2017.28.02.

Latviešiem būtu morāli nesalīdzināmi vieglāka dzīve, ja viņi savas vērtības nostiprinātu juridiski. Konstitūcijā ir jāieraksta: “Mēs, zagļu un stulbeņu tauta, par savām lielākajām vērtībām uzskatām noziegumu brīvību, perversiju, vulgaritāti, šarlatānismu, pseidozinātni, bet nevis izglītotību, inteliģenci, civilizētību. Masu kultūra un postmodernisms ir latviešu garīgā barība un šīs barības piegādātāji ir latviešu elki, simboli, paraugmodeļi.” Ja tas tiktu nostiprināts juridiski, tad atkristu visdažādākās kolīzijas starp godīgajiem un gudrajiem no vienas puses un negodīgajiem un muļķiem no otras puses. Tad nebūtu vajadzīgs portāls „pietiek”; nebūtu vajadzīgs „tautas tribunāls”, nebūtu jāmocās ap VVF, Mūrnieces nelietībām, nebūtu jāizsmej Šadurskis, Sarkanmatainā Tumsonība, ideāli aprobežotais ģenerālprokurors, nebūtu jākaunās par dauniem deputātiem, Lielo Bandu, Astoņkāji, Akadēmisko Bandu, zagļiem un blēžiem pašvaldībās. Tad Valsts policijas apkrāpšana, armijas apkrāpšana būtu normālas izdarības. Pat grūti visu aptvert, kas atvieglotu latviešu dzīvi, ja tiktu izmainīta konstitūcija atbilstoši reālajiem procesiem latviešu populācijā un latviešu mentalitātē.

Posted in blog | Komentēt

2017.27.02.

Vulgaritātes megatonnas

   Pirms neilga laika noslēdzās konkurss “Kilograms kultūras 2016″. Konkursu organizēja Latvijas televīzijas un Latvijas radio darbinieki. Laimīgie uzvarētāji tika sumināti 23. februāra vakarā. Apbalvošanas šovu varēja noskatīties televīzijā.

Konkurss veltīts garīgajai kultūrai – tēlotājas mākslai, literatūrai, mūzikai, kino un teātra mākslai, mākslas pasākumiem, grāmatu izdevumiem. Runa nav par visu kultūru. Tiekamies ar latviešu jaunākajiem mākslinieciskajiem sasniegumiem.

Katrā ziņā pret šiem sasniegumiem ir jāizturās ar dziļu cieņu un mīlestību. Nekādā gadījumā nav pieļaujama piedauzīga, rupja, bezgaumīga, apzināti vienkāršota attieksme pret garīgo devumu. Garīgā kultūra nav nekaunības un aprobežotības zona.

Faktiski tik tikko minētais ir pats par sevi saprotams un lieki ir par to īpaši atgādināt. Tāpēc cilvēciski loģisks un morāli objektīvs ir jautājums „Kāpēc konkursam ir tik vulgārs nosaukums?”. Iespējami arī citi jautājumi.

Vai konkursa organizētāji ir sliktās domās par latviešu tautu? Vai viņi ir pārliecināti par tautas totālo degradāciju, vienbalsīgi un bez iebildēm akceptējot piedauzīgu, rupju, bezgaumīgu, apzināti vienkāršotu izturēšanos pret latviešu mākslinieku, literātu, zinātnieku sasniegumiem? Vai viņi ir pārliecināti, ka latviešu radošās personības neprotestēs pret konkursa vulgāro nosaukumu un neatsacīsies piedalīties izaicinoši prasti nosauktajā pasākumā? Nav nepieciešams speciāli norādīt, ka „kilograms kultūras” met atbaidošu ēnu uz autoriem, viņu darbiem un latviešu kultūru vispār.

Stāvoklis ir traģisks. Tas nav noliedzams. Garīgais pagrimums par sevi atgādina katru dienu, sākot ar sociāli ne tik bīstamo saldkaislo sentimentalitāti un beidzot ar sociāli ļoti bīstamo perversiju.

Atkārtoju, stāvoklis ir traģisks. Taču garīgais pagrimums noteikti vēl nav simtprocentīgi aptvēris latviešu tautu. Noteikti vēl ir sastopami cilvēki ar labu gaumi, smalku māksliniecisko izjūtu un vēsturiski klasiskajām prasībām jebkura veida daiļradei. Visos latviešos vēl nav iznīdēti mākslas estētiskie kritēriji. Daudzi latvieši joprojām neatbalsta vulgaritāti jaunradē un jaunrades publiskajā interpretācijā. Tas viņiem nav pieņemams.

Konkursa sakarā runa nav par daiļdarbu vulgaritāti, bet gan par vulgaritāti daiļdarbu interpretācijā. Pārmetums konkursa nosaukuma vulgaritātē neattiecās uz radošajām personībām. Tas attiecās uz tā slāņa vulgaritāti, kas gražīgi dīdās ap mākslu, patētiski tēlojot radošas būtnes un mākslas dziļus sapratējus. Vulgaritātes autori patiesībā ir filistri – pašapmierināti un aprobežoti cilvēki ar šauriem uzskatiem un primitīvu gaumi. Konkursa vulgārais nosaukums liecina par nekaunīgu pašapmierinātību un cinismu. Vienīgi nekaunīgs un cinisks mietpilsonis var publiski demonstrēt rupju un bezkaunīgu pārākumu, vēloties pacelties pāri mākslai un māksliniekiem.

Protams, nekas jauns un oriģināls nav noticis. Vulgaritāte vienmēr iet roku rokā ar nekaunību un pārākuma apziņu. Tas ir sen konstatēts, un tas ir sastopams visos laikmetos. Latviešu literatūru un mākslu vienmēr ir pavadījis uzpūtīgu un seklu mietpilsoņu bars, ar pārgudriem spriedumiem kompensējot savu radošo impotenci un talanta deficītu. Ja neticiet, lūdzu, pajautājiet Rainim, pirmskara un pēckara mūsu izcilajiem gleznotājiem, kino un teātra režisoriem, prozaiķiem, dzejniekiem. Ļoti labi zinu, ka Latvijā daiļliteratūru vienmēr ir „pētījuši” galvenokārt cilvēki (zinātnisko institūtu līdzstrādnieki un universitātes pasniedzēji ar „grādiem”) bez elementāras izpratnes par mākslas būtību un daiļrades psiholoģiju. Jaunrades publiskajā interpretācijā vulgaritāte ir šļākusies „profesoru” un „akadēmiķu” rakstos un monogrāfijās, „kritiķu” un „teorētiķu” recenzijās, apskatos, diskusiju atreferējumos, no zāles uzdotajos jautājumos, sabiedrībai tiekoties ar kādu populāru rakstnieku vai dzejnieku.

No vienas puses konkursa vulgāro nosaukumu varētu neuztvert kā pārāk nopietnu problēmu. Taču tā nedrīkst darīt. Eksistē vēl otrā puse. Un, lūk, šī otrā puse atspoguļo ļoti nopietnu problēmu.

Aizvadītajos gados ar vulgāru attieksmi pret garīgo kultūru tiekamies regulāri. Vulgārā attieksme netiek kritizēta, nosodīta, nepieļauta, izskausta. Tā drosmīgi progresē, jo savā izvirtībā nesastopās ne ar kādu pretestību. Bez pārspīlējuma var teikt, ka pēcpadomju brīvstāves desmitgadēs vulgaritāte ir kļuvusi par latviešu garīgās kultūras pastāvīgu kompanjonu. Tas acīmredzot ļoti daudziem patīk, un pret to atklāti neiebilst radošā inteliģence, kuru vispamatīgāk apkauno uzbāzīgā vulgaritāte.

Piemēram, radošā inteliģence neiebilst pret Dzejas dienu nosaukumu „Dzeja pavedina”. Radošai inteliģencei ir pieņemams kroplais apzīmējums „radošās industrijas”, kā arī regulārie un idiotiskie „ieteikumi kulturālai (!?) nedēļas nogalei”. Rakstniekiem un dzejniekiem nav nekas kritiski sakāms par vulgāri šķebīgajām „grāmatu izstādes programmas odziņām literatūras gārdēžiem”, odiozo identifikāciju „policists-dzejnieks”. Arī radošās inteliģences jaunajai maiņai patīk informācija ar virsrakstu „Krāšņi tērpi un uzdzīve Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālā”. To lasot, Purvītim, domājams, otro reizi gribētos pamest latviešu cūcības un atkal pārcelties uz Rēveli. Viņa vadīto akadēmiju šodien ķēmīgi traktē kā plebejisko jaunbagātnieku midzeni.

Latviešu televīzijas skatītājus jau daudzus gadus „apdzirda” raidījums „Simts grami kultūras”. Tas noteikti ir vēl vulgārāks nosaukums nekā „Kilograms kultūras”. „Simts grami” ir apzināta ņirgāšanās par latviešu kultūru un latviešu tautu. „Simts gramu” reti vulgārie puņķotāji apzināti balstās uz necienīgām asociācijām par alkohola lietošanas apjoma vietējām tradīcijām. Neticu, ka tāda nosaukuma raidījums būtu bijis iespējams „ulmaņlaikos”. Esmu nelokāmi pārliecināts, ka padomju laikā Zaķu salā par „simts gramiem” pat iepīkstēties neviens neuzdrošinātos. Tāds raidījuma nosaukums kategoriski nebija iespējams.

Pēcpadomju gados latviešu mākslinieciskās jaunrades publiskajā interpretācijā visaugstāko vulgaritātes čupu ir pietaisījuši Rīgas žurnālisti. Par to nevar būt nekādu šaubu. Viņu seklums, primitīvisms, neizglītotība, neinteliģence, muļķīgums, banalitāte, vienpusība, bezjēdzība, negudrība, uzpūtība, nekaunība, bezatbildība, neprofesionalitāte ir iemanījusies medijos ar vulgaritātes smirdoņu pārklāt garīgās kultūras visus procesus. Tas neattiecās burtiski tikai uz dažiem Rīgas žurnālistiem, kuri internetā ir izveidojuši savu informācijas pārraides platformu un saglabā cienījama profesionāļa seju.

Vulgaritāte ir masveidīga. Rezultāts ir nepieņemams. Pateicoties žurnālistu šausmīgi zemajam attīstības līmenim, saruna par mākslu latviešu valodā vairs nav saruna par estētiski skaisto un cēlo, bet gan par „gārdēžu” barību, „mākslas baudīšanu” un kultūras vērtēšanu svara mērvienībās. Rīgas žurnālisti pret vulgaritāti izturās kā pret oriģinalitātes izpausmi. Viņi ar vulgaritāti tiecās piesaistīt sabiedrības uzmanību. Tādu paņēmienu parasti atļaujās vienīgi cilvēciskās un profesionālās padibenes. Rīgas žurnālistu estētikā valda nevis elegance, bet vulgaritāte. Rīgas žurnālistos laba gaume ir iesakņojusies ievērojami vājāk nekā slikta gaume ir iesakņojusies masu kultūras auditorijā.

Konkurss „Kilograms kultūras” nenotika pirmo reizi. Latviešu radošā inteliģence un TV skatītāji ar šo vulgāri dēvēto konkursu tiekas vairākus gadus. Nav manīti mēģinājumi izmainīt konkursa nosaukumu. Tāpēc Rīgas žurnālistiem var būt milzīgs gandarījums.

Tajā skaitā žūrijas komisijai. Internetā var uzzināt, ka „”Kilograms kultūras 2016″ žūrijā gada garumā strādāja LTV Kultūras raidījumu redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle, Latvijas Radio 3 “Klasika” direktore Gunda Vaivode, Latvijas Radio 3 “Klasika” programmu vadītājs Orests Silabriedis, Latvijas Radio 1 redaktore un programmu vadītāja Anda Buševica, teātra kritiķe un plaša profila kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska, režisore un literāte Kristīne Želve, LTV Kultūras raidījumu redakcijas redaktore Lilita Eglīte, Latvijas Radio 1 raidījuma “Kultūras rondo” žurnāliste Ruta Rikše, LTV raidījumu vadītāja un redaktore Eva Ikstena, LTV Kultūras raidījumu redakcijas žurnāliste un redaktore Anete Lesīte, Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnāliste Māra Rozenberga un Latvijas Sabiedrisko mediju portāla lsm.lv kultūras ziņu redaktors Jānis Kalve”.

Lietderīgi vārdā nosaukt arī uzvarētājus. Respektīvi, vulgaritātes morālos atbalstītājus. Citēju internetā ievietoto informāciju: „Kā gada notikums Latvijas kultūrā balvu saņēmusi atjaunotā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atklāšana. Kā gada pārsteigums tika novērtēts pirmais Valmieras vasaras teātra festivāls, ko rīkoja Valmieras Drāmas teātris sadarbībā ar Valmieras pilsētas pašvaldību; savukārt kategorijā “Mūzika” uzvaras laurus plūca Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, diriģents Māris Sirmais, par Pētera Vaska 70. jubilejas koncertu Rīgas Domā. Nominācijā “Teātris” balvu saņēmusi Rīgas Krievu teātra izrāde “Mēdeja”, ko iestudējis režisors Vladislavs Nastavševs. Kategorijā “Vizuālā māksla” uzvarējis mākslinieks Artis Nīmanis par stikla mākslas izstādi “Fragile” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Spēlfilma „Melānijas hronika” saņēma balvu kategorijā “Kino”, bet kategorijā “Literatūra” uzvarējis policists-dzejnieks (!?) Jānis Tomašs par krājumu “Melnie darba cimdi” (“Pētergailis”). Kategorijā “Kultūras mantojums” uzvarēja Raiņa un Aspazijas muzeju atjaunošana Tadenavā, Jūrmalā, Rīgā, ko realizēja Memoriālo muzeju apvienība sadarbībā ar dizaina biroju “H2E”. Īpašo žūrijas balvu šogad saņēma Raimonds Pauls par kopīgo koncertu ar Marisu Jansonu un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Maestro solīja daļu balvas nosūtīt izcilajam diriģentam”.

Vēl internetā lasāma šāda informācija: „“Kilograma kultūras” ceremonijas vadīja Dailes teātra aktieris Artūrs Skrastiņš, kurš saspēlējās ar savu skatuves partneri, komponistu Kārli Lāci. “Kilograms kultūras” balvas zelta statuete atsvara formā, ko veidojuši mākslinieki Kristīne Jurjāne un Ivars Miķelsons, kā arī Rietumu bankas Labdarības fonda naudas prēmija tika piešķirta astoņās kategorijās – “Mūzika”, “Teātris”, “Kino”, “Literatūra”, “Vizuālā māksla”, “Gada pārsteigums”, “Kultūras mantojums” un “Gada notikums”. Uzvarētāji tika noskaidroti publiskā balsojumā portālā “Lsm.lv””.

Domājoši cilvēki, iespējams, gribētu dzirdēt atbildi uz dažiem jautājumiem. Kāds iemesls vulgaritātes invāzijai? Kāpēc ar vulgaritāti samierinās mākslinieki, inteliģence? Vai radošā personība savā daiļradē var būt vulgāra?

Vispirms jāatbild uz pēdējo jautājumu. T.s. tautas daiļrade (mīti, folklora) nepazīst vulgaritāti. Latviešu tautasdziesmās, pasakās vulgaritāte nemājo. Homēra, Dantes, Šekspīra laikā vulgaritāte nebija iespējama mākslinieciskajā darbībā. Turpretī Raiņa, Aspazijas, Blaumaņa laikā vulgaritāte jau bija iespējama mākslinieciskajā darbībā. Mūsdienās vulgaritāte ir daiļrades izplatīts elements.

Līdz Jaunajiem laikiem māksla nepazina vulgaritāti. Vulgaritātes invāzija sākās Jaunajos laikos reizē ar buržuāzijas nostiprināšanos. Vulgaritātes izplatību stimulēja buržuāzijas lētā gaume, pieprasot praktiski izmantojamu (utilitāru) un piezemētu mākslu, literatūru, mūziku. Beigu beigās buržuāzija dzemdēja divus galvenos vulgaritātes monstrus: masu kultūru un postmodernisma mākslu. Abi monstri tagad ārdās arī Latvijā.

Masu kultūras iezīmes un lomu sabiedrībā nav vajadzīgs atgādināt. Tikai vēlams piebilst, ka masu kultūrā vulgaritāte eksistē kopā ar estētisko kategoriju „skaistais”. Savukārt tajā visjaunāko laiku fenomenā, kuru sauc par postmodernisma mākslu, estētiskā kategorija „skaistais” vispār neeksistē. Eksistē vienīgi vulgaritāte, kuru var uzskatīt par postmodernisma mākslas galveno estētisko kategoriju.

Latvija pēcpadomju laikā kļuva masu kultūras un postmodernisma mākslas dievekle. LR garīgās kultūras procesos administratīvā, finansiālā, politiskā, ideoloģiskā, informatīvā iniciatīva un vara ir masu kultūras un postmodernisma mākslas laizītājiem. Viņi agresīvi izturās pret jebkādu aicinājumu kaunēties par savām ākstībām un nolaišanos tik nevērtīgā līmenī, riebīgi apkaunojot latviešu nacionālo kultūru.

Par Rīgas žurnālistu fundamentālo „ieguldījumu” vulgaritātes „emancipācijā” jau minēju. Tā visa rezultātā pie mums atklāti vērsties pret vulgaritāti ir tas pats, kas kaut ko vitāli nepieciešamu darīt pret vēju… Vulgaritāti var šaustīt vienīgi idejiski, materiāli, politiski, morāli neatkarīgi un autonomi pastāvoši atsevišķi indivīdi.

Tāda ir atbilde uz otro jautājumu. Tāpēc nav jābrīnās, ka pie mums ar vulgaritāti ir spiesti samierināties arī tie mākslinieki un tā inteliģences grupa, kurai vulgaritāte principā ir pretīga. Diemžēl pie mums vulgaritāte ir mērama nevis gramos, kilogramos, centneros, bet megatonnās.

Konkursa vulgārā nosaukuma „Kilograms kultūras” iespējamību nosaka vēl viens svarīgs moments. Proti, konkursa dalībnieku reālā saistība ar masu kultūru un postmodernisma mākslu.

Iespējams, protesti pret konkursa vulgāro nosaukumu nav iespējami pašu mākslinieku dēļ, jo viņi ir masu kultūras un postmodernisma mākslas reprezentanti. Tāpēc viņiem vulgaritāte ir pašsaprotama parādība, un vulgaritātes elementi ietilpst viņu apziņā un daiļradē. Neapšaubāmi, tādā gadījumā nosaukums  „Kilograms kultūras” neizraisa pretestību. Gluži pretēji – liekas „foršs” un „stilīgs”.

Citētajā konkursa uzvarētāju sarakstā ar masu kultūru un postmodernisma mākslu nevar būt nekāda saistība muzeju remontiem, Valsts akadēmiskajam korim „Latvija”. Taču sarakstā ir viens autors, kurš ir kalpojis masu kultūrai visu radošo mūžu. Viņa praktizētie žanri ir tipiski masu kultūras žanri ar stabilu vulgaritātes auru. Savukārt ar postmodernisma mākslu citētajā sarakstā draudzējās divi cilvēki. Viens no viņiem ir pat sava veida korifejs latviešu postmodernisma kloākā.

 

Posted in blog | Komentēt

2017.21.02.

Pārbūves mantojums: stihiskais genocīds

   Pārbūves jeb „perestroikas” mantojumā ietilpst genocīds. Tas šausmīgi ārdījās līdzšinējā dzīvē un turpmāk šausmīgi ārdīsies nenosakāmi ilgu laiku, nāvējoši apdraudot bijušo padomju tautu eksistenci. Uz latviešu tautu tas attiecās pilnā apjomā.

Pārbūves dzemdētajam genocīdam ir zināma specifika. Tas nav tipoloģiski salīdzināms ar cilvēces vēsturē pārdzīvotajiem genocīdiem. Tajos notika pilnīga vai daļēja atsevišķu iedzīvotāju grupu vai tautu iznīcināšana reliģiskā, etniskā, rasiskā vai politiskā naida dēļ.

No pārbūves mantotais genocīds ir savādāks. Tam ir īpatnas iezīmes. Tā terminoloģiskajā fiksēšanā nepieciešams epitets „stihiskais”, jo par laimi genocīds nav apzināti mērķtiecīga akcija.

Tā ir pirmā un galvenā specifiskā iezīme. Pēcpadomju laikā konstatējamais genocīds ir stihisks genocīds – neorganizēts, bez plāna un bez vadības. Ja arī dažās nenormālās galvās eksistē ideja par īstu genocīdu kā organizētu un plānveidīgu akciju iedzīvotāju skaita samazināšanā, tad šī trakā ideja tomēr nenosaka stihiskā genocīda kopējo virzību un vismaz Latvijā nekādā gadījumā nav iegansts publiskam diskursam par genocīda nepieciešamību, kā tas diemžēl ir vienas lielas kaimiņvalsts politiskās opozīcijas antihumānajā bazūnēšanā.

Vēl ir citas specifiskas iezīmes. Arī stihiskā genocīda pamatā tāpat kā „klasiskā” genocīda pamatā ir naids. Bet tas nav reliģisks, etnisks, rasisks vai politisks naids. Tas ir specifisks naids.

Tas ir sugas naids. Tas ir cilvēku naids pret cilvēkiem. Naidīgumā nav svarīga reliģiskā piederība, ādas krāsa, tautība, politiskā partija. Svarīga ir vienīgi cilvēciskā kvalitāte. Cilvēku viena daļa pret pārējiem cilvēkiem izturās kā pret zemākas kvalitātes dzīvām būtnēm ar nepietiekamu intelektu, izglītību, darba spējām. Pret šīm būtnēm atklātā naidā izplūst indivīdi ar intelektuālā, izglītotības, darba spēju pārākuma apziņu. Sugas naids enerģiju smeļas pārākuma fetišizācijā. Pārspīlēti dievinot sevi, cilvēku viena daļa naidīgi noniecina pārējos cilvēkus.

Sugas naids būtībā ir paradoksāls – neloģisks, pretrunīgs un neatbilst reālajiem apstākļiem. Principā sugas naidam nav nekāda iemesla. Abas cilvēku grupas ir vienas sociālās kārtas pārstāvji. Starp viņiem nav nekādu radikālu atšķirību intelektuālajā, izglītotības, darba spēju ziņā. Abu cilvēku grupu sociālajā izcelsmē un socializācijas procesos nav nekādu atšķirīgu īpatnību. Tie ir cilvēki, kuri ir dzimuši un uzauguši šķiriski līdzīgās ģimenēs, mācījušies no vienām un tām pašām mācību grāmatām, studējuši vienās un tajās pašās augstskolās, darba vietās uzrādījuši līdzīgas darba spējas. Principā nav nekāda iemesla vieniem fetišizēt savu pārākumu un pārējos uzskatīt par nevērtīgiem radījumiem, apsaukājot nievājošā „terminoloģijā”.

„Terminoloģija” nav oriģināla. Tiek lietots sen pazīstamais vārds „elite”. Par „eliti” paši sevi dēvē un citiem liek viņus dēvēt pārākuma apmātie indivīdi. „Elite” savukārt visus pārējos apsaukā par „atkritumiem”, „pabirām”, „plebejiem”, „baru”, „lumpenu”, „zemcilvēkiem”, „lūzeriem”, „melnajiem”, „skrandaiņiem”, „tumsoņiem”, „reņģēdājiem”.

„Terminoloģija” nav oriģināla. Vārdi ir seni. Taču to pielietojums ir jauns. Visvairāk tas attiecās uz vārda „elite” pielietojumu.

Kas pārbūves rezultātā kļuva „elite”? Latvijā šodien to zina katrs. Vispirms „elite” formējās no „prihvatizācijas” noziedzniekiem. Pēc tam „elitei” pievienojās valsts budžeta un ārzemju fondu zagļi, bet no 2004.gada ES fondu zagļi. Latvijā pēcpadomju laikā „elite” ir Rīgas zagļu Lielā Banda un tās filiāles provincē.

Jēdziena „elite” pielietojumā tas ir vēsturiski kaut kas jauns gan Latvijā, gan pārējā pasaulē. Parasti par eliti dēvē neapstrīdami elitāras personības. Viņu lielākā bagātība ir morālais cēlums, patiesa inteliģence, garīguma un ideālisma prioritāte – tieksme sekot cildeniem ideāliem, ticība cildeniem ideāliem un cenšanās tos realizēt dzīvē.

Iepriekš teicu, ka sugas naidam nav nekāda iemesla. Abas cilvēku grupas ir vienas sociālās kārtas pārstāvji, un starp viņiem nav nekādu radikālu atšķirību intelektuālajā, izglītotības, darba spēju ziņā.

Bet tas ir tikai daļēji pareizi. Atšķirība tomēr eksistē. Atšķirība ir morālajā ziņā. „Elites” morālais līmenis noteikti būtiski atšķirās no „atkritumu”, „pabiru”, „plebeju”, „bara”, „lumpena”, „zemcilvēku”, „lūzeru”, „melno”, „skrandaiņu”, „tumsoņu”, „reņģēdāju” morālā līmeņa. „Elites” morālais līmenis nedara godu, un tas ir sociāli ļoti bīstams. Šajā līmeni ietilpst genocīda ideja. Šis līmenis pret saviem sugas brāļiem praktiski realizē genocīdu. Tas notiek stihiski. Taču tas notiek, un stihiskā genocīda placdarms ir „elite”.

Sugas naids ir saistīts ar vienu pretīgu, bet vēsturiski, socioloģiski, kulturoloģiski noderīgu pamācību darbaļaužu (proletariāta, „vienkāršās tautas”, „vidusmēra cilvēku”, „parasto cilvēku”) izpratnē.

Kas ir stihiskā genocīda (sugas naida) autori?

Atbilde nav patīkama. Stihiskā genocīda (sugas naida) autori ir proletariāta, darba cilvēku, darba tautas, sociālisma un komunisma celtniecības slavenie pārstāvji. Tātad tā sociuma daļa, kura vēl nesen tika pasniegta kā cilvēces visvērtīgākā daļa pretstatā nīkuļojošajai aristokrātijai, sapuvušajai buržuāzijai, par „mēslu” nosauktajai inteliģencei un uz siena kaudzes sapņojošajiem intelektuāļiem. Stihiskā genocīda autori nav patricieši, aristokrāti, buržuji, kapitālisti, imperiālisti. Stihiskā genocīda autori ir darbaļaudis – strādniecības, darba zemniecības un darba inteliģences pārstāvji.

„Perestroiku” un „prihvatizāciju” izdomāja darbaļaudis; proti, vienas sociālās kārtas pārstāvji. Nav nekas lasīts un dzirdēts par „perestroikas” diriģentu aristokrātisko vai buržuāzisko izcelsmi. Andropova tēvs bija dzelzceļnieks, Jakovļevs un Gorbačovs dzimuši darba zemnieku ģimenē. Arī Jeļcins ir dzimis zemnieku ģimenē. Tāpat čekistu barveži – „prihvatizācijas” varoņi – noteikti nevar lepoties ar aristokrātisko vai buržuāzisko izcelsmi. Latviešiem vispār nav bijusi aristokrātija. Par latviešu jauno buržuāziju pirms 1940.gada ne visai drīkst droši izteikties. Tādējādi pats par sevi ir saprotams, ka „prihvatizatori”, valsts budžeta zagļi un ārzemju fondu zagļi, ir vistīrasinīgākie sociālisma celtnieki un viņu atvases – „cilvēces priekšpulka” pārstāvji, kuru alkātīgās mantkārības instinkti padomju laikā bija spiesti klusi snauduļot un nogaidīt izdevīgo brīdi, lai latentās ģenētiski nelabās spējas izvērstu konkrētā nelabā rīcībā un pat genocīdā. Pārbūve atsedza sociālisma un komunisma celtniecības „priekšpulka” vienas daļas dziļo amoralitāti un cilvēcisko zemiskumu.

Ja „klasiskajam” genocīdam ir tikai viena izpausmes forma (tieša nogalināšana), tad stihiskajam genocīdam ir vairākas izpausmes formas. Tās funkcionē netieši, bet tāpat galu galā izraisa nogalināšanu – mirstības strauju pieaugumu, dzimstības strauju samazināšanos, pašnāvību skaita palielināšanos.

Piemēram, stihiskā genocīda netiešās formas ir izglītības, medicīnas, farmācijas, garīgās kultūras, mediju pārvēršana par privāto biznesu bez valsts un sabiedrības uzraudzības, valsts budžeta piesaistes un valsts sociālajām programmām. Īstajās kapitālistiskajās valstīs tas tā nenotiek. Turpretī proletāriskās „elites” pārvaldītajās „kapitālistiskajās valstīs” tas tā notiek. LR nav izņēmums.

Stihiskā genocīda efektīva forma ir cilvēku ienākumu netaisnīga sadale nodokļu veidā. Šī forma ātri izraisa radikālus sociālos kontrastus – milzīgas atšķirības starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Savukārt radikālie sociālie kontrasti var izraisīt sociālos satricinājumus, sākot ar revolūciju un beidzot ar iedzīvotāju masveida izmiršanu un aizceļošanu no netaisnīgās valsts.

Piemēram, ienākuma nodoklis fiziskajām personām attiecīgajā valstī ietekmē sociālo klimatu, politisko stabilitāti, demogrāfisko stāvokli. Gudri valstsvīri to zina un ņem vērā.

Gudri valstsvīri tāpat cenšas iedibināt noteiktu proporcionalitāti starp visbagātākajiem un visnabadzīgākajiem. Ja starp viņiem ir 8 reizes liela atšķirība, tad tas rada spriedzi sabiedrībā. Ja ir 10 reizes liela atšķirība, tad apdraud nacionālo drošību. PSRS atšķirība bija 3-4 reizes liela. Krievijā pašlaik ir 25-30 reizes liela atšķirība, bet Maskavā – 40-50 reizes liela atšķirība. Milzīga atšķirība ir uz planētas. Vienam procentam no planētas iedzīvotājiem pieder 90% no planētas bagātībām.

Īstajās kapitālistiskajās valstīs, baidoties no proletariāta revolūcijas, XX gadsimtā ieviesa diferencētu pieeju ienākumu sadalē saskaņā ar principu „jo vairāk nopelna, jo vairāk maksā nodokļos”. Šajā ziņā paraugs ir Francija, Zviedrija, Dānija, Izraēla, Spānija, Vācija, Japāna.

Stihiskā genocīda panākumi Latvijā ir ļoti vareni. Pat valsts dažas amatpersonas nebaidās sūdzēties par nabadzības sistemātisko pieaugumu. Savukārt Rīgas mediji katru rītu tautu cītīgi iepriecina ar skaitļiem par aizvadītajā naktī nosalušajiem un sadegušajiem iedzīvotājiem. Nav manīts, ka kāds no viņiem būtu bijis mūsu „miljonārs”.

Stihiskā genocīda laikā obligāti nav jābūt protestiem. Sekas var būt noziedzības, alkoholisma, narkomānijas pieaugums, kā arī inteliģences degradācija. Šodienas Latvijā faktiski nav kam protestēt. Fiziski spēcīgie vīrieši ir aizceļojuši darbā uz citām valstīm. Pensionāru nabadzīgais slānis spēj protestēt vienīgi verbāli. No jauniešiem Latvijā ir palikuši tikai tizli spēkavīri, kuri fiziski nav spējīgi pacelt ne lāpstu, ne šauteni. Spoži panākumi ir inteliģences degradācijai, – šajā procesā veiksmīgi ir sasniegta deģenerācijas pakāpe. Tātad stihiskā genocīda nomāktā tauta ir palikusi bez apgādnieka. Panīkuši un pagrimuši inteliģenti domā tikai par sava vēdera piepildīšanu un perversām izklaidēm.

 

 

 

 

 

 

Posted in blog | Komentēt

2017.16.02.

Mūsdienu leksikas pamatvienības Latvijā: haoss, krahs, degradācija, deģenerācija, stulbums, idiotisms, zagšana, shēmošana, melošana, Lielā Banda, Astoņkājis, Akadēmiskā Banda, Mazās Bandas, nacionālā nodevība, ģeopolitiskā okupācija, noziegumu brīvība, kriminālā ģenialitāte, kriminālā valsts, pederasti, tautas padibenes.

Posted in blog | Komentēt

2017.12.02.

Intelektuālā viagra deputātiem

 

   2017.gada 1.martā latviešiem uzzied jauna dzīve. Lieli prieki būs latviešu elektorātam. Minētajā dienā darbību sāks Saeimas Analītiskais dienests. Tā uzdevums „nodrošināt aprakstošu un analītisku pētījumu veikšanu, lai uzlabotu Saeimā izskatāmo likumprojektu kvalitāti, novērtētu Saeimā pieņemto likumu efektivitāti, kā arī sniegtu atbalstu likumdevējam lēmumu pieņemšanas procesā un kontrolē pār izpildvaru”.

Tādu mērķi jaunajai struktūrai izvirza tās dibinātāji. Citiem vārdiem sakot, Analītiskais dienests būs apsviedīgs palīgs deputātiem likumu izstrādē un papildinājums deputātu intelektuālajai kapacitātei. Tas var iepriecināt ne tikai parlamenta deputātus, bet arī latviešu elektorātu.

Pēcpadomju gados latviešu elektorāts ir uzvedies dīvaini. Tas vēlēšanās dedzīgi atbalstīja partiju piedāvātos deputātu kandidātus, taču tikpat dedzīgi nosodīja ievēlētos deputātus. Pie tam tas notika jau nākamajā dienā pēc viņu ietipināšanās Bruņinieku namā. Nosodījums parasti bija veltīts deputātu prāta trūkumam. Respektīvi, intelektuālajai kapacitātei.

Un, lūk, tagad elektorātam būs morāli viegli izvēlēties deputātus. Ja līdz šim elektorātam teorētiski varēja būt sirdsapziņas pārmetumi par prātā neadekvātu deputātu ievēlēšanu, tad tagad pēc Saeimas Analītiskā dienesta izveides elektorāts var brīvi uzelpot. Atkritušas ir bažas par deputātu prātu. Analītiskais dienests visu izdarīs saprātīgi arī tad, ja deputātiem ar prātu ir nepārvarāmas problēmas.

Tātad elektorātam pilnā mērā izzūd rūpes par deputātu prātu. Ja deputātiem nav prāta, tad par to vairs nav jāuztraucās. Analītiskais dienests visu izdarīs pareizi. Praktiski tas nozīmē, ka kaimiņus no suņu būdas var ievēlēt bez bažām. Tāpat droši var ievēlēt tāda prāta līmeņa tautiešus kā R.Jansonu, L.Čigāni, E.Cilinski, V.Ķirsi. Viņi vēl nesen pasaules sabiedrību tiecās pārliecināt, ka preses izdevumi nav informatīvie izdevumi. Turpmāk Analītiskais dienests nobremzēs jebkura parlamentārieša idiotismu.

Ņemot vērā līdzšinējo LR parlamentāro pieredzi, var droši formulēt Analītiskā dienesta darbības reālo trajektoriju. Tā būs adekvāta LR būtībai. Tā nevar nebūt adekvāta LR būtībai. Analītiskajam dienestam, pirmkārt, vajadzēs cīnīties ar 100 gudrāko galvu muļķībām. Otrkārt un galvenokārt, saglabāt un pilnveidot Astoņkājim un Lielajai Bandai vajadzīgo likumdošanu. Analītiskais dienests noteikti būs noziegumu brīvības juridiskais sargs.

Bet vispār Analītiskā dienesta apsēšanās uz mūsu politiskā podiņa ir intriģējošs, interesants, atraktīvs notikums. Šis notikums tāpat kā jebkurš intelektuālais notikums izraisa un uztur ziņkāri,  pievelk un piesaista.

Katrā ziņā jaunā struktūra sola tikšanos ar latviešu neizsmeļamo oriģinalitāti. Analītiskā dienesta virtuvē noteikti konstatējams kaut kas tāds, kas nav citur un ko cilvēki vēl nav izdomājuši, bet latvieši jau izdomājuši un cementē dzīvē.

Noteikti jāņem vērā projekta novitāte. Latviešu politiskajā rosībā agrāk nebija speciāls tautas budžeta apmaksāts analītiskais dienests ne Augstākajā Padomē, ne Saeimā. Saeimas projekts latviešu kultūrā ir jauns formāts.

Rietumu civilizācijā tas nav jauns formāts. Tiesa, nav arī vēsturiski sens formāts. Rietumos pirmie analītiskie dienesti izveidoti XX gs. sākumā. Masveidība šajā ziņā sākās XX gs. 70 gados, kad ASV un Rietumeiropā modē nāca „domāšanas tanki” (Think tanks)*.

PSRS nesekoja šai modei. Tādēļ šī mode gāja secen arī LPSR. Krievija tagad cenšās atgūt nokavēto un priecājās par panākumiem. Nokavēto cenšās atgūt arī citas bijušās sociālisma zemes. Tajā skaitā Latvija, Lietuva, Igaunija. Lepni panākumi ir Polijā.

Uz planētas „domāšanas tanku” lielākie fani ir Pensilvānijas universitātē. Tās zinātnieki jau labu laiku gatavo pasaules „domāšanas tanku” reitingu. Lai to sagatavotu, apzināti un izanalizēti „domāšanas tanki” visos kontinentos. Izstrādāti „domāšanas tanku” vērtēšanas smalki kritēriji. Internetā ir informācija par 2015.gadu (2016.g. materiāli tiek apstrādāti).

Visvairāk „domāšanas tanku” ir ASV (1835), Ķīnā (435), Lielbritānijā (288). Krievija ir astotajā vietā (122). Savukārt Eiropā pavisam ir 1770 „domāšanas tanku”. Atbilstoši Pensilvānijas universitātes kritērijiem pasaules „domāšanas tanku” reitingā pirmajā vietā ir „Brookings Intitution” (ASV, dib.1916.g.), otrajā vietā – „Chatham House” (Lielbritānija, dib.1920.g.).

„Tanku” armija ir grandioza, un ir daudzi „tanku” modeļi. Taču vispārinoši secinājumi ir iespējami.

Pirmkārt, „domāšanas tankus” nedibina, lai aizstātu ne savā vietā „dirnošos” nekompetentos indivīdus, muļķus un idiotus.

Otrkārt, „domāšanas tanku” dibināšanas iniciatori galvenokārt ir privātpersonas un universitātes.

Treškārt, „domāšanas tanki” visbiežāk ir neatkarīgas institūcijas, lai zinātniski, stratēģiski un ideoloģiski palīdzētu savai valstij.

Ceturtkārt, „domāšanas tanku” darbība pamatā ir adresēta valdībai, bet nevis parlamentam.

Piektkārt, „domāšanas tanku” darbības rezultāti ir grāmatas (monogrāfijas, rakstu krājumi), analītiski apskati, analītiski ziņojumi, analītiskas rekomendācijas, analītiskas prognozes, bet nevis likumi un noteikumi.

Nepieciešami vairāki būtiski nosacījumi. Tas ir pats par sevi saprotams. „Domāšanas tanku” iespējamība organiski ir vienota ar attiecīgās valsts zinātnisko līmeni, politiskās elites un zinātnes sadarbības tradīcijām, kā arī tautas vispārējo attieksmi pret intelektuālo darbu un intelektuālajiem sasniegumiem kā kultūras vērtību. Ļoti svarīgas ir intelektuālā mecenātisma tradīcijas, dibinot universitātes, zinātniskos institūtus, bibliotēkas, muzejus, izdevniecības. „Zinātnisko tanku” dibināšana lielā mērā ir intelektuālā mecenātisma izpausme.

Pie mums minēto nosacījumu pašlaik nav. Varbūt būs pēc 200-300 gadiem. Bet arī tikai tādā gadījumā, ja pašlaik tiktu sperti konkrēti soļi minēto nosacījumu radīšanā. Kā zināms, pašlaik tiek darīts viss, lai Latvijā pēc 200-300 gadiem būtu tikai postcilvēku mūžamežs. LR ir krimināla „valsts”. Tās sabiedrībā ir milzīgs atbalsts (masveidīga līdzdalība) noziegumu brīvībai. „Valsts” ekonomiskā un  politiskā bāze ir „prihvatizācija”, nacionālās nodevības, beztiesiskuma un netaisnības kults. LR ir ģeopolitiski okupēta. LR nav suverēna valsts. Zagšana un blēdības ir masveidīgas. Pret to iebilst sabiedrības ļoti niecīgs procents.

Par zinātnes līmeni, politiskās elites un zinātnes sadarbības tradīcijām, tautas vispārējo attieksmi pret intelektuālo darbu, intelektuālisma gaisotni latviešu kultūrā un intelektuālajiem sasniegumiem kā kultūras vērtību vispār nav vērts runāt. Ja Saeimā tiktu ievēlētas zinātniski un vispār intelektuāli tendētas personības, juridiski kompetenti un patriotiski noskaņoti cilvēki, tad nebūtu ne Lielās Bandas, ne Akadēmiskās Bandas, ne Mazās Bandas provincē, Astoņkājis plunčātos okeānā un LR būtu suverēna valsts.

Latviešu neizsmeļamā oriģinalitāte jau bija sastopama Analītiskā dienesta embrionālajā stadijā. Internetā teikts: „Saeimas analītiskā dienesta koncepcija ir tikusi apspriesta pēdējos trīs vai četrus gadus. Šai idejai ir bijusi gan sabiedrības, gan parlamentārā opozīcija. Daži to redz kā naudas izšķiešanu, apgalvojot, ka deputātiem jau maksā algu, lai viņi pieņemtu pārdomātus lēmumus. Citi diskusijas dalībnieki ir pret jebkādu jaunu amatu izveidošanu jau tā pārpildītajā publiskajā sektorā (!?) un apgalvo, ka parlamentārie asistenti un komisiju sekretāri var sniegt deputātiem nepieciešamo informāciju labākai lēmumu pieņemšanai.[..] Deputātu palīgi (kuru alga ir tikai nedaudz lielāka par 800 EUR mēnesī) visbiežāk ir vai nu neseni augstskolu absolventi, vai vēl aizvien studē (!?). Viņiem trūkst metodoloģisko iemaņu (!?) un pieredzes padziļinātu pētījumu veikšanai. Protams, parlamentārajām komisijām ir pieredzējuši konsultanti, kas organizē komisiju darbu, bet viņiem trūkst gan laika (!?), gan zināšanu (!?), lai nodrošinātu deputātus ar neatkarīgiem, objektīviem pētījumiem”.

Pie mums nepatīkams nosacījums ir politiskās elites un zinātnes sadarbības tradīcijas. Šajā ziņā no padomju laika esam saņēmuši ļoti stulbu mantojumu. Bet vissliktākais – pēcpadomju gados nekas nav darīts šī ļoti stulbā mantojuma iznīcināšanā. Tas ir mantojums, kuru iesaku nokristīt par intelektuālo ambiciozitāti.

Kāpēc PSRS, LPSR nebija „domāšanas tanku”? Iemesls ir izprotams. Padomju valstī ne tikai vadošais, bet arī zinošākais spēks bija komunistiskā partija. Turklāt zinošākais spēks dzīves visos jautājumos. Partija bija zinošāka par zinātni. Partijai zinātne nebija vajadzīga, jo partija pati visu zināja bez zinātnes palīdzības. Partija bija intelektuāli ambiciozs fenomens.

Tam bija milzīgas praktiskās sekas. Katrs komunistiskās partijas (arī komjaunatnes) atbildīgais darbinieks (partijas sekretārs) arī bija intelektuāli ambiciozs. Viņš tēloja kompetentu cilvēku dzīves visos jautājumos un vienmēr jebkurā sarunā, diskusijā, polemikā, strīdā, domu apmaiņā teica pēdējo vārdu. Pret viņa teikto vajadzēja izturēties kā pret visaugstāko un vissvētāko patiesību. Visam bija jānotiek tā, kā teica partijas sekretārs. Viņš bija visgudrākais un viszinošākais cilvēks dzīves visos jautājumos.

Šī intelektuālā ambiciozitāte pie mums joprojām ārdoši eksistē, jo pie mums joprojām pie varas ir daudzi „bijušie”. Piemēram, pajautājiet „bijušajam” Urbanoviča kungam no Saeimas, kurā dzīves jautājumā viņš nav kompetents un vai viņš ļaus teikt pēdējo vārdu Analītiskā dienesta speciālistam? „Bijušo” intelektuālā ambiciozitāte noteikti atsauksies uz parlamenta jaunās struktūras darbu.

Bet tā nav vienīgā nelaime.

Birokrātiski (arī smieklīgi naivi un principā aplami) ir nostādīts pētījumu tematiskais sākums, atgādinot trulu administratīvo iestādi ar daudzām pedantiski aizpildāmām veidlapām: „Dienests analītiskos pētījumus varēs veikt, pamatojoties uz Saeimas Prezidija un Frakciju padomes kopīgu lēmumu, pēc Saeimas komisiju pieprasījuma, vai arī vismaz divu frakciju vadītāju vai vadītāju vietnieku parakstīta attiecīgo frakciju ierosinājuma, kuru parakstījuši kopumā 20 Saeimas deputāti”.

Atklāti sakot, muļķiem ir iespējams pasūtīt jaunu muļķību. Muļķis var pasūtīt tikai jaunu muļkību vai savas muļķības attaisnojumu. Cita risinājuma nevar būt. Tas taču ir labi zināms, ka problēmas formulējums prasa daudz lielāku intelektuālo ieguldījumu nekā problēmas formālais risinājums. Citiem vārdiem sakot, vislielākā gudrība ir vajadzīga idejas ģenerēšanai, bet nevis idejas realizācijai. Nekompetenti indivīdi, muļķi, idioti nevar piedāvāt labu tēmu Analītiskajam dienestam.

Analītiskais dienests nebūs neatkarīga institūcija. Tas būs kādam pakļauts. Par to jau ir bijuši karsti strīdi: «Pašlaik notiek diskusija, kā padotībā jābūt Analītiskajam dienestam – Saeimas Prezidija vai Saeimas Administrācijas padotībā. Pētersone uzskata, ka labāk tam būt Administrācijas padotībā, jo Prezidijam tas varētu būt apgrūtinoši – Saeimas politiskās vadības padotībā jau ir vairākas citas parlamenta struktūrvienības. Komisijas sēdē arī pētniece Vita Tērauda un deputāts Ints Dālderis (V) norādīja, ka labāk dienestam būt Prezidija pakļautībā”.

Saeimas mājas lapā var lasīt: „Jaunā struktūrvienība varēs veikt gan likumprojektu ex ante un ex post izvērtēšanu, gan veikt salīdzinošo analīzi vai izmaksu analīzi”.

Acīmredzot, latīņu vārdiem ir jāliecina par lietpratīgu pieeju. Lai izpatiktu filistriem, tomēr vajadzēja lietot citus latīņu izteikumus. Dotie izteikumi šajā gadījumā neiederās. Tos lieto makroekonomiskajā analīzē, nošķirojot makroekonomiskās analīzes divus veidus: 1) analīzi ex post (statistisko datu analīzi, lai novērtētu ekonomiskās darbības rezultātus un izstrādātu ekonomisko politiku) un 2) analīzi ex ante (prognozējošo modelēšanu). Analītiskajam dienestam vairāk piestāvētu spīguļošana ar latīņu juridiskajiem izteikumiem. Kā nekā Saeima skaitās likumdošanas centrs, bet nevis ekonomiskās plānošanas centrs.

Negaidīti pieticīgas (neadekvātas) ir prasības Analītiskā dienesta vadītājam. Normālās valstīs „domāšanas tankus” vada zinātņu doktori, profesori, bijušie ministri, ministru prezidenti, prezidenti, karaļnama pārstāvji. Nekas nav teikts par stratēģisko domāšanu: “Prasības pretendentiem ir maģistra grāds, kas vēlams ekonomikas, finanšu, politikas vai tiesību zinātņu jomā. Tiek sagaidīta pieredze kolektīvu, kas veic pētniecisko darbu, vadīšanā, vismaz piecu gadu pieredze pētnieciskajā darbā, vismaz vienas svešvalodas – angļu, franču vai vācu – zināšanas vienā no augstākajiem līmeņiem, kā arī valsts valodas zināšanas augstākajā līmenī”.

Vai vajadzēja pagaidīt līdz 1.martam, pagaidīt 100 dienas, vienu-divus gadus? Vai drīkstam izteikties par Analītisko dienestu pirms 1.marta?

Noteikti drīkstam. Jauno struktūru finansēs nodokļu maksātāji. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, Saeimai nav nekāda morālā un intelektuālā uzticība. No tās nav ko gaidīt saprātīgu un tautai labvēlīgu rīcību.

Treškārt, materiāli par Analītisko dienestu krasi atšķiras no Rietumu valstu pieejas „domāšanas tanku” izveidē. Taču pats svarīgākais – LR ir krimināla valsts un noziegumu brīvības oāze. Tāpēc Analītiskajam dienestam nevar būt nekādas sociālās vērtības. Tas ir jāpasaka tūlīt, un nav jāgaida 1.marts, 100 dienas vai daži gadi.

 

*Pie mums saka „domnīca”. Tā kā „domnīca” amizanti asociējās ar ēdnīcu, kafejnīcu, tējnīcu, maiznīcu, lietoju metaforisko „domāšanas tanki”. Kā nekā domāšana ir varena darbība. Tanks arī veic varenu darbību.

Posted in blog | Komentēt

2017.10.02.

Esejā par perversijas plūdiem jaunākajā latviešu garīgajā kultūrā pieminētas kroplības teātrī. Vairākos komentāros izskan dziļš sašutums par perversijām un vulgaritāti Rīgas teātros. Komentētāji raksta, ka vairs neapmeklējot lugu izrādes, jo tas kļuvis cilvēciski necienīgi. Šajā sakarā nākas atcerēties šausmīgo pagrimumu arī tēlotājas mākslā, daiļliteratūrā, humanitārajās zinātnēs, mūzikā, skatuves mākslā. Nākas domāt par zināmu tendenci; proti, latviešiem neizdodās izveidot stabilu turpinājumu – estētisko, radoši māksliniecisko kontinuitāti. Latviešiem no XIX gs. beigām līdz XX gs.70.gadiem izdevās izveidot ļoti pilnvērtīgu pamatu tēlotājas mākslā, mūzikā, daiļliteratūrā, humanitārajās zinātnēs, skatuves mākslā. Latviešiem bija lieliski gleznotāji, tēlnieki, komponisti, dzejnieki, prozaiķi, literatūras un mākslas vēsturnieki, kritiķi, aktieri, režisori, scenogrāfi. Taču pēcpadomju laikā tūlīt atklājās visa īstā un paliekošā turpinājuma trūkums. Tā vietā, lai turpinātu estētiskās, stilistiskās, mākslinieciski idejiskās tradīcijas, nekavējoties sāka mutuļot agresīva un pašapzinīga vulgaritāte, primitīvisms, stilistiskais un idejiskais seklums, trulums. Tā vien liekas, ka pēcpadomju garīgo kultūru veido cita tauta, cita tipa cilvēki. Tā vien liekas, ka Mākslas akadēmijā nekad nav strādājis Purvītis. Izskaidrojums tādai tendencei nevar būt loģiski determinēts. Nākas izvēlēties transcendentālu izskaidrojumu. Latviešu šodienas “māksliniecisko” smirdoņu izraisa ne cilvēki, bet kaut kādi mūsdienu Homo erectus.

Posted in blog | Komentēt

2017.09.02.

Ārlietu ministrija “pietiek.com” atsakās sniegt ziņas par prēmijās, pabalstos u.tml. izlietoto naudu 2016.g. Atsakās un pasūta tālāk. Atbilde ir loģiska: latviešu pederasti un citi mēsli no valdošās kliķes ir sapratuši, ka nekas viņiem nedraud par jebkuru noziegumu un Grantiņš tikai viņus baida ar karātavām, uzasinātu mietu, lodi, indi, gāzi, cilpu, saraušanu gabalos, nožņaugšanu. Tikai baida, bet praktiski neko nedarīs, jo latviešu nevērtīgā tauta neatbalstīs savu kaklakungu bendēšanu par noziegumiem pret tautu. Latviešu tauta ir noziegumu brīvības fane. Tādējādi pret latviešu tautu drīkst izturēties kā pret noziegumu līdzdalībnieci, kura ir pelnījusi tādu pašu sodu kā noziedznieki.Dotais teksts ir uzskatāms piemērs. Un piemēru ir daudz. Pārāk daudz, lai Latvijā nesaskatītu šausmīgu antropoloģisko anomāliju vietējā etnosā.

Posted in blog | Komentēt

2017.07.02.

“Pietiek.com” šodien viens raksta: “Kā lai sauc tautu, kura to dara jau daudzus gadus? Kā lai sauc tautu, kura ir radījusi simtiem miljonāru, pati kļūdama tik nabadzīga, ka masveidā jādodas uz svešām zemēm laimi meklēt?” Mans komentārs: “Varbūt arī vajadzēja nosaukt? Tas ir jādara. Tas var nākt par labu. Turklāt mēs šodien nebūsim pirmie, kuri atzinuši tautas mazvērtību, nevērtību. Tā vien liekas, ka latvieši pēc kara zināja vāciešu viedokli. Pēc kara latvieši ļoti sasparojās, un 70.gados savā kultūrā sasniedza kulmināciju. Taču nevērtīgais slānis bija liels. To uzkurbulēja “perestroikas” nelieši. Tagad šis slānis dominē kapitāli un ir panācis to, ka gribot negribot esam spiesti runāt par visas tautas nevērtību.Šim slānim ir milzīgs atbalsts. Šis milzīgais atbalsts asociējās ar visu tautu – tās nevērtību.” “Nespēja kritiski analizēt savu kulturoloģisko vērtību liecina par tautas garīgo nāvi. Tauta rosās zem Saules, bet nezina, ka faktiski ir garīgi mirusi. Tādā situācijā iederas tradicionālais jautājums “Ko darīt?”. Lai tauta atgūtu vērtīgas tautas reputāciju, tautā ir jāatdzīvina spēja kritiski analizēt savu darbību no kulturoloģiskās vērtības viedokļa. Bez šīs spējas atdzīvināšanas nekas prātīgs nevar būt, jo šī spēja reizē ir garīguma spēja. Nevērtīga tauta ir tauta bez garīguma. Vērtīga tauta ir tauta ar garīgumu. Ne velti izsakāmies par tautas garīgo nāvi.” “Latviešu masu stihiskā patriotisma viens no lielākajiem panākumiem ir sākums atklātai sarunai par latviešu tautas vērtību. Šī saruna ar katru dienu vēršās plašumā un dziļumā. Tas ir pareizi! Šo sarunu pārāk netraucē pat masu aprobežotākās daļas tuvredzība un agresivitāte, jaunatnes neizglītotība un ideoloģiskā zombētība. Saruna noteikti gaiši atbalsojās domājošo, izglītoto, neviltoti patriotisko nedaudzo latviešu sirdīs un dvēselēs. Tā tam ir jābūt, jo tā tas notiek ar jebkuru cēlu pašatklāsmi un drosmīgu paškritiku.”

Posted in blog | Komentēt

2017.06.02.

Arturs Priedītis

Pārbūves mantojums: perversijas deserts

 

   Pēcpadomju gados latviešu garīgajā kultūrā nepatīkams jaunums ir masveidīgā pievēršanās perversajam. Tas tiek darīts ar īpašu entuziasmu un lepnumu un, iespējams, ne visai sprigani apzinoties jaunās kaislības pretdabiskumu, slimīgumu, kroplību, novirzi no normas seksuālajā jomā. Agrāk latviešu garīgajā kultūrā (mākslā un literatūrā) interese par perverso nebija sastopama. Bija sastopama atsevišķu gleznotāju un dzejnieku pievēršanās erotiskajam, bet nevis perversajam. Latviešu garīgā kultūra attīstījās bez perversijām – pretdabiskas, slimīgas, kroplas tieksmes vāvuļot par seksuālo tematiku. Turpretī pašlaik tā vien liekas, ka daudzi vispār neprot atšķirt erotisko no perversā. „Delfu”, „satori” piesmērētāji noteikti neprot.

Agrāk latviešu garīgo kultūru veidoja latvieši bez novirzes no elementārām mentālajām prasībām. Mākslā un literaturā darbojās cilvēki bez prāta un dvēseles izkropļojumiem. Izsakoties pervesijas fanu valodā, līdz XX gs. beigām latviešu garīgai kultūrai bija pesārijs. Tas palīdzēja garīgo kultūru saturēt cilvēciski normālā stāvoklī. Atjaunojot „neatkarību” un iegūstot „brīvību”, latvieši tūlīt aizmeta pesāriju un enerģiski nodevās perversijas apsiekalošanai.

Domāju, nav vajadzīgs paskaidrot vārda „pesārijs” nozīmi. Perversijas masveidības apstākļos tas visiem ir zināms. Latviešu jaunajai inteliģencei, perversijas visaktīvākajiem skunksiem, noteikti ir zināms.

Perversijas  apsiekalošana ir gaišās un gudrās latviešu inteliģences jauns panākums garīgajā kultūrā. Perversais ir obligāts komponents šodienas latviešu inteliģences garīgajā burbuļošanā. Katru dienu ožam latviešu inteliģences perverso smaku. Portāli „delfi” un „satori” bez perversijas neprot dzīvot. Tagad perversais ir kļuvis ne tikai apdauzīto inteliģentu izlaidības saturs, bet viņu mentalitātes iezīme. Mentalitātes perversā iezīme ir sastopama hermaņu vulgārajos teatrālajos iestudējumos, augstskolu aprobežoto „akadēmiķu” tekstos un projektos, puārogudrinieku saitos, luterāņu mācītāju attieksmē pret draudzi. Lūk, daži piemēri (tekstu virsraksti un fragmenti) no perversiju jaunākā smirdējuma.

Bez murgošanas par „gender” latviešu literatūrzinātnieki vairs nevēlās aplūkot Aspazijas daiļradi un personību. Kāda žurnāliste jautā LU prātkopei Ausmai Cimdiņai: „Ir iznācis rakstu krājums Aspazija un mūsdienas. Dzimums, nācija, radošie izaicinājumi. Šā krājuma ievadrakstā Aspazijas izaicinājums zinātnei un tēvzemei jūs veselu apakšnodaļu esat veltījusi feminisma un gender teorijas valodnieciskajam aspektam”. LU prātkope Ausma Cimdiņa lepni atbild, ka šodien ir ļoti vajadzīgi uz Aspazijas personības un daiļrades fona izskaidrot atšķirību starp vārdiem „dzimte” un „dzimums”. Labi, ka Rainis to nedzird!

Izrādās, mēnessērdzīgo latviešu dievinātais luterāņu mācītājs Juris Rubenis baznīcā katru dienu saskarās ar seksu: „Īstenībā jau šie temati – attiecības, mīlestība, sekss –, tās ir tās pamatlietas, par kurām mēs tā vai citādi domājam, uzdodam jautājumus, ar kuriem mācītājam iznāk saskarties ik dienas”. Tāpēc mēnessērdzīgo latviešu garīgais tētis Rubenis droši formulē savu kategorisko imperatīvu: “Seksualitātes kulminācija ir Dieva mīlestības atklāšana ķermenī». No savas puses nākas piebilst, ka baznīctēvi-deģenerāti noteikti ir pēcpadomju deģenerācijas procesa viens no lielākajiem panākumiem.

   Interneta saits „cehs” globāli salīdzinoši informē: „Kamēr trešās pasaules valstīs joprojām cieņā sieviešu dzimumorgānu nogriešana, lai nepieļautu iespēju, ka dzimumakts viņām sagādās baudu, pašmāju feministes aktīvi cīnās par savām tiesībām atlaist padusē pamatīgāku kušķi un pēc iespējas publiskāk barot ar krūti bērnu”.

Latviešu dzejā arī lielas izmaiņas: „2016. gada Dzejas dienas tika pieteiktas ar saukli “Dzeja pavedina”, kas šķita ļoti atbilstošs un intriģējošs vārdu salikums kārtējām dzejiskajām septembra nedēļām”.

Organizējot elegantu diskusiju „Kāpēc mēs nodarbojamies ar seksu”, „satori” pavedējs Ilmārs Šļāpins vispirms pievēršās kompetentai „sarunai ar LGBT un viņu draugu apvienības “Mozaīka”  valdes priekšsēdētāju Kristīni Garinu”.

Feminisma vietējā pustrakā urbēja Kārļa Vērpes opusa „Jūtīgie cīnītāji II – Freids, sievietes un dusmas” (protams, tas publicēts „satori”) komentētājs „Akmens” pēc sevis atstāja šādu burvīgu smirdoņu: „Es lasīju. Sieviete ir mātīte pēc savas būtības. Viņai iedzimtie instinkti dominē par racio. Kas attiecas uz peņa skaudību, tad tik pat labi ir cunnus skaudība dažiem vīriešiem. Freids atklāja PANSEKSUĀLISMU. Pārējai viņa garīgais mantojums ir fufelis. Uz to norādīja Karls Jaspers. Es jau rakstīju, ka sieviete = sieviete + vīrišķīgā sieviete. Tas ir ļoti svarīgi, jo sievietei ir ANIMUS, bet vīrišķīgai sievietei ANIMUS nav”.

Teātra kritiķe Silvija Radzobe dullajiem latviešiem beidzot pateica nepatīkamo patiesību par  Lāčplēša ielas līmeņa skatuves meistara Hermaņa perverso režiju: „Režisors lielu uzmanību pievērsis [..] seksuālajai problemātikai, kas izrādē izvērsta un papildināta ar paša fantāzijas radītiem spēcīgiem tēliem, dažkārt atstājot iespaidu, ka patiesi viņu interesējusi tikai tā”. Runa ir par M.Velbeka romāna hermanisko “apšmucēšanu” Rīgā.

Kā zināms, latviešu skatuves perturbētāji visvairāk ir iemīlējuši cūkoties ap Raini. Nav manīti mūsu slavenāko „rainologu” Grīnumas, Zālīša iebildumi pret tādu cūkošanos. Viņi nevar nezināt, ka Raiņa daiļradē pat erotiski motīvi nav sastopami. Sastopams ir tikai „li” Kastaņolas gados rakstītajā „Dienas hronikā”. „Li” nozīmi nevēlos atšifrēt, lai bezperspektīvi neuzbudinātu vaislīgos latviešu jaunos vaisliniekus.

Latviešu ērcīgi zinātkārajās aprindās iecienīts ir interneta žurnāls ar apakšvirsrakstu „Politika, sekss, dzīves māksla, smalkās aprindas, krimināllietas”. Kairinoši daudzpusīgā žurnāla nosaukums ir „Puaro”. Pārdaugavā tenko, ka to pietaisa viens neprognozējami gudrs un homoseksuāli indiferents cilvēks vārdā Jurģis Liepnieks. Iespējams, tā ir taisnība. Saitā var baudīt šādu kārumu: „Latviešu māksliniecei veic ķirurģisku operāciju, lai atjaunotu jaunavības plēvi”.

Nesen kādas otrdienas vakarā „skatītāju vērtējumam beidzot nodots jau daudz apspriestais pašmāju seriāls “Šķiršanās formula” – atklāts un seksa piesātināts stāsts par vīriešu un sieviešu attiecībām un mīlestības meklējumiem”.

Pirms kāda laika „satori” publicēja jaunās autores Daces Vīgantes prozaisko šedevru „Pirmais stāsts”. Tas sākās jestri pamācoši: „Ja kāds man jautātu, kāpēc iestājos literārajā pulciņā, es koķeti atbildētu: “Jo man neveicas ar vīriešiem.” Skaidrības labad piebilstu, ka nē, neplānoju tur iepazīties ar kādu rakstnieku. Sieviešu žurnālos esmu lasījusi, ka ar rakstīšanas terapijas palīdzību iespējams izvētīt attiecības ar pretējo dzimumu un uzzināt vairāk par sevi. Tā kā tuvojos kritiskajam vecumam, esmu gatava ķerties pie radikālām metodēm. Uzrakstīšu par to stāstu”.

Rīgas ziņu portāli Latvijas smalko sabiedrību labprāt detalizēti informē par policistu noķērtajiem mīlniekiem publiskajās vietās. Šī informācija ir medus pods „satori” seksuālajiem intelektuāļiem. Viņi nekavējoties profesionāli komentē, piemēram, seksu parkā un policistu nemākulību saskarsmē ar seksu parkā: „Nākamais ziņas teikums ir vēl interesantāks. “Ierodoties notikuma vietā, pamanīta sieviete, kura vīrietim sniedza seksuāla rakstura pakalpojumu – minetu.” Pakalpojums paredz finansiālas vai līguma saistības. Redzot cilvēkus, kas nodarbojas ar seksu, nav iespējams noteikt, vai viņi viens otram sniedz seksuālos pakalpojumus. Ierodoties notikuma vietā, vienīgais, ko kārtības sargi varēja pamanīt un konstatēt, ir tas, ka sieviete orāli apmierina vīrieti, citiem vārdiem, publiski nodarbojas ar seksu. Un vīrietis arī tajā piedalās. Vai policistiem izpratne par seksu nesniedzas tālāk par seksuālajiem pakalpojumiem un šis ir vienīgais attiecību veids, kas tiem ir pazīstams? Varbūt sieviete ir būtne, kas tikai sniedz seksuālos pakalpojumus?”.

Aizvadītā gada novembrī latviešu kultūrā sākās jauna ēra: „Vakar, 30.novembrī, mājaslapā manabalss.lv sākta parakstu vākšana iniciatīvai “Par bordeļu legalizāciju un prostitūtu darba apstākļu uzlabošanu”. Iniciatīvu iesniegusi Ieva Skrebele. Iniciatīva piedāvā ieviest Jaunzēlandes modeli prostitūcijas regulēšanā, kas paredz legalizēt bordeļus, legalizēt sutenerismu gadījumos, kad ir noslēgts darba līgumus un panākt, ka prostitūtas var droši vērsties policijā, ja kāds ir pārkāpis viņu tiesības. Autori norāda, ka iniciatīvas mērķis ir uzlabot prostitūtu drošību un darba apstākļus”.

„Delfi” latviešu tautai neoficiāli ieteica sekot Jaunupa kunga paraugam („Jaunups publisko īpaši intīmu sievas foto”), kā arī apmierināja lasītāju nebēdnīgo ziņkāri, beidzot publicējot fotosēriju „Ieskats latviešu seksa komēdijas ‘Svingeri’ aizkulisēs”.

Savukārt „Eirobarometrs” pielika punktu kašķīgajai neskaidrībai par latviešu seksuālo jurisdikciju: „Nedaudz mazāk kā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka noteiktos apstākļos dzimumattiecības bez partnera piekrišanas varētu būt attaisnojamas”.

Latvijā atlikušajiem normālajiem cilvēkiem dabiski gribētos dzirdēt atbildi uz jautājumiem par perversās mentalitātes izcelsmi, iemesliem, pamatojumu, izskaidrojumu. Visjaunāko laiku garīgajā toverī perversijas jau plūst pāri malai. Nākas tikt skaidrībā, kas ir noticis.

Vai latviešu jaunās inteliģences perversās mentalitātes uzplaukšana ir saistīta ar vispārējās attīstības zemo līmeni jeb nepieciešams cits izskaidrojums?

Vai perversās mentalitātes uzplaukšana ir saistīta ar „plurālisma” un „demokrātijas” smirdēšanu pēcpadomju laikā?

Vai perversās mentalitātes uzplaukšana ir saistīta ar ļoti zemo augstākās izglītības līmeni, humanitāro un sociālo zinātņu tradicionālo provinciālismu un seklumu latviešu kultūrā?

Vai perversās mentalitātes uzplaukums ir Rietumu ievazātā sērga, ņemot vērā latviešu klasisko nespēju ignorēt Rietumu postmodernisma perversijas devu?

Vai perversās mentalitātes uzplaukšana sakņojās latviešu inteliģences riebīgajā politiskajā verdziskumā, patoloģiskajā stulbumā, neinteliģentumā, morālajā niecībā, sociālās atbildības trūkumā?

Visticamākais, tie varētu būt retoriski jautājumi. Katrā jautājumā ir projecēta zināma gatava atbilde. Perversās mentalitātes uzplaukumu nosaka dažādi faktori.

Ja vēlamies dzirdēt lakonisku atbildi par perversās mentalitātes izcelsmi, iemesliem, pamatojumu, izskaidrojumu, tad var norādīt uz pārbūves („perestroikas”) mantojumu. Tas sagandēja cilvēku garīgo pasauli visdažādākajos virzienos, sekmējot „dzīvnieku dvēseles” (Aristotelis) huligānisko nesavaldību, neierobežotību, nesodamību.

Tautas aizraušanās ar perverso ir ļoti izdevīga pārbūves dzemdētajiem noziedzniekiem, kuri joprojām pārvalda latviešu tautu. Viņiem nav jābaidās no tautas dusmām un lēmuma sodīt noziedzniekus, likvidēt Lielo Bandu, Astoņkāji. Tauta arvien vairāk degradējās, un tas ir labi. Tas ir ļoti izdevīgi noziedzniekiem, valdošajai kliķei. Pagrimuša un panīkusi tauta ir spējīga vienīgi vēl vairāk pagrimt un panīkt.

 

Posted in blog | Komentēt

2017.03.02.

D.Kalna raksts “Delfos” par šausmīgo mirstību ir ļoti vajadzīgs teksts. Raksts ir ļoti precīza, uzskatāma, pārliecinoša, drausmīga liecība par latviešu tautas nevērtību, kad paši viens otru iznīcina sava dabiskā stulbuma, dabiskā zaglīguma, dabiskās nenovīdības, dabiskās verdziskās padevības, dabiskās nacionālās nodevības, dabiskās alkātības dēļ. Bet tā tam ir jābūt. Bojā iet eiropeīdu civilizācija. Bojā iet šīs civilizācijas nelabais plankums latviešu tauta. Kā zināms, civilizācijas bojā iet pašu vainas dēļ – sava iekšējā sabrukuma (degradācijas, deģenerācijas) vainas dēļ. Tāpēc tas, kas notiek pašlaik un turpināsies rītdien, ir dabisks un neatgriezenisks process. Tā tam ir jābūt.

Posted in blog | Komentēt