais apzīmējums „sabiedrībā pazīstams cilvēks” ir mediju izdomājums. Dumjākie mediji šo apzīmējumu lieto pat tad, ja par kādu personu sabiedrība uzzina pirmo reizi. Bet vispār Latvijas „brīvvalstī” turpinās savdabīga mediju tradīcija.

Lieta ir tā, ka arī padomju laikā inteliģences piemērotākos eksemplārus savām vajadzībām medijos „uzpiarēja” VDK. Nedēļas laikraksta „Literatūra un Māksla” vēsture lielā mērā ir VDK darbības vēsture. Protams, „kantorim” bija vēl citas formas. Piemēram, zinātniskās un mākslinieciskās karjeras mākslīga stutēšana, vajadzīgos eksemplārus ieceļot zinātņu doktoru, profesoru, akadēmiķu, tautas dzejnieku vai tautas mākslinieku godā. VDK „uzpiarētie” eksemplāri kļuva varas inteliģences etaloni. Šie eksemplāri demonstrēja inteliģences lojalitāti padomju varai un izpildīja VDK slepenus uzdevumus. Toties šodien „sabiedrībā pazīstamie cilvēki” galvenokārt kalpo medijiem, palīdzot paaugstināt reitingu.

Neapšaubāmi, „sabiedrībā pazīstamie cilvēki” tiešāk vai netiešāk palīdz arī varai. Tomēr noziegumu brīvības apstākļos „sabiedrībā pazīstamie cilvēki” varai principā nav speciāli vajadzīgi. Lielajai Bandai un Astoņkājim nav vajadzīga filosofu, filologu, gleznotāju, dzejnieciņu palīdzība. Varas kurbulēto noziegumu brīvību neviens neapdraud. Noziegumu brīvību morāli atbalsta varas inteliģence. Ar to varai pilnīgi pietiek. Varai nav vajadzīgs, teiksim, radošās inteliģences lojalitātes apliecinājums tāpat kā tas bija vajadzīgs padomju iekārtai. Radošā inteliģence vienmēr ir izsalkusi. Tā labprāt pati iekļaujās varas inteliģencē, jo tai arī patīk zagt. Valsts kultūrkapitāla fonds ir latviešu radošās inteliģences zagšanas oāze.

Varas inteliģences analītikā obligāti ir jāņem vērā interesanti nosacījumi. Nosacījumi ir šādi: jo cilvēks ir talantīgāks, jo viņš ir idejiski patstāvīgāks; jo izcilāka personība, jo mazāka šīs personības velme sadarboties ar varu; jo izcilāka personība, jo niecīgākas izredzes no tās sagaidīt pakļautību varai, žurnālistiem, speciālajiem dienestiem, politiskajām partijām, baznīcai, profesionālajai korporācijai. Ne velti talantīgas, gudras un izcili radošas personības atbaida žurnālistus. Šodien žurnālisti komunicē tikai ar totālām niecībām, pelēcībām un viduvējībām, kurām nav nekādu cerību iegūt cieņu tautas inteliģencē.

Mūsdienās žurnālistiem nav vajadzīga tautas inteliģence, jo tā ir īsta inteliģence. Īsts inteliģents ir radoša būtne un cilvēks, kurš tiecās pēc patiesības; tas ir racionāls un konstruktīvs cilvēks; reizē arī emocionāli jūtīgs un morāli atbildīgs cilvēks; noteikti apzinīgs cilvēks un savas sirdsapziņas vergs. Viņš nevairās kalpot citiem, būt apgaismotājs, atbrīvotājs, sociālo negāciju nosodītājs. Īsts inteliģents ir kritiski domājošs cilvēks, oportūnisma un konformisma ienaidnieks, kā arī mietpilsonības, primitīvisma, vulgaritātes, šķebīgas sentimentalitātes ienaidnieks. Īsts inteliģents netiecās pēc naudas un mantas, ordeņiem un varas krēsliem.

Varas inteliģence ir diametrāli pretēja tautas inteliģencei. Varas inteliģence ir varas bezierunu kalpone, rindojot klerku, atbildīgo ierēdņu, ekspertu, deputātu, masu kultūras autoru un tirgotāju kontingentu. Tas ir kontingents, kura bagātība ir talanta, gudrības un godīguma deficīts. Liela bagātība ir sirdsapziņas deficīts.

Sirdsapziņa attiecās uz emocionālo un tikumisko sfēru. Sirdsapziņa ir prāta un jūtu apvienojums tikumības vārdā. Nav viens viedoklis par sirdsapziņas izcelsmi. Dominē divi viedokļi: iedzimta īpašība vai kultūras izauklēta īpašība.

Sirdsapziņas prakse arī nav viendabīga. Sirdsapziņas soļus nosaka pats indivīds. Taču kardināla ietekme mēdz būt sabiedrībā valdošajai attieksmei pret sirdsapziņu.

Sirdsapziņas prakse vienmēr ir atkarīga no valsts institūtiem. Tie valstī ieinteresē cilvēkus būt godīgiem un visu darīt saskaņā ar sirdsapziņu. Institūti ne tikai rosina satraukumu par sirdsapziņu, bet vēl spožāk iekvēlina satraukumu. Sirdsapziņu var stimulēt tādi institūti kā baznīca, skola, profesionālās korporācijas morāles kodekss.

Visu darīt saskaņā ar sirdsapziņu var stimulēt valsts ideoloģija. Ja cilvēkos ir augsti attīstīta sirdsapziņa, tad sirdsapziņa valstī nodrošina tiesiskumu un taisnīgumu ievērojami pamatīgāk nekā likumi un bailes no likumos garantētā soda.

Tautas inteliģence ļoti kritiski izturās pret zinātnieku iefiltrēšanos varas inteliģencē. Varas inteliģences zinātnieki tiek nesaudzīgi dēvēti par kolaboracionistiem. Svešvārds (no fr. collaborationiste) „kolaboracionists” latviešu svešvārdu vārdnīcā tiek skaidrots kā dzimtenes nodevējs, kas sadarbojās ar okupantiem. Taču paši franči vārdu „collaboration” (sadarbība) lieto plašākā nozīmē, raksturojot sadarbību ar kaut ko sliktu un nepieņemamu. Par kolaboracionistiem droši var saukt zinātniekus, kuri sadarbojās ar žurnālistiem un kalpo mediju biznesam.

Mūsdienās mediji drausmīgi apdraud zinātnes neatkarību. Medijiem ir izdevies pakļaut daudzus zinātniekus. Zinātnieku aprindās mediju vara ir masveidīga. Jautājums „Cik latviešu zinātnieku ir apņēmības pilni nekad nesadarboties ar medijiem?”, visticamākais, būtu retorisks jautājums.

Kā jau minēju, žurnālisti ir ieinteresēti reitinga kāpinājumā. Viņi tāpēc nav kautrīgi līdzekļu un paņēmienu izvēlē. Tajā skaitā mīl atsaukties uz demokrātiju. Mediji kladzina, ka zinātnieku pienākums esot aktīvi piedalīties zinātnisko jaunumu izplatīšanā tautas masās. Tas liecinot par demokrātiju valstī. Faktiski centieni kāpināt reitingu demokrātijas vārdā ir klaji negodīga rīcība. Reitings ir komerciālās virtuves elements, bet nevis demokrātijas elements.

Žurnālisti bieži izmanto sociologus. Viņi mediju uzdevumā organizē sabiedriskās domas aptaujas. Pati par sevi sabiedriskās domas aptauja ir  naiva demokrātijas deformācija un naivu demokrātisko jūtu izplatīšana savtīgos nolūkos. Sabiedriskās domas aptauja balstās uz maldīgu ieskatu it kā visiem cilvēkiem ir viedoklis par visu kaut ko uz pasaules. Tiek uzspiesta demagoģiska atziņa it kā visi cilvēki ir spējīgi ražot viedokļus un it kā visi viedokļi ir vienlīdz svarīgi.

Zinātnieku sadarbība ar žurnālistiem mūsdienās ir izvērtusies zinātnieku nodevībā, atsakoties no savas identitātes un misijas, autonomijas un akadēmiskās brīvības. Mediju saimniekiem ir izdevies panākt zinātnes angažētību.

Zinātne pati pie tā ir vainīga. Rietumu akadēmiskā inteliģence XX gs. 80. gados brīvprātīgi pārņēma finansu kapitālisma alkātīgo spekulantu psiholoģiju un loģiku, zinātniskajā darbībā atzīstot vienīgi tūlītēju izdevīgumu un akadēmiskajā vidē ieviešot visdažādākos reitingus, sākot ar citēšanas reitingu un beidzot ar pasniedzēju reitingu.

Neoliberālisma un postmodernisma ideoloģijas agresija ir ļoti liela. Tā ir tik liela, ka ar šo agresiju tautas inteliģence netiek galā. Kapitālisms sevi ir nosaucis par neoliberālismu un postmodernismu, kaut gan pareizākais nosaukums ir iracionālais kapitālisms. Gan sociālisms, gan kapitālisms XX gs. nogalē atklājās kā Apgaismības projekta neizdevušies bērni.

Rietumu civilizācijā politiskā vara un garīgā vara pašlaik pieder neoliberālistiem un postmodernistiem. Tas atsaucās uz iespēju kritizēt neoliberālismu un postmodernismu. Rietumu civilizācijā ir intelektuālie spēki, kuri kritizē neoliberālismu un postmodernismu, to atzīstot kā regresu, kas melīgi tiek pasniegts kā progress. Taču šo spēku kritika nav simetriska neoliberālistu un postmodernistu ideoloģiskajai agresijai. Kritika nespēj konkurēt ar neoliberālistu un postmodernistu tehniskajām iespējām un zombēšanas tehnoloģijām masu komunikācijā.

Turklāt neoliberālisti un postmodernisti nav saistīti ne ar kādiem morālajiem noteikumiem. Tāpēc viņu darbībā neierobežotā apjomā valda nekaunība un meli. Tautas inteliģencē ne visi ir psiholoģiski norūdīti nemitīgi vērsties pret nekaunību un meliem. Nekaunība un meli nogurdina. Acīmredzot pareizs ir novērojums, ka ar nekaunību un meliem var tikt galā tikai tādi paši nekauņas un tādi paši meļi.

Banāli izsakoties, grimstošam kuģim neviens nevar palīdz. Tautas inteliģence nevar apturēt Rietumu civilizācijas bojāeju. Latviešu tautas inteliģence nevar glābt latviešus, kuriem ir kopējs liktenis ar pārējiem eiropeīdiem. Tautas inteliģence var vienīgi saglabāt pašcieņu, godu un nepakļauties neoliberālisma un postmodernisma agresijai. Tā tas ir pašlaik. Bet apstākļi var mainīties. Pirms I Pasaules kara dekadenti arī sevi uzskatīja par Zemes valdniekiem. Pēc kara dekadentus kā reliktus atcerējās tikai kultūras vēsturnieki. Arī neoliberālistus un postmodernistus gaida reliktu statuss.

 

*Vienā vārdā par zagšanu drīkst saukt jebkura veida blēdības ar naudu un mantu.

 

Posted in blog | Komentēt

2017.07.05.

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

 

   Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu un rosinošu?

Principā varēja! Teorētiski noteikti varēja sagaidīt! Varēja sagaidīt vēsturiskās patiesības iedibināšanu un šausmīgā etnoloģiskā absurda likvidēšanu latviešu tautas pastāvēšanā.

1917.gada notikums vārdā „Latgales kongress” ir saistīts ar šausmīgu etnoloģisko absurdu latviešu tautā. Tas ir sen zināms. Tāpēc varēja sagaidīt šī absurda likvidāciju jubilejas pasākumos Rēzeknē 2017.gada maija sākumā. Drīkstēja pat uzskatīt, ka jubilejas pasākumu galvenais mērķis ir likvidēt šausmīgo anomāliju un beidzot pielikt punktu bezjēdzībai, kas turpinās 100 gadus un latviešu tautu ir aplaimojusi vienīgi ar nevajadzīgiem sarūgtinājumiem.

Taču vispār cerības bija minimālas. Faktiski nebija nekādu cerību piedzīvot konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu un rosinošu risinājumu. Cerības kliedēja šodienas latviešu inteliģences nevērtība, kopējā atbaidošā intelektuālā un morālā atmosfēra, valdošās kliķes prāta mazasinība un patiesas intereses trūkums tautas un valsts elementāri normālā attīstībā.

Par šausmīgo etnoloģisko absurdu sabiedrība ir informēta. Par to ir rakstīts grāmatās, medijos. Par šausmīgo absurdu ir rakstījuši zinātnieki, publicisti. Taču latviešu inteliģence vienmēr ir izturējusies vienaldzīgi pret šausmīgo absurdu. No latviešu inteliģences puses nav sastapta iniciatīva likvidēt bezjēdzību, kaut gan „ķēķa” līmenī vēsturisko aplamību atzīst katrs izglītots latvietis. Vismaz šo rindu autors aizvadītajos gadu desmitos nav sastapis nevienu latvieti, kurš neatzītu šausmīgo etnoloģisko absurdu un dusmīgi negrozītu galvu ar nosodījumu „Kāds ārprāts!”. Interneta publikāciju komentāros arī nav sastapta vienaldzība un neizpratne.

Tik tikko teiktais vedina pret latviešu inteliģenci neizturēties kā pret viendabīgu sociālo kastu. Tas ir loģiski pareizi. Latviešu inteliģence nav viendabīga sociālā kasta. Pēcpadomju laikā noteikti nav viendabīga sociālā kasta. Kritiskos vārdus par latviešu inteliģences nevērtīgo līmeni nedrīkst attiecināt uz visu latviešu inteliģenci. Nepieciešams strikts dalījums divās daļās. Tam ir ļoti svarīgs (vissvarīgākais!) iemesls – attieksme pret LR. Nebūt visa latviešu inteliģence ir sajūsmā par kriminālās valsts izveidošanos, suverenitātes zaudēšanu, amerikāņu armijas okupāciju. Nebūt visa latviešu inteliģence izmanto kriminālās valsts galveno metodoloģisko instrumentu – noziegumu brīvību. Nebūt visa latviešu inteliģence vēlas sadarboties ar valdošo kliķi un tās Lielo Bandu. Tāpēc latviešu inteliģence obligāti jādala divās daļās: 1) varas inteliģence un 2) tautas inteliģence.

Vislielākā daļa, saprotams, ir varas inteliģence. Tajā ietilpst valdošā kliķe un tās apkalpojošā inteliģence visos dzīves segmentos. Šīs inteliģences apziņu nosaka oportūnisms un konformisms. Pats par sevi saprotams, ka šīs daļas intelektuālā un morālā kvalitāte nav patīkama. Oportūnisti un konformisti nekad un nekur nav bijuši cienījami cilvēki, bet gan vienmēr ir spīdējuši tikai ar savu verdzisko padevību, pielāgošanos, bezprincipialitāti, lišķīgu padevību valdošajai kārtībai un uzskatiem. Viņu intelekts ir piemērots tikai oportūnismam un konformismam.

Tautas inteliģence latviešu sabiedrībā ir izteikta minoritāte. Tā tas ir pašlaik. Tā tas bija agrāk. Taču par to nav jābēdājās. Tautas inteliģence ir izteikta minoritāte jebkurā tautā. Tā tas ir mūsdienās Rietumu civilizācijā. Tautai patiesi un godīgi kalpojoša inteliģence vietējās inteliģences kontingentā tradicionāli ir mazākumā. Bet tas nebūt neliecina par tās marginālo pozīciju – maznozīmīgumu. Kvantitatīvi malējā inteliģence spēj pastrādāt brīnumus – izmainīt tautas dzīvi par 180 grādiem. Tādu piemēru vēsturē netrūkst. Viss ir atgarīgs no šīs minoritātes pasionaritātes. Tā zinātnē sauc indivīdu spēju no ārējās vides izmantot vairāk enerģiju nekā nepieciešams eksistencei un šo enerģiju (respektīvi, enerģijas pārpalikumu) veltīt apkārtējās vides transformācijai.

Rēzeknes pasākumos dominēja varas inteliģence. Pasākumu galvgalā bija varas inteliģence. Vismaz tā tas atspoguļojās medijos publicētajās fotogrāfijās. Rēzeknē sapulcējās latviešu varas inteliģences zieds. Tādēļ pasākumus var droši saukt par „Latviešu valstisko izdzimteņu kongresu”. Rēzeknē bija visi lielākie nacionālie nodevēji un valsts noziedznieki ar VVF priekšgalā. Rēzeknē bija stulbais laulības pārkāpējs no Rīgas pils. Bija augstākās izglītības bendes – kampēji no rektorātiem. Kā stāsta mediji, bija latviešu „čekas maisu” gnīda, LR ordeņa kavalieris, latviešu „godātais cilvēks” (sveiciens Maizītim – „čekas maisu” kuratoram un latviešu čekistu aģentu aizstāvim!), servilisma klasiķis Stradiņš ar galveno referātu. Vējonis, Kučinskis, Mūrniece „Latviešu valstisko izdzimteņu kongresā” atkal atgādināja par savu veiklību demagoģiskā muldēšanā. Par ko viņi runāja? Vai izteicās par vēsturiskās patiesības nepieciešamību „latgaliešu” un „Latgales” jautājumā? Protams, tas nenotika. Atkal skanēja pretīgā īdēšana par Latgali kā „bēdu ieleju”, Latgales atpalicības nepieļaušanu u.tml.

Taču pats sliktākais – Rēzeknes pasākumi izvērtās šausmīgā etnoloģiskā absurda eskalācijā. Šausmīgais etnoloģiskais absurds ieguva vēl bezjēdzīgāku vērienu, jo tika mežonīgi bagātināts ar varas inteliģences izdētu jaunu obskurantisma porciju.

Lūk, kas lasāms internetā: „Pēc garām diskusijām Rēzeknē sestdienas [2017.g. 6.maija] vakarā apstiprināta Latgales kongresa rezolūcija. [..] Rezolūcijas ievadā tiek prasīts nodrošināt latgaliešu valodas un kultūras īpatnības kā latviešu nācijas bagātības saglabāšanu, aizsardzību un attīstību, vienlaikus valstiski atbalstot Latgales latviešus (latgaliešus) kā Latvijas valsts nācijas sastāvdaļu. Kongresa dalībnieki rezolūcijā lūdz nodrošināt skaidru latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiskas latviešu valodas paveida valstisku statusu Latvijā, kā arī pieņemt ISO standarta lietojumu, mainot terminoloģiju un saīsinājumus valodas apzīmējumiem – LAV (latviešu makrovaloda) un LTG (latgaliešu rakstu un literārā valoda)”.

„Latgales kongresa” jubilejā netika atzīts, ka „latgalieši” ir visīstākie latvieši, baltu cilts, kas lika pamatus latviešu tautai. Vēsturiskās patiesības vietā „latgalieši”  vēlas turpināt atsacīties piederēt latviešu tautai, sevi uzskata par atsevišķu patstāvīgu tautu ar savu valodu, mentalitāti, garīgo un materiālo kultūru. Rezolūcijā „latgalieši” (loģiski sanāk – „latgaliešu tauta”) tiek pretstatīti „latviešu nācijai”, kas pats par sevi ir pilnīgi aplams jēdziens.

Neapšaubāmi, šausmīgā etnoloģiskā absurda eskalācijā aplausus ir pelnījis tikai viens sociālais spēks – varas inteliģence. Acīmredzot šī latviešu inteliģences daļa savā aprobežotībā neizprot nenormālo stāvokli, kad tautas etniskā pamatdaļa (reāli latviešu baltu cilts, bet idiotiskajā apmātībā „latgalieši”) apzināti, eksaltēti, ideoloģiski agresīvi, politiski stūrgalvīgi, idejiski šarlatāni atsakās būt tautas pamats un izvēlās subetnosa statusu. Tas taču nav normāli, ka latvieši nevēlās būt latvieši, bet vēlās saglabāt savu pāteru uzspiesto mākslīgo etnonīmu un vietvārdu.

Šajā nenormālībā ir viens amizants moments. Varbūt ir labi, ka nekas nemainās, „latgalieši” sevi neuzskata par latviešiem un vēlas dzīvot arī turpmāk ar visiem saviem mentālajiem kompleksiem? Šie kompleksi palīdz precīzāk atbildēt uz jautājumu, kāda tad patiesībā ir visīstāko latviešu mentalitāte, intelekta ievirze, etniskās identitātes apziņa.

Protams, jebkurā gadījumā „latgaliešos” nesaskatīt latviešu tautas ētosu ir neproduktīvi. Tā tas ir arī tad, ja mūsu dārgais subetnoss ambiciozi turpina saglabāt smieklīgo paša izdomāto etnoloģisko statusu.

 

 

Posted in blog | Komentēt

2017.06.05.

[Komentārs esejai „Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb aži par dārzniekiem”, 2017.06.05.]

 

Tiekamies ar latviešu inteliģences fundamentālu pagrimumu – mežonīgas tumsonības konkrētiem piemēriem. Katrā ziņā uzmanība ir pievēršama tam, ka runa nav par inteliģences ierindas pārstāvju pagrimumu. Teiksim, runa nav par kāda laboranta, asistenta, ierēdņa, klerka nezināšanu. Runa ir par tumsonību latviešu inteliģences visaugstākajā līmenī. Zinātnes jautājumos tumsonību apliecina izglītības un zinātnes ministrs; zinātniskajā terminoloģijā tumsonību apliecina Zinātņu akadēmijas prezidents (tas nekas, ka viņš augstceltnes 2.stāvā ir tikai „cilvēks no ielas”); savukārt LR galvenā universitāte demonstrē gailējošu šarlatānismu – pseidozinātnisko studiju programmu ieviešanu un neadekvātu zinātnisko grādu piešķiršanu. Ņemot vērā tādus apsvērumus, kā etnosa vispārējās attīstības pakāpi, daudzu latviešu nevērību un pat naidīgumu pret gudriem un izglītotiem latviešiem, zinātnes ļoti zemo līmeni, valdošās kliķes nespēju un nevēlēšanos izmantot zinātni, bet tajā pašā laikā „politiķu” un ierēdņu karsto velmi publikas priekšā dīdīties kā titulētiem hominīdiem, LR ieteicams pāriet uz t.s. profesionālo grādu piešķiršanu. Tāda prakse ir ASV – pie mūsu okupantiem. Arī citās valstīs. Doktora grāds tiek piešķirts par profesionālo kompetenci un darba rezultātiem, piemēram, ārstiem (DM), juristiem (DL). Profesionālā grāda ieguvējam nav jānodarbojās ar zinātni, nav jāraksta un jāaizstāv disertācija. Tas ir tieši tas, kas var piestāvēt cilvēkiem, kuri nedraudzējās ar zinātni, sagrāva izcilo LPSR ZA, pēcpadomju laikā spēja sniegt galvenokārt pseidozinātnisku, šarlatānisku „zinātnisko” produkciju atbilstoši „nacionālajām interesēm”. Jaunā kārtība ļoti daudziem sagādātu milzīgu prieku: elektorāta visi deleģētie deputāti būtu doktori, visas valsts amatpersonas būtu doktori, izglītībā rosītos tikai doktori, doktori būtu biznesmeņi, viņu sievas un mīļākās, doktori būtu pašvaldību spēka vīri. Respektīvi, latviešu tauta kļūtu doktoru tauta. Un tas ir labāk, nekā dzīvot ar zagļu un stulbeņu reputāciju. Nav vajadzīga zinātne un izglītība, kura nevis likvidē tumsonību, bet gan nostiprina un vairo tumsonību. Tāpēc LR diskusijai par izglītību pašlaik var būt aktuāla tikai viena tēma: atsacīšanās no izglītības obligātuma principa. Jauniešus tas ļoti uzbudinātu. Atsacīšanās no minētā principa jau daļēji tika realizēta, nosakot vienīgi pamatskolas izglītības obligātumu, tādējādi likvidējot nolādētā padomju laika prasību – obligāto vidējo izglītību. Tagad ir pienācis laiks pilnā mērā likvidēt nolādēto padomju mantojumu un mūsmājās nenoteikt nekādu obligāto izglītības līmeni. Tas būtu loģiski un nekaitētu tiem, kuru talanta abi galvenie veidi (stulbums un zagšana) var realizēties bez izglītības. Es zinu, ka arī Mūrnieka kungs (kopā ar viņu visi „viedokļu plurālisma” fani) piekristu atsacīties no izglītības obligātuma principa. Tas patiktu, jo izglītības klātbūtne nepatīkami ierobežo „viedokļu plurālismu”, nosakot zināmas (zinātniskās, kognitīvās) robežas. Ja LR izglītība nebūtu obligāta, tad ar izglītības fenomenu varētu nerēķināties un muldēt visu kaut ko pēc sirds patikas. Pie mums iestātos paradīze tepat Daugavas grīvā. Nevajadzētu tērēties transporta izdevumiem uz Ēdeni. Aizvadītajos 100 gados latviešu inteliģence konstitūcijā nav spējusi ieviest patiesību par valsts karoga krāsu. Vēsturiskā patiesība nav ieviesta, likvidējot tādu ārprātīgu etnoloģisko paradoksu kā t.s. latgaliešu un Latgales lieta. „Latgalieši” ir visīstākie latvieši, baltu cilts, kas lika pamatus latviešu tautai. Taču „latgalieši” spītīgi to noliedz, atsakās piederēt latviešu tautai, sevi uzskata par atsevišķu patstāvīgu tautu ar savu „valodu”, mentalitāti, garīgo un materiālo kultūru. Turklāt XX gs. un arī XXI gs. „latgalieši” vienmēr ir bijuši pretīgas rīvēšanās avots starp latviešiem, tos rupji (rupjā leksikā) sadalot divās daļās. Tas turpinājās arī šodien un bija labi redzams „Latgales kongresa” jubilejas sakarā nupat Rēzeknē, kur sapulcējās latviešu inteliģences mūsdienu zieds, kādēļ pasākumu var droši saukt par „Latviešu valstisko izdzimteņu kongresu”. Rēzeknē bija visi lielākie nacionālie nodevēji un valsts noziedznieki ar VVF priekšgalā. Rēzeknē bija stulbais laulības pārkāpējs no Rīgas pils. Bija augstākās izglītības bendes – kampēji no rektorātiem. Kā stāsta mediji, bija latviešu „čekas maisu” gnīda, LR ordeņa kavalieris, latviešu „godātais cilvēks” (sveiciens nelietim Maizītim – „čekas maisu” kuratoram un latviešu čekistu aģentu aizstāvim!), servilisma klasiķis Stradiņš ar galveno referātu. Par ko viņi runāja? Vai izteicās par vēsturiskās patiesības nepieciešamību „latgaliešu” un „Latgales” jautājumā? Protams, tas nenotika. Atkal skanēja pretīgā īdēšana par Latgali kā „bēdu ieleju”, Latgales atpalicības nepieļaušanu u.tml. Vējonis, Kučinskis, Mūrniece „Latviešu valstisko izdzimteņu kongresā” atkal atgādināja par savām mežonīgajām spējām retoriskajā idiotismā. Skaidrs, ka no inteliģences, kura nav spējīga atšķirt krāsas, nav gaidāma orientācija tādos smalkos konceptos kā suverenitāte, okupācija, valstiskā neatkarība. Tāda inteliģence var nesaprast, ka iestāšanās kaut kādā konfederācijā ir suverenitātes un neatkarības zaudēšana; savukārt citas valsts karaspēka ielaišana savas zemes teritorijā un atļauja šim karaspēkam ignorēt vietējo varu ir okupācija. Tāda inteliģence nevar kalpot tautai. Var tikai tautu apkaunot. Turpretī tauta, kura spējīga ģenerēt tādu inteliģenci un apmīļo tādu inteliģenci, arī nav pelnījusi nekādu cieņu. Tā ir vergu tauta ar vissliktāko verdzības veidu, kas ir tad, ja vergi sevi neuzskata par vergiem, vergi ir apmierināti ar savu verdzību un nedomā pretoties verdzībai.

 

 

Posted in blog | Komentēt

2017.01.05.

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

   Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar tādiem neliterārās valodas vārdiem kā „pekstiņi”, „pigori”, „stiķi”.

Eseja ir veltīta novērojumiem latviešu akadēmiskajās aprindās. Nav labi akadēmiskās parādības raksturot neliterārā valodā. Bet tur neko nevar darīt. Akadēmiskās aprindas pašas uzprasās lietot neliterāro valodu. Akadēmiskās aprindas jocīgi rosās bez akadēmiskuma. Akadēmiskās ēverģēlības sākās tad, kad akadēmiskums (zinātniski pārbaudīts līmenis) nošļūk akadēmismā (no zinātnes prakses atrautā līmenī) un, nedod Dievs, sabrūk baisā tumsonībā. Šajā esejā iederas vairāki neliterārie vārdi. Mūsu akadēmiskajā dārzā arvien drošāk čubinās āži, kurus viens āzis no LU rektorāta mīlēja regulāri slavēt kā „ekselences”. Sliktu darbu arī „ekselences” nevar noslēpt kabatā. Turklāt „ekselences” ar āža smadzenēm nemaz neslēpj savas „dārzkopības” ēverģēlības. Neslēpj, jo nesaskata savos izdalījumos ēverģēlību. Saskata tikai pašlepnu izcilību.

Pirmā ēverģēlība. No 1999.g. 20.maija līdz 1999.g.16.jūlijam LR Augstākās izglītības un zinātnes valsts ministre bija Tatjana Koķe. No 2007.g. 20.decembra līdz 2010.g. 3.novembrim viņa bija LR Izglītības un zinātnes minitre. Tatjana Koķe ir zinātņu doktore, profesore, LZA korespondētājlocekle. Noteikti būs arī akadēmiķe. Ja viņa atkal saņems kādu augstu amatu, tad Jānis Stradiņš tajā pašā dienā Koķes kundzi iesvētīs akadēmiķos.

Tātad tiekamies ar tipisku akadēmiski iesvaidītu personu. Tatjanai Koķei ir viss, kas var būt Latvijas Republikā akadēmiski tendētam kadram no valdošās kliķes. No tāda kadra ēverģēlības teorētiski nevajadzētu izsprukt. Tāds kadrs zina, kas ir izglītība un kas ir zinātne. Izglītības un zinātnes atbildīgos amatos sēdošs kadrs perfekti orientējās akadēmiskajos nosaukumos. Tādi ir loģiskie spriedumi normālos apstākļos normālā valstī.

Uz minēto kundzi tie tomēr neattiecās. Tatjana Koķe mīl lielīties (pats dzirdēju), ka ir profesore mūžizglītībā. Tā ir šausmīga tumsonība. Profesors var būt tikai kādā zinātnes nozarē. Mūžizglītība nav zinātne. Tā tas nav nekur. Nav arī Latvijā. Vaļņu ielas izglītības un zinātnes speci nav mūžizglītību „tarificējuši” kā zinātni. Bet žēl! Vajadzēja priekšnieci glābt no šausmīgā negoda!

Otrā ēverģēlība. No 2012.g. 29.novembra Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents ir Ojārs Spārītis. Viņš ir mākslas zinātnieks, vairāku grāmatu autors, baznīcu interjera fotogrāfs. No 1995.g. 21.decembra līdz 1996.gada 22.jūlijam Spārīša kungs bija kultūras ministrs. Kā tas pie mums pieņemts, augsts valsts administratīvais amats uzvāra grandiozu iedvesmu vētrainai zinātniskajai pētniecībai un galvu reibinošai zinātniskajai karjerai. 1997.gadā viņš kļuva zinātņu doktors, 1998.gadā – habilitētais zinātņu doktors un profesors, 1999.gadā viņš jau bija LZA korespondētājloceklis, bet 2003.gadā – akadēmiķis. Ar tik strauju karjeru nevar lepoties tādi Spārīša kunga kolēģi kā E.Panovskis, E.Gombrihs, Dž.Reskins, H.Velflins, B.Vipers, A.Benua, kā arī latviešu izcelsmes pasaulē slavenais mākslas vērturnieks, Ņujorkas universitātes profesors Voldemārs Jansons*.

2017.g. 26.martā portālā „Delfi” ievietoja jocīgu tekstu. Tas sākās ar ēverģēlīgu virsrakstu un  teikumu: „Latvijas evolūcija (!?) notiek lēni un nemitīgās pretrunīgās administratīvās (!?) konvulsijās, pārliecināts Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis”.

Publicētais teksts ir atgādinājums par latviešu noziegumiem LPSR ZA sagraušanā. Dāsni titulētam zinātniekam (arī no „humanitāro jefiņu” gaņģa) noteikti vajadzētu zināt jēdziena „evolūcija” nozīmi. O.Spārītim vadzēja atturēties šo jēdzienu attiecināt uz valsti. Un vēl kas.  LR galvenā nelaime nekādi nav „administratīvās” problēmas. Galvenā nelaime ir noziegumu brīvība un latviešu inteliģences valstiskās kompetences trūkums.

Nav vajadzīgs atgādināt par evolūcijas jēdziena stabilo vietu dabas zinātnēs, stāstot par dzīvās dabas miljoniem gadus ilgo attīstību uz Zemes. Evolūcijas jēdziens apzīmē ilglaicīgus procesus sugu, ģinšu pakāpeniskajā mainībā.

XIX gs. nogalē Rietumu civilizācijā nāca modē evolucionisma mācība. Tā dabas zinātņu evolūcijas teoriju sāka attiecināt uz sociālajiem procesiem. Tātad arī uz valsts pārmaiņām. Tomēr evolucionismā ar evolūcijas jēdzienu nekad neapraksta atsevišķu sociālo objektu (piem., valsti), bet gan apraksta globālu fenomenu evolūciju – valstiskuma teoriju evolūciju, kultūras evolūciju, politiskās domas evolūciju, nacionālisma, sociālisma, liberālisma evolūciju, cilvēktiesību evolūciju, kristiānisma evolūciju, ateisma, feminisma evolūciju utt.

Ja tomēr vēlamies evolūcijas jēdzienu attiecināt uz LR, tad varam vēsturiski analizēt, teiksim, latviešu tautas politiskās apziņas evolūciju, latviešu tautas valstiskuma izpratnes evolūciju, latviešu tautas valstiskās suverenitātes izpratnes evolūciju. Noteikti var būt vēl citi analīzes virzieni, kuriem ir ilglaicīga trajektorija.

Noteikti nevar prātot par LR „evolūciju”, jo vispār nevar prātot par LR attīstību aizvadītajos 27 gados. Prātot var tikai par regresu, kas noslēdzies ar valsts krahu.

Nevar prātot arī par „lēnu” attīstību, kā LR koķetīgi pakritizē LZA prezidents. Ja baznīcu fotogrāfs kaut ko saprastu un gribētu objektīvi raksturot, neko citu viņš, saprotams, nevarētu atļauties pateikt, gadiem ilgi dirnot valsts budžeta apmaksātā pilnīgi nerentablā krēslā.

Trešā ēverģēlība. 2017.g. 24.aprīlī portālā „Delfi” rubrikā „Versijas” publicēja Andreja Mūrnieka tekstu „Ko darīt, lai reformas izglītībā izdotos?”. Autors ir pazīstams un enerģisks izglītības reformātors, kā arī zinātnes reformātors. Savā laikā viņš Izglītības un zinātnes ministrijai agresīvi centās uzspiest reti kroplu viedokli par kultūru. Tas notika, gatavojot programmu jaunajā mācību priekšmetā „Kulturoloģija”. Kunga kroplības noraidīja. Nelīdzēja ne kunga sacerētās vairākkārtējās denunciācijas, ne atsaukšanās uz kaut kādu mistisku pedagogu biedrību. Ministrija izvēlējās zinātniski pareizo pieeju.

Pēc neveiksmes zinātnes (kulturoloģijas) reformēšanā A.Mūrnieks aizvadītajos gados ir aktīvi pievērsies izglītības reformēšanai, laiku pa laikam sabiedrību iepazīstinot ar valdošajai kliķei tīkamu burbuļojumu. Burbuļotāju gaida spožas perspektīvas. Kad LR pie varas nāks „suņu būdas” partija, Mūrnieka kungs var kļūt Izglītības un zinātnes ministrs. Viņa reformistiskās inovācijas pilnā mērā atbilst „suņu būdas” partijas biedru un elektorāta prasībām.

Mūrnieka kungs ir meistars „politiķu” siržu iesildīšanā. Viņa „versijā” sākums ir lišķīgi silts: „Jaungada apsveikumā ministru prezidents M. Kučinskis teica, ka Latvijas skolēnu sasniegumi ir pasaules valstu vidējā līmenī, ar to pamatojot reformu nepieciešamību (!?) vispārējā izglītībā. Apgalvojums – maldīgs! Īstenībā Latvija ir 70 attīstītāko OECD organizācijas dalībvalstu vidū (pētījumos iekļautajās izglītības jomās). Tas nozīmē, ka visu pasaules valstu (kopā ap 200) vidū, mēs noslēdzam labāko valstu sestdaļu”.

Mūrnieka kungs retoriski ieknieba premjeram. Tas premjeram ir patīkams kniebiens. Viņa premjerotajā valstī izglītība ir pasaules labākajā līmenī un premjeram nav par to kautrīgi jāklusē! Ja Mūrnieka kungs būtu gudrs un godīgs cilvēks, tad viņa pienākums bija premjeram iekniebt pa īstam, norādot uz neloģiskumu valdības vadītāja vārdos. Ja izglītība ir vidējā līmenī, kāpēc ir vajadzīgas reformas? Lai izglītība būtu labā līmenī, tad ir vajadzīgs  kaut ko pieslīpēt, bet nevis reformēt. Reformēšana ir radikāla pārveidošana, kas balstās uz konceptuāli jaunu pieeju. Saprātīgā sociālajā vidē vidēji labas izpausmes neviens nereformē.

Trešā ēverģēlība nav Mūrnieka kunga pielīšana valdošajai kliķei vai ēverģēlība izglītības reformēšanā. Trešā ēverģēlība ir viņa titulā „LU vadībzinātņu doktors”. Tādā formulējumā viņš tautai sevi prezentē „Delfos”.

Dotajā titulā faktiski ir trīs ēverģēlības (proti, grandiozs talants: vienā abreviatūrā un divos vārdos trīs dumjības !!!). Divas mini ēverģēlības un viena maksi ēverģēlība.

Pirmā mini ēverģēlība ir nesaprotamā norāde „LU”. Vai kungs ir doktors tikai Latvijas universitātes telpās jeb arī citās telpās? Tituls liecina, ka kungs ir doktors tikai LU telpās. Ja viņu pie sevis uzaicina Kučinska kungs uz Ministru Kabineta māju, lai pateiktos par valdības godam pelnīto augsto novērtējumu izglītībā, tad A.Mūrnieks vairs nav doktors, jo viņš ir doktors tikai LU ēkās.

Interesanti! Tāda pieeja zinātniskā titula prezentācijā vēl nebija sastapta. Neviens nesaka „Oksfordas doktors”, „Hārvardas doktors”. Pie mums nesaka „Turības” doktors, „BSA doktors”. Spārīša kungs, domājams, nesaka „LZA doktors”, jo viņš ir doktors ne tikai kādreiz ļoti cienījamās augstceltnes 2.stāvā. Visticamākais, arī Koķes kundze savu zinātnisko grādu (un „mūžizglītības profesūru”) nesajūdz ar kādu noteiktu telpu.

Otrā mini ēverģēlība ir šāda. Mūrnieka kungs ir nevis „vadībzinātņu”, bet gan „vadībzinātnes” doktors. Viņš diemžēl pagaidām ir nevis daudzu zinātņu doktors, bet ir tikai vienas zinātnes doktors. LU viņš varēja iegūt „vadībzinātnes doktora zinātnisko grādu”.

Maksi ēverģēlība (respektīvi, šajā esejā trešā ēverģēlība) ir „vadībzinātņu doktors”. Tā ir šausmīga ēverģēlība. Tikpat šausmīga kā T.Koķes pieļautā ēverģēlība. „Mūžizglītība” nav zinātne, un nevar būt „mūžizglītības profesors”. Nav arī tādas zinātnes kā „vadībzinātne”! Zinātņu doktors tāpat kā profesors var būt tikai noteiktā zinātnē. Tas, ko pie mums dēvē par „vadībzinātni”, pārējā pasaulē nav zinātne.

Notikusi ir šausmīga kroplība. Vainīgs nav tikai Mūrnieka kungs. Viņa vaina ir tā, ka viņš atbalstīja šausmīgo kroplību. Viņš nav protestējis un nav atsacījies piedalīties šausmīgajā kroplībā. Acīmredzot viņš nemaz nezina, ka „vadībzinātne” pārējā pasaulē nav zinātne, un LU doktora studiju programma „Vadībzinātne” ir nosaukta pilnīgi aplami.

Šausmīgā kroplība grozās ap pēcpadomju laikā modīgo svešvārdu „menedžments” un kretīnisko māniju visus latviešu jauniešus izskolot par biznesa menedžeriem. Bet nebūt tas ir galvenais iemesls. Galvenais iemesls ir akadēmiskā personāla trakā degradācija, akadēmisko kadru sagatavošanas primitīvisms, zinātniskuma zemais līmenis, zinātniskās „titulēšanas” komerciālizācija un sapuņķošana ar valsts augstiem administratīvajiem amatiem.

Nav ņemts vērā (domāju, tas nav noticis apzināti, bet gan noticis zinātniskās bezatbildības un zinātnisko kadru neadekvātuma dēļ) svešvārda „menedžments” skaidrojums. Lieta ir tā, ka menedžments (angļu management) ir vadībzinība, bet nevis vadībzinātne. Svešvārds „menedžments” apzīmē nevis zinātni, bet gan prasmi, māku vadīt uzņēmumu, kas ietver plānošanu un organizēšanu, darbu ar personālu, tā stimulēšanu un kontroli.

Vadībzinība nav viens un tas pats, kas vadībzinātne. Traktoristam arī ir sava veida vadībzinība. Viņš zina vadīt traktoru. Bet tas nenozīmē, ka viņš ir zinātnieks un viņa vadībzinība ir vadībzinātne. Atkārtoju nedaudz savādāk: zinība un zinātne nav viens un tas pats; māka kaut ko darīt vēl nav zinātniskā darbība. P. F. Drukers savu mīļo menedžmentu neuzskatīja par zinātni.

Pēcpadomju Latvijā mūsu akadēmiskā inteliģence pret menedžmentu izturās kā pret zinātni. Pie mums gatavo „vadībzinātniekus” un tajā skaitā „vadībzinātnes doktorus”.

Pie mums akadēmiskā inteliģence drīkst nepaskatīties vārdnīcā „management” tulkojumu latviešu valodā. Tulkojumā nav nekas teikts par zinātni. „Management” latviski nozīmē vadīšanu, pārvaldīšanu, prasmi, veiklību, darba organizāciju, vadību. Arī „manager” latviski nenozīmē „zinātnieks”, bet gan nozīmē „vadītājs”, „direktors”, „saimnieks”.

Šaubu nav. Nekas netiks izlabots. Latviešu akadēmiskā inteliģence nekaunās no „2 x 2=5” līdzīgām dumjībām. Ja gandrīz 100 gadu laikā konstitūcijas 4.pantā netika izlabota kļūda norādē par valsts karoga krāsu, tad nekādā gadījumā nav gaidāma tāda sīkuma kā „vadībzinātne” likvidēšana. Sentence „Muļķiem likumi nav rakstīti” uz Rīgas akadēmiskā globusa ir iekalta uz mūžīgiem laikiem. Nav gaidāma nopietna mācīšanās no citu valstu akadēmiskās pieredzes. Piemēram, arī LR piešķirt universālo „Ph.D.” vai „Sc.D.”. Bet varbūt tomēr notiks brīnums, un A.Mūrniekam par nopelniem valdošās kliķes slavināšanā pirmajam tiks piešķirts „Ph.D.” vai „Sc.D.”, iemetot šmucspainī šmucīgo „vadībzinātņu doktors”.

 

*LR izdeva Austrijā dzimušā ebreja E.Gombriha mākslas vēsturi. Taču V.Jansona mākslas vēsture pasaulē ir pazīstamāka nekā E.Gombriha grāmata. Kā nekā V.Jansons ir latvietis, humanitārajās zinātnēs uz Zemes vispazīstamākais latvietis. Varēja parādīt zināmu cieņu, Rīgā izdodot viņa grāmatu.

 

Posted in blog | Komentēt

2017.30.04.

Ņemot vērā tādus apsvērumus, kā tautas vispārējās attīstības pakāpi, latviešu nevērību un pat naidīgumu pret gudriem un izglītotiem latviešiem, zinātnes ļoti zemo līmeni, valdošās kliķes nespēju un nevēlēšanos izmantot zinātni, bet tajā pašā laikā „politiķu” un ierēdņu karsto velmi publikas priekšā dīdīties kā titulētiem zinātniekiem, LR ieteicams pāriet uz t.s. profesionālo grādu piešķiršanu. Tāda prakse ir ASV – pie mūsu okupantiem. Arī citās valstīs. Doktora grāds tiek piešķirts par profesionālo kompetenci un darba rezultātiem, piemēram, ārstiem (DM), juristiem (DL). Profesionālā grāda ieguvējam nav jānodarbojās ar zinātni, nav jāraksta un jāaizstāv disertācija. Tas ir tieši tas, kas var piestāvēt latviešiem, kuri nedraudzējās ar zinātni, sagrāva izcilo LPSR ZA, pēcpadomju laikā spēj sniegt galvenokārt pseidozinātnisku, šarlatānisku „zinātnisko” produkciju atbilstoši „nacionālajām interesēm”. Jaunā kārtība tautai sagādātu milzīgu prieku: tautas visi deleģētie deputāti būtu doktori, visas valsts amatpersonas būtu doktori, izglītībā rosītos tikai doktori, doktori būtu biznesmeņi, viņu sievas un mīļākās, doktori būtu pašvaldību spēka vīri. Arī Rīgas žurnālistu barveži būtu doktori. Respektīvi, latviešu tauta kļūtu doktoru tauta. Un tas ir labāk, nekā dzīvot ar zagļu un stulbeņu tautas reputāciju.

Posted in blog | Komentēt