2016.26.09.

Nelielajā tekstā “Tautas mantojums” ir divas oriģinālas domas: 1) PSRS sabrukums nākotnē netiks uzskatīts par sabrukumu, bet manipulatīvu reformu, īstenojot senus projektus; 2) PSRS sabrukums ir ģeopolitiskā katastrofa ne tikai PSRS, bet visai Eirāzijai, kura nonāca ASV ietekmes zonā.

Posted in blog | Komentēt

2016.26.09.

Idiotiska lišķība etniskā kolektīva (tautas) raksturošanā vienmēr izraisa pretīgas emocijas. Tas attiecās arī uz šādu idiotisko lišķību. Latviski sentimentāli seklu „filmu režisors” un pūļa elks Streičs: „Mani kaitina, ka saka: latvieši ir maza tauta. Tā teikt ir apgrēcība. Tauta nav mērāma cilvēku skaitā vai aizņemtās teritorijas lielumā. Tauta mērāma citā dimensijā – laikā. Un mēs jau esam iegājuši laikā. Izgājuši cauri laikam. Nevis panīkuši, bet attīstījušies. Tauta ir garīga būtne, un tas ir Dieva dots jēdziens”. Idiotisko lišķību vienmēr pavada šausmīga demagoģija un aloģisms. Arī šis latviešu dāmu mīlulis ir visu saputrojis: latvieši ir gan iegājuši laikā, gan izgājuši cauri laikam. Sanāk, ka pašlaik latvieši nav saistīti ar laiku, ja jau viņi ir izgājuši cauri laikam. Riebīgs un reizē stulbs idiotisms ir lišķīgajos vārdos, kas var patikt tikai stulbeņiem un idiotiem.

Posted in blog | Komentēt

2016.25.09.

PSRS, plašāk sociālisma sistēmas, sabrukuma rezultātā ievērojami paplašinājās ASV ģeopolitiskā vara. ASV pārziņā nonāca ne tikai Austrumeiropas zemes, bet patiesībā nonāca visa Eirāzija. ASV ģeopolitiskās intereses rada atbalsi Kaukāza, Vidusāzijas zemēs, Krievijas Federācijā. Turklāt šajās zemēs ASV ieguva vislielākos pielīdējus bez īpašas piepūles. Rietumeiropas elite nemīl ASV un to neslēpj. Tagad Rietumeiropas elite nemīl arī, piemēram, latviešus kā amerikāņu dibena enerģiskos laizītājus (skat. uzskatāmu ilustrāciju šim “procesam” manā “Facebook” kontā). Rietumeiropā amerikāņiem izdevās izaudzināt savu eliti no vietējām padibenēm. Tas prasīja samērā lielu piepūli, prāvus resursus. Turpretī Baltijas valstīs, Krievijā un citur amerikāņiem sāka kalpot vietējās padibenes bez īpaša aicinājuma, īpašas piepūles un resursu ieguldīšanas. Tādējādi PSRS sabrukums ir amerikāņu grandiozs ģeopolitiskais panākums. Tomēr nedrīkst aizmirst galveno faktoru – demogrāfisko pāreju, “balto” cilvēku norietu un tā satelītus – degradāciju, deģenerāciju. Ja tas tā nebūtu, tad PSRS nebūtu sagrauta un tiktu veiktas demokrātiskas reformas, par kurām izsakās V.Putins. Ķīnu neskar rases noriets, un Ķīna spēj radikāli reformēt sociālistisko iekārtu, saglabājot pat partijas varas monopolu, ko gribēja likvidēt Staļins pēc II Pasaules kara un kas bija viņa nāves (noindēšanas) iemesls saskaņā ar Krievijas atsevišķu vēsturnieku pētījumiem.

Posted in blog | Komentēt

2016.25.09.

Tautas ieguvums

 

Latviešu „Delfos” 2016.gada 25.septembrī ievietoja materiālu par V.Putina attieksmi pret PSRS sabrukumu. Viņaprāt PSRS vajadzēja reformēt, bet nevis sagraut.

Tāds viedoklis šobaltdien ir diezgan apšaubāms. Iespējams, vēl apšaubāmāks tas būs nākotnē, kad uz XX gadsimta nogales vēsturiskajiem notikumiem Austrumeiropā kompetenti cilvēki raudzīsies bez nacionālistiskajām kaislībām, kas noteikti bremzē analītisko objektivitāti pašlaik. Toties V.Putina slavenā atziņa par PSRS sabrukumu kā “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu” nav apšaubāma šobaltdien un nebūs apšaubāma arī nākotnē. PSRS tautām tā bija milzīga katastrofa. Acīmredzot nākotnē Rietumeiropas patriotiskie spēki skaļi atzīs PSRS sabrukumu kā ģeopolitisko katastrofu visai Eiropai, ievērojami paplašinot amerikāņu ģeopolitisko varu subkontinentā. No PSRS sabrukuma visvairāk ieguva ASV.

Uzzinot V.Putina jaunāko attieksmi pret PSRS sabrukumu, rodas daudzi jautājumi. Bet vai reāli PSRS tika sagrauta? Varbūt faktiski arī bija tikai zināmas reformas un PSRS būtībā netika sagrauta? Varbūt notika tas, pēc kā centās Staļins? Proti, tika likvidēts partijas varas monopols, kas traucēja valsts celtniecību jau pirms II Pasaules kara. Staļins saprata partijas destruktīvo lomu valstī un paredzēja izmainīt partijas vietu valsts politiskajā sistēmā. „Perestroika” īstenībā realizēja senu projektu – likvidēt partijas varas monopolu. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, PSRS sabrukums izlaboja vēl vienu būtisku nepilnību polietniskajā Padomju Savienībā. Veidojot PSRS, tautām tika atņemta nacionālā simbolika, un tās vietā visiem uzspiesta viena simbolika. Tas tautām nepatika. Tā bija boļševiku psiholoģiskā kļūda, veidojot PSRS. To saprata paši boļševiki, taču novērst šo kļūdu nebija viegli. „Perestroika” izlaboja šo kļūdu.

Ko PSRS tautām reāli deva PSRS sabrukums? Vai reāli nacionālās republikas atguva vienīgi savus nacionālos simbolus (karogu, himnu, ģērboni) jeb atguva arī īstu neatkarību? Vai reāli Latvija atguva neatkarību? Vai reāli Latvijā varu ieguva latviešu tauta? Vai reāli Latvijā izmainījās varas nomenklatūra, sabiedrības šķiriskā struktūra, radās jauna valdošā kārta? Vai no varas tika padzīti komunisti, čekisti? Kas noziedzīgi piesavinājās sabiedrisko īpašumu PSRS sabrukuma rezultātā? Vai tie bija bijušie komunistu un čekistu barveži jeb viss tika sadalīts godīgi?

Latvijā tie ir retoriski jautājumi. Latvijā principā nekas nemainījās. Sāka plīvot vienīgi cits karogs, skanēt cita himna un lietots cits ģērbonis. Bet pats galvenais – sākās latviešu fundamentāla deģenerācija. Bet to ļoti daudzi latvieši nav spējīgi saprast. Lai to saprastu, ir vajadzīgs prāts. Prāts pie mums ir liels deficīts. Tāpēc „Delfos” komentāros ārdās bezprātīgie, šausmīgi vienpusīgi lūkojoties uz katastrofālajiem notikumiem ar PSRS, LPSR un LR.

Posted in blog | Komentēt

2016.23.09.

Izteikumos par tautu un tautību līdz šim esmu sastapies ar trim izcili idiotiskiem autoriem. Viņu izteikumi ir tik idiotiski, ka nav iespējams noteikt to iemeslu. Nav saprotams, vai izteikumi ir neizglītotības jeb iedzimta stulbuma sekas, jeb iemesls ir abi minētie varianti un vēl kādi citi varianti. Normāls cilvēks pat bez speciālām zināšanām nekad tik idiotiski neizsacīsies par tautu un tautību. S.Āboltiņa ir autore šādam idiotismam: „Mēs ticam nacionālai valstij, kurā ciena visu tautību latviešus”. Sarkanmatainajai Tumsonībai pieder līdz šim (2016.g.sept.) manis sastaptais vislielākais idiotisms – “visu tautību latvieši”!!! Otrajā vietā ir antropolops („antropologa” K.Sedlenieka iesauka). Viņš ir autors šādam idiotismam: „Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski nepastāv(!?), tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt pār citiem indivīdiem un grupām”. Trešajā vietā Saeimas deputāts Andrejs Judins („Vienotība:): „Tautība nav parādība, kas nododama dzimumceļā, tautība nav tas, ko cilvēks manto ģenētiski”; „Tas ir pašidentifikācijas jautājums. Ja persona uzskata, ka ir latvietis, nevienam nav pamata apšaubīt viņa attieksmi”. Protams, minētie izteikumi grezno „Latviešu idiotismu kolekciju”.

Posted in blog | Komentēt

2016.22.09.

Latviešu jaunāko paaudžu intelektuālo un morālo pederastu „satoriskā” kloāka ir nākusi pie gaišās latviešu tautas ar jaunu postmodernistisko smirdējumu – diskusiju par zinātni, zinātnes iespējām un vajadzību, patiesības un nepatiesības attiecībām pseidozinātnē un pseidozināšanās. Galvenā doma – saputrot latviešu apziņu jautājumos par zinātni, zināšanām, patiesību. Pārgudrās diskusijas atreferējumā jau pirmais teikums ir idiotisks: „Vai Latvijā vērojams jauns (!?) pseidozināšanu vilnis?”. Jautājums ir idiotisks tāpēc, ka Latvijā par laimi nekad nav bijis pseidozināšanu „vilnis”. To nepieļāva latviešu kuratori – vācieši, krievi. Tāds „vilnis” nebija ne cara laikos, ne „pirmajā” republikā un padomju periodā. Pseidozināšanu vilnis Latvijā strauji sākās un tagad ir sasniedzis „akadēmisko līmeni” pēcpadomju laikā, kad latvieši, tā teikt, tika palaisti savvaļā un varēja sākt darboties atbilstoši savas vispārējās attīstības pakāpei. Un, lūk, šī pakāpe izrādījās tik patīkama, ka tagad pseidozinātnieki veido LR akadēmisko personālu humanitārajās un sociālajās zinātnēs augstskolu katedrās un institūtos. Latviešu jaunāko paaudžu intelektuālie un morālie pederasti ir pārņēmuši tautas izglītošanu minētajās zinātnēs, darbojoties atbilstoši savai pseidointelektuālajai, šarlatāniskajai mentalitātei un postmodernisma perversijām. Diskusijas dalībnieki ir „Latviešu idiotismu kolekcijas” pamatlicēji – šlāpini, neiburi, sedlenieki.

Posted in blog | Komentēt

2016.21.09.

Amerikāņu centīgākie dibenlaizītāji jau izteikuši savu negatīvo attieksmi pret Eiropas armijas veidošanu. Viņu ieskatā Eiropai nav vajadzīga sava armija. Nupat savu viedokli izteica vispelēkākais no vispelēkākajiem Latvijas valsts prezidentiem. Arī viņš laiza amerikāņu dibenu – Eiropai sava armija neesot vajadzīga! Kā zināms, pēc II Pasaules kara Eiropa jau reiz vēlējās veidot savu armiju. ASV izdevās apslāpēt šo iniciatīvu, jo tad viņi tiktu padzīti no Eiropas un Eiropa nebūtu amerikāņu ģeopolitiskais īpašums. Sociālisma sistēmas sabrukuma rezultātā amerikāņu ģeopolitiskajā īpašumā nonāca arī Austrumeiropas bijušās sociālisma zemes, no kurām dažas kļuva īpaši centīgas amerikāņu dibenlaizītājas. Aprobežotie latvieši ir priekšgalā Eiropas amerikāniskajām padibenēm. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka aprobežotais Rīgas pils piekakātājs arī ir pret Eiropas armiju.

Posted in blog | Komentēt

2016.21.09.

Latviešu smirdošā inteliģence ir pastrādājusi jaunu pasaules mēroga nelietību. Bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, piedaloties 12. Jaltas Eiropas stratēģijas (Yalta European Strategy, YES) forumā uzstājās diskusijā „Atturēšanas politika, jauna Jalta, vai kas? atjaunojot Eiropas drošību”. Latvijas bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga teica: „Mums ir kopīga robeža ar psihopātisku varu, kura dzīvo nekam nederīgās un bīstamās ilūzijās. Mēs nevaram atļauties būt sentimentāli par noslēpumaino Krievijas dvēseli, ir jābūt piesardzīgiem, dzīvojot blakus psihopātiem. Savas karjeras sākumā es sastapos ar šādiem cilvēkiem. Redzēju, kādi ir psihopāti un cilvēki ar nopietnām psiholoģiskām slimībām. Viņi var diezgan ātri mainīties un sākt histēriski kliegt. Kaut ko tādu var sagaidīt pat no valstu vadītājiem. Mums ir jācer uz labāko, bet jāgatavojas sliktākajam. Mēs ceram, ka būs pasaule ar labiem kaimiņiem, iecietīgiem un mierīgiem, sastopoties ar realitāti. Tomēr mums jābūt uzmanīgiem. Kad ir svarīgi aizsargāt pašiem sevi, tas ir jādara”. Tik lielu nelietību nākas reti sastapt. Tā ir nelietība, kas robežojās ar izteiktu idiotismu, prāta fundamentālu sabrukumu. Valsts mēroga amatpersonas tā nerunā. Tā vispār normāli cilvēki neizsakās par citu tautu un tās valdību. Tā var runāt tikai rūdīts nelietis, kurš apzinās tāda ārprātīgi nekorekta izteikuma reakciju savās mājās. Rūdītais nelietis zina, ka daudziem latviešiem patīk šāda zākāšanās, jo daudzi latvieši nav spējīgi saprast, ka zākāšanās pirmkārt un galvenokārt atsaucās uz latviešu tautas reputāciju, izvēloties par valsts vadītāju pilnīgu cilvēcisko mēslu. Krievu tauta, tās valdība ir nosaukta par psihopātiem. Bet vai par to nākas brīnīties, zinot patiesību par šo mērgli? Viņa ir dzemdējusi pederastu, viņa attaisnoja vienu no vislielākajiem noziegumiem cilvēces vēsturē – aizmugurisku tiesāšanu, viņu ienīst trimdas latvieši, viņa rādīja ar pirkstu pie deniņiem arī savai tautai, tātad to uzskatot par muļķu tautu. Ja latvieši būtu cienījami cilvēki, tad viņi adekvāti reaģētu, – Saeima nekavējoties atņemtu visu valsts sniegto materiālo apgādi un izsūtītu no valsts.

 

Posted in blog | Komentēt

2016.19.09.

Bailēm lielas acis

   2016.gada 15. septembrī Saeima pirmajā lasījumā apstiprināja Tieslietu ministrijas sagatavotos grozījumus „Biedrību un nodibinājumu likumā”. LR tāds likums ir no 2004.gada 1.aprīļa. To vairākkārt nācās koriģēt. Dzīve iet uz priekšu. Daudz kas dzīvē mainās. Tagad ir pienācis laiks likumā izdarīt grozījumus, ierobežojot pretvalstisko organizāciju veidošanu.

Faktiski tā ir bijusi objektīva nepieciešamība visos laikos un visās valstīs. Katrs valstiskums vienmēr ir bijis spiests tikties ar tā antipodu – pretvalstiskumu. Pretvalstiskumu var formēt gan iekšējie, gan ārējie spēki, gan abi spēki kopīgi. Pretvalstiskuma neveicināšana, ierobežošana, likvidēšana ir katras valsts uzdevums. Tā izpilde ir atkarīga no specifiskas kompetences un tehnoloģijas. Vēstures grāmatās ir plaši analizēta daudzu valstu pieredze „darbā” ar pretvalstiskumu. Latvijas iedzīvotāju kāda daļa kādreiz vēroja padomju valsts kompetenci un tehnoloģijas pretvalstiskuma nepieļaušanā. Tie cilvēki, kuri dzīvoja padomju laikā, ar pretvalstiskuma nepieļaušanu tikās burtiski katru dienu presē, TV, politinformācijās, politnodarbībās, politlekcijās, t.s. uzskatāmajā aģitācijā.

Likumprojekta autori paskaidro: „Likumprojekts “Grozījumi Biedrību un nodibinājumu likumā” (turpmāk – likumprojekts) ir izstrādāts, ņemot vērā nacionālās drošības intereses un, izvērtējot iespējamos valsts un sabiedrības apdraudējuma riskus. Viena no galvenajām problēmām ir lielais finansējums no Krievijas, kas tiek novirzīts biedrību darbībai Latvijā un šis finansējums strauji pieaug. Mērķi, kuriem šis finansējums tiek tērēts, ir kultūras pasākumi, informatīvās kampaņas (lai mainītu sabiedrības uzskatus par demokrātiskām vērtībām, pret valsts dalību Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā), dezinformācijas kampaņas un provokatīvas darbības, lai pārbaudītu sabiedrības reakciju. Latvijā pieejamais finansējums biedrībām nevar konkurēt ar to, kas tiek piešķirts no Krievijas. Darbības ir šķietami atbilstošas Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk – Satversme), bet patiesībā tiek veikti pretvalstiski pasākumi un šķelta sabiedrība. Tāpat likumprojektā ietvertā regulējuma pamatā ir ģeopolitiskā situācija pasaulē, ņemot vērā arī iespējamos terorisma draudus”.

Likuma stingrākā bardzība paredzēta 10.pantā: „Biedrībai un nodibinājumam savā darbībā aizliegts vērsties pret Latvijas Republikas neatkarību, teritoriālo nedalāmību, izteikt vai izplatīt priekšlikumus par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, ja tas apdraud valsts drošību, sabiedrisko drošību vai kārtību, sludināt vardarbību, nacionālo un rasu naidu, klaju (!?) nacisma, fašisma vai komunisma ideoloģiju (!?), veikt militāru aktivitāšu propagandu, kā arī slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus.”

Likumprojektu gatavoja un apsprieda mūsu slavenie „politiķi”. Tāpēc atkal stindzina tumsonība un idiotisms, kas ir Latvijas „politiķu” identitātes stindzinošākās pazīmes.

Tā, piemēram, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas deputāts Ainars Latkovskis (“Vienotība”) debatēs teica: “Tagad arī pienācis laiks sakārtot citas sfēras, kas, ņemot vērā nestabilo ģeopolitisko situāciju (!?), var būt par apdraudējumu Latvijas drošībai. Agrāk varbūt šķita, ka šajās jomās var iztikt bez īpaša regulējuma, bet tagad redzam, ka tas ir nepieciešams. Kaut vai preventīvu apsvērumu dēļ – lai personas, kas noskaņotas pret Latvijas neatkarību un valstisko nedalāmību, saprastu, ka viņu rīcība nepaliks bez sekām. No savas puses (!?) varu apliecināt – šie cilvēki ļoti uzmanīgi vēro likumdošanas izmaiņas”.

Kā redzam, nav skaidrs, no kuras „puses” kungs vispār runāja, ja „no savas puses” izteicās tikai par cilvēkiem, kuri „ļoti uzmanīgi vēro likumdošanas izmaiņas”. Savukārt izteikums par „nestabilo ģeopolitisko situāciju” ir smuidrs idiotisms. Tikai nejēga 2016.gada septembrī var murgot par „nestabilu ģeopolitisko situāciju”. Realitāte ir pretēja. Ģeopolitiskā stabilitāte pašlaik ir vislielākā stabilitāte pasaules politiskajos procesos. Ar šodienas ģeopolitisko sadalījumu visi ir samierinājušies. Samierinājusies ir Krievija, ASV, Rietumeiropas elite (nejaukt ar Briseles salašņām). Rietumeiropas elitei ļoti nepatīk amerikāņu ģeopolitiskā kundzība Eiropā. Taču miermīlīgā veidā atbrīvoties no amerikāņu ģeopolitiskās kundzības neizdosies. Turpmāk ģeopolitisko sadalījumu var mainīt tikai tāds fundamentāls satricinājums kā pasaules karš. Ģeopolitiskais izkārtojums nemainās katru dienu un katru gadu. Ģeopolitikas kontekstā vispār nedrīkst lietot vārdu „situācija”. Ar vārdu „situācija” tradicionāli raksturo dzīves vai darbības apstākļus noteiktā mirklī, īsā laika sprīdī. Ģeopolitika nav mirkļa apstākļu kopums, bet ilglaicīgu apstākļu kopums. Ilglaicīgu apstākļu kopumu raksturo ar citiem vārdiem. Vismaz tā to dara cilvēki, kuri vienmēr runā „no savas puses”.

Totāla tumsonība ir vēlēšanās aizliegt sludināt fašisma vai komunisma ideoloģiju. Tiesa, paredzēts aizliegt tikai „klaju” sludināšanu. Likumprojekta autori tātad prot fiksēt robežu starp klaju sludināšanu un neklaju sludināšanu. Saprātīgi cilvēki izvairīsies no pienākuma fiksēt minēto robežu.

Izglītoti cilvēki zina komunisma jēgu. Komunisma ideoloģija nebūt nav saistīta tikai ar K.Marksa izstrādāto politisko teoriju un politiskās iekārtas formu pasaules valstīs ar bijušo PSRS priekšgalā. „Politiķi” vēlas tautai aizliegt domāt un izteikties par bezšķiru sabiedrību, kurā ražošanas līdzekļi piederēs visiem kopīgi un cilvēki būs vienlīdzīgi. Vai tiešām varenā valdošā kliķe tik ļoti baidās no tautas un tik bažīgi apzinās savas varas neleģitimitāti, ka vēlas aizliegt cilvēkiem sapņot par labāku nākotni, par ko cilvēce vienmēr ir sapņojusi? Jeb varbūt tās nav instinktīvas bailes, bet šausmīga neizglītotība un patoloģisks stulbums?

Fašisma ideoloģija nav tik psiholoģiski cēla un humānistiski veldzējoša kā komunisma ideologija. Taču fašisma ideoloģijai principā arī nav nekādas vainas. Kā parasti, vaina ir izkropļojumiem; proti, fašisma ideoloģijas izkropļojumiem nacistiskajā Vācijā un citās zemēs, ārdoši atsaucoties uz šīs idejiskās sistēmas reputāciju. Nav aizmirstama fašisma ideoloģijas  labvēlīgā ietekme latviešu valsts attīstībā XX gs. 30.gados. Toreiz fašisma ideoloģija palīdzēja apvaldīt latviešu politisko analfabētismu, mazajai tautai organizējot simtiem politisko partiju un politisko organizāciju. Nav izslēgts, ka vēsturei ir jāatkārtojās. Vismaz tagadējā nevērtīgā valstiskuma likvidācijas mentālajos projektos fašisma ideoloģija nešķiet bezcerīga.

„Politiķiem” acīmredzot nav pa spēkam atšķirt nacismu no fašisma. Viņi var vienīgi plānprātīgi blādīties par „nestabilo ģeopolitisko situāciju” un smieklīgi aizliegt latviešiem publiski sapņot par utopiski ideālu sabiedrisko iekārtu. „Politiķu” aprobežotība nav limitēta, un tāpēc ir iespējami visnegaidītākie aprobežotības žvadzinājumi.

Valsts celtniecībā mūsdienu latviešu „politiķiem” nāktos ļoti daudz mācīties no itāļu fašistiem. Itāļu fašisma definētais „korporatīvās valsts” modelis kalpo visu sociālo slāņu labklājībai. Tāds valsts modelis, skaidrs, nav vajadzīgs Lielajai Bandai un Astoņkājim.

Nodoms aizliegt sludināt nacismu ir pareizs. Pret šādu nodomu nevar būt iebildes. Tagad nacisms tiek sapludināts ar sociālo darvinismu. Tādu sapludināšanu atklāti demonstrē valdošās kliķes latviešu vislielākās padibenes, attaisnojot „prihvatizācijas” noziegumus ar cilvēcisko  pārākumu. Nacisma un sociālā darvinisma smirdoņa piemīt populārajai ciniski augstprātīgajai tarkšķēšanai par „simts gudrākajām galvām”.

Taču Latvijā ir nepieciešams aizliegt ne tikai nacisma ideoloģijas sludināšanu. Tagad diskusijā par kādas ideoloģijas sludināšanas aizliegumu ir jāņem vērā garīgi veselo cilvēku izteikti negatīvā attieksme pret mūsdienu neoliberāli postmodernistisko ideoloģiju. Tā pēcpadomju periodā drausmīgi gļoto latviešu sabiedrisko apziņu un lielā mērā jau ir pamatīgi sačokurojusi latviešu jaunākās paaudzes. Ja pašlaik Latvijā ir nepieciešams aizliegt kādas ideoloģijas sludināšanu, tad vispirms ir nepieciešams aizliegt neoliberāli postmodernistiskās ideoloģijas sludināšanu. Šī ideoloģija pašlaik latviešiem nodara nesalīdzināmi lielāku postu nekā nacisma ideoloģija, kura var interesēt tikai neglābjamus pakaļpalicējus prāta attīstībā. Tādu pakaļpalicēju izdarības nekad neviens likums nav „preventīvi” atturējis. Vajadzīga ir savādāka pieeja. Starp citu, fašisma ideoloģija ir lietas kursā par šo pieeju.

Parlamentā pret likumprojektu balsoja vienīgi Jūlija Stepaņenko. Viņa savu izvēli šādi pamatoja: “Aizsedzoties ar plaši interpretējamām valsts drošības interesēm, šāds likums ļaus vērsties pret ikvienu citādi domājošo. Piemēram, par upuriem varēt kļūt tie cilvēki un organizācijas, kas iebilst pret TTIP – trans­atlantisko līgumu ar ASV”.

Pamatojums ir pamatots. Diemžēl nav ticams, ka mūsu valdošajā kliķē kāds iedrošināsies vērsties pret amerikāņu izplānoto Eiropas kolapsu. Vai Jūlijas kundzes mīļotā „saskaņa” uzdrošinās nepakļauties amerikāņiem? Pēc amerikāņu pieprasījuma vēl nesen amorāli universālie urbanoviči atzina „okupāciju”. Amorāli universālie urbanoviči atzīs arī TTIP. Drosmīgās vienpates pamatojums niecīgi attiecās uz Latvijas slimo inteliģenci un tās slimajām organizācijām.

Latvijas drošības iestāžu redzējumā „viena no galvenajām problēmām ir lielais finansējums no Krievijas”. Tā tas varētu būt. Krievija aizvadītajos gados ir sasparojusies ārzemēs dzīvojošo  tautiešu aprūpē. To var konstatēt ne tikai speciālie dienesti.

Protams, pretvalstiskumā naudai ir svarīga loma. Taču ne galvenā loma. Kā visos dzīves segmentos, arī pretvalstiskumā galvenā loma ir cilvēkiem. „Kadri izšķir visu!” Tie nav tukši vārdi. Šo vārdu autors zināja, ko runāja 1935.gadā. Un, lūk, Latvijā ar kadriem ir bēdīgi ne tikai latviešiem. Latvijas krieviem ar kadriem ir ievērojami bēdīgāk nekā latviešiem. Krievijas piespēlētā nauda tiek piespēlēta veltīgi. Latvijas krieviem ar kadriem būs ļoti bēdīgi vēl vismaz 100 gadus. Ne tikai tāpēc, ka Latvijas labākajās tradīcijās Krievijas piespēlētā nauda, domājams, tiek brālīgi sadalīta starp savējiem. Iemesli ir būtiskāki.

Pirmkārt, LR pretvalstiskumu mazina „perestroikas” masveidā atmodināties alkātīgā materiālisma ļaunais gars. Pēcpadomju laikā cilvēku smadzenēs ārdās tikai viena doma – doma par naudu un mantu. Tas attiecās uz visu tautību cilvēkiem. Tādās smadzenēs nav vietas kolektīvistiskām interesēm. Latvijas krievus tāpat kā visus pārējos maz nodarbina sociālā un politiskā problemātika. Pret savu valsti masveidā vienaldzīgi ir latvieši. Pret savu diasporu masveidā vienaldzīgi ir mūsu vietējie krievi.

Otrkārt, LR pretvalstiskumu mazina tas, ka jau pašā sākumā pēc PSRS sabrukuma Latvijas krievu aizstāvēšana nonāca tādu kadru rokās kā cilēviči, ždanokas, plīneri. Viņu skaļi izdaudzinātā „cilvēktiesību aizsardzība” patiesībā bija un joprojām ir vienīgi teatrāls aizsegs politiskajai karjerai un materiālajai labklājībai. Nekas vairāk šos kadrus īstenībā nesaista. Viņu vadībā krievu aizstāvēšana izvērtās bezformīgā šļūdonī. Vēsturiski rūdīto konformistu politiskajā darbībā nekad un nekur īsts pretvalstiskums nav ietilpis. Vienmēr un visur ir dominējusi lišķīga kalpošana attiecīgajā periodā valdošajam politiskajam spēkam un valdošajam etnosam. LR tas ir izdevīgi. Ņemot vērā krievu procentuālo sastāvu Latvijā, pretvalstiskums varēja iegūt ļoti nepatīkamus apgriezienus. Tāpēc latviešiem ir jāiekaļ vietējo „cilvēktiesību” ģēniju vārdi Brīvības piemineklī. To drīkst darīt arī pieminekļa tajā pusē, kuru regulāri apmeklē čurātāji.

Treškārt, jau no paša sākuma LR krievu augstākā izglītība nonāca deģenerātu rokās. Bukas, ņikoforovi, djakoni nav ne pedagogi, ne zinātnieki, ne izglītības un zinātnes orgaizatori, ne savas tautas patrioti. Viņi ir morālie pederasti, kuriem interesē tikai nauda. Neapšaubāmi, arī latviešu jaunieši tagad nestudē, bet pērk augstākās izglītības pakalpojumu. Tomēr latviešu mācību iestādes pagaidām vēl nav kauns saukt par mācību iestādēm. Toties krievu privātās „augstskolas” ir tipiskas biznesa firmas, kurās viss riņķo tikai ap naudu. Par īstu studēšanu nevar būt runas. Tāpēc Latvijas krieviem nav nekādas nākotnes un ar kadriem būs bēdīgi vēl vismaz 100 gadus. Vietējiem krieviem nebūs augsti izglītoti cilvēki. Bet tādu cilvēku klātbūtne ir ļoti svarīga ne tikai valstiskumam, bet arī pretvalstiskumam.

Piemēram, PSRS līderi to lieliski saprata. Tāpēc viņi valsts institūtiem lika sistemātiski rūpīgi apzināt gudrākos un izglītotākos cilvēkus, kā arī vērīgi sekot šo cilvēku gaitām. Tādai pieejai bija divi mērķi. Pirmkārt, vēlēšanās gudrākos un izglītotākos cilvēkus izmantot valsts celtniecībā un, otrkārt, vēlēšanās nepieļaut gudru un izglītotu cilvēku ieslīdēšanu pretvalstiskumā. Pretvalstiskums ir bīstams tikai tad, ja tajā iesaistās gudri un izglītoti cilvēki. Lai viņi neiesaistītos pretvalstiskumā, šiem cilvēkiem ir jārada maksimālas iespējas enerģiju un zināšanas ziedot valsts labā.

 

Posted in blog | Komentēt

2016.16.09.

Etniskā ataraksija jeb ķīvēšanās ap tautību

 

Par ataraksiju dēvē pilnīgu dvēseles mieru. To cilvēks sasniedz izziņas rezultātā, iegūstot zināšanas par pasauli. Cilvēkā ataraksija iestājās tad, kad viņš ir pilnīgi pārliecināts par savu zināšanu pareizību. Viņam nav nekādas bailes par zināšanu nepilnību, aizspriedumainību, tendenciozitāti, kroplību, nepareizību. Ataraksija ir maksimāla morālā labsajūta. Var teikt – izziņas prieks, kognitīvais komforts.

Svešvārds „ataraksija” ir cēlies no seno grieķu valodas. Senie grieķi jūsmoja par izziņā sasniegto dvēseles mieru. Rietumu civilizācijā šo jēdzienu visvairāk cienīja senie grieķi. Tā raksta vēsturnieki. Cilvēkam garīgo ērtību sagādā bezgalīgs apmierinājums par zināšanu pareizību. Senie grieķi tādu garīgo ērtību nosauca par ataraksiju. Tas ir kaut kas līdzīgs indiešu nirvānai – pilnīgam laimes, miera un atbrīvotības stāvoklim saplūsmē ar dievišķo.

Mēs tagad droši drīkstam runāt arī par latviešu ataraksiju. Latviešu ataraksiju drīkstam salīdzināt ar seno grieķu ataraksiju. Tam ir paijājošs iemesls.

Internetā bija publicēta kolosāla atziņa „Latvieši vienīgie ir sasnieguši Augstāko Apziņas līmeni”. Šo kolosālo atziņu neviens vēl nav apstrīdējis. Tas nenotika ne tūlīt pēc šīs kolosālās atziņas publicēšanas, ne turpmākajā laikā līdz šobaltdienai. Tātad tā ir patiesība. Bet ja tā ir patiesība, tad drīkstam runāt par latviešu ataraksiju. Latviešu Augstākās Apziņas glāstošajai pašapmierinātībai katrā ziņā ir daudz kopēja ar seno grieķu ataraksiju. Vienīgi diemžēl vēl nedrīkstam runāt par visu latviešu ataraksiju, bet drīkstam runāt tikai par latviešu „politiķu” etnisko ataraksiju.

Latviešu „politiķi” sauļojās etniskajā ataraksijā. Viņi ir simtprocentīgi pārliecināti par savu zināšanu pareizību, piemēram, jēdziena „tautība” lietošanā. Latviešu „politiķiem” nav nekādas bailes par zināšanu nepilnību, aizspriedumainību, tendenciozitāti, kroplību, nepareizību jēdziena „tautība” lietošanā. To 2016.gada septembrī apliecināja „politiķu” vētrainā ķīvēšanās parlamentā sakarā ar labojumiem „Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā”.

Viens no Rīgas medijiem sniedza šādu informāciju: „Grozītais likums dod iespēju mainīt tautības ierakstu uz “latvietis” vai “lībietis (līvs)” arī personai, kura Latvijā uzturas ar derīgu uzturēšanās atļauju, reģistrācijas apliecību vai pastāvīgās uzturēšanās apliecību ar nosacījumu, ka tā var apliecināt savu latvisko izcelsmi. Līdz šim mainīt tautības ierakstu varēja persona, kura ir Latvijas pilsonis, nepilsonis vai kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka statuss.[..] Personai, kura vēlas mainīt tautības ierakstu, likums jau patlaban nosaka pienākumu ar dokumentiem apliecināt latvisko izcelsmi un latviešu valodas zināšanas”.

Vētraino ķīvēšanos uzsildīja „politiķu” etniskā ataraksija. Par to nevar būt ne mazāko šaubu. „Politiķu” smadzenes izbauda kognitīvo komfortu. Jau agrāk Latvijas parlamenta „politiķi” lielījās ar šādu viedokli: „Tautība nav parādība, kas nododama dzimumceļā, tautība nav tas, ko cilvēks manto ģenētiski”. Acīmredzot „politiķi” ir pārliecināti par dotā viedokļa pareizību un pilnā mērā sākuši izbaudīt etniskās ataraksijas „kaifu”. Viņi ne uz brīdi nepieļauj domu par savu zināšanu grandiozo aplamību. Tāpēc vētrainās ķīvēšanās laikā „politiķi” par tautību atkārtoja: „Tas ir pašidentifikācijas jautājums. Ja persona uzskata, ka ir latvietis, nevienam nav pamata apšaubīt viņa attieksmi”.

Protams, Latvijā jebkura persona var sevi uzskatīt par abāzu, agulieti, cahuru, farsu, ižoru, jezīdu, lazu, udu. Minēto tautību personas tagad dzīvo Latvijā, un katrs latvietis var sevi piepulcināt viņu skaitam. Neoliberāli demokrātiskā valstī ar postmodernistisko plurālismu valda ne tikai uzskatu brīvība, bet arī etniskās identitātes brīvība. Jebkurš drīkst priekš sevis oriģināli izdomāt tautību, kāda būs tikai viņam. Neoliberāli demokrātiskā valstī ar postmodernistisko plurālismu nevienam nav tiesības aizliegt izdomāt savu tautību.

Saprotams, cilvēki ar veselo  saprātu uz tādu rīcību skatīsies greizi. Viņu pārliecībā tāda rīcība nav normāla. Tautība nav „pašidentifikācijas jautājums”. Ar tautību nedrīkst akstīties. Tautību nedrīkst mainīt politisko un materiālistisko apsvērumu ietekmē. Tautības maiņa  nedrīkst būt privātīpašuma, finansiālo bagātību, karjeras, politiskās varas iegūšanas nosacījums. To saprātīgi cilvēki intuitīvi apzinās. Viņu intuīciju apstiprina zinātne.

Cilvēkam mēdz būt dažādas identitātes (piederības). Tas ir normāli un tā tam ir jābūt. Katram cilvēkam ir šķiriskā identitāte un profesionālā identitāte. Daudziem ir reliģiskā identitāte. Tagad ir pieņemts lepoties ar seksuālo identitāti.

Tautība ir etniskā identitāte – piederība noteiktai tautai (etnosam). Tā ir vienīgā konstantā identitāte. Cilvēks nevar mainīt etnisko identitāti. Etniskā identitāte ir nemainīgs cilvēka īpašums. Cilvēks var mainīt jebkuru citu identitāti. Vienīgi viņš nevar mainīt etnisko identitāti. Viņš var ākstīties ar etnisko identitāti, bet reāli viņš nevar mainīt etnisko identitāti. Latvietis vienmēr paliks latvietis arī tad, ja sevi sauks par abāzu, agulieti, cahuru, farsu utt. Latvietis var likt dokumentos (pasē) norādīt jebkuru tautību, taču patiesībā viņš vienmēr paliks latvietis.

Tas, ka mums ir speciāls likums tautības ieraksta maiņai, neliecina ne par ko labu. Tas liecina par dažādām anomālijām sabiedrībā. Tā ir sabiedrība, kurā tautība ir dažādu spekulāciju objekts. Tautības maiņu, domājams, visbiežāk pamudina nevis eksotiskas oriģinalitātes alkas, bet gan merkantīlistiski apsvērumi. Mainot valsts institūcijās tautību,  noteikti neiztiek bez korupcijas un dokumentu viltošanas. Tautības maiņa liecina par sabiedrību bez stingras un konsekventas etniskās cieņas. Sabiedrībā ir cilvēki, kuri neciena savu etnisko izcelsmi. Tātad neciena savus senčus, sākot ar māti un tēvu.

Reizē tā ir sabiedrība bez teicamas etnoloģiskās izglītības un pareizām zināšanām par etniskumu. Tautības maiņa ir nelaime, bet nevis laime. Amorāli ir lepoties ar tautības maiņu. Stulbi ar likumdošanu tautības maiņā „demonstrēt latviešu un valsts atvērtību”. Tāda pieeja ir iespējama vienīgi kognitīvās tumsonības un morālās deģenerācijas vidē. Tikai odiozā vidē var piedāvāt likumā ierakstīt šādu normu: „Persona, kura ir Latvijas Republikas pilsonis, kam vismaz pēdējos 15 gadus pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija un kas augstākajā līmenī (!?) prot latviešu valodu, ja viņa jūt (!?) piederību latviešu kultūrai, kā arī apzinās un vēlas publiski nostiprināt (!?) savu piederību latviešu tautai, ir tiesīga mainīt savu tautības ierakstu pret ierakstu „latvietis”.”

Saeimas „politiķi” likumdošanas darbībā grozās ne tikai ap nepareizām, bet arī vienpusīgām zināšanām. Viņiem ir elementāras zināšanas par tautības radurakstiem (vēsturisko izcelsmi). Šo zināšanu kopumu nākas saukt par socioloģisko ģenealoģiju.

Tādās zināšanās norāde par tautību liecina par piederību attiecīgajai tautai. Norāde „latvietis” liecina par piederību latviešu tautai. Socioloģiskajā ģenealoģijā tas nozīmē, ka latvietis tāpat kā citi latvieši pieder latviešu tautai. Visi latvieši runā latviešu valodā. Tāpat visi latvieši atzīst kopīgo izcelsmi, latviešiem ir precīzi fiksēta dzīves ģeogrāfiskā telpa, latviešiem ir tradicionālas sadzīves formas, latvieši apzinās savu etnisko atšķirību no citām tautām. Latviešiem ir sava kultūra. Tādi ir tautas klasiskie kritēriji socioloģiskajā ģenealoģijā. Šie kritēriji ir organiski vienoti ar tautību.

Klasisko kritēriju līmenī (resp., socioloģiskās ģenealoģijas līmenī) patiešām ir iespējams ākstīties ar tautību – mainīt to reizē ar politiskās iekārtas maiņu, lai pievienotos jaunās politiskās iekārtas svētajai „titulnācijai”. Ākstībās ar tautību var izdomāt sev unikālu tautību, mainīt tautību, lai nopirktu zemi un uz tās uzceltu vasarnīcu. Iespējami arī citi ākstības varianti.

Cilvēks var samērā viegli panākt atbilstību socioloģiskās ģenealoģijas klasiskajiem kritērijiem. Viņš var iemācīties latviešu valodu, dzīvot saskaņā ar latviešu tradicionālajām sadzīves formām. Viņš var apzināties savu etnisko atšķirību no nelatviešiem. Viņš var visu mūžu dzīvot latviešu ģeogrāfiskajā telpā. Viņš var demonstrēt piederību latviešu kultūrai.

Taču socioloģiskā ģenealoģija nav vienīgā ģenealoģija tautības analītikā. Turklāt socioloģiskā ģenealoģija nav izšķirošā etniskajā identifikācijā. Izšķirošā nozīme ir divām citām ģenealoģijām – ģenētiskajai ģenealoģijai un DNS (dezoksiribonukleīnskābes) ģenealoģijai.

Cilvēka likteni nosaka divas informācijas plūsmas: gēnu kopums (genoms) un kultūras kopums. Ja kultūras kopums attiecās uz socioloģisko ģenealoģiju, tad genoms attiecās uz ģenētisko ģenealoģiju.

Piemēram, neviens cilvēks nepiedzimst ar valodas prasmi. Valodu mācās no apkārtējiem cilvēkiem. Plašākā nozīmē – no kultūras. Toties genoms ir informācijas kopums par cilvēka matu krāsu, acu krāsu, ādas krāsu, deguna formu, ausu formu. Proti, to visu, ko mantojam no senčiem ģenētiski un kas objektīvi apstiprina latvieša piederību latviešiem. Lai kļūtu par abāzu, agulieti, cahuru, latvietis nevar atbrīvoties no sava latviskā genoma un pārņemt abāza, agulieša, cahura genomu.

Ģenētiskā ģenealoģija liecina, ka cilvēku genotips nosaka kultūru. Tikai īsti latvieši nosaka latviešu kultūru. Visvairāk tas atsaucās uz uzvedību: intro/ekstrovertumu, atsevišķu cilvēku dzīves individuālo tempu, psihomotoro un sporta aktivitāti, neirotismu, domāšanu, depresijas noslieksmi, vecumu pirmā dzimumakta laikā, kognitīvās attīstības vecumu, šizofrēniskuma noslieksmi. Sastopami speciāli pētījumi par jaunpiedzimušajiem, lai noskaidrotu genotipa diktētās etniskās atšķirības (kustības raksturu, auguma stāju, muskuļu tonusu, emocionālo reakciju.

Tautības (tautas) pamatā ir ģenētisko īpašību kopums. Tautība ir ķermeniskā organisma fizioloģiskā identifikācija. Tas skan pasmagi, bet tā ir zinātniskajā terminologijā formulēta patiesība. „Dzeltenais” vienmēr paliek „dzeltenais”, ja arī viņš pats to neatzīst. Saprotams, vienā tautā var būt modifikācijas – etniskās atšķirības bioloģiskajā ziņā (auguma konstitūcijā, galvaskausa formā, acu, matu sejas krāsā, deguna formā u.c.). Bet tas nav galvenais.

Mūsu „politiķi” vadās no atziņas: ja cilvēks sevi uzskata par latvieti, runā latviski, domā latviski, pieder latviešu kultūrai, tad viņa bioloģiskā piederība nav svarīga. Cilvēks var līdzināties papuasam, aborigēnam, nēģerim, ķīniešu antropoloģiskajam tipam. „Politiķi” uzskata, ka bioloģiskajām īpašībām nav nekādas vērtības tautības maiņas juridiskajā procesā. Tas ir maldīgs uzskats.

Tautai piemīt bioloģiskā vienotība. To atzīst zinātne. Vienas tautības pārstāvji paaudzi pēc paaudzes ir bioloģiski līdzīgi. Katrai tautai konstatējama tai specifiska biogramma – iedzimtas uzvedības stratēģiskais repertuārs. Biogrammā ir kodēta sociālā reakcija, garīgās prioritātes, zemapziņas instinkti. Tos manto no paaudzes uz paaudzi. Tautas pārstāvju individuālās biogrammas summējās tautas kopējā biogrammā, kas piešķir unikālu raksturu tautai un tās kultūrai.

Trešā ģenealoģija – DNS ģenealoģija – precīzi nosaka etniskās izcelsmes vēsturi. Vārdi „DNS ģenealoģija” ir nosaukums ļoti jaunai (no 2008.gada) zinātniskajai disciplīnai ķīmiskajā kinētikā, pētot cilvēces ģenētisko vēsturi un tautu migrāciju. DNS ģenealoģijas pamatlicējs ir amerikāņu zinātnieks Anatolijs Kļosovs (Anatole A. Klyosov;  1946).

DNS ģenealoģijas pamatā ir DNS testēšana un testa rezultātu interpretācija, nosakot cilvēka radurakstus gadu tūkstošiem ilgā laikā. Jau ir iegūti dati par leģendāro āriju un indoeiropiešu vēsturi. Jaunās zinātniskās disciplīnas pētnieciskie rezultāti neapstiprina slaveno koncepciju par Homo sapiens izcelsmi Āfrikā. DNS ģenealoģijai ir interesanta informācija par slāviem, baltiem, ebrejiem, eiropiešu gaplogrupu R1a.

Vispār DNS ģenealoģija ir apvērsums zinātnē. Īpaši vēsturē, antropoloģijā, etnoloģijā, lingvistikā. Jau pašlaik 2016.gadā ir skaidrs, ka zināšanas par cilvēka izcelsmi, cilvēces ģenētisko vēsturi, tautu migrāciju ir ļoti nepilnīgas un visbiežāk pilnīgi aplamas. Arī tautas t.s. etniskā tīrība var izrādīties fikcija. Dažu valstu vadība jau ir sākusi etnopolitikā izmantot DNS ģenealoģijas unikālās zināšanas.

Latvijā tiek veikta DNS testēšana, lai noskaidrotu bērnu un vecāku bioloģisko radniecību. Galvenokārt tas ir saistīts ar tēva atsacīšanos maksāt alimentus. Mūsu „politiķiem” ir visas iespējas DNS testēšanu pagriezt Latvijas iedzīvotāju etniskās ģenealoģijas virzienā. Testēšanai pirmo vajadzētu palūgt „politiķi” Andreju Judinu. Viņš šajā esejā ir gandrīz visu citātu autors.

 

 

Posted in blog | Komentēt