Jaunākajā latviešu masu histēriskajā kampaņā, kā tam pie mums ir jābūt, galvenais nav galvenais. Arī Lembergs nerunā par galveno. Viņš taisnojās. Viņš attaisnojumā atsaucās uz politiķu tiesībām runāt par visu kaut ko un jebkurā kompānijā. Tā tas nav. Politiķi visur un vienmēr lietas kārto neformālā veidā. Tam tā patiesībā ir jābūt. Neformālā veidā iespējams diskutēt atklāti un niansēti bez lieka retoriskā un demagoģiskā manierīguma un glancējuma. Mūsu „politiķu” neformālās sarunas būtu normāla parādība, ja tajās diskutētu par valsts attīstības jautājumiem, kuri attiecās uz sabiedrības labklājības kāpumu un sabiedrības interesēm. Bet tā taču nav. Mūsu „politiķi”  runā tikai par savām interesēm, par to, kur un kā kaut ko nozagt. Viņi nerunā par valsts, sabiedrības interesēm. Un tā, saprotams, ir principāla atšķirība, kuru visi intuitīvi izjūt, bet neviens (neesmu sastapies) neakcentē savā „sarunu” nosodījumā. Tā vien liekas, ka „sarunu” mēsli un viņu šodienas nosodītāji nemaz nesaprot minēto atšķirību. Kampaņa līdz ar to kļūst bezjēdzīga, jo netiek nosodīts galvenais – mēslu runāšana tikai par savas zagšanas perspektīvām, bet nevis par valsti, sabiedrību. Tās nav politiķu sarunas, bet organizētās noziedzības bandītu sarunas, ko „knābs” tūlīt tā nekvalificēja, jo pats ir viens no Lielās Bandas elementiem. Atkārtoju: pret „sarunām” visiem ir jāizturās kā pret organizētās noziedzības bandītu sarunām, plānojot jaunus noziegumus pret valsti un tautu. Lembergs faktiski attaisnojās kā bandīts, bet nevis kā politiķis. Tikai krimānālā valstī ar noziegumu brīvību viņš nav tiesāts un nesēž cietumā. Par to ir atbildīga visa latviešu tauta, jo tā masveidā atbalsta visu ļauno un noziedzīgo, kas mūsu zemē ir noticis „perestroikas” rezultātā. Latviešu tautai tāpat kā Lembergam nav nekādas tiesības tēlot godīgu cilvēku un melīgi attaisnot savu līdzdalību noziegumos.

Posted in blog | Komentēt

2017.20.07.

Šodien iekārtoju jaunu blogu “KULTUROLOĢISKĀ PUBLICISTIKA” (blogspot). Tajā ievietošu esejas kulturoloģiskajā publicistikā, kuras agrāk ievietoju blogā mājas lapā. Jaunajā blogā ievietošu arī tās esejas, kuras vēl nebūs publicētas “pietiek”. Tā daru vairāku apsvērumu dēļ. Man ir 71. Kā visi autori, vēlos publicēt gatavos darbus. Tas, pirmkārt. Otrkārt, mājas lapa ir apmaksāts pakalpojums. Ja nesamaksā, tad tiek tūlīt nobloķēta. Ne es pats, ne “tauta” tai nevar piekļūt. Ar blogiem tā nav.

Posted in blog | Komentēt

2017.13.07.

Святейший Патриарх Московский и всея Руси Кирилл

в Благовещенском соборе в день инаугурации Президента

Российской Федерации Владимира Владимировича Путина

7 мая 2012 года совершил молебное пение и благословил

его на служение Отечеству, обратившись к В. В. Путину со

словом приветствия: «Легитимность Президента основы-

вается на доверии народа. Вы имеете такое доверие. А это

означает, что высшей целью служения Президента являет-

ся служение людям. Для того чтобы это служение было ус-

пешно, нужно уметь слышать голос людей. Это очень не-

простое искусство. Голос народа может заглушаться. Он мо-

жет заглушаться голосами хорошо организованных групп

людей или отдельных личностей, которые нередко готовы

свое мнение отождествлять с мнением народа. Способность

различать духов (см. 1 Кор. 12:10) и слышать голос народа —

это залог успеха служения главы государства. Мы молились

сегодня именно о том, чтобы Ваша близость к людям, Ваша

способность слышать голос людей обострялась с каждым

днем Вашего правления, принося несомненно пользу Оте-

честву нашему и всему народу нашему.

Успех, любой человеческий успех слагается из многих факторов. Это личные качества человеческой личности, об-

разование, опыт. Но есть еще нечто, что люди, не имея воз-

можности рационально описать, обозначают словом, ко-

торое в Церкви не употребляется. Это слово «удача». Ник-

то не знает, что такое удача. Нет рационального описания

того, что такое удача. Это некий зазор между усилиями, ко-

торые производит человек, напрягая все то, что он имеет,

чем обладает, и реальным результатом. Мы используем дру-

гое слово для описания вот этого неведомого пространства.

Мы называем это помощью Божией. И мы молились сегод-

ня о том, чтобы те способности, которые Бог Вам дал, тот

опыт, который Вы приобрели, сопровождался Его благой

и всесильной помощью. И верим, что сочетание Божествен-

ной благодати и человеческих усилий в Вашем служении

народу принесет великую пользу».

 

Posted in blog | Komentēt

2017.10.07.

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

 

   Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav iedomājama latviešu identitāte un tās īpatnības. Katram etnosam ir savas īpatnības, un tas ir normāli. Latviešu īpatnība ir neapspriest galveno, un arī tas ir normāli. Tas nav trūkums, bet etniskā īpatnība. Katra etniskā īpatnība ir attiecīgā etnosa bagātība. Tā pieder tikai dotajam etnosam un neattiecās uz citiem etnosiem.

Tas, ka minētā etniskā īpatnība, kardināli atsaucās uz latviešu dzīvi, arī ir normāli. Tā tam ir jābūt. Nenormāli būtu tas, ja latviešu spējas nerunāt par galveno, neatsauktos uz viņu dzīvi. Atsaucās! Un kā vēl atsaucās! Jaunākā kņada ap „oligarhu” sarunām slavenajā viesnīcā arī būtiski atsaucās.

Principā kņada ir saprotama un atbalstāma. Tā tas ir pat tajā gadījumā, ja zinām, ka tā ir apzināti uzkurbulēta dažu cilvēku savtīgā nolūkā un attiecās uz senākiem notikumiem.

Atkārtoju: kņada ir saprotama un atbalstāma. Vienīgā nelaime, ka tās laikā atkal netiek runāts par galveno. Tas attiecās gan uz visu kņadu kopumā, gan uz kņadas atsevišķiem komponentiem. Piemēram, JKP izdarību ar nosaukumu „Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi”.

Viss jau būtu labi, ja šie jaunie „konservi” bordāni-juraši-strīķi paši nebūtu kriminālās valsts un tās noziegumu brīvības subjekti – realizētāji, reprezentanti utt. Respektīvi, paši nebūtu noziedznieki. Vispār tiekamies ar retu gadījumu pat tādā valstī kā LR, kad publiski atmaskoti noziedznieki aicina tautu uz „nedarbiem” manifesta žanrā. Tas liecina, ka latviešu populācijā cilvēciskās degradācijas pakāpe ir sasniegusi ļoti augstu līmeni. Noziedznieki zina, uz kādu masu atbalstu var cerēt. Noziedznieki nevis slēpjās Dundagas mežos vai ārzemēs, bet nekaunās uzrunāt tautu, apelējot pie tās svētākajām vērtībām.

Viņi, protams, melo. Manifestā ir teikts: “Atklātībā nonākušas “oligarhu sarunas” uzskatāmi apliecina, ka tautas suverēno varu apzināti bija (!?) piesavinājusies atsevišķu personu grupa”.

Kāpēc – “bija”? Tautas suverenā vara joprojām ir tautas noziedznieku un nacionālo nodevēju rokās! Turklāt tagad LR ir ne tikai ģeopolitiski okupēta, bet arī militāri okupēta ar LR varas atbalstu.

Kņadā ap „oligarhu” sarunām sabiedrības uzmanība no galvenā aizplūst trejādi: 1) no nepieciešamības Latvijā sākt visu no jauna ar godīgiem un gudriem politiskajiem kadriem, veidojot valsti ar tīrām rokām, tīru sirdi, tīru prātu un dvēseli; 2) no jurašu un strīķu sodīšanas. Faktiski normālā valstī viņi jau sen būtu sodīti par noziegumiem attiecīgo amatu izpildes laikā. LR tas nevar notikt. Patiesībā lielākie noziedznieki ir Jurašs un Strīķe, kuru pienākums bija ķert “oligarhus”. Bordāniešu banda to noteikti saprot. Viņi nav tik stulbi. Tāpēc raksta “manifestus”, iesaista presi un ir panākuši psihiski neveselīgu kņadu, novēršot no sevis uzmanību.

Trešais galvenā aizplūšanas virziens ir „oligarhi”. Tiek runāts par dažiem oligarhiem, bet netiek runāts par oligarhiju.

Pret oligarhiju ir jāizturās tāpat kā ir jāizturās, teiksim, pret proletariātu sociālismā un buržuāziju kapitālismā. Tātad jāizturās kā pret attiecīgās sociāli politiskās formācijas virzošo šķirisko spēku – galveno dzīves noteicēju. Sociālismā tāds galvenais dzīves noteicējs ir proletariāts, kapitālismā – buržuāzija.

Tajā valstiskuma projektā, kuru „perestroika” plānoja realizēt bijušajās sociālisma zemēs, galvenajam dzīves noteicējam bija jābūt oligarhijai. Tas, saprotams, netika atklāti un terminoloģiski adekvāti formulēts. Taču „perestroikas” mērķis bija nodibināt oligarhijas varu. Kriminālajām valstīm ar noziegumu brīvību piestāvēja tikai oligarhijas vara. Respektīvi, valdīšanas forma, kurā valsts vara pieder nelielai cilvēku grupai. Kritiskā terminoloģijā – kastai, Lielajai Bandai, Astoņkājim.

„Perestroikas” galvenais sociālais mērķis bija oligarhijas izveidošana. Oligarhijai bija jākļūst valdošajam sociālajam stratam, kas rodas sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas laikā. Laupītāju skaits nevarēja būt liels. „Perestroikas” barveži no PSKP un VDK nomeklatūras atlasīja oligarhijai piemērotus tipus, kuri bija gatavi bada nāvē iedzīt miljonus, uzspļaut taisnīgumam un tiesiskumam u.tml. Turklāt šie tipi savā misijā nekā slikta nesaskatīja. Viņi joprojām nekaunās par savu noziedzīgo darbību. Viņi raksta memuārus un sevi pasniedz kā tautas labvēļus, brīvības un neatkarības cīnītājus. Tā tas, piemēram, ir M.Gaiļa memuāros.

Jāsoda ir katrs noziedznieks – oligarhs. Tomēr pats galvenais ir nosodīt un likvidēt oligarhiju kā kastu un valsts varu nodot konstitūcijā paredzētajam sociālajam spēkam. Kņada ap dažiem oligarhiem neko nemainīs. Tāda šaura pieeja vienīgi demonstrē tautas bezspēcību un gribas trūkumu pašai noteikt savas dzīves kārtību.

 

Posted in blog | Komentēt

2017.10.07.

Kleptomānijas cēlonis

 

   Retrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā kriminālā valsts ar ideālu noziegumu brīvību ir starptautiski vispārzināms fakts.

Vispārzināms fakts ir zagšanas grandiozais apjoms. Ja par zagšanu visplašākajā nozīmē saucam jebkuru blēdību ar naudu un mantu, tad zagšanas „statistika” ir galvu reibinoša. Masveida zagšanai ir kleptomānijas simptomi (par kleptomāniju sauc patoloģisku tieksmi zagt). Pie mums zagšana ir izvērtusies psihiskā slimībā. Zagšana visus „brīvvalsts” gadus ir bijusi mediju galvenā tēma. Zagšana nekad nav pierimusi. Gribot negribot tauta visu laiku ir elpojusi varas inteliģences zagšanas indīgos tvaikus.

Tā, piemēram, šajā portālā katru dienu bez brīvdienām un svētku dienām par zagšanu vēsta vidēji četri materiāli. Trijus no tiem sagatavo „Pietiek” žurnālisti, bet vienu materiālu atsūta kāds Latvijas iedzīvotājs, žēlojoties par zagšanu viņa dzīves vidē. Ja zinām, ka „Pietiek” darbojās no 2010.gada un pieņemam, ka arī 2017.gads ir noslēdzies, tad aizvadītajos astoņos gados ir publicēta informācija par 11 680 zādzībām.

Protams, tas ir bērnišķīgi aptuvens aprēķins. Ne reti portāls vienā dienā sabiedrību iepriecina ar daudz lielāku zādzību skaitu un ne tikai četrām. Daudzos tekstos ir runa par vairākām zādzībām un pat zādzību „sērijām”. Turklāt portāls fiziski spēj iepriecināt ar valsts apzadzēju panākumiem Rīgā. Portālā neatspoguļojās provinces zagļu panākumi, kā arī mūsu „biznesmeņu” saldkaisle pēc iespējas vairāk apkrāpt vienam otru. Droši var teikt, ka gadā (365 x 4=1460) ir krietni lielāka zagšanas raža nekā tik tikko veiktajā aprēķinā. LR gadā nav tikai 1460 zādzību, bet noteikti ir ievērojami vairāk zādzību. Pirms nesenajām pašvaldību vēlēšanām, kad zagļu slavēšana medijos ietilpa pirmsvēlēšanu aģitācijā, koši atklājās zagšanas pamatīgais vēriens ne tikai „20%” kontrolētās galvaspilsētas pašvaldībā, bet arī provinces pašvaldībās.

Katrai sociālai parādībai ir cēlonis. Tas var sastāvēt no vairākiem faktoriem – apstākļiem, kuri cēloniski iedarbojās uz parādību. Cēlonis ir gan labām parādībām, gan sliktām parādībām.

Masveida grandiozajai zagšanai neapšaubāmi arī ir cēlonis. Turklāt tas katrā ziņā ir grandiozs cēlonis. Grandiozais cēlonis sakņojās grandiozi vērienīgā augsnē. Citādāk nevar būt. Grandiozai parādībai nevar būt seklā augsnē uzdīdzis cēlonis. Grandiozai parādībai ir adekvāts cēlonis; proti, cēlonis ir tikpat grandiozs, cik grandiozas ir tā sekas.

Saprotams, sociālās parādības cēlonis ir jāmeklē cilvēkos – sociālā grupā, sociālā slānī, sociālā šķirā. Masveida sociālās parādības cēlonis ir jāmeklē tautā. Masveida sociālās parādības cēlonis principā var būt tikai tautā. Citur nevar būt. Tauta ir visgrandiozākā sociālā formācija, kura ir placdarms jebkurai apjomīgai etniski kolektīvai izpausmei. Naivi un aplami ir masveida sociālās parādības skatīt atrauti no tautas.

Un tāpēc ir jādara, lūk, kas. Masveida grandiozās sociālās parādības (respektīvi, zagšanas) cēloni nākas meklēt tautas visgrandiozākajā atribūtā – tautas psiholoģijā. Tautas būtība visgrandiozāk atspoguļojās tautas psiholoģijā, kas ir attiecīgā etnosa garīgais Visums. Vēl atļauts teikt – universs.

Noskaidrot masveida zagšanas cēloni tiešā veidā nav iespējams. Tiešā veidā nevaram iegūt objektīvas ziņas par tautas psiholoģijā sastopamo attieksmi pret zagšanu. Socioloģiskās metodes ir bezspēcīgas. Nav iespējams, piemēram, organizēt aptauju, uzdodot jautājumus „Vai jums patīk zagt?”, „Vai jūs zogat?”, „Vai jūs atbalstāt zagļus?”. Tāpat nevar cilvēkiem jautāt „Vai jums patīk dzīvot kriminālā valstī?”, „Vai jums nav kauna par valstī pastāvošo noziegumu brīvību?”. Pats par sevi ir saprotams, ka uz psiholoģiski neloģiskiem un morāli provokatīviem jautājumiem atbildes nevar būt. Labākajā gadījumā cilvēks klusi novērsīsies no sociologa. Sliktākajā gadījumā sociologu nolamās vai piedraudēs viņam „sadot pa purnu”.

Par tautas attieksmi pret zagšanu var uzzināt netiešā veidā. Šajā gadījumā socioloģiskās metodes ir noderīgas. Tā tas ir arī mūsdienu Latvijā. Netiešā veidā varam uzzināt masu zagšanas cēloni.

Masu zagšanas cēloni netiešā veidā izskaidro viena socioloģiskā aptauja. Nesen par tās rezultātiem žurnālisti informēja sabiedrību ar virsrakstu „Latvijas iedzīvotāji vairāk satraucas par naudu, nevis morāli”.

   SKDS pētījumu aģentūra no 2000.gada regulāri 1000 iedzīvotājiem uzdod vienu un to pašu jautājumu. Aģentūras priekšnieks Arnis Kaktiņs par jaunākajiem rezultātiem atbildē uz jautājumu internetā 2017.gada 19.jūnijā rezumē: „Jautājumā, kas svarīgāks: nauda vai morāle, gada laikā izmaiņu nav: ar 4 : 1 atkal uzvar nauda!”.

Izrādās, 81% no aptaujātajiem dzīvē par svarīgāko uzskata nevis morāli, bet naudu. Tikai 18% priekšroku dod morālei, bet 1% vispār nevar atbildēt uz doto jautājumu. Kaktiņa kunga publikācijā par SKDS pētījumu rezultātiem 2000.-2016.g. naudas fanu vismazākais apjoms ir 74% (2000., 2001., 2007.g.), vislielākais – 85% (2009.g.). Atkārtojam: 2017.gadā ir 81%.

Aptaujā ir viena interesanta nianse. Aģentūras (arī žurnālistu) pozīcija ir nepārprotama. Aģentūras priekšnieks šo pozīciju formulē skaidri un gaiši: „..kas svarīgāks: nauda vai morāle”. Taču aptaujā jautājums tā neskan. Aptaujā netiek tieši jautāts, kas cilvēkam ir svarīgāks – nauda vai morāle.

Tas ir saprotams. Sociologi nevar uzdot jautājumu „Kas jums dzīvē ir svarīgāks – nauda vai morāle?”. Mūsu ļaudis vēl nav morāli un prāta ziņā tik zemu nolaidušies, lai nesaprastu un nedusmotos par tāda jautājuma netaktiskumu. Mūsu ļaužu nomācošam vairākumam dzīves galvenā vērtība ir nauda, taču tieši un atklāti viņi diezin vai gribēs par to svešiem cilvēkiem atzīties. Ļaužu apziņā noteikti ir saglabājusies cilvēces sensenā (arī bībeliskā) atskārsme, ka ne pati nauda ir ļaunums, bet mīlestība uz naudu ir ļaunums, un par to ir jākaunās.

SKDS jautājums skan šādi: „Lūdzu, atzīmējiet, kādas problēmas – ekonomiskās vai morālās – Latvijas sabiedrībā pēc Jūsu domām būtu jārisina pirmām kārtām?”. Interesantā nianse ir šis jautājums. Tas atklāj ļoti rūgtu patiesību vairākos aspektos.

Drīkstam secināt ļaužu vairākuma nevēlēšanos likvidēt kriminālo dzīves kārtību, noziegumu brīvību, kleptomāniju, kas pirmkārt un galvenokārt ir morālās problēmas, bet nevis ekonomiskās problēmas. Kriminālās valsts, noziegumu brīvības, kleptomānijas pamatā ir ļoti zemais morālais līmenis, bet nevis kroplais ekonomiskais līmenis.

SKDS pētījumā atbilde par naudas vai morāles prioritāti ir netieša. Taču tas nenozīmē, ka pašlaik 81% visvairāk neciena naudu un mēs nedrīkstam uzticēties šim etniski apkaunojošajam pētījuma rezultātam. Drīkstam! Noteikti drīkstam uzticēties!

Drīkstam uzticēties tāpēc, ka SKDS pētījumā formulētais jautājums sniedz tiešu atbildi par 81% vispārējo materiālistisko pasaules uzskatu – apziņas traumatismu. Uzskats par nepieciešamību vispirms risināt ekonomiskās problēmas ir tipiski materiālistisks pasaules uzskats. Ja vēlaties, arī marksistisks pasaules uzskats, cilvēku esamībā priekšroku dodot ražošanai, ražošanas attiecībām, ražošanas organizācijai utt.

Materiālistiskajā pasaules uzskatā nauda ir galvenais. Morālei ir otršķirīga jēga. Tas ir vispārzināms. Materiālistiskajā pasaules uzskatā laba ekonomika nodrošinās labu morāli, bet nevis otrādi. T.s. materiālisti par to ir svēti pārliecināti. Viņu pārliecībā morālajām vērtībām dzīvē nav metafiziska sūtība. Filosofijas valodā materiālisms skan šādi: apziņa (t.sk.morāle) ir sekundāra, bet matērija (t.sk.ekonomika) ir primāra.

Aizvadīto gadu procentuālā līkne 74%-85% un šī gada 81% netieši atklāj „brīvvalsts” izglītības robus. Pēcpadomju izglītība acīmredzot gandrīz nemaz nav pārvarējusi marksisma-ļeņinisma dialektiskā materiālisma iedvesto idejisko vienpusību cilvēku pasaules uzskatā. Vaina par vienpusīgo pasaules uzskatu jāuzņemas mācību spēkiem. Domājams, kāda daļa no viņiem paši mēdz būt naudas vergi*. Tādi pedagoģiskie kadri var vienīgi slavēt un popularizēt sociālās stratifikācijas primitīvākās formas naudu, mantu, amatu, varu, prestīžu. Viņu retorikā nauda ir varenāka par laimi.

   Masveidīgās zagšanas cēlonis ir latviešu tautā dominējošais materiālistiskais pasaules uzskats, tā determinētais (cēloniski nosacītais) vispārējais morālais līmenis un materiālistisko stereotipu lielā popularitāte. Pēc pārsteidzošā 81% citu secinājumu nevar būt.

Pie mums lielākā nelaime nav „klasiskā” zagšana – ģenētiski determinēta noziedzība. „Klasiskā” zagšana eksistē. Policija ķer un noķer daudzus „klasiskos” zagļus. Tiesa viņiem piespriež sodu. Viņi nonāk cietumā.

Pie mums lielākā nelaime ir it kā normālu un it kā labu cilvēku zagšana, un uz viņiem attiecinātā noziegumu brīvība. Mūsu lielākie zagļi nav ģenētiski determinēti noziedznieki. Mūsu lielākie zagļi ir cilvēki ar augstāko izglītību, maģistra vai zinātņu doktora grādu. Pie mums starp lielākajiem zagļiem mēdz būt profesori un akadēmiķi. Mūsu lielākie zagļi ir valsts augstas amatpersonas – parlamenta deputāti, prezidenti, ministri, rektori, specdienestu priekšniecība. Lielākie zagļi sastopami t.s. radošajā inteliģencē.

Kāpēc „Pietiek” visraženākais autors ir anonīmais „Pietiek lasītājs”? Kāpēc cilvēki baidās norādīt savu vārdu un uzvārdu? Kāpēc cilvēki baidās būt patiesības paudēji? Kāpēc patiesības paušana nav cienījama rīcība? Kāpēc tautā nevalda patiesības dievs un patiesības kults? Kāpēc valda negodīguma pūķis un negodīguma kults?

Šausmīgi ir tas, ka zagšanai ir kolektīvs atbalsts. Tas reizē ir kriminālās valsts un noziegumu brīvības kolektīvais atbalsts. Zagšanas atbalstīšana ir masveidīga rīcība. Patiesības paudējs paliek viens pats. Viņš nevar rēķināties ar kolektīvo atbalstu. Daudzi varbūt klusu priecājās par zagļu atmaskošanu, taču no viņu klusā prieka nav nekāda sociālā labuma. Cita lieta būtu, ja patiesības paudējus visi atklāti atbalstītu un neļautu ar viņiem izrēķināties. Bet tas nenotiek. Zagļiem viegli izdodās izrēķināties ar viņu noziegumu atmaskotājiem. Tāpēc visraženākais autors ir anonīmais „Pietiek lasītājs”.

 

*2004.gadā pametu darbu „Turībā” un aizbēgu no dekāna Pētersona nepārtrauktās reti aprobežotās muldēšanas par naudas galveno lomu cilvēku dzīvē, aicinot mūs, pasniedzējus, studentiem iemācīt pelnīt naudu. Vairāk neko nevajagot. Vajagot vienīgi iemācīt pelnīt naudu. Tiesa, neaizbēgu tikai viena nekaunīga muļķa dēļ. Minētajā privātajā izglītības biznesa firmā tolaik diemžēl auditorijā dominēja jaunieši, kuriem interesēja tikai „naudas taisīšana” un kuri no pasniedzēja gaidīja vienīgi pamācības „taisīt naudu”.

Posted in blog | Komentēt

2017.08.07.

Divi jaunākie melnās krāsas triepieni šodienas žurnālistu portretā. 1) Hamburgā Trampa un Putina tikšanās ieilga. Prezidenti vienojās par konkrētiem jautājumiem, un tas prasīja laiku. Aizkavējās sākums „kultūras programmā” – koncerts filharmonijā. Koncertu nevarēja sākt bez Trampa un Putina. Rietumu žurnālisti un arī Krievijas 5.kolonnas žurnālisti vaino Putinu, jo viņa dēļ, lūk, esot aizkavējies koncerts. „Vainīgi” nav abi, bet tikai Putins. 2) Pēc abu prezidentu tikšanās bija Lavrova preses konference. Ārlietu ministrs ļoti saprotamā valodā paskaidroja galvenos momentus. Sekoja žurnālistu jautājumi. No apm. 10 jautājumiem neviens nebija loģisks, būtisks, labi saprotams. Žurnālistu balss dikcija nebija inteliģentu cilvēku dikcija, bet deklasētu indivīdu dikcija. Nepārtraukti jautājumus uzdeva visi reizē. Jautāja par to, par ko jau ministrs paskaidroja ievadvārdos. Kāpēc šodien ir nepārprotami redzama žurnālistu degradācija un deģenerācija, ar savu iracionālo un amorālo darbību ļoti negatīvi ietekmējot sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu? Kāpēc uz „baltās” rases vispārējās degradācijas un deģenerācijas fona īpaši izceļas žurnālisti, apsteidzot politiķus? Ja padomājam, tad redzam, ka pašlaik žurnālisti ir visvājākais atzars tajā sociālajā stratā, ko var dēvēt par inteliģenci. No inteliģences žurnālistiem ir visniecīgākā cilvēciskā kvalitāte un profesionālā kompetence. Principā par žurnālistu var kļūt katrs, kurš ambiciozi un maniakāli sev noskatījis šo darbības sfēru. Apsēstība ar domu būt žurnālistam un godkārīga velme būt žurnālistam ir galvenais. Žurnālista talantam, profesionālajai apdāvinātībai, cilvēciskajai piemērotībai kā obligātiem nosacījumiem tagad nav nekādas nozīmes. Ja vēl nesen žurnālistam bija jāprot literāri stilistiski un poētiski izteiksmīgi rakstīt, žurnālistam bija jābūt gudram, spējot analītiski spriest un objektīvi vērtēt dzīves īstenību, žurnālistam bija jābūt ideāli pareizai literārai valodai, inteliģentai dikcija, cilvēciski simpātiskam izskatam, ja runa bija par radio, TV žurnālistiku, tad tagad tas viss nav vajadzīgs. Žurnālists var būt bez augstākās izglītības, minētās rakstītprasmes, literāri pareizas valodas, inteliģentas dikcijas utt. Var būt bez elementāra saprāta vispār. Totāls cilvēcisko un profesionālo prasību trūkums nav nevienā citā atzarā inteliģences sociālajā stratā. Piemēram, ārsts, skolotājs, inženieris, ekonomists nevar būt bez attiecīgās izglītības un adekvātas cilvēciskās apdāvinātības. Toties žurnālists var būt, rupji sakot, katrs nekauņa un muļķis ar pamatskolas izglītību. Vienīgais nosacījums – nekaunīga vēlēšanās būt žurnālistam. Kāpēc tagad tas ir iespējams? Iemesls ir žurnālistikas misijas transformācija relatīvi globālā vērienā pēc II Pasaules kara. Žurnālistika kļuva 1) bizness un 2) žurnālistika kļuva masu zombēšanas galvenā platforma, lai kalpotu…transnacionālajam biznesam. Nauda ir galvenais iemesls. Nauda ir arī galvenais iemesls tad, ja runa ir par politiski ideloģisko masu zombēšanu. Politiskā kundzība ir vajadzīga naudas pelnīšanai. Pēc II Pasaules kara notika milzīga mediju monopolizācija. Pasaules medijus pārvalda burtiski 5-6 mediju varas monstri, kuri kalpo transnacionālajam biznesam un tā sulaiņiem – politiķiem. Saprotams, ka tādas žurnālistikas misijas interpretācijas apstākļos žurnālistikā nav vietas cilvēkiem, kuriem žurnālistika joprojām ir 4.vara, kalpojot vienīgi sabiedrībai, kritiski analizējot 1.-3.varu un par saviem novērojumiem informējot sociumu. Tādos apstākļos žurnālistikā var darboties tikai, atkal rupji sakot, inteliģences atkritumi, kuriem nekas nav svēts un kuri izglītības trūkuma dēļ var pat nezināt žurnālistikas vēsturi un žurnālistikas klasisko sūtību.

Posted in blog | Komentēt

2017.03.07.

Latvijā šajās dienās valsts krahs sāk izvērsties antropoloģiskajā katastrofā. Bet tas ir iemesls ārvalstu (ANO) tiesībām iejaukties LR notikumos, pārņemot varu LR. Priekšzīmi ir jārāda ASV – LR ģeopolitiskajam okupantam/saimniekam/militārajam okupantam. Operatīvi ir jārīkojās ES, ja tā patiešām vēlas rūpēties par “Eiropu”. Latvijas tautai ir nekavējoties jāpieprasa ANO, ES palīdzība, ja latviešu tautai vēl ir palicis saprāts, tā ir spējīga un vēlas pretoties antropoloģiskajai katastrofai – latviešu iznīcībai. Streiks, slimnīcu nesolīšana veikt darbu, valdības tukšie un idiotiski formulētie solījumi veselības aizsardzībā ir lielisks materiāls analītikai par valsts kraha transformāciju antropoloģiskajā katastrofā. Skan ciniski, taču pelnīti. Tautas atbalsts kriminālai valstij ar noziegumu brīvību ir masveidīgs. Tauta šajās dienās saņem to, ko ir pelnījusi, konsekventi atbalstot zagļus un stulbeņus vēlēšanās. Saprāta trūkums veicina tautas iznīcību, saprāta trūkums atsaucās uz fiziskās eksistences nosacījumiem.

Posted in blog | Komentēt

2017.01.07.

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

 

   Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi pati vainīga savā bojāejā.

Civilizācijas iekšējo sabrukumu veicina daudzi faktori. Taču līdz šim starp tiem nekad nav bijis demogrāfijas faktors. Nevienas civilizācijas bojāeju nav ietekmējuši demogrāfiskie apstākļi – iedzīvotāju skaits, mirstība, dzimstība. Zinātne par to klusē. Secinājumos par civilizāciju bojāeju zinātne nekad nav ņēmusi vērā demogrāfiskos apstākļus, it kā iedzīvotāju skaitam nebūtu nekādas nozīmes civilizācijas liktenī. Visticamākais tā arī bija: demogrāfijai nebija nekādas nozīmes civilizāciju bojāejā. Par iedzīvotāju skaita pieauguma ietekmi uz civilizāciju likteni klusē arī eiropiešu pirmo vēsturisko hroniku autori.

Zinātnei neko nedrīkst pārmest. Zinātnes rīcībā nekad nav bijuši precīzi dati par civilizāciju iedzīvotāju skaitu. Zinātnei nebija empīriskās bāzes. Zinātne varēja izmantot tikai dažādus mākslīgus aprēķinus.

Tā, piemēram, nosakot Romas impērijas iedzīvotāju skaitu, senāk šie aprēķini svārstījās no 45 miljoniem līdz 120 miljoniem. Mūsdienās ir citi aprēķini: 55-65 miljoni.

Tas, ko mēs tagad dēvējam par tautas skaitīšanu*, uz Zemes sākās XVIII gadsimtā. Eiropā XIX gadsimtā vienīgi dažas valstis zināja iedzīvotāju skaitu. Latvieši ar tautas skaitīšanu pirmo reizi tikās 1897.gadā. Krievijā togad pirmo reizi organizēja tautas skaitīšanu. Āfrikā, Āzijā tautas skaitīšana sākās pēc II Pasaules kara. Zemes iedzīvotāju skaitu pirmo reizi mēģināja noteikt viens anglis 1682.gadā. Viņa ieskatā uz Zemes dzīvojot 320 miljoni. Mūsdienās uzskata, ka XVII gs. beigās uz Zemes dzīvoja divas reizes vairāk cilvēku.

Civilizāciju bojāeju ietekmēja migrācija. Tas zinātnē ir izprasts. Zinātne atzīst migrāciju kā civilizāciju bojāejas faktoru. Taču zinātne migrāciju nesaista ar demogrāfiju. Piemēram, dzimstības strauju palielināšanos. Migrāciju izraisīja dzīves apstākļu pasliktināšanās, bet nevis iedzīvotāju skaita krass pieaugums.

Migrācijas problemātiku tāpat kā demogrāfijas problemātiku sāka pētīt tikai XIX gadsimta beigās. Jau pirmajos migrācijas pētījumos tika formulēti tā dēvētie migrācijas likumi. Tie paskaidro migrācijas iemeslus. Likumu komplektā neietilpst likums par migrāciju lielas dzimstības dēļ. Migrācijas likumi attiecās uz ekonomiskajiem, sociālajiem, politiskajiem, militārajiem nosacījumiem.

Tā, piemēram, Romas impērijas bojāeju migrācija būtiski veicināja. Lielās tautu staigāšanas rezultātā Romas impērijā ieplūda vestgoti, vandāļi, ģermāņi. Taču Lielo tautas staigāšanu IV-VII gadsimtā neizraisīja barbaru dzimstības pieaugums, bet gan klimatiskās izmaiņas.

Zinātnē ir formulētas tādas parādības kā „klimatiskais optimisms” un „klimatiskais pesimisms”. Optimisms ir tad, kad ir silts klimats; pesimisms ir tad, kad ir auksts klimats. Eiropā klimatiskais optimisms bija no apm. 27.g.p.m.ē. līdz apm. 400.gadam. Klimatiskajam optimismam sekoja klimatiskais pesimisms – Eiropā iestājās auksts laiks. Kulminācija tika sasniegta 535.-536.gadā. Bēgot no aukstuma, barbaru ciltis masveidā devās uz siltajiem dienvidiem – Romas impērijas teritoriju.

Civilizāciju bojāejas analīzē nekad nav bijusi runa par novecošanu un dzimstības samazināšanos. Tik tikko minētie abi demogrāfiskie procesi netiek minēti arī Romas impērijas bojāejas analīzē. Turpretī tagad Rietumu civilizācijas bojāejā eiropeīdu novecošana un dzimstības samazināšanās ir galvenais (tā var teikt bez pārspīlējuma) iekšējā sabrukuma iemesls.

Rietumu civilizācija iet bojā unikālos apstākļos. Unikālais ir tas, ka civilizācijas iekšējo sabrukumu veicina „baltās” rases novecošana un izmiršana. Tas notiek, tā teikt, pie pilnas apziņas un brīvprātīgi. „Baltie” cilvēki zina par savu traģēdiju, taču neko nevēlās darīt savā labā. Viņiem ir empīriskā bāze – mūsdienu statistikas precīzie dati. Tie pārliecinoši apstiprina traģēdiju. Citu pierādījumu nevajag. Statistiskajos pārskatos viss ir lieliski redzams. Taču tas nemaina „balto” nenormālo attieksmi pret savu demogrāfisko stāvokli. Šajā ziņā „baltie” izrāda nenormālu stūrgalvību, kuru varbūt spēj izskaidrot vienīgi psihiatrija.

Viss ir redzams arī LR statistikā. Nav vajadzīgs nosaukt skaitļus. Pamattendence tautai (lasītājiem) ir labi zināma. Latvieši strauji noveco un izmirst.

Faktiski Rietumu civilizācija iet bojā unikāli divkārtējos apstākļos. Unikāla ir eiropeīdu novecošana un izmiršana. Unikāla ir citu rasu dzimstība. Uz Zemes nekad nav bijusi tik liela dzimstība, kāda tā ir demogrāfiskās pārejas laikā 1960.-2050.g. Nenormāli liela dzimstība ir „krāsainajām” rasēm, veicinot kolosālu migrāciju uz „balto” cilvēku dzīves telpu Ziemeļamerikā un Eiropā. Demogrāfiskās pārejas temps visaugstākais bija līdz 2000.gadam, kad dienā dzima 240 000 bērnu (gadā – 87 miljoni).

„Balto” cilvēku skaits pašlaik stabilizējies 1 miljarda robežās, kaut gan par stabilitāti nenākās runāt, jo fertilitātes koeficients ir ļoti zems. „Baltie” lēnām izmirst. XXI gs. otrajā pusē pēc demogrāfiskās pārejas planētas iedzīvotāju skaits stabilizēsies 10-11 miljardu robežās. Stabilitāte būs reāla, jo „krāsaino” rasu dzimstības straujais temps samazinās.

Migrācija, kuru izraisa nenormāli lielā dzimstība, saprotams, ir viens no Rietumu civilizācijas bojāejas ārējiem galvenajiem faktoriem. „Balto” cilvēku dzīves telpu pārņem „krāsainās” rases, kā rezultātā izveidosies jauna civilizācija, kā to paredzēja Špenglers. Viņa prognozē pēc 2000.gada par Rietumu civilizāciju varēs izteikties pagātnes formā. Demogrāfiskās pārejas beigās 2050.gadā Rietumu civilizācija var neeksistēt. „Baltie” cilvēki būs. Saglabāsies viņu celtās ēkas, būvētie ceļi, iekoptie parki. Taču dzīves kārtību nosacīs „krāsainie”, un, piemēram, Eiropā vairs nebūs eiropiešu civilizācija ar tai raksturīgo auru. Eiropiešu civilizācijas vietā būs cita tipa civilizācija, kurai būs savs, mums pašlaik nezināms, nosaukums. Tagad viss notiek ļoti strauji. Pasaule līdz nepazīšanai izmainās dažu gadu laikā.

Romas impērijas bojāejā vainīgi bija paši romieši. Viņi pieradināja barbaru etnosus dzīvot tādā pašā dzīves līmenī kādā dzīvoja romieši. Romieši propagandēja savu dzīves veidu (civilizāciju), un barbaru etnosi gribēja tos pašus dzīves labumus, kādi bija romiešiem. Pienāca laiks, kad barbaru etnosi sāka ar spēku iegūt romiešu labumus.

Mūsdienās Ziemeļamerikā un Eiropā notikumi virzās tipoloģiski līdzīgi. Tiesa, ir neliela atšķirība. Rietumeiropu apdraud no divām pusēm – Dienvidiem (Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas) un no Austrumeiropas. Migranti grib dzīvot tāpat kā „baltie”. Pagaidām vēl nav sasniegta pakāpe, kad migranti ar spēku censtos iegūt „balto” dzīves labumus.

Zinātne uzskata, ka civilizācijas iekšējo degradāciju izraisa etniskā sastāva sajaukšanās (asimilācija). Tā bija Romas impērijā. Etnosu sajaukšanās izraisīja tik lielu degradāciju, ka pēc migrantu ieplūšanas un Romas impērijas sabrukuma šodien izslavētā eiropeiskā kultūra ar savu faustisko dvēseli radās tikai X gadsimtā. Tātad apmēram piecus gadsimtus Eiropā valdīja kaut kāds nesaprotams melns laikmets. Tajā romiešu un barbaru etniskais mistrojums izveidoja savu kultūru, kurā antīkās kultūras mantojumam nebija gandrīz nekādas vērtības.

Rietumu zinātne ir aprēķinājusi masu parādību un elitāro parādību proporcionālās attiecības. Šie aprēķini tieši neattiecās uz etniskajiem, sociālajiem, politiskajiem procesiem. Tomēr tie var noderēt, prognozējot Rietumu civilizācijas beigas.

Aprēķini ir šādi.  Ja elitārajā parādībā 15% apjomā iespiežās masu parādība, tad sākās elitārās parādības profanācija, devalvācija, degradācija, sabrukums. Citiem vārdiem sakot, lai kaut ko labu iznīcinātu, pietiek ar kaut kādu mēslu iepludināšanu 15% apjomā labajā parādībā. No elitārās parādības var atšķelties kāda daļa, kas nevēlas pakļauties masu parādības 15% ietekmei un vēlas saglabāt agrāko elitāro statusu. Taču vienalga masu parādība ir uzvarējusi. Masu parādībai izdevās sagraut elitāro parādību kā vienotu sistēmu. Elitārā sistēma ir sagrauta, un tā pārstāj funkcionēt agrākajā veidā.

Ļoti iespējams, novecošanas un izmiršanas pašnāvnieciskajos apstākļos procentiem nav nekādas nozīmes. Visu izšķir „baltās” rases iekšējais sabrukums – nespēja pašai tikt galā ar savām problēmām. „Baltās” rases bezspēcības kulminācijas periodā varbūt pietiks ar migrantu 5-10% procentiem, lai izveidotos jauna tipa civilizācija. To, ka pietiks ar 5-10%, jau redzam Rietumeiropas lielajās pilsētās. Par to šodien liecina Rietumeiropas lielo pilsētu aura, ja ar šo svešvārdu apzīmējam sevišķu gaisotni, ko izstaro vai kas raksturīga kādai vietai, cilvēkiem utt. Rietumeiropas lielajām pilsētām jau pašlaik ir maz kopēja ar eiropeiskās civilizācijas vēsturiski tradicionālo auru. Tā relatīvi tīrā veidā pagaidām saglabājusies tikai mazajās pilsētās un lauku ciematos, jo tos vēl nav masveidā „okupējuši” citu civilizāciju pārstāvji.

 

*Latvieši jau sākuši gatavoties kārtējai tautas skaitīšanai. Medijos nosauktas summas, kuras paredzēts sadalīt tautas skaitīšanā: «Valdība jau iepriekš lēma, lai nodrošinātu 2021.gada tautas skaitīšanu, EM budžetā kopējais finansējuma apmērs ilgtermiņa saistībām 2015.-2023.gadā ir 2 462 915 eiro apmērā tautas skaitīšanas nodrošināšanai. Tomēr, lai 2021.gada tautas skaitīšanu varētu veikt, visu nepieciešamo informāciju iegūstot tikai no administratīvajiem reģistriem, ieskaitot citu ministriju un institūciju uzturētos administratīvo datu avotus, ir nepieciešami papildus finanšu līdzekļi Iekšlietu ministrijai (IeM) – 85 400 eiro apmērā un Tieslietu ministrijai (TM) – 456 300 eiro”.

Posted in blog | Komentēt

2017.28.06.

Personība

Agresīvo patmīļu pretmets un diametrāli pretējs fenomens ir personības. Agresīvie patmīļi un personības ir antipodi. Agresīvie patmīļi visvairāk neieredz personības. Savukārt personības neizjūt simpātijas pret agresīvajiem patmīļiem un cenšas no viņiem izvairīties savā ceļā. Vārdam „personība” latviešu valodas kultūrā ir īpaša semantika. Faktiski neformāli definēta semantika. Vārds „personība” šajā nozīmju kopumā (semantikā) nav tas pats, kas vārds „persona”, kā arī termins „personība” psiholoģijā. Īpaši tādā psiholoģijas atzarā kā personības psiholoģija, kurā tik tikko minētais termins universāli attiecās uz katru cilvēku. Turpretī vārda „personība” neformāli definētā un tikai sadzīvē lietotā semantika attiecas vienīgi uz augstas cilvēciskās kvalitātes indivīdiem. Sadzīvē vārdu „personība” lietojam, ja gribam slavēt cilvēku ar izcilām īpašībām. Vārds „personība” sadzīvē attiecās uz augstu cilvēcisko kvalitāti. Apzināmies, ka personības ir gudri cilvēki, morāli atbildīgi cilvēki, talantīgi cilvēki, inteliģenti cilvēki, teicami izglītoti cilvēki, idejiski patstāvīgi cilvēki, cilvēki ar augstu pašcieņas pakāpi un augstu paškritiskuma pakāpi. Personības savā ceļā bez iebildēm atzīst citas personības, paškritiski ir gatavas dot ceļu par sevi lielākai personībai. Par personību trūkumu pie mums sāka žēloties jau 90.gadu sākumā. Kuluāros par latviešu personību trūkumu taktiski žēlojās cittautieši – krievi, ebreji, poļi. Šī žēlošanās jau sen vairs nav sastopama. Tas ir pareizi. Personību deficīts ir totāls ne tikai politikā, valsts administrācijā, bet arī akadēmiskajā sfērā – rektorātos, ZA augstceltnes 2.stāvā. Arī garīgajā kultūrā personību deficīts ir totāls. Citādāk tas nevar būt, ja „mākslinieks” drīkst neprast zīmēt, „mūziķis” drīkst nepazīt notis. Vai personību deficīts ir liela nelaime? Tā var jautāt filistri. Viņi mīl kladzināt „Bet viss taču notiek!”. LR viss patiešām notiek filistru līmenī, agresīvo patmīļu līmenī, bet nevis personību līmenī. Atbildē uz doto jautājumu ir jāsaka, ka personību deficīts nav liela nelaime. Personību deficīts ir nevis nelaime, bet traģēdija. Tautas traģēdija! Tauta bez personībām kā etnosa garīgajiem līderiem neko prātīgu savā dzīvē nevar panākt. Var vienīgi nīkuļot pelēkā, seklā, duļķainā peļķē.

Posted in blog | Komentēt

2017.27.06.

Gara aristokrātija

 

(была весна 1912 года)

«Перед экзаменами в саду была устроена сходка. На нее созвали всех гимназистов нашего класса, кроме евреев. Евреи об этой сходке ничего не должны были знать. На сходке было решено, что лучшие ученики из русских и поляков должны на экзаменах хотя бы по одному предмету схватить четверку, чтобы не получить золотой медали. Мы решили отдать все золотые медали евреям. Без этих медалей их не принимали в университет. Мы поклялись сохранить это решение в тайне. К чести нашего класса, мы не проговорились об этом ни тогда, ни после, когда были уже студентами университета. Сейчас я нарушаю эту клятву, потому что почти никого из моих товарищей по гимназии не осталось в живых. Большинство из них погибло во время больших войн, пережитых моим поколением. Уцелело всего несколько человек».

К.Г. Паустовский, «Аттестат зрелости»

Dotais teksts ir ļoti interesants dažādā ziņā. 1) Runa ir par 1912.gadu. Tātad citu laikmetu, salīdzinot ar mūsdienu laikmetu. Runa ir par laikmetu pirms I Pasaules kara, kad Krievijas impērijā dzīva bija aristokrātija ar savu slaveno gara aristokrātiju, kura bija raksturīga ne tikai aristokrātiem, bet arī jaunajai buržuāzijai, kuras ētoss vēlējās līdzināties „tīrās” aristokrātijas ētosam. Mūsdienās gara aristokrātija noteikti ir sastopama. Taču mūsdienās, ģenētiski centrētajās plebejiskajās (proletāriskajās, neseno dzimtcilvēku) aprindās, gara aristokrātija tomēr ir ļoti vāji pazīstama gan teorētiski, gan praktiski. 2) Uzmanība pievēršama „tehnoloģijai” – pašai cēlajai idejai, lēmumam neizpaust vienošanos; zvēresta konsekventai izpildei. 3) Interesants ir jautājums par ebreju gara aristokrātijas praksi attieksmē pret krieviem; īpaši zinot šodienas ebreju attieksmi pret savu dzimteni Krieviju un tās tautu – krieviem. 3) Katrā ziņā teksts ir laba ilustrācija tām garīgajām, morālajām izmaiņām, kuras ir notikušas ar hominīdiem aizvadītajos apmēram 100 gados.

 

Posted in blog | Komentēt