2016.25.08.

Postcilvēku sanācija

 

   Postcilvēku klātbūtne cilvēku dzīves telpā ir vēsturisks fakts. Sastopami jauna tipa radījumi, kuriem ar cilvēkiem nav nekā kopēja. Kopējs ir tikai ārējais izskats – organisma fizioloģiskais un anatomiskais kopums.

Turklāt – daļēji kopējs. Uzkrītoša ir tendence padziļināties arī ārējai atšķirībai. Īpaši fizionomijā. Jau tagad fizionomiski ir samērā viegli identificēt postcilvēkus, kuru sejas izteiksmei ir cilvēkiem neraksturīgi vaibsti. Tāpēc cilvēki pašlaik pieļauj metodoloģisko kļūdu. Ņemot vērā ārējo izskatu, cilvēki postcilvēkus apsaukā par dauniem, idiotiem, kretīniem, mežoņiem, tumsoņiem, deģenerātiem, debiliem. Tas nav pareizi un to nav ieteicams darīt.

Pirmkārt, nav ieteicams darīt tāpēc, ka minētie apzīmējumi ir cilvēkiem adresēti apzīmējumi. Tos tradicionāli attiecina uz cilvēkiem. Postcilvēki nav cilvēki. Postcilvēku raksturojumā ir nepieciešama cita terminoloģija. To var izstrādāt tikai paši postcilvēki. To nevar adekvāti izstrādāt cilvēki tāpēc, ka cilvēkiem ar postcilvēkiem nav nekā kopēja garīgajā ziņā. Tas ir principiāli svarīgākais, atbildot uz jautājumu „Kas ir postcilvēks?” un vēloties postcilvēku raksturojumā izmantot cilvēkiem paredzēto terminoloģiju. Postcilvēkiem ir sava un tikai viņiem piemītoša garīgā būtība. Tai nav nekā kopēja ar cilvēku garīgo būtību.

Otrkārt, cilvēkiem nav ieteicams postcilvēkus apsaukāt par dauniem, idiotiem, kretīniem, mežoņiem, tumsoņiem, deģenerātiem, debiliem tāpēc, ka postcilvēki, iespējams, minētajos apzīmējumos nesaskata nekā slikta. Protams, cilvēki nevar zināt, ko saskata un  ko nesaskata postcilvēki. Taču hipotētiski cilvēki drīkst pieņemt, ka postcilvēkiem daunis, idiots, kretīns, mežonis, tumsonis, deģenerāts, debils ir norma vai pat noteikta postcilvēciskā vērtība. Turklāt minētajai hipotēzei zināmas perspektīvas paver postcilvēku koncentrēšanās postcilvēciskai kopdarbībai. Cilvēki var skaudīgi novērot, ka tie radījumi, kurus viņi apsaukā par dauniem, idiotiem, kretīniem, mežoņiem, tumsoņiem, deģenerātiem, debiliem, ir ļoti konsolidēti – apvienoti un saliedēti. Viņi veido savu vidi bez savstarpējās skaudības, nenovīdības, nesaskaņām, viedokļu divkaujām. Precīzāk sakot, apvienoti un saliedēti viņi veido savu kultūru – postkultūru. Tātad viņi viens pret otru izturās kā pret līdzīgiem un vienādi kvalitatīviem radījumiem. Viņiem nav problēmas postcilvēciskās kvalitātes ziņā.

Postcilvēku ģenēze tāpat kā jebkura ģenēze sastāv no atsevišķām fāzēm – momentiem, stadijām, pakāpēm, stāvokļiem. Latvijā postcilvēki ir sasnieguši jaunu fāzi. Tās galvenā jēga ir postcilvēku sanācija. Postcilvēki ir sākuši rūpēties par turpmākajām postcilvēku paaudzēm. Rūpju realizācijas forma ir sanācija – spēcināšana, nostiprināšana, profilaktiski pasākumi.

Interesanti ir, lūk, kas. Postcilvēki sanāciju organizē tāpat kā cilvēki. Postcilvēkiem ir tāda pati pieeja kā cilvēkiem. Rūpējoties par turpmākajām paaudzēm, postcilvēki galveno uzmanību velta garīgajai sanācijai. Viņi vēlas izveidot tādus apstākļus, lai turpmāk nostiprinātu postcilvēku garīgo būtību un nekas nespētu apdraudēt postcilvēku garīgās būtības pastāvēšanu. Postcilvēki tāpat kā cilvēki rūpējās par izglītību un audzināšanu. Postcilvēki tāpat kā cilvēki izglītībā un audzināšanā saskata garīgās nākotnes galveno balstu.

Tipisks postcilvēku sanācijas projekts ir lasāms internetā.* Tā nosaukums „Par raiņaspaziju spožumu un postu”. Tas ir veltīts izglītības sastāvdaļai, kuru cilvēki sauc par literāro izglītību un kas cilvēku izglītībā balstās uz daiļliteratūru.

Nepārvaramā atšķirība starp cilvēku attieksmi pret daiļliteratūru un postcilvēku attieksmi pret daiļliteratūru konstatējama ne tikai projekta nosaukumā, bet arī projekta pirmajos teikumos. Citēšanai nav grūti izvēlēties spilgtākos izteikumus. Tie ir kardināli atšķirīgi no cilvēku izteikumiem. Tāpēc cilvēkiem, esejas lasītājiem, viss būs tūlīt saprotams bez paskaidrojumiem.

Jau pirmajā teikumā postcilvēks sevi norobežo no cilvēkiem: „Kaut arī psihoterapeitiem mīļš jājamzirdziņš ir personas attīstības ceļa grambās vainot attiecības ar māti, man pašam ir vēl kāds klupšanas akmens, kurš krietni gandējis dzīvi, – tā ir pārlieku liela aizraušanās ar daiļliteratūru”.

Šo teikumu nav nepieciešams komentēt. Katrs cilvēks zina daiļliteratūras garīgo sūtību, un neviens cilvēks neteiks, ka daiļliteratūra viņam ir sagandējusi dzīvi, kā tas acīmredzot notiek ar postcilvēkiem.

Pēc pirmā teikuma seko postcilvēka plašāks redzējums. Tajā atspoguļojās postcilvēka specifiskā attieksme pret daiļliteratūru: „Manas bērnības un pusaugu gadu laikā izdeva lielisku klasiķu grāmatas, kuras bija tulkojuši profesionāli tulkotāji augstas raudzes redaktoru uzraudzībā. Būdams visai introverts, kompensēju socializācijas trūkumus, aizgūtnēm lasot visu, kam tiku klāt. Dažbrīd šķita, ka esmu izlasījis it visu, kas nodrukāts uz papīra, jo, esot ciemos un ievērtējot grāmatplauktus, reti gadījās uzdurties kam nelasītam. Un nekas man tā nesagandēja dzīvi kā visi šie tvenu, remarku, sandu un stendālu sējumi, kas lielā mērā veidoja manu valodu un pasaules skatījumu. Jo, kaut arī tā bija augstas raudzes literatūra, tā bija neglābjami novecojusi (!?) – padomju laikā pamatā tulkoja un izdeva tikai apolitisku (!?), laika pārbaudi izturējušu klasiku. To, ka veidot attiecības ar apkārtējiem, draudzēties, censties flirtēt ar meitenēm, vadoties pēc literatūrā attēlotajiem paraugiem (kas valodas un literatūras skolotājas ietekmē patiesi tika uztverti kā paraugi, nevis blēņu stāsti par dzīvi senos laikos), bija visai aplami, sapratu gana vēlu”.

Postcilvēku sanācija konkrēti sākās vienā no nākamajiem teikumiem: „Apjēdzis senās beletristikas kaitīgo ietekmi, nolēmu no tās pasargāt savus bērnus: iztīrīju visus grāmatplauktus no daiļliteratūras, aizvedot uz lauku māju un noslēpjot bēniņos tālāk no acīm”. Iespējams, cilvēki negribēs ticēt tādai pieejai. Tāpēc vēlreiz atkārtoju, ka tiekamies ar postcilvēku pieeju. Tā cilvēkiem ir pilnīgi nesaprotama. Tā tam ir jābūt.

Projektā ir pieejama informācija par postcilvēku ģenēzes sākumu: „Kā daudziem vēlīnā padomisma produktiem, naivi šķita, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas un vispārējās sociālās sistēmas nomaiņas jāmainās būtu arī didaktikas metodēm un tēmām. Man par lielu izbrīnu – nekas nav mainījies! Vēl joprojām viss apgūstamās vielas saturs grozās ap 18. un 19. gs. literatūru”.

Tātad postcilvēku ģenēzes sākumu var attiecināt uz „vēlīnā padomisma produktiem”. Viņiem politiskās iekārtas maiņa saistās ar postcilvēciskajām perspektīvām. Šajā gadījumā literatūras mācīšanā, kas pašlaik mūsu skolās joprojām neatbilst postcilvēku vajadzībām.

Gādājot par postcilvēku sanāciju, projekta autoram nav pieņemams cilvēku mērķis latviešu valodas un literatūras mācību priekšmetos “attīstīt skolēnu kompetenci latviešu valodā, prasmi izteikties un sazināties latviešu valodā, apzināties valodas lomu savas personības izveidē, etniskās identitātes saglabāšanā un starpkultūru dialoga veidošanā, prasmi uztvert literatūru kā vārda mākslu, pilnveidojot skolēna lasīšanas intereses, tēlaino domāšanu un radošo pašizpausmi. Sekmēt izglītojamā spēju kompetenti lietot latviešu valodu saziņā, mūžizglītībā un kultūru dialogā. Sekmēt izglītojamā emocionālo, radošo un intelektuālo spēju attīstību, izpratni par literatūras daudzveidību, ieinteresētību Latvijas un pasaules literatūras un folkloras mantojuma izzināšanā”.

Projekta autoram nav pieņemama arī cilvēku valoda: „Nu sakiet man, kā lai apgūst visas izglītības standartā uzskaitītās nepieciešamās valodas fineses, ja reālās, dzīvās valodas vietā tiek kaltas sen novecojušas vai pat jau aizmirstas vārdu un gramatikas formas, mācot aizpagājušā gadsimta literatūru? Valoda novecojusi, lai cik tā savulaik bijusi skaista, – tā sen vairs neviens nerunā, teikumus tā vairs neveido. Nu priekš kam cilvēkam, kurš nekādi nesaista savu nākotni ar filoloģiju kā tādu, astoņus gadus mācīties par zudušām literārās valodas formām, kuras nekādi neļauj apgūt mūsdienu “literārās valodas normas fonētikā, morfoloģijā, leksikoloģijā un sintaksē”? Neviens cilvēks mūsdienās tā nedomā, neuzvedas, necieš, nemīl, nerunā un neraksta, tāpēc apgūstamā aizpagājušā un pagājušā gadsimta mijā tapusī literatūra nekādi nav izmantojama “kā personības intelektuālās un garīgās attīstības un pašizpausmes līdzeklis, kā latviešu pasaulainas atspoguļotājs”.

Autors zina, kas postcilvēkiem ir vajadzīgs: „Man kā lajam šķiet, ka mūsdienu literārā valoda apgūstama, lasot un analizējot mūsdienu literatūru – Zanderi, Neiburgu, Bankovski, Ābeli u. c. autorus, kas jau pieskaitāmi pie šī gadsimta sākuma latviešu literatūras klasikas, – nevis boksterējot pirms simts gadiem tapušus tekstus, kur katram otrajam vārdam nepieciešama paskaidrojoša zemsvītras piezīme”.

Visi nosauktie latviešu vārda mākslas „klasiķi” ietilpst tajā konsolidētajā postcilvēku vidē (interneta portāla autoru komandā), kurā ietilpst arī projekta autors. Tekstā viņš citē „klasiķi” Paulu Bankovski, kura attieksme pret latviešu daiļliteratūru ne ar ko neatšķiras no postcilvēku sanācijas projekta. „Klasiķis” Bankovskis spriež: „Lauku dzīves uzzīmējumi un šķietami pašsaprotamas darba ikdienas apraksti 21. gadsimta otrajā desmitgadē pilsētā vai pilsētas lauku teritorijā dzīvojošam pusaudzim ir tikpat sveši un neizprotami, kā Staņislava Lema romāna “Solāris” kosmosa apceļotājiem varēja likties uz Solāris planētas atklātais “dzīvais okeāns”. Domāju, pat vairums pieaugušo nedz patērētā laika, nedz fiziskās piepūles ziņā nespētu tagad iztēloties, ko īsti nozīmē līduma nolīšana, lai ierīkotu puslīdz pieklājīga izmēra pļavu vai tīrumu. Ganiņa nosalušo kāju sildīšana govs pļekā varētu būt gandrīz tikpat vilinoša eksotika kā sausā ateja.”

Tekstā „Par raiņaspaziju spožumu un postu” visnecienīgākie vārdi tiek veltīti Rainim. Tā tas ir pieņemts vietējo postcilvēku aprindās. Bez tā nav iespējama vietējo postcilvēku identitāte. Saprotams, postcilvēki rīkojās pareizi. Rainis patiešām šodien būtu postcilvēku niknākais ienaidnieks.

Postcilvēku aprindās ir pieņemts ne tikai nogānīt Raini. Pieņemts ir arī demonstrēt zināšanu šausmīgas kroplības. Dotajā tekstā par to liecina šādi teikumi: „Atausa bērnībā dzirdētais mana vecvectēva Jāņa Aberberga, tuva Pliekšāna cīņu un ideju biedra, stāsts par 1909. gadā notikušo Raiņa lugas “Zelta zirgs” pirmizrādi. Arī pats Rainis, kā jau autors, bija uzaicināts uz izrādi un noskatījās to ar lielu interesi, sēžot viņam dekorētajā ložā”.

Cilvēki zina, ka Rainis 1909.gadā atradās trimdā Šveicē. Ārzemēs dzīvojošais Arturs Nagliņš nevarēja ierasties uz „Zelta zirgs” pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī. Rainis savas lugas uz skatuves redzēja tikai pēc atgriešanās Latvijā 1920.gadā.

Starp citu, postcilvēku konsolidētajā vidē (interneta portālā) ir teikts, ka Rainis dzimis 1864.gadā un miris 1928.gadā. Tādas kļūdas cilvēku publiskajā darbībā nav sastaptas.

Postcilvēku sanācijas projekta rezumējumā ir atzīta cilvēku izglītības satrunēšana. Cilvēku attieksme pret daiļliteratūru mācību iestādēs ir satrunējusi. Projekta autors erudīti rezumē: „Par to visu Marcels teiktu Horācijam: “Jā, dāņu karalistē kaut kas ir satrunējis”.” Tas nekas, ka Šekspīram ir tēls vārdā „Marcellus”, kurš saka „Something is rotten in the state of Denmark”. Postcilvēks nav cilvēks. Viņam par visu ir sava, postcilvēka, izpratne.

 

* Projekta autors un projekta adrese tiks norādīta esejas publikācijas komentārā.

 

 

Posted in blog | Komentēt

2016.24.08.

Grēku subkultūra. 5. Zagšanas habilitācija

 

   Vai tas ir iespējams? Vai ir iespējama zagšanas attaisnošana? No latīņu vārda „habilitare”  atvasinātais svešvārds „habilitācija” nozīmē derīguma atzīšanu. Ja esejas virsrakstā pieteikta tēma par zagšanas habilitāciju, tad acīmredzot runa būs par zagšanas derīgumu. Esejā ir paredzēts attaisnot zagšanu. Bet vai tas ir iespējams?

Pirms atbildes uz doto jautājumu (atbilde būs apstiprinoša) nepieciešams paskaidrot par zagļiem un zagšanu.

No psiholoģijas viedokļa zagšana ir kompleksa parādība. Zagšana ir instinktu invāzija, pārvarot aizliegumu zagt. Zagšanā iesaistās vairāki instinkti. Piemēram, savu vajadzību apmierināšana. Iesaistās pašsaglabāšanās instinkts, kas ir ļoti stabils un ļoti spēcīgs cilvēka aktivitātes veicinātājs. Būtiska loma ir instinktam gūt labumu bez darba. Arī šis instinkts mudina zagt.

Zaglis un zagšana visplašākajā nozīmē (piemēram, sociālajā filosofijā) ir jebkuras valstiskās kārtības pārkāpšana. Visplašākajā nozīmē zaglis nav tikai žagaru zadzējs barona mežā, par ko savā laikā nemitīgi sūdzējās vācbaltu muižnieki. Mežs piederēja baronam. Latviešu dzimtcilvēkam malkas apgāde bija smags pienākums. Visvieglāk bija mežā salasīt žagarus, baronam neprasot atļauju.

Šajā esejā vārdi „zaglis” un „zagšana” lietoti visplašākajā nozīmē. Par zagšanu tiek dēvēta noziedzīgā „prihvatizācija”, valsts un pašvaldību budžeta izkrāpšana, ES fondu naudas sadalīšana starp savējiem, „integrācijas” dolāru un eiro sadalīšana starp savējiem, „shēmošana” nodokļu nemaksāšanā, pseidokonkursu organizēšana valsts un pašvaldību iepirkumiem, „kļūdīšanās” valsts amatpersonu deklarācijās, finansu policijas virsnieku iecienītā „dāvinājumu” saņemšana. Katrā ziņā zagšana ir Lielās Bandas un Astoņkāja noziedzīgā darbība. Latvijas „valsts” kriminālās būtības pamatā ir zagšana visplašākajā nozīmē. Vārdi „valdošā kliķe” ir sinonīms vārdiem „valdošie zagļi”.

Saruna par zagšanu visplašākajā nozīmē ir saruna par valsti. Tā ir saruna par valsts un tās institūtu attieksmi pret zagšanu. Zagšana visplašākajā nozīmē ne tik daudz ir atsevišķu indivīdu (zagļu) problēma. Galvenokārt tā ir valsts problēma. Valsts ir tas fenomens, no kura ir atkarīga zagšanas rašanās, zagšanas izplatība, zagšanas dinamika, zagšanas nepieļaušana un zagšanas sodīšana uz ešafota. Zagšanas māte un tēvs, zagšanas skolotājs un profesors ir valsts. Zagšanu dzemdē, izaudzina un izskolo valsts. Kāda ir valsts, tāda ir zagšanas amplitūda. Zagšanas apjomu nosaka valsts. Tāpēc nākas ņemt vērā, ka valsts var būt zagšanas attaisnotāja. Valsts var būt zagšanas habilitācijas iniciatore.

Atbilde uz minēto jautājumu ir apstiprinoša. Jā, valstī var būt zagšanas habilitācija. Pēcpadomju Latvijā slavenajā masveidīgajā zagšanā un zagļu iespējā pieskaņot zagšanai izdevīgu likumdošanu vislielākais nopelns ir valstij. Pēcpadomju Latvija ir zagšanas cietoksnis. Valsts balsts ir zagšana. Tāpēc pie mums ir zagšanas habilitācija.

Tam ir konkrēts izskaidrojums. Pēcpadomju Latvija ir jauna tipa valsts. Jauna tipa valsti radīja „perestroika”.

„Perestroika” ir unikāla parādība cilvēces virzībā, apzināti sagraujot pasaules vēsturē pasaules lielāko valsti. Tas notika ļoti īsā laikā. No vēsturiskā laika viedokļa vienā mirklī. Pasaules lielākās valsts sagraušanai bija tikai viens iemesls – zagšana.

Bet ne tikai šajā ziņā „perestroika” ir unikāla parādība. „Perestroika” ir unikāla arī tajā ziņā, ka uz planētas radīja jauna tipa valsti. Pateicoties „perestroikai”, uz planētas tagad valstij ir divi tipi – dabiskā valsts un mākslīgā valsts. Līdz PSRS sabrukumam bija tikai viena tipa valsts – dabiskā valsts. „Perestroika” radīja jauna tipa valsti – mākslīgo valsti. LR ir mākslīgā valsts.

Kas ir dabiskā valsts un kas ir mākslīgā valsts?

Visu izšķir valsts rašanās mērķis un rašanās apstākļi. Dabiskā valsts vienmēr ir radusies kādas tautas sociāli politiskās gribas rezultātā. Tauta vēlas valsts formātā aizsargāt dzīves telpu un valstiski organizēt dzīves kārtību. Tautai valsts ir vajadzīga, un tāpēc tauta dibina valsti. Dabiskā valsts ir tautas politisko un administratīvo vajadzību organizatoriskais iznākums. Dabiskā valsts ir tautas pasūtījums un tautas pastāvēšanas garants. Tādu pasūtījumu ir formulējusi un tādu garantu ir izvēlējusies pati tauta. Dabiskās valsts rašanās ir organiski dabisks process. Šo procesu stimulē tautas valstiskās suverenitātes ilgas. Šo procesu neaizēno un neapkauno slikti nolūki.

Dabiskā valsts vienmēr ir radusies ideālistiskos apstākļos. Tas ir ļoti svarīgi. Dabiskās valsts garīgais kodols ir maksimāls ideālisms. Tas praktiski izpaužās valstiskajā patriotismā. Dabiskās valsts iedzīvotāji visu uzmanību koncentrē valsts interešu aizstāvībai. Dabiskās valsts institūti kalpo vienīgi tautai un valstij.

Tas pats sakāms par valsts dabiniekiem. Viņi ir ideālisti un savas zemes patrioti. Viņu darbs valsts iestādēs ir ideālistiska kalpošana valstij. Viņiem ir pilnīgi svešas kādas citas intereses. Viņu valstiskajam ideālismam nav nekā kopēja ar merkantilismu – savtīgu aprēķinu. Zināšanas, prasmes un garīgo enerģiju viņi ziedo valstij. Dabiskajā valstī pie varas nonāk līderi, kuri vadās atbilstoši tautas ekonomiskajām, militārajām, garīgajām, morālajām, politiskajām vajadzībām.

Pilnīgi citādāk ir mākslīgajā valsts tipā, kas radās „perestroikas” rezultātā. „Perestroikas” garīgais kodols nebija ideālisms, bet gan noziedzīgs merkantilisms. Lai sasniegtu noziedzīgo mērķi, „perestroika” manipulatīvi imitēja ideālismu. Latvijā tas notika nacionālisma uzkurināšanā un valstiskās suverenitātes melīgajā solījumā. Nacionālisma un valstiskās suverenitātes zombējums bija noziedzīgā merkantilisma maskēšanās līdzeklis.

Dabiskās valsts veidošanas process ir tieši pakļauts tautas vajadzībām, un tautas vajadzībās neietilpst zagšana. Turpretī mākslīgās valsts veidošanas process nav pakļauts tautas vajadzībām, bet gan noteiktas kliķes vajadzībām. „Perestroiku” organizēja PSRS VDK un PSKP augstākā vadība Maskavā. Tā vēlējās piesavināties sabiedrības īpašumus, kontrolēt politisko varu un izveidot no sevis kapitālistisko šķiru buržuāziju, kas brālīgi saplūstu ar Rietumu buržuāziju. PSRS VDK un PSKP augstākās vadības slepenais mērķis bija sagrābt savā personīgajā īpašumā PSRS nacionālās bagātības.

Tas, kas radās LPSR vietā, nebija dabiskā valsts, bet gan mākslīgā valsts. LR „atjaunošana” nekādā gadījumā nebija dabiskās valsts veidošanas process. LR „atjaunošanas” procesu aizēnoja un apkaunoja slikti nolūki. Šajā procesā galvenais nebija tautas intereses. Tauta bija vienīgi akli paklausīgs statists masu skatos un skaists aizplīvurojums neliešu plānotajiem noziegumiem. Tauta tika fundamentāli hipnotizēta. Hipnoze joprojām nav izplēnējusi.

Mākslīgi radītajā valstī politiskie līderi vadās tikai no savām interesēm. Valsts ir politisko līderu, bet nevis tautas interešu objekts. Mākslīgi radītajā valstī politisko līderu galvenā un vienīgā nodarbošanās ir zagšana, nemitīgi izlaupot nacionālos resursus. Tādā valstī noziegumu brīvība nav zagļu ilūzija, bet zagļu dzīves faktors un perspektīva. Mākslīgā valsts nevar iztikt bez zagšanas habilitācijas. Mākslīgā valsts attaisno zagšanu. Mākslīgajā valstī zagšana ir vitāls strukturālais komponents un valsts eksistenciālais pamats.

Vērtējot zagšanas habilitācijas sērgu, noteikti jāņem vērā vairāki momenti. No LPSR VDK un LKP nomenklatūras „perestroikas” inspirētajai zagšanai kategoriski pretojās tikai viens cilvēks – Alfrēds Rubiks. Viņu 1991.gada 23.augustā apcietināja, tiesāja, un viņš atradās cietumā līdz 1997.gada novembrim.

Obligāti ir jāpadomā par šo faktu. Pēcpadomju laikā viņš ir vienīgais sodītais no LPSR VDK un LKP nomenklatūras. Un tā tas ir noticis aizvadītajos gados, kad nepārtraukti turpinājās padomju varas nolādēšana visdažādākajos noziegumos pret latviešu tautu. Nolādēšana turpinās, bet neviens netiek sodīts. Sodīja tikai vienu cilvēku. Turklāt sodīja cilvēku, kurš godīgi pretojās zagšanai. Nesodīja, piemēram, Gorbunovu – vienu no galvenajiem „perestroikas” vietējiem stratēģiem. Alfrēds Rubiks precīzi saka: „Anatolijs Gorbunovs. Viņš nav ķīlnieks, viņš ir upuris. Viņā vispār nav nekādas pārliecības. Kā tā var būt — viņš mani mācīja, kā celt komunismu, bet pēc tam pārsviedās uz otru pusi? Teikt, ka viņš kaut ko nodevis? Diezin vai. Viņam nebija, ko nodot, jo viņā nejutu pārliecību: viņam bija vienalga, ko celt — komunismu vai kapitālismu. Bet tā uzvesties… Kā vārdā? Es nekad neesmu bijis Latvijas ienaidnieks, par kādu mani gribēja pataisīt Gorbunovs. Lai tas paliek uz viņa sirdsapziņas”.

Pats par sevi ir saprotams, ka tas ir odiozi. Tas ir odiozi (pretīgi, atbaidoši), ka Rubiku neaizstāvēja padomju nomenklatūra. Tā nebūt nebija zaudējusi varu, ietekmi, klātbūtni LTF valdīšanas periodā 1991.gada augustā, kad tika represēts Rubika kungs. Ja šī nomenklatūra būtu gribējusi, tad Rubiks būtu palicis brīvībā. Tā tas būtu bijis pat bez zvanīšanas Ministru padomes priekšsēdētājam Godmanim. Bet tā nenotika. Nomenklatūrai, Godmanim un līdzīgiem nacionālajiem nodevējiem traucēja kolēģis ideālists. LPSR VDK un LKP nomenklatūra un tās ietekmes aģenti „atjaunotās” LR institūcijās atbalstīja zagšanu. Viņiem zagšanas habilitācija bija normāla izdarība. Viņi izolēja savu pretinieku – ideālistu Alfrēdu Rubiku. Tika izolēts cilvēks, kurš pretojās tautas bagātību izlaupīšanai.

Noteikti sātīga loma bija arī tipiski latviskajai vājībai. Tika izolēts godīgs, gudrs, kompetents un talantīgs cilvēks. Tādus vīrus latvieši tradicionāli cenšās noklusēt, apsmiet, pazemot, nepielaist, nostumt malā, izolēt.

Saprotams, A.Rubika izolācija ir viens no melnākajiem traipiem latviešu jauno laiku vēsturē. Zagļi nekad nav sodīti. Tas nevar notikt, jo mūsu „politiskās elites” identitātes pamatīpašība ir zagšana. Tas ir pirmais respektējamais moments, vērtējot zagšanas habilitācijas sērgu.

Otrais moments ir zagšanas habilitācijas vispārējā atzīšana tautas masās. Latvieši ir apmierināti ar dzīvi zagšanas cietoksnī. Latvieši nepretojās zagšanas habilitācijai. Rīgas mediju uzmanība regulāri ir pievērsta bijušajiem čekistiem un kompartijas funkcionāriem. „Delfos” ievieto simtiem fotogrāfiju no viņu „burziņiem”. Par padomju republikas nomenklatūras un „brīvvalsts” nomenklatūras titānisko saliedētību uzkatāmi liecina jaunākie notikumi ap „Olainfarm” miljoniem dāsno sili, pie tās pielaižot Godmani un citus vērtīgus barokļus.

Socioloģiskajos pētījumos regulāri atspoguļojās latviešu apmierinātība ar dzīvi.  2016.gada augustā publicētie priecīgie dati ir šādi: „Divas trešdaļas (66%) Latvijas iedzīvotāju ekonomiski aktīvajā vecumā no 18 līdz 55 gadiem atzīst, ka kopumā ar savu dzīvi ir apmierināti (6% – ļoti apmierināts/-a; 58% – diezgan apmierināts/-a)”.

Nav nekāds iemesls neticēt socioloģisko pētījumu rezultātiem. Cilvēki masveidā ir sapratuši, ka bez zagšanas neizdzīvot. Un viņiem ir taisnība. Mākslīgajā valstī patiešām nav iespējams izdzīvot bez zagšanas. Mākslīgajā valstī nākas attaisnot zagšanu. Mākslīgajā valstī dzīves galvenais varonis ir zaglis, bet godīgs cilvēks ir „marginālis”, „neveiksminieks”, „lūzeris”. Pēcpadomju gados latvieši ir masveidā iemācījušies zagt. Tas viņiem lieliski padodās. Krūmu zagšana ir transformējusies „zagšanas gēnā”. Par zagšanu neviens netiek uzvests uz ešafota. Dzīvot var. Ja var zagt, tad var dzīvot. Nav ko žēloties par dzīvi.

 

Posted in blog | Komentēt

2016.22.08.

Grēksūdzes hameleoni. Latviešu populācijas visnevērtīgākajā daļā grēksūdzes hameleoni ir parasta parādība. Sākot ar tāda mēroga nelieti kā Vaira Vīķe-Freiberga un beidzot ar tāda mēroga „politiķi” kā snobs un frants Jurkāns Jānis. Šo  eksemplāru melnā harisma un morālā idiotija latviešiem patīk, jo atbilst viņu šķidrajam ētosam, par ko pirmais precīzi izsacījās Garlībs Merķelis. Ja tas tā nebūtu, tad tagad nebūtu morālais zaņķis, kas pašlaik veldzē latviešus – noziegumu brīvība, Lielā Banda, Astoņkājis, Juvenālais astoņkājis, zagšana, zagšana un vēlreiz zagšana. Par tautas morālo sanāciju nav ko sapņot. To varbūt vēlās tikai kādi pārdesmit pensionāri. Tautas morālā sanācija nevienu latvieti neinteresē. Nav jāatkārto, kas interesē latvieti. Latvietis nevēlās atzīt „perestroiku” kā noziegumu, LTF kā VDK dzemdētu organizāciju, „lāčplēšus” kā nacionālos nodevējus. Latvietis sava prāta stulbumā nav spējīgs saprast humanitārās, antropogēnās katastrofas ļoti dziļo ietekmi uz cilvēkiem. Tāda katastrofa ir „perestroika”. Destruktīvās politiskās realitātes upuri ir traumētie cilvēki, traumētā sabiedrība, traumētā tauta. Latvieši ir ne tikai traumēti hominīdi – ne tikai upuri, bet arī traumēšanas procesa liecinieki un līdzdalībnieki. Trauma nav domāšanas unifikācija, bet gan noplicināšana, šizofrenizācija. Vainas apziņa, kauns, bailes, vainas mods neeksistē. Pie mums vaina neiet kopsolī ar atbildību – retrospektīvo atbildību, perspektīvo atbildību, pozitīvo atbildību, negatīvo atbildību. Tautas klusējošais atbalsts noziegumu brīvībai un konkrētiem noziedzniekiem liecina, ka nacionālā vistautas grēksūdze nav iespējama. Neeksistē kauns par savu piederību vainīgo cilvēku grupai, kura ir kolektīvi atbildīga par noziegumiem. Tāds kauns nav pati par sevi redzama fenomenoloģiskā realitāte. Bet bez vainas atzīšanas neiztikt. Vienīgi vainas atzīšana var izraisīt morālo attīrīšanos, atjaunošanos, konstruktīva gara nostiprināšanos. Nākas godīgi atzīt, ka banāli ir tautas morālo pagrimumu izskaidrot kā „laikmeta prasību” zagt, melot, blēdīties, nodot tautu un valsti.

Posted in blog | Komentēt

2016.21.08.

Grēku subkultūra. 4. Kolektīvā lepnība

 

   Lepnība, viens no septiņiem nāves grēkiem, var izpausties ne tikai individuāli, bet arī kolektīvi. Mēdz būt kolektīvā lepnība. Sastopami ne tikai lepnības apmāti cilvēki, bet arī lepnības apmāti cilvēku kolektīvi.

Piemēram, lepnības apmāta var būt kāda profesionālā grupa. Tas ērti attiecas uz zinātniekiem, māksliniekiem, rakstniekiem. Viņu pašapziņā ir lepnības elementi. Tos garantē viņu autoritāte, reputācija, cieņa, ietekme, sociālā loma, sasniegumi, morālā vara un augstais novērtējums sabiedrībā.

Lepnības apmāta var būt sociālā šķira un sociālā grupa. Tas attiecas, piemēram, uz aristokrātiju, buržuāziju. Kādreiz padomju Latvijā tas attiecās uz tādu sociālo grupu kā partijas nomenklatūra. Pēcpadomju Latvijā tas attiecās uz valdošo kliķi. Tās „politiķi” ir lepnības apmāti un atklāti lepojās ar savu pārākumu.

Lepnības apmātas mēdz būt arī atsevišķas tautas. Mūsdienās nevienam nav noslēpums amerikāņu lepnība, sevi uzskatot par cilvēces vērtīgāko etnisko populāciju un cilvēces glābējiem no materiālā un garīgā pagrimuma. XX gadsimtā amerikāņi iesila konkurēt ar ebrejiem – vēsturiski tradicionālo Dieva „izredzēto tautu”.

Katrai tautai ir savi priekšstati ne tikai par dzimteni, tēvzemi, izcelsmi, vēsturi, bet arī par tās cilvēcisko vērtību. Šie priekšstati atspoguļojās tautas kultūrā. Savukārt kultūrā ir atsevišķas nozares, kas specializējās tautas cilvēciskās vērtības analītikā. Tās ir zinātniskās nozares.

Tāda zinātniskā nozare, piemēram, ir etnoloģija. Tā analizē etniskos procesus etnosa dzīves visdažādākajos aspektos – sadzīvē, folklorā, etnogrāfijā, ticējumos, mākslā, izglītībā, audzināšanā, saimnieciskajā darbībā. Etnoloģija tiecas uztaustīt etnosa mentalitātes (cilvēciskās dabas) invariantās parādības. Šo parādību kopumu tagad ir iemīļots saukt par etnosa identitāti.

Tautas cilvēciskās vērtības apcerei pievēršās filosofija, daiļliteratūra. Taču var pievērsties arī neprofesionāli entuziasti, kurus pamatoti dēvē par šarlatāniem, blēžiem, krāpniekiem, grafomāniem, diletantiem, pseidozinātniekiem, parazinātniekiem, kvazizinātniekiem, tautas zinātniekiem. Pēcpadomju laikā neprofesionālie entuziasti ieguva maksimālu brīvību publiski izplatīt savus „ražojumus”. Mūsdienu Latvijā šarlatānu, blēžu, krāpnieku, grafomānu, diletantu „ražojumi”, piemēram, ir Rēriha grāmatnīcu galvenā prece. Protams, šarlatāns var izrādīties akadēmiskās zinātnes formāls eksemplārs (zinātņu doktors, profesors, akadēmiķis). No latviešiem par savu veiksmīgo pieredzi sēdēt uz abiem krēsliem vislabāk var pastāstīt Buiķa kungs, kurš aizvadītajos gados sēž arī uz „politiķa” krēsla.

Tautas cilvēcisko vērtību analītika, saprotams, ir ļoti vajadzīga nodarbošanās. Tā palīdz objektīvi un paškritiski izprast tautas garu, dvēseli un prātu. Objektīvi un paškritiski izprotot tautas garu, dvēseli un prātu, iespējams konstruktīvi prognozēt, organizēt, vadīt tautas darbību, uzvedību un komunikāciju. Nepilnīgi un nepareizi vērtējot tautas cilvēcisko kvalitāti, naivi ir cerēt gūt panākumus tautas dzīves virtuālajos plānojumos un reālajos izkārtojumos. Bez bailēm var pasvītrot vārdus „tautas cilvēcisko vērtību analītika ir ļoti vajadzīga”. Tā ir ļoti vajadzīga arī latviešiem.

Tautas cilvēcisko vērtību analītikas lielākais ienaidnieks ir banālais etnocentrisms un šovinistiskais etnocentrisms. Grūti ir pateikt, kurš no abiem minētajiem etnocentrisma variantiem vispamatīgāk apkauno tautu. Tautu pamatīgi apkauno pliekans, bezgaumīgs, apnicīgs, nodrāzts, neorģināls etnocentrisms. Respektīvi, banālais etnocentrisms. Ne mazāk pamatīgi apkauno šovinistiskais etnocentrisms – galējs nacionālisms, ignorējot un apspiežot citu tautu intereses savas tautas vārdā. Tiesa, šovinistiskais etnocentrisms ir starptautiski populārāks. Vācu nacisma šovinistiskais etnocentrisms ir populārs  visā pasaulē kā etnopolitikas visriebīgākais šļāciens.

Etnocentrisms pats par sevi nav slikts risinājums. Katra tauta vislabāk pazīst sevi – savu mentalitāti. Katras tautas pašapziņas centrā ir savs etnoss. Tautas orientācija uz sevi ir dabiska orientācija. Pretdabiski būtu, ja tauta neinteresētos par sevi un tās interešu centrā nebūtu sava tauta. Etniskais centrisms (zinātniskajā terminoloģijā – etnocentrisms) nav nekas anormāls, pretdabisks, noliedzams, izskaužams, apsmejams, apšaubāms, necienīgs, nepilnvērtīgs.

Etnocentriskās pašanalīzes rezultātā tauta iegūst perfektu priekšstatu par sevi. Tas paver iespēju savu kultūru izmantot kā kognitīvo matricu starpkulturālajā komunikācijā. Citiem vārdiem sakot, tautai sava kultūra ir citu kultūru salīdzināšanas kritērijs. Katra kultūra uz citām kultūrām lūkojās no savas kultūras pozīcijām. Tas ir normāli un savādāk nemaz nevar būt.

Etnocentriskajā pašanalīzē ļoti svarīgi ir saglabāt skaidru galvu un neieslīgt banalitātes un šovinisma zlarkšķēšanā. Praktiski tas nozīmē nepieciešamību izvairīties no savas tautas izcelšanas un slavēšanas uz citu tautu fona. Nekādā gadījumā nedrīkst pasaules centrā nostādīt savu tautu. Nekādā gadījumā nav vēlams savas tautas vērtības un normas pasludināt par etniski universiālām vērtībām un normām. Etnocentrisms nedrīkst pārvērsties favorītismā, savu tautu iesakot kā cilvēces mīluli, favorīti.

Viens no vissenākajiem latviešu etnopsiholoģiskajiem portretiem ir sagatavots XVIII gadsimta beigās. Tā autors ir Garlībs Merķelis. Viņš 1796.gadā rakstīja: “Es vēlreiz ieskatos latvieša tēlā, ko šeit esmu devis, un man jāatzīst, ka tas nav nekāds jaukais. Neattīstīti, notrulināti viņu lielum lielais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā ar veselu muguru paēsties pelavu maizes, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielskungu, nezina citu gudrību kā neatļaut sevi pieķert zādzībā. Lopiski piedzerties tikai svētdienās vien viņam ir tikums, netikt pērtam viņam ir gods. Vārdu sakot: viņš ir tāds, kāda var būt tauta, kuras cilvēcību jau sešus gadsimteņus kremt verdzības pūķa zobs”.

Tas nav latvieša pašvērtējums. Tas ir cittautieša vērtējums. Tomēr tas ir svarīgs vērtējums. Tam ir divi iemesli.

Kā jau minēju, tas ir viens no vissenākajiem latviešu cilvēciskās dabas vērtējumiem. Tas ir pirmais iemesls. Senāki vērtējumi ir sastopami hronikās. Arnolds Speke grāmatās par Baltijas vēsturi izmantoja XVI-XVII gs. ārzemju ceļotāju ļoti drūmos novērojumus par latviešiem.

Otrais iemesls ir svarīgāks nekā pirmais iemesls. Lieta ir tā, ka latvieši vienmēr ir polemizējuši ar Garlību Merķeli. Polemika aizsākās jaunlatviešu publicistikā, turpinājās aizvadītā gadsimta 20.-30.gados un padomju laikā. Polemika turpinās arī pašlaik. Bez Garlība Merķeļa neiztiek neviens, kurš kaut ko izvērsti raksta par latviešu tautas cilvēcisko vērtību.

Pirmajā Republikā bija slavens Teodors Zeiferts. Viņš bija tā dēvētās latviešu tautskolotāju zinātnes spilgts reprezentants. Teodora Zeiferta ieskatā «latviešu tipiskā īpatnība parādās viņu miesīgās un garīgās īpašībās”.

Par garīgajām īpašībām T.Zeiferts rakstīja: „Latviešu  g a r ī g ā s  ī p a š ī b a s, kas parādās tautas raksturā, nav pilnīgi un cieši nosakāmas. Tās uzrāda laiku mainās zināmas pārgrozības. Latviešu Indriķa hronika apzīmē latviešus, patiesībā latgaļus (letgaļus), pirms vācu atnākšanas par neievērotiem un nicinātiem, kas daudz cietuši no saviem kaimiņiem. Zināms ir tas, ka latgaļi vāciem bez kādas pretošanās padevās un piebiedrojās. Bet, ja pie latviešiem pieskaitām arī zemgaliešus, tad dabūjam par latviešu raksturu pavisam citu jēdzienu: tie izceļas Baltijas pirmiedzīvotāju starpā ar savu ārkārtējo varonību. Rīmju hronika min par gudru latviešu paradumu to, ka tie nometas mežos savrup un nedzīvo kopā. Meijera vācu konversācijas vārdnīcā (1909. g. izd.) par latviešiem sacīts, ka tie strādīgi, pacietīgi un lokāmi, vaļsirdīgi, viesmīlīgi, bet neuzticīgi un apslēpti pret saviem kungiem. Šis raksturojums savā visumā var attiekties uz klaušu laiku latvieti, lai arī agrākā izdevumā atrodamais «bailīgi» pārgrozīts par «strādīgi». Latviešu pašu starpā mēģinājis uztvert latviešu raksturīgās īpašības J. Velme. Viņš vispirms atrod, ka latvieši lieli individuālisti, kas grib palikt un rīkoties katrs par sevi. Viņi nedzīvo sādžās, bet atsevišķās mājās. šis individuālisms kaitē latviešu kopdarbībai un veicina viņu vidū aristokrātismu. Tas parādās šķiru starpībās. Plaisma starp saimnieku un kalpu ir ārkārtīgi liela; nabags saimnieks šķietas lielāks esam par turīgu kalpu. Šai ziņā latvieši līdzinās angļiem, kam plaismas kārtu starpā pašas par sevi saprotamas, dabiskas. Bet starp angļiem un latviešiem liela izšķirība tai ziņā, ka angļiem prāts valda pār jūtām un fantāziju, bet latviešiem jūtas un fantāzija ieņem pirmo vietu. Ar šo savu īpatnību latvieši nostājas blakām senajiem grieķiem. Ka latvieši nav kultūrā tik tālu tikuši kā grieķi, izskaidrojams ar Latvijas ģeogrāfiskiem apstākļiem un klimatu. Iespiesti lielu tautu vidū, savā starpā sadalījušies, latvieši drīz krita par laupījumu citiem. Ka viņi tomēr pastāvējuši, uzglabājuši savu valodu un savas gara mantas, jāpateicas latviešu izturībai, sīkstumam. Visnelabvēlīgākos apstākļos viņi palikuši nesalauzti un izturējuši līdz galam, vienumēr ticēdami, ka gaisma pārvarēs tumsu, labs jaunu”.

Latvijā ar etnoloģiju nenodarbojās padomju laikā. Arī pēcpadomju laikā pie mums etnoloģija nav dāsni pārstāvēta. Pie mums astroloģija ir populārāka nekā etnoloģija. Ap tautas cilvēciskās vērtības analītiku pie mums rosās filosofi, filologi, sociologi, vēsturnieki. Viņi savu darbību klasificē kā nacionālās identitātes pētniecību. Viņu projektos banālais etnocentrisms ir konstanta piedeva.

Konstanta piedeva ir arī terminoloģiskās aplamības. Nepareizi lieto viselementārākos jēdzienus. Tajā skaitā jēdzienu „identitāte”. Tāpēc galu galā nonāk pie aplamiem secinājumiem par latviešu tautu.

Piemēram, jēdziena „nācija” nepareizais lietojums izraisa šādas muļķības latviešu tautas raksturojumā: „Nācija – tauta, kurai ir sava nacionāla valsts vai kura cīnās, lai to iegūtu. Latvieši ir nācija kopš 20.gadsimta sākuma, kad latviešu tautā sāka izplatīties latviešu valstiskās pašnoteikšanās ideja. Tā īstenojās 1918.gadā, kad, izmantojot tautu pašnoteikšanās tiesības, tika nodibināta latviešu tautas nacionālā valsts – Latvija. Kā kultūras nācija latvieši izveidojās agrāk – 19.gadsimtā. Kultūras nācijas pazīmes: vienojoša nacionālā kultūra, valoda, kopības apziņa, kopīgas nacionālās intereses un gatavība tās aizstāvēt.[..] Latvietis – cilvēks, kurš pēc vismaz viena nacionāli kulturāla kritērija (it sevišķi valoda, kultūra, izcelsme) un subjektīvās piederības izjūtas identificē sevi kā latviešu nācijai piederīgu. Jēdzieni „latvietis” un „latviešu nācija” ir plašāki nekā jēdziens „Latvijas pilsonis”, jo latviešu nācijai piederīgais var arī nebūt Latvijas pilsonis”.

Teodora Zeiferta slavu latviešu cilvēcisko vērtību pētniecībā pēcpadomju Latvijā ir sasniegusi Dagmāra Beitnere. Viņa sevi gratulē kā „kultūras socioloģi”. Kundze 2003.gada 15.decembrī veiksmīgi aizstāvēja doktora disertāciju socioloģijā. Disertācijai ir ļoti gudrs nosaukums „Pašreference latviešu kultūras paradigmā (20.gs. 20.-40. un 90. gadi līdz mūsdienām)”. Tas ir ievērības cienīgs nosaukums.

Vārdu „pašreference” doktorante acīmredzot ir atvasinājusi no svešvārda „reference”. Izglītoti cilvēki svešvārdu „reference” lieto, lai sniegtu 1) izziņu vai atsauksmi par darbu, 2) firmas vai iestādes maksātspējas apliecinājumu un 3) atsauci uz citu publikāciju. Beitneres kundze savu atvasinājumu no dotā svešvārda lieto tikai viņai zināmā veidā.

Tas attiecas arī uz svešvārdu „paradigma”. Ar svešvārdu „paradigma” izglītoti cilvēki apzīmē stingri zinātnisku teoriju vai konceptuālu pamatsistēmu, kura dominē zinātniskajā darbībā noteiktā vēsturiskajā periodā. Beitneres kundze sola analizēt kultūru. Kultūra nav tas pats, kas zinātne. Tikai zinātnei piestāv jēdziens „paradigma”.

Arī vārds „mūsdienas” nav lietots saprātīgi. Vārds „mūsdienas” normālā vidē apzīmē cilvēku dzīvi viņu dzīves laikā. Tā teikt, mūsu dienās. Ne tikai Beitneres kundzes, bet šodienas sabiedrības lielākās daļas mūsu dienās ietilpst 90.gadi. Arī 90.gadi pieder „mūsdienām”.

Citāts no disertācijas: „Disertācijas mērķis ir analizēt vienu no sabiedrības saziņas telpā lietoto pašreferenci mēs zemnieku tauta 20. gadsimta divos vēstures posmos. Tas saistīts ar nodomu aplūkot latviešu sabiedrību kā pašreferentu sistēmu un iegūt priekšstatu, kā sabiedrības indivīdi redz sevi saistībā ar kultūras referenci un kā tā iespaido viņu darbību. Pašreferences rašanās un pastāvēšana ir saistīta ar naratīviem, kuri rodas sabiedrības indivīdu komunikācijas rezultātā, kad sabiedrība publiskās saziņas telpā apmainās ar informāciju kā sevi redz un kā sevi raksturo. Darbs analizē vienu no latviešu sabiedrības pašreferencēm – mēs – zemnieku tauta, kā un kādos tekstos tā izmantota pirmās brīvvalsts gados un mūsdienās, atgūstot valsts neatkarību”.

Iespējams, neviens neko nesaprata. Arī es neko nesapratu. Zināma sapratne radās, lasot turpmāko tekstu. Izrādās, autore apskata latviešu pašvērtējumu „mēs esam zemnieku tauta” un latviešu attieksmi pret šo pašvērtējumu gan senāk, gan mūsdienās. Viņa secina: „Zemniecības ideja latviešu kultūrā tiek saprasta kā latvietība, jebkurš pretsolis pret zemniekošanas iespējām, kā patlaban pārejot uz brīvā tirgus attiecībām un mēģinot integrēties Eiropas Savienībā, tiek uztverti kā draudi latvietībai”.

Tas ir superoriģināls secinājums. Nav saprotams, kāpēc Beitneres kundze nav akadēmiķe. Nav ticams, ka uz Zemes vēl kāds cilvēks uzdrošināsies šķirisko piederību pielīdzināt etniskajai piederībai. Proti, Beitneres konstrukcijā tikai zemnieki ir latvieši, tikai zemniecība ir „latvietība”. Interesanti būtu dzirdēt Beitneres kundzes viedokli par citām šķirām – proletariātu, buržuāziju. Vai šo šķiru latviešu tautas pārstāvji arī drīkst sevi pieskaitīt „latvietībai” jeb šīs šķiras ir „draudi latvietībai”?

Kolektīvās lepnības apmātība un terminoloģiskā mežonība izpaužās D.Beitneres prāta šādā lidojumā: „Plašāk pētītas un aprakstītas divas latviešu identitātes. Proti, Daces Bulas pētījums Latvieši kā dziedātājtauta un mans – Latvieši kā zemnieku tauta. Manuprāt, pazudusi vēl kāda identitāte: latvieši kā intelektuāla nācija, kurai vienmēr bijusi spēcīga tieksme pēc zināšanām”.

Beitneres kundze neprot pareizi lietot jēdzienu „identitāte”. Jēdzienu „identitāte” normāli cilvēki lieto īpašību un īpatnību kopuma fiksēšanai. Latviešu un citu etnosu identitāte sastāv no daudzām īpašībām un īpatnībām. Normāli cilvēki neskaita „divas [trīs, četras, piecas..]latviešu identitātes”. Normāli cilvēki saka, ka latviešu identitāti apliecina tādas un tādas īpašības un īpatnības.

Amizanti ir tas, ka Beitneres kundze pati ražīgi pierāda, kāpēc ir „pazudusi vēl kāda identitāte: latvieši kā intelektuāla nācija, kurai vienmēr bijusi spēcīga tieksme pēc zināšanām”. Beitneres kundze pati ir panākusi, ka katrs mēģinājums uzsākt sarunu par latviešiem kā „intelektuālu nāciju” momentā var izvērsties farsā – nenopietnā darbībā. Neapšaubāmi, viņa nav vienīgā varone. Viņas gadījumā līdzvainīgi ir kolēģi, zinātniskie vadītāji, disertācijas recenzenti, promocijas komisijas locekļi, akceptējot šausmīgo nekompetenci.

Banālais etnocentrisms un šovinistiskais etnocentrisms visvairāk ir sastopams latviešu šarlatānu apskaužami produktīvajā darbībā, nemitīgi papildinot Rēriha grāmatnīcu plauktus un internetu. No šī odiozā pienesuma ir vērts izvēlēties vairākus citātus.

Piemēram, reizē banāli un šovinistiski ir šādi internetā iepludinātie atzinumi: «Latvieši vienīgie ir sasnieguši Augstāko Apziņas līmeni”; „Latvija ir dabiska Eiropas civilizācijas un kultūras sastāvdaļa jau gadsimtiem ilgi. Latvija ir neatņemams un būtisks pamatakmens lielajā Eiropas mājā, varētu pat teikt – Eiropas idejā”; „Latviskā dzīvesziņa – garīgo un tikumisko vērtību kopums, kas kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, pašas tautas izkopts, nosaka un veido latvisko patību (identitāti), tās kodolu un kultūru kā Eiropas un pasaules kultūras vispārcilvēcisku vērtību”.

Reizē banāls un šovinistisks ir vietējais „sertificētais astrologs”: „Latviešu tautas arhetipam atbilst Jaunavas zīmes īpašības. Tas ir knipelīgums, sīkumainība, turēšanās pie sava kaktiņa, sava stūrīša zemes. Latvietis nealkst pārmaiņu, viņš turas gan pie esošās situācijas, gan esošās mantas tik ilgi, cik vien var. Latvietim piemīt arī milzīga darba mīlestība, turēšanās pie dabas un visa dabiskā. Jaunava ir arī izgudrotāju zīme. Latvieša darba tikumu visspilgtāk raksturo rušināšanās pa dobi, kur darbi nekad neapsīkst, jautājums tikai kāda padarītajam ir jēga? Latvietis ir strādīgs, taču viņam vajag labu saimnieku, kurš pasaka, kā pareizāk darbs veicams. Jaunavai tieši pretējā pusē atrodas Zivs zīme, kas nosaka latvieša tiekšanos uz dziedāšanu un dancošanu. Tāpēc, lai arī visam pamatā ir darbs, reizi četros gados tomēr jāsanāk uz Dziesmu svētkiem. Latvietis dzied arī grūtos laikos. Latvietim piemīt lētticība, viņš labprāt notic pasakām, arī pasakai par labo dzīvi uz kredīta daudzi noticēja. No visām zodiaka zīmēm tieši Jaunava šobrīd atrodas zem sitiena. Tas nozīmē, ka latvieši piedzīvo grūtus laikus. Šajā laikā no tautas tiek izspiesta esence jeb jēdzīgākais, kas tai piemīt, atmetot visu lieko. To var salīdzināt ar strauju vājēšanas posmu. Pozitīvais šajā lietā ir tas, ka izkristalizējas latvietim svarīgākās lietas”.

Latviešu grēcīgajos pašslavinājumos pretrunīgi skan frāzes par darba mīlestību. Šīs frāzes skumji kontrastē ar Latvijas ļoti bēdīgajiem rezultātiem Eiropas ekonomiskajā statistikā un socioloģiskajos pētījumos. Pašslavināšanās nekādi nesaderās ar atsacīšanos no valstiskās suverenitātes un savas naudas vienībām. Tāpat nesaderās ar noziegumu brīvību, Astoņkāji, Lielo Bandu, valsts krahu, humanitāro un sociālo zinātņu pārvēršanu akadēmiskā idiotijā, tautas veselības aizsardzības un tautas izglītības pārvēršanu alkātīgā biznesā.

Neatklāju Ameriku! To visu zina un par to visu kaunās saprātīgie latvieši. Viņu skaits nav liels. Toties viņu pārliecībā kolektīvā lepnība ir nepieļaujams grēks.

 

 

 

 

 

Posted in blog | Komentēt

2016.21.08.

Grēku subkultūra. 3. Lepnības burbuļi

 

   Viens no septiņiem t.s. nāves grēkiem ir lepnība. Pie mums šis nāves grēks izpaužās negaidītā veidā – grēku publiskās nožēlošanas procesā. Lepnība izpaužās, publiski nožēlojot grēkus.

Lepnība tāpat kā pārējie nāves grēki ir dvēseles bojāejas sākums. Lepnību (lat. superbia) min pirmajā vietā no septiņiem nāves grēkiem. Dantes šķīstītavā pirmajā aplī atbrīvojās no lepnības.

Lepnības variācijas ir godkāre, iedomība, pašlepnums, augstprātība, uzpūtība, slavas kāre, lielīšanās. Lepnības kontekstā mēdz būt pārākuma mānija, lišķība, viltība, divkosība, pielīšana, nekaunība, ārišķība. Lepnības saknes ir tumsonība, stulbums, intelektuālā aprobežotība. Lepnība burbuļo bez pazemības, pieticības, padevības, taktiskuma. Lepnība ieved melu pasaulē. Lepnības apsēstais cilvēks nemeklē savu pelnīto vietu dzīvē, bet vienmēr grib būt labāks nekā ir patiesībā. Lepnības apsēstais cilvēks tāpēc vienmēr ir neapmierināts un neatzīst pazemības, pieticības, padevības, taktiskuma pilnveidošanu. Viņa misija ir kalpošana godkārei un ārišķībai.

Pēcpadomju Latvijā grēku publiskā nožēlošana ir populāra. Medijos var sastapt daudzas grēksūdzes. Publiski nožēlot grēkus galvenokārt mīl valdošās kliķes eksemplāri. Protams, runa ir par grēku nožēlošanas imitāciju, bet nevis grēku īstu nožēlošanu. Valdošās kliķes grēku īstā nožēlošana ir nākotnes perspektīva.

Grēku nožēlošanas popularitāte ir saistīta ar „politiķu” paaudžu maiņu. Skaisti izsakoties, no politiskās skatuves aiziet vecie aktieri. Respektīvi, aiziet „perestroikas”  gados padomju specdienestu atlasītie un masu komunikācijā speciāli popularizētie „lāčplēši” un aiziet „brīvvalsts” periodā pārsvarā no ielas uzklīdusī politiskā „elite”. Viņi grēksūdzēs koķeti atceras savu vēsturisko lomu pēcpadomju vēsturiskajos notikumos, patētiski nožēlojot nerealizētās ieceres.

Piemēram, no „elites” aiziet gados svaigi deputāti, ministri un ministru prezidenti. Viņu partiju biznesa projekti ir izpildīti, partijas pajukušas un viņiem faktiski vairs nespīd atgriešanās pie Lielās Siles. Daudzi no viņiem nevar nomierināties un mājās sēdēt klusu pie televīzora. Tā vietā viņi cenšas turpināt tēlot nacionālos varoņus, ekonomiskos stratēģus, politiskos guru, valsts glābējus, valsts stūmējus Eiropas Stikla kalnā.

Iespējams, lieta ir nopietna. Iespējams, var apstiprināties šāds nopietns novērojums. Daži Rīgas mediji joprojām sistemātiski turpina popularizēt „perestroikas” specvajadzībām tautā izslavētos „lāčplēšus”. Žurnālistu izkārtotās „lāčplēšu” publiskās grēksūdzes ir bieži lasāmas. Viscentīgāk par to rūpējās „Diena”, „NRA”. Šie izdevumi visaktīvāk pievēršās „lāčplēšu” spodrināšanai, tautai atgādinot par padomju laikā „uzpiārētajiem” varoņiem bez reāliem varoņdarbiem mākslā, literatūrā, zinātnē, ekonomikā, politikā. Tā vien liekas, ka „brīvvalstī” turpinās padomju tradīcijas cilvēku muļķošanā un šo tradīciju turpināšanos kāds speciāli uzrauga un koriģē.

Protams, mēdz būt izņēmumi. Ne visas publiskās grēksūdzes ir lepnības burbuļi. Var novērot zināmu tendenci. Lepnības burbuļi parasti ir ”lāčplēšu” grēksūdzes. „Lāčplēši” nedomā nožēlot grēkus. Viņi pastrādā jaunu grēku. Turpretī „brīvvalsts” periodā no ielas uzklīdušās „elites” grēksūdzes parasti nepastrādā lepnības nāves grēku. Tas ir loģiski. Pēcpadomju „elitei” nav ar ko lepoties. Viņi nevar sev pierakstīt līdzdalību „brīvības cīņās”. Par pēcpadomju ekonomiskajiem varoņdarbiem arī nav ieteicams plātīties. Publiku tas ļoti kaitina. Vienīgi atliek sevi mazliet pakritizēt. Tas publikai patīk.

Tā tas, piemēram, notiek bijušā premjerministra I.Emša nesenajā intervijā aģentūrai „LETA”. Viņš pieļautās aplamības pilnā mērā neatzīst. Taču necenšās īpaši lepoties ar savu darbu valdībā: „Iespējams, mēs bijām pārāk naivi un ticējām, ka Eiropas Savienības(ES) brīvais tirgus, kur ir brīva produktu kustība, nodrošinās mūsu zemnieku saražotās produkcijas realizāciju[..]Bet izrādījās, ka tirgus vairāku iemeslu dēļ nemaz tik brīvs nav”.

Savādāka aina ir laikrakstā „Diena” šīs vasaras intervijā ar Jāni Peteru. Petera kungs ir tipisks „lāčplēsis”. Var droši teikt – jauno laiku „hiperlāčplēsis”. Viņš ir cilvēces vēsturē unikālās „perestroikas” viens no galvenajiem personāžiem Latvijā. Viņš pats to vairākkārt ir apliecinājis 90.gadu publikācijās, lielības aklumā atklājot „perestroikas” grandiozo noziegumu organizatoriskos paņēmienus. Viņa pienākums ir atvainoties latviešu tautai par nacionāli nodevīgo darbību „perestroikas” laikā. Saprotams, atvainošanos nesagaidīsim. Ne tas morālais tips. VDK strādāja lielmeistari morālo deģenerātu uztaustīšanā un izmantošanā. Morālie deģenerāti turpina tēlot ne tikai rakstniekus, dzejniekus, zinātniekus, bet arī nacionālos varoņus, tādējādi izšķaidot jaunu nāves grēku. Viņi nepazīst kaunu, atbildību, vainas sajūtu. Domājams, daži no viņiem (piem., D.Īvāns) joprojām nesaprot, ka viņu destruktīvās darbības upuris ir morāli šausmīgi traumētā latviešu tauta. „Perestroika” ir humanitārā katastrofa. Tāda katastrofa ļoti negatīvi atsaucās uz cilvēku cilvēciskumu.

Lūk, daži citāti no Petera kunga lepnības burbuļiem: „Redziet, es nekad neesmu pārspīlējis tās pārmaiņas, un es vienmēr esmu savā darbībā bijis diezgan mērens. Kas man ir arī pārmests. Lai gan man pašam liekas, ka mans diplomātiskums ļāva sarunāties gan ar Tautas frontes radikālajiem cilvēkiem, gan Centrālkomiteju, ar Gorbunovu, ar Pugo. Es tolaik gribēju kļūt par PSRS tautas deputātu, jo domāju, ka viss izšķirsies Maskavā. Es gribēju tur būt klāt un savu spēku iespējās piedalīties. Starp citu, mans konkurents toreiz konkrētajā vēlēšanu apgabalā bija Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Andris Bērziņš, vēlākais Valsts prezidents (smejas). Es viņu uzvarēju, bet mēs viens pret otru izturējāmies laipni. Viņš, jau prezidents būdams, jautāja: vai atceries, kā mēs uzstājāmies Matīšu kultūras namā un cilvēki bija izbrīnīti, ka mēs viens otru negānām?[..]skaidrs, ka arī Tautas fronte varēja kaut ko darīt citādi, tomēr tā arī daudz ko izdarīja. Es jau esmu ķeceris. Man patīk[..]doma, ka viss izšķīrās Maskavā. PSRS Augstākā padome, PSRS Tautas deputātu kongress – baltiešu deputāti strādāja solidāri kā vienota grupa, un tas mums ļāva arī paust savu viedokli visai pasaulei. Jo tur bija klāt preses pārstāvji no visas pasaules. Un mēs atklāti runājām par neatkarību. Bet, protams, šeit, Latvijā, Tautas fronte visā šajā lietā ļoti palīdzēja.[..]Es par to latviskumu esmu tik daudz dzejoļu rakstījis padomju laikā, ka… daži tagad vairs neder (iesmejas). Kaut vai tāpēc, ka ir citas paaudzes uzaugušas. Kādas ir latviskuma izpausmes? Es minēšu to šabloniskāko – Dziesmu svētki. Jo pat padomju laikā kodols bija latvisks – jā, bija divas dziesmas krieviski, viena dziesma veltīta Ļeņinam, bet pārējais bija latvisks. Un šodien arī šis latviskums ir. Kad es klausos Jāņu vakaru (pat ne Gaismas pili), es pilnīgi peldu latviskuma jūrā…”.

Interesanti ir padomāt par žurnālista norādīto Petera kunga smiešanos intervijas laikā. Par ko viņš smējās?

Vispirms smējās par to, ka viens vīrs no LPSR visaugstākās nomenklatūras LR kļuva par Valsts prezidentu. Pēc tam smējās par savu padomju laika „daiļradi”.

Par to visu patiešām ir jāsmejās! LPSR/LKP vadošo kadru nokļūšana LR politiskajā vadībā patiešām ir smieklīgs fakts. Tik smieklīgs fakts, ka par to nebaidās ciniski ņirgāties pat tādi „perestroikas” varoņi kā Peters. Jānis Peters taču par katru cenu vēlas tautā uzturēt cēlo priekšstatu par savu varonīgo ieguldījumu „brīvības cīņās”. Tāpēc viņš nekādā gadījumā nedrīkst atklāt patiesību. Taču situācija ir jocīga. Petera kunga ieskatā latvieši ir tik lielā mērā nozombēti, ka no viņu saprāta un spriešanas spējām nekas nav palicis pāri. Peters ir pārliecināts, ka latvieši nav spējīgi saprast viņa cinisko ņirgāšanos par LR realitāti, kad „bijušais” var kļūt Valsts prezidents. Peters ir stingri pārliecināts, ka latviešiem nekad nepieleks, kas patiesībā bija „brīvības cīņas”, kas patiesībā tika radīts LPSR vietā un kāda loma šajā drausmīgajā mahinācijā bija Peteram.

Saprotams, jāsmejās ir arī par „daiļradi”. Tā ir tik nevērtīga, ka pats autors par to šodien smejas. Reizē smieklīgi redzam, kādu kroplu materiālu padomju laikā speciāli iesmērēja sabiedrībai, lai tā dievinātu autoru un vajadzības gadījumā autors varētu manipulatīvi kalpot kā „nacionālais varonis”.

J.Petera lepnības burbuļi un cinisms atstāj ļoti nomācošu iespaidu par latviešu likteni. Nomācošu iespaidu atstāj arī šī kunga mūža liktenis. Aizvadītajam mūžam patiesībā nav nekādas vērtības. No aizvadītā mūža cilvēks nevar ne ar ko patiesi lepoties. Viņa mūžā viss ir bijis sasmērēts, neīsts, tēlots, negodīgs. Cilvēciskā enerģija ir izmantota vienīgi destruktīvās un nelietīgās mahinācijās.

Regulāri sabiedrībai tiek atgādināts par Jāņa Jurkāna atrašanos zem šīs Saules. Ja Petera biogrāfijā ir ne tikai „diplomātija” un „politika”, bet arī „daiļrade”, tad Jurkāna biogrāfijā ir tikai „diplomātija” un „politika”. Jurkāns Jānis ir „lāčplēsis”. Taču reizē viņš ir arī tipisks pēcpadomju politiskās „elites” pieklīdenis no ielas. Par viņa dzīvi pirms „perestroikas” publikai gandrīz nekas netiek stāstīts. Tam var būt vismaz divi iemesli: nav ko stāstīt vai vēl nav pienācis laiks atklāt padomju valsts drošības noslēpumus.

Wikipedia” par J.Jurkānu ir šāda informācija: „1974. gadā beidzis Latvijas Valsts universitāti angļu valodas specialitātē. Atmodas laikā aktīvi iesaistījies sabiedriskajos procesos, bija Latvijas Tautas frontes biedrs. No 1990. līdz 1992. gadam bija pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs Ivara Godmaņa valdībā. No 1994. līdz 2005. gadam J. Jurkāns bija Tautas Saskaņas partijas priekšsēdētājs. 5., 6., 7., 8. Saeimas deputāts. 1995. gadā tika atkārtoti izvirzīts ārlietu ministra amatam Saeimas uzticību neguvušajā Ziedoņa Čevera sastādītajā Ministru kabineta sastāvā. No 1994. līdz 1996. gadam TSP Saeimas frakcijas priekšsēdētājs, bet no 1997. līdz 2003. gadam — TSP un PCTVL Saeimas frakcijas priekšsēdētājs. 2005. gadā izstājās no TSP un tās Saeimas frakcijas, nepiekrītot iestāšanās “Saskaņas Centrā” nosacījumiem, bet 9. Saeimas vēlēšanās atbalstīja SC. Vēlāk biedrības “Baltijas asociācija — transports un loģistika” prezidents, kā arī Eiropas Parlamenta deputāta Alfrēda Rubika palīgs ārlietu jautājumos. 2011. gadā atgriezās politikā, lai piedalītos 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanās kā Šlesera Reformu partijas LPP/LC kandidāts un potenciālais ārlietu ministra kandidāts, taču saraksts nesaņēma vēlētāju atbalstu un Saeimā neiekļuva”.

Jurkāna kunga lepnības burbuļi uzvārās snobisma smalkajā putojumā. Atceros, viņam vienmēr bija snoba un franta reputācija. Par viņa snobismu uzjautrinājās ne tikai rīdzinieki. 90.gados uzjautrinājās arī Latgalē, Daugavpilī, kur dzīvoja snoba kunga uzticamākais „elektorāts”.

Pirms kāda laika „NRA” publicētā intervija liecina par snobisma progresēšanu. Mūsu slavenākajam snobam no visas sirds novēlot ilgu mūžu, nepieciešams atgādināt snobu klasisko identifikāciju: „Viņš dzīvoja kā snobs, un viņš nomira kā snobs”.

Jurkāna Jāņa snobisms faktiski ir tīkama vēsma mūsu vienmuļajā un garlaicīgajā politiskajā piesārņojumā. Snobisms nav laba lieta. Taču vienmuļība un garlaicība ir vēl nelabāka lieta. Pie tam vēl tad, ja vienmuļība un garlaicība ir garīgās aprobežotības pazīmes, ko nekad nevarēs glābt neviens Saeimas analītiskais dienests, par kura vajadzību pašlaik gudri spriedelē dauni auri.

Snobisms ir ne tikai noteiktas modes, gaumes, manieru, dzīves stila pielūgsme, bet arī slikta attieksme pret citiem. Snobisms ir augstprātīga attieksme pret citiem. Snobs vienmēr citus uzskata par muļķiem. Snobs pretendē uz pārākumu prātā, zināšanās, izpratnē. Snobs uzskata, ka viņam ir izsmalcinātāka gaume nekā pārējiem. Snobs ir smieklīgs. Taču snobs nekad nav bezpalīdzīgs, jo tic snobisma kulta lietderībai. Snobismā stils un estētisms ir pārāks par ideoloģiju – attiecīgā cilvēka idejisko satvaru, idejisko devumu, kvalitāti, potenciālu. Tāpēc var teikt, ka snobisma ideoloģijā ietilpst tikai stils un estētisms.

Snobs nav gudrs cilvēks. Tas ir pats par sevi saprotams. Gudram cilvēkam snobisms ir pretīgs. Gudrs cilvēks nekad nenolaidīsies līdz snobiskām izdarībām. Uz tām ir spējīgs tikai prāta ziņā aprobežots cilvēks.

Mūsu „politiķu” aprindās aiziešana no „politikas” diezgan bieži ir sabiedrībai nospēlēts burvīgs rituāls. Rituāla baudītājiem pirmkārt un galvenokārt tiek iešķērēts, ko viņi zaudē un kas viņiem pietrūks turpmākajā politiskajā ušņu dobē pēc dotā „politiķa” aiziešanas.

Šis rituāls ne reti tiek nospēlēts vairākas reizes. Arī Jurkāna kungs ir vairākas reizes noorganizējis burvīgo rituālu. Snobam šis burvīgais rituāls ir ļoti izdevīgs, sniedzot kārtainu iespēju demonstrēt snobismu – pārākumu, neaizstājamību u.tml. Snobam ir iespējams šo rituālu nospēlēt neatkārtojami eleganti, stilīgi un valdzinoši. Snobs nekad neuztraucās par elegances, stilīguma un valdzinājuma plātību, ārišķīgo seklumu un piederību filistra repertuāram.

Intervijā ir stāstīts par Jurkāna kunga kārtējo „aiziešanu”. Šoreiz viņš esot „aizgājis” ne tikai no „politikas”: „Esmu pārcirtis savas saites ar pagātni (!?).[..]Esmu iesācis jaunu, skaistu dzīvi, man vispār visa dzīve ir posmos. Šajā jaunajā posmā ieejot, esmu ļoti daudz cilvēku no savas dzīves izņēmis ārā un nobloķējis. Es mēģinu atbrīvoties no laika rijējiem un cilvēkiem, kas man garīgi ir sveši vai arī nav pietiekami tuvi.»

Pagātnes nociršana ir notikusi tipiski snobiski: „Pašlaik ir milzu entuziasms rakstīt grāmatu un to arī daru”. Lieta ir tā, ka snobu snobismā ietilpst „grāmatas rakstīšana”. Tam ir starptautisks vēriens. Eiropiešu daiļliteratūrā tēlotie snobi visi raksta „grāmatu”. Tas vispār ir interesanti. Snobs nekad neraksta romānu, stāstu, noveli, memuārus, dzejoli, lugu, dienasgrāmatu. Snobs vienmēr raksta „grāmatu”. Snoba izjūtās „grāmata” (tehniskais noformējums) ir kaut kas respektablāks nekā grāmatas žanriskais saturs (romāns, stāsts utt.). Iespējams, tas ir tāpēc, ka praktiski nekas netiek rakstīts un uzrakstīts. „Grāmatas” rakstīšana ir skaisti meli. Vismaz tā tas vienmēr ir daiļliteratūrā. Daiļliteratūras snobs nemaz nav spējīgs uzrakstīt grāmatu.

Intervijā mūsu slavenais snobs turpina: „Jūtos brīvs, sakārtots un laimīgs. Sekoju vecā grieķa Zorbas padomam: «Cilvēkam ir jābūt nedaudz trakam, jo citādi viņš nekad neuzdrošināsies pārcirst pagātnes važas.» Esmu bijis pietiekami traks un pārcirtis savas saites ar pagātni (!?). Brīvība palīdz man bezkaislīgi atskatīties (!?), izvērtēt radus, draugus (!?). Atšķirt draugus no paziņām. Pamatīgi esmu iztīrījis kontaktus telefonā, man patīk šis attīrīšanās process.[..]Mēģinu dzīvot bauslīgi (!?), taču pieskatot, lai mani prieka avoti neizsīkst (!?). Sportoju. Vasarā spēlēju golfu, ziemā – tenisu”.

Citātā nepieciešams komentēt divus momentus. Patiesībā – četrus. Tomēr vārdus „izvērtēt radus, draugus” nekomentēšu. Tāpat viss ir skaidrs. Nekomentēšu arī Jurkāna loģiskās spriešanas spējas, no vienas puses „pārcērtot savas saites ar pagātni”, bet no otras puses „bezkaislīgi atskatoties” uz pagātni. Arī šajā gadījumā viss ir skaidrs. Komentēšu tikai divus momentus.

Pirmkārt, Jurkāna Jāņa minētais „vecais grieķis Zorba” nav reāla personība kā, teiksim, Platons, Aristotelis. Tas ir romāna nosaukums. Romāns publicēts Jurkāna Jāņa dzimšanas gadā (1946) grieķu valodā. Pazīstama ir filma „Grieķis Zorba”.

Otrkārt, mēs, parastie cilvēki, nedrīkstam bez uzmanības atstāt tādu snobam svarīgu šifrējumu kā „Vasarā spēlēju golfu, ziemā – tenisu”. Šifrējumā ir iešifrēta snoba snobiskās dzīves jēga.

Snobisms ir ne tikai lepnības burbuļi. Snobisms ir arī augstākās sabiedrības modes, gaumes, manieru dievināšana. Snobs ar snobismu vienmēr vēlas demonstrēt piederību augstākajai sabiedrībai. Demonstrācijas līdzekļi ir visdažādākie. Tajā skaitā tādi sporta veidi kā golfs un teniss.

Nav noslēpums augstākās sabiedrības (piem., aristokrātijas) saistība ar abiem minētajiem sporta veidiem. To zina arī mūsu dārgais snobs. Viņš zina, ka nekādā gadījumā publikai nedrīkst atklāt savu nodarbošanos ar boksu, svarcelšanu, novusu vai kādu citu „nearistokrātisku” sporta veidu pat tad, ja tā būtu svēta patiesība.

Jurkāna kungs ir Latvijas polis. Poļiem bija aristokrātija. Latvijā esmu sastapis daudzus poļus. Poļu vīrieši parasti tūlīt informē par savu aristokrātisko (muižniecisko) izcelsmi. Būtu ļoti patīkami, ja arī Jurkānam Jānim izrādītos aristokrātiska izcelsme. Tad viņš droši varētu golfam un tenisam pieplusot polo, biljardu, pokeru, burāšanu, slalomu, jāšanas sportu.

Snobs Jurkāns eleganti raksturo attiecības ar „politiku”: „Esmu sakārtojis savu politisko arhīvu. Rakstu grāmatu. Gribu uzrakstīt par laiku, kad likās, ka Latvijā cilvēki ir sadevušies rokās lielam virsuzdevumam – atjaunot savu valsti.[..]Par to arī būs – kā 25 gadu laikā apzagām savu valsti un nu dzīvojam nozagtā valstī. Zagšana notika ar visu mūsu klusu ciešanu un likumu noteiktajā kārtībā. Gudrās galvas likumos iestrādā plaisas, kur blēžiem paslēpties. Tāpēc jau cietumā neviens nesēž. Jaunāka paaudze mums pārmet, ka mantojumā esam atstājuši nozagtu, korumpētu valsti. Tā diemžēl ir. Lai nu kā, bet mantojumā tomēr saņēmāt neatkarīgu valsti (!?). Mēģiniet to sakārtot pēc sava prāta un saprašanas. Šobrīd politiku nosaka partiju intereses, nevis valsts politika. Latvijas politikai nav laikmeta ožas”.

Skan jestri un aizkustinoši. Taču faktiski skan negodīgi. Skan priekš nozombētajiem. Mantojumā netika saņemta „neatkarīga valsts”. Jurkāns turpina „lāčplēšu” nelietīgo muldēšanu. Pirmais ārlietu ministrs nevar nezināt par „perestroikas” specdienestu un kompartijas faktiskajiem mērķiem, ģeopolitiskajām mahinācijām starp Kremli un Balto namu. Pirmais ārlietu ministrs nevarēja nebūt šo mahināciju līdzautors. Mūsu dārgais snobs ir visīstākais valsts nodevējs. Viņš cenšās izvairīties no atbildības par valsts nodevību. Viņš zina, kāds soda mērs gaida valsts nodevējus.

Jurkāns Jānis ir ne tikai snobs, bet arī nekaunīgs svētulis. Viņš ar savu it kā drosmīgo atklātību pastrādā jaunu grēku, uzveļot visu vainu „varas partijām” un murgojot par kaut kādu balsošanas teoriju: „[..]balsojis esmu «slikti». Izšķir sliktus balsojumus (!?) un noziedzīgus. Noziedzīgi balsojis neesmu (!?). Esot opozīcijā, noziedzīgi nebalso (1?). «Saskaņa» jau divdesmit gadus ir opozīcijā (!?). Nauda ir liels kārdinājums. Varas partiju politiķi ir iemācījušies formulu, kā vislabāk atbrīvoties no šī kārdinājuma – vienkārši tam padoties. No vienas puses, man politikā bija viegli. Es ļoti agri (!?) apmierināju visus savus politiskās godkārības nervus”.

Latviešu sabiedrība nekad netiks vaļā no Jurkāna. Tas atklājās intervijā. Būšot atkal jauna atgriešanās politikā: „Visu laiku esmu politikā. Ja esi tik ilgus gadus bijis politikā, no tās tik vienkārši aiziet nevar. Nav bijušo politiķu (!?): vienmēr liekas, ka zini, kā vajadzētu, un kāpēc nav tā, kā biji iedomājies. Esmu mēģinājis dzīvot valstij, politikai garām. Nesanāk”.

Kā redzam, Jurkāna kunga smadzenēs ir stabila asociatīvā saikne starp „politiku” un labi zināmo lepno profesiju. Tās pārstāvji mīl uzsvērt, ka viņu profesijā „nav bijušo”. Tāpēc ar Jurkāna Jāņa atgriešanos ir jāsamierinās. Atgriešanās (īstenībā – mūžīga klātbūtne) ir profesionāli pamatota un profesionāli izskaidrojama. Mūžīga klātbūtne ir profesijas esence, kvintesence.

 

Posted in blog | Komentēt

2016.19.08.

Šodien nejauši internetā atradu šādas novecojušas ziņas par sevi. Nolēmu šeit pārpublicēt. Žēl, ka ziņu sagatavotāji nelieto pareizi manu vārdu. Visās publikācijās esmu “Arturs”. Padomju laikā un vēl nesen pēcpadomju laikā bija divi vārdi “Arturs” un “Artūrs”. Pirmā publikācija nebija 1973.g., bet 1969.g. (“Ritošs akmens neapsūno” – “Padomju Karogā”).

Kādā kolekcijā ievietotās ziņas

Priedītis Artūrs

1946 –

literatūrzinātnieks

Periodikā recenzējis latviešu prozu, publicējis literatūrteorētiskus rakstus par simbolismu, rakstījis par Raiņa dienasgrāmatām. (R. Briedis)

PRIEDĪTIS Artūrs (dz. 1946.26.VIII Talsu raj. Laucienes c. Kalniekos) – literatūrzinātnieks, filol. z.k. (1984). Filol. dokt. (1992).
Dz. drēbnieka ģim. Māc. Talsu 1. septiņg. sk. (1953-60) un vsk. (1960-63), beidzis Ventspils 20. profesionāli tehn. sk. (1964). Pēc dienesta armijā strād. par zvejnieku, sporta metodiķi. Neklātienē beidzis LVU Filol. fak. Žurnālistikas nod. (1977). Bijis līdzstr. Talsu raj. laikr. “Padomju Karogs” (1971-72), galv. fondu glabātājs Talsu novadpētn. un mākslas muzejā (1972-77), pedagogs Saldus lauksaimn. tehnikumā (1977-78). 1979-86 ZA izdevn. “Zinātne” red., Val. un lit. institūta zin. līdzstr., ZA prezidija sekretariāta inspektors un sekretārs. Kopš 1987 docētājs Daugavpils Ped. universitātē. Daugavpils Multinacionālā kult. centra (1993) dibinātājs un direktors.
Pirmā publikācija “Īstenības un ilūziju sintēze” – recenzija par A. Puriņa stāstiem laikr. “Padomju Jaunatne” 1973.16.II. Sagatavojis publicēšanai un komentējis Raiņa dienasgrāmatas J. Raiņa Kopotu rakstu zin. izd. 24. sēj. (1986). Aizstāvējis disertāciju “Raiņa dienasgrāmatas: galvenās funkcijas un īpatnības”. Periodikā recenzējis latv. prozu, public. literatūrteorēt. rakstus par simbolismu, rakstījis par Raiņa dienasgrāmatām. Raksti par J.Raini apkopoti krājumā “Rainis. Mantojums un tā liktenis” (1994) un “Mans Rainis” (1996). Sar. grām. “Latvijas kultūras vēsture” (2000).
R. Briedis

Personas fakti:

  • Dzimums
    • vīrietis , Latvija
    • Tautība
      • latvietis
      • Izglītība
        • mācījies beidz Ventspils 20. profesionāli tehnisko skolu–1964, Ventspils, Latvija
        • mācījies Talsu 1.septiņgadīgajā skolā, 1953–1960, Talsi, Latvija
        • mācījies Talsu vidusskolā, 1960–1963, Talsi, Latvija
        • studējis neklātienē beidz LVU Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu–1977, Rīga
        • mācījies doktorantūrā disertācija: “Raiņa dienasgrāmatas: galvenās funkcijas un īpatnības”, 1984, Latvija
        • Nodarbošanās
          • redaktors izdevniecības “Zinātne” redaktors, Rīga
          • žurnālists Talsu rajona laikraksta “Padomju Karogs” līdzstrādnieks, 1971–1972, Talsi, Latvija
          • zinātnieks Talsu novadpētniecības un mākslas muzeja galvenais fondu glabātājs, 1972–1977, Talsi, Latvija
          • zinātnieks ZA Valodas un literatūras institūta zinātniskais līdzstrādnieks, 1979–1986, Rīga
          • pedagogs Saldus lauksaimniecības tehnikuma pedagogs, 1977–1978, Saldus, Latvija
          • pedagogs docētājs Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, 1987, Daugavpils, Latvija
          • citas nodarbošanās pēc dienesta strādā par zvejnieku, sporta metodiķi, Latvija
          • citas nodarbošanās ZA prezidija sekretariāta inspektors un sekretārs, 1986, Rīga
          • citas nodarbošanās Daugavpils Multinacionālā kult. centra dibinātājs un direktors, 1993, Daugavpils, Latvija
          • Militārā darbība
            • dien armijā
            • Pagodinājumi
              • zinātnisks grāds filoloģijas doktors, 1992, Latvija
              • Dzimis, miris, apbedīts,. miršanas vecums
                • dzimis drēbnieka ģimenē, 26.08.1946, Talsu raj.Laucienas c.Kalnieki, Latvija

Darbi:

 

Posted in blog | Komentēt

2016.18.08.

Kādreiz sāku lasīt latviešu kulta “filozofes” grāmatu “Eirodzīve”. Taču jau pašā sākumā nācās pārtraukt lasīšanu. Traucēja vulgārā un primitīvā, stilistiski kroplā un neliterārā valoda. Grāmata tagadējās “brīvības” apstākļos nav literāri profesionāli rediģēta. Tā ir izdota autores “ķēķa” valodā. Saprotams, “ķēķa” valoda ir “ķēķa” domāšanas un attieksmes lingvistiskais iemiesojums. Vulgāra un primitīva domašana var realizēties vienīgi vulgārā un primitīvā valodā.

Posted in blog | Komentēt

2016.16.08.

“Es la guerra santa, idiotas”
Написано 9 января 2014 года, после первого теракта в Париже.
Артуро Перес-Реверте, «Это священная война, идиоты»

Шашлычки и пиво. Мы сидим в теньке, у древних стен Мелильи, я и человек, с которым меня связывают тридцать лет закадычной дружбы. Мой друг откидывается на спинку кресла и горько улыбается.
- Идиоты, они ж ничего не понимают, – говорит он. – Это же война. С нами воюют. Идет третья мировая, а они не врубаются.
Мой друг знает, о чем говорит. Потому что он – солдат на этой войне, причем давно. Безымянный солдат в штатском. Из тех, что спят с пистолетом под подушкой.
- Это война, – настойчиво повторяет он, полоща усы в пиве. – И мы ее проигрываем по собственной глупости. Улыбаясь врагу.
Я слушаю и думаю. О враге. Мне даже не надо напрягать воображение – я долго жил в этих краях. Я все знаю об их обычаях, методах, о том, как они убивают. Все мне знакомо. Все повторяется, как повторяется История – еще со времен захвата турками Константинополя и Крестовых походов. Да что там, с самых Фермопил. Как она повторилась в Иране, когда доверчивые глупцы оттуда и придурки отсюда радовались свержению шаха и приходу к власти освободителя Хомейни и его аятолл. Как повторилась, когда дурачки пускали слюни, глядя на все эти арабские весны, которые оказались – к вящему удивлению профессиональных идиотов – предвестием самых черных и страшных зим. А ведь именно наступления зимы следует ждать, когда слова «свобода» и «демократия», эти сугубо западные понятия, которые мы по невежеству нашему считаем конвертируемыми и универсальными, полагаясь на доброту человеческого сердца, – так вот, этого следует ожидать, когда такими словами начинают оперировать священники, имамы, попы или как там их звать, фанатики в тюрбанах и без оных, все эти люди, которые, манипулируя такой жа фанатичной паствой, рано или поздно подтверждают истинность слов барона фон Гольбаха, произнесенных еще в XVIII веке: «Когда люди боятся только своего бога, они не остановятся ни перед чем».
Потому что это Джихад, идиоты. Это священная война. Это знает мой друг из Мелильи, это знаю я – по собственному невеликому, но опыту. Это знает любой, кто там побывал. Это знает любой человек, знакомый с историей, любой, кто способен выдерживать натиск телевидения и газет, не повреждаясь в уме. Это знает любой, кто видел в интернете тычячи видео и фотографий казней, отрубленных голов, детишек, радостно демонстрирующих трупы тех, кого зарезали их папы, женщин и детей, изнасилованных за то, что были неверны исламу, побитых камнями прелюбодеек – ах, как мило молчат в этих случаях радикальные феминистки, обычно поднимающие крик по любому поводу, – все эти видеоподборки с преступниками, перезающими глотки людям под крики «Аллах Акбар», и десятками зрителей, которые радостно снимают казни на свои сраные мобильные телефоны. Это знает любой, кто дал себе труд прочитать то, что написано на плакате мальчика-мусульманина – причем он без стеснения демонстрирует его не в Ираке, а в Австралии: «Оскорбляющим Пророка – головы долой!» Это знает тот, кто прочитал написанное на плакате студента-мусульманина – причем не в Дамаске, а в Лондоне: «Мы уничтожим вашу демократию с помощью вашей же демократии».
Запад, Европа, пришла к нанешней свободе через века страданий. У нас можно изменить мужу – и тебя не побьют камнями, у нас можно кощунствовать – и за это тебя не сожгут и не повесят на кране. Можено надеть короткую юбку, и тебя не назовут шлюхой. Мы пользуемся плодами этой многовековой борьбы, плодами победы над нашими собственными фанатиками, и мы завоевали это дорогой ценой, потеряв в сражениях множество жизней – да, мы сражались друг с другом, когда Запад был молод и религиозен. Но сегодня молоды и религиозны другие: студент с плакатом, палач, отрезающий головы, фанатик, готовый взорваться вместе с тридцатью неверными и отправиться в рай. С точки зрения истории, они – новые варвары. Европа, родина свободы, сейчас стара, труслива и склонна к демагогии, а радикальный ислам – о, радикальный ислам молод, храбр и голоден, у них есть мужество отчаяния. У них есть яйца, и весьма приличных размеров. Им плевать, что у них плохой имидж в интернете – напротив, это им только на руку. Они работают на свою таргет-аудиторию, их оружие – их бог и террор. Они работают на своих, на ислам, который мог бы быть мирным и либеральным, и часто желает стать таковым, но у него никак не получается – слишком много социальных и теологических противоречий. И думать, что это все разрешится переговорами или как-то само рассосется – не просто эталонное мудачество. Это натуральное самоубийство. Нет, вы посмотрите, посмотрите, что они вешают в интернете, давайте. А потом расскажите, о чем там нахрен переговоры вести. И с кем. Это война, а когда война, надо встать и сражаться. Без сантиментов. Потому что линия фронта проходит не только там, по другую сторону экрана, но и здесь. В самом сердце Рима. Потому что – по-моему, я уже когда-то об этом писал, а может, и не я, но неважно – опасно, непоследовательно и даже невозможно пользоваться привилегиями римского гражданина и одновременно аплодировать варварам.

Posted in blog | Komentēt

2016.15.08.

Latviešu nenormālo attieksmi pret savas naudas (valsts budžeta) izlietošanu būtiski nosaka vairāki faktori. Tas ir jāņem vērā „integrācijā” zaudētās naudas izskaidrošanā. Ļoti svarīgs faktors ir latviešu masveidīgā iespēja līdzdarboties naudas nozagšanā (sadalīšanā). Šī iespēja latviešus masveidīgi apmierina un tāpēc attur pievērsties „integrācijas” finansiālajam izvērtējumam. Latvieši ne visai ir spējīgi aptvert, ko varētu labu izdarīt par „integrācijas” naudu. Tas faktiski arī nevienu neinteresē. Vismazāk interesē tās latviešu masas, kuras var piekļūt „integrācijas” naudai. Ļoti svarīgs faktors ir latviešu tradicionālā nespēja fiksēt galveno jebkurā dzīves procesā. Attieksmē pret valsts budžetu (savu naudu) galvenais ir naudas saprātīga izlietošana, nosakot galvenās vajadzības latviešu dzīvē. Latviešiem šis uzdevums nav pa spēkam. Vispār latviešu nespēja fiksēt galveno ir fantastiska. Tā, piemēram, suņu būdas jaunākajā video Koļegova skaidri un gaiši norāda par Astoņkāji, kas “caur pelēko zonu izlaiž līdz miljardam gadā”. Tātad viņa pasacīja galveno par latviešu „valsts” kriminālo būtību, organizētās noziedzības varu. Vai šodien katram latvietim vēl kaut kas var būt galvenais? Loģiski, ka šodien katram latvietim galvenais ir tas, ka viņa „valsts” ir nekur nederīgs mēslu pods, kuru paši ir izauklējuši un tagad rūpīgi apčubina, lai neviens Astoņkāji neapdraudētu. Cits nekas nevar būt galvenais. Bet ko redzam „Delfos” komentāros sakarā ar Koļegovas stāstīto? Redzam to, ka no 38 latviešu komentētājiem (pirmajā laikā pēc publicēšanas) tikai vienam komentētājam galvenā ir šausmīgā informācija par Astoņkāji un tā pārzināto miljardu! Pārējie kaut ko muld par dauni, VID un citu. No 38 latviešiem galveno spēja uztvert tikai viens. No 38 latviešiem 37 latvieši galveno nespēja uztvert! Tautai efektīvi var palīdzēt uztvert un uzzināt galveno žurnālistika. Žurnālistika formē sabiedrisko domu, nosakot tās dienas kārtību. Tātad vispirms informē par galveno. Tā tas mēdz būt īstā žurnālistikā. Latviešu žurnālistikā tas tā nevar būt, jo latvieši nav tendēti uz galveno.

Posted in blog | Komentēt

2016.13.08.

Integrācijas mēslaine

 

   2016. gada 12.augustā portālā „Delfi” tika ievietota šāda informācija: „Advokātu biroja “Cobalt” veiktā pētījumā par integrācijas pasākumu īstenošanu secināts, ka tā ir sadrumstalota, turklāt dažādu iesaistīto institūciju atbildība nav definēta vai ir neskaidra[..]Līdz ar to ir problemātiski izvērtēt, vai programma sasniedz rezultātu, un cik efektīvi tērēta nodokļu maksātāju nauda.[..]Runa ir par vairākiem miljoniem eiro. Trīs gadu laikā vien sabiedrības integrācijai atvēlēti vairāk nekā 13 miljoni. Taču uz jautājumu, cik lietderīgi tie izmantoti, atbildēt esot neiespējami”.

Sakarā ar minēto pētījumu faktiski aktuāls ir ne tikai viens jautājums. Aktuāli ir vairāki jautājumi. Turklāt ļoti aktuāli!

Vai vispār latviešu sabiedrību interesē atbilde uz jautājumu par pašlaik tērēto naudu „integrācijai”? Vai aizvadītajos pēcpadomju gados latviešu sabiedrība ir nopietni interesējusies par naudas izlietošanu slavenajai „integrācijai”? Vai latviešu sabiedrībā ir īsta skaidrība, kas tas ir par zvēru „integrācija”? Vai latviešu sabiedrību interesē „integrācijas” jēga, vajadzība, rezultāti? Vai latviešu sabiedrība zina, cik lielā mērā kompetenti cilvēki organizē šo slaveno „integrāciju”? Vai kāds ir saskaitījis 25 un vairāk gados iztērētās summas „integrācijai”?

Uz minētajiem jautājumiem var būt tikai viena atbilde. Tie ir jautājumi, ar kuriem grib kaut ko kaismīgi apgalvot, bet nevis dabūt atbildes. Nav vajadzīgs dabūt atbildes. Atbilde uz visiem jautājumiem var būt tikai noliedzoša. Retoriski formulējot minētos jautājumus, vēlos akcentēt sabiedrības līdzšinējo drausmīgo vienaldzību gan pret „integrācijas” jēgu, gan pret „integrācijai” iztērēto (praktiski valdošās kliķes „sadalīto”) naudu.

Par naudu parunāsim mazliet vēlāk. Vispirms nepieciešams paskaidrot par „integrācijas” jēgu un rezultātu. Bez pārspīlējuma var teikt, ka pret „intergrāciju” latviešu sabiedrībai ir jāizturās tāpat kā pret „prihvatizāciju”, suverenitātes zaudēšanu, atsacīšanos no lata, Lielo Bandu, Astoņkāji, Juvenālo astoņkāji, Stambulas konvencijas atbalstītājiem.

„Integrācija” ir nacionāls noziegums. „Integrācijas” darboņi ir tādi paši LRTT klienti kā citi nacionālie nodevēji. „Integrācija” ir ļoti dziļi iedragājusi latviešu tautas reputāciju un autoritāti ne tikai Latvijas mērogā. „Integrācija” ir vedinājusi pret latviešiem izturēties kā pret šovinistiem, idiotiem, aprobežotiem un neizglītotiem cilvēkiem. „Integrācija” rosina saskatīt latviešu mazvērtības kompleksu, latviešiem izgāžot savas mazvērtības žulti pret cittautiešiem.

„Integrācijai” jau no paša sākuma nevarēja būt konstruktīva jēga. Iemesls ir triviāls. Tā kā „integrācija” jau no paša sākuma garantēja dolāru un latu lielu summu regulāru „sadalīšanu” starp savējiem, saldais medus pods tūlīt nonāca valdošās kliķes pārziņā. Ar „integrāciju” pie mums vienmēr nodarbojās šausmīgi nekompetenti cilvēki. Galvenokārt valdošās kliķes mēsluvaboles – aldermanēm, ēlertēm līdzīgas aprobežotas, bet nekaunīgas „bābas”. Viņu lielākais ienaidnieks „integrācijas” organizēšanā bija zinātnieki – etnisko un sociālo attiecību speciālisti. Gatavojot „integrācijas” dokumentus, etnoloģijas, etnopsiholoģijas, kultūras socioloģijas, kulturoloģijas zinātniskās atziņas netika ņemtas vērā. Visu nosacīja nekompetenti tipi, kuri neprot pareizi lietot pat tādus elementārus jēdzienus kā kultūra, nācija, etnoss, tauta. Haotiski un pretrunīgi vienmēr tiek traktēts galvenais jēdziens – integrācija.

Bet tagad par naudu. Citātā minēti 13 miljoni. Tāda summa Kultūras ministrijā (LR valdībā atbild par „integrāciju”) paredzēta „integrācijai” trijos gados.

Vispirms ir jāzina, ka tā noteikti nav vienīgā summa „sadalīšanai” skaistās „integrācijas” aizsegā. Noteikti ir vēl citas summas. Piemēram, ārzemju fondu nauda. „Integrācijai” naudu paredz arī citas mūsu institūcijas. Piemēram, pašvaldības. Advokātu birojam „Cobalt” ir lieliska iespēja saskaitīt Latvijā visus izdevumus „integrācijai” 2016.gadā.

Ko nozīmē 13 miljoni latviešu tautas labklājībai? Ko latviešu tauta var labu sev iegūt par 13 miljoniem? Vai par to latviešu sabiedrība ir padomājusi?

No jaunākās informācijas par latviešu dzīvi ir lieliski redzams, kādus labumus var sniegt 13 miljoni, piemēram, izglītībā, neatņemot bērniem valsts finansētās brīvpusdienas: „[..]nākamgad atrast līdzekļus pirmsskolas pedagogu algu celšanai, varētu būt atteikšanās no valsts finansētām brīvpusdienām 1.-4.klases skolēniem, nododot šo funkciju pašvaldībām. To intervijā laikrakstam “Neatkarīgā Rīta Avīze” norāda izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (V).Viņš atgādina, ka skolotāju algām šogad no septembra līdz decembra beigām ir vajadzīgi deviņi miljoni eiro (izcēlums mans – A.P.)”. Man ir aizdomas, ka Latvijā „integrācijai” tiks „sadalīti” vairāk kā 9 miljoni dolāru un eiro.

13 miljonu iespējas labi redzamas katastrofālo demogrāfisko problēmu kontekstā. Labi ir redzams, ko pie mums vērtīgu var realizēt par 13 miljoniem, neļaujot tos „sadalīt” starp savējiem.

2016.gada 10.augustā internetā varēja lasīt Demogrāfijas lietu centra (DLC) veiktos aprēķinus: „Ilgtermiņa priekšlikumi paredz palielināt uzturlīdzekļu maksājumus adoptētājiem un audžuģimenēm no pašreizējiem 45 eiro mēnesī par bērnu līdz valstī noteiktajam minimālajam uzturlīdzekļu apmēram 92,50 eiro. Pēc DLC aprēķiniem, šim mērķim no valsts budžeta būs nepieciešami aptuveni 4,8 miljoni eiro papildu līdzekļu. Vēl 4 miljoni eiro būs nepieciešami, lai palielinātu apgādnieka zaudējuma pensiju no 43 eiro mēnesī līdz 92,50 eiro. Plānota arī ģimenes valsts pabalsta palielināšana par ceturto un katru nākamo bērnu līdz 50 eiro mēnesī, kam nepieciešami aptuveni 3,5 miljoni eiro ik gadu. Daudzbērnu ģimenēm paredzēts ieviest 25% atlaidi braucieniem starppilsētu transportā (nepieciešami 1,7 miljoni eiro)”.

„Integrācijas” mēslaines likvidēšana organiski ir vienota ar latviešu velmi likvidēt pārējās mēslaines – Lielo Bandu, Astoņkāji, valsts krahu vispār. Tautas dzīve ir sistēmiska „padarīšana”. „Integrācijas” mēslaines turpmākais liktenis ir atkarīgs no visas sistēmiskās „padarīšanas” turpmākā likteņa. Sākums nav bezcerīgs. Latvijas publiskajā telpā „integrācijai” iztērēto summu nelietderība tiek atzīta pirmo reizi.

 

 

Posted in blog | Komentēt