2017.27.06.

Gara aristokrātija

 

(была весна 1912 года)

«Перед экзаменами в саду была устроена сходка. На нее созвали всех гимназистов нашего класса, кроме евреев. Евреи об этой сходке ничего не должны были знать. На сходке было решено, что лучшие ученики из русских и поляков должны на экзаменах хотя бы по одному предмету схватить четверку, чтобы не получить золотой медали. Мы решили отдать все золотые медали евреям. Без этих медалей их не принимали в университет. Мы поклялись сохранить это решение в тайне. К чести нашего класса, мы не проговорились об этом ни тогда, ни после, когда были уже студентами университета. Сейчас я нарушаю эту клятву, потому что почти никого из моих товарищей по гимназии не осталось в живых. Большинство из них погибло во время больших войн, пережитых моим поколением. Уцелело всего несколько человек».

К.Г. Паустовский, «Аттестат зрелости»

Dotais teksts ir ļoti interesants dažādā ziņā. 1) Runa ir par 1912.gadu. Tātad citu laikmetu, salīdzinot ar mūsdienu laikmetu. Runa ir par laikmetu pirms I Pasaules kara, kad Krievijas impērijā dzīva bija aristokrātija ar savu slaveno gara aristokrātiju, kura bija raksturīga ne tikai aristokrātiem, bet arī jaunajai buržuāzijai, kuras ētoss vēlējās līdzināties „tīrās” aristokrātijas ētosam. Mūsdienās gara aristokrātija noteikti ir sastopama. Taču mūsdienās, ģenētiski centrētajās plebejiskajās (proletāriskajās, neseno dzimtcilvēku) aprindās, gara aristokrātija tomēr ir ļoti vāji pazīstama gan teorētiski, gan praktiski. 2) Uzmanība pievēršama „tehnoloģijai” – pašai cēlajai idejai, lēmumam neizpaust vienošanos; zvēresta konsekventai izpildei. 3) Interesants ir jautājums par ebreju gara aristokrātijas praksi attieksmē pret krieviem; īpaši zinot šodienas ebreju attieksmi pret savu dzimteni Krieviju un tās tautu – krieviem. 3) Katrā ziņā teksts ir laba ilustrācija tām garīgajām, morālajām izmaiņām, kuras ir notikušas ar hominīdiem aizvadītajos apmēram 100 gados.

 

Posted in blog | Komentēt

2017.26.06.

Pašapziņas valstiskums

 

   Pašapziņa ir suverēna garīgā izpausme. Tā pieder vienīgi attiecīgajam cilvēkam. Pašapziņa ir sevis apzināšanās un sevis apzināšanās saskarsmē ar ārējo pasauli. Pašapziņas priekšmets ir domas, jūtas, motīvi, instinkti, pārdzīvojumi, vajadzības, rīcība. Pašapziņa faktiski ir attiecīgā cilvēka apziņa. Cilvēkam nav citu apziņas veidu. Cilvēkam ir tikai tāds apziņas veids kā pašapziņa, kura ietekmē viņa dzīvi. Tāds ir ikdienišķais priekšstats par pašapziņu.

Taču pašapziņa var ietekmēt arī sociuma dzīvi. Pašapziņa var būtiski nosacīt tautas un tās inteliģences, valsts un tās valstiskuma kvalitāti. Pašapziņas problēma var izvērsties dziļā un arī sāpīgā sociāli politiskā problēmā.

Tā tas ir noticis mūsdienu Latvijā. Latvijas Republikas valstiskuma kvalitāti nelabvēlīgi nosaka latviešu varas inteliģences vienas daļas pašapziņa.

Cilvēka garīgā darbība virzās divējādi. No vienas puses cilvēks uztver ārējo pasauli, domā, pārdzīvo. No otras puses cilvēks analizē to, ko viņš ir uztvēris, domājis, pārdzīvojis. Analīzes rezultāts ir refleksijas. Psiholoģijā svešvārds „refleksija” apzīmē cilvēka pārdzīvojumu, sajūtu un pārdomu uztveršanu un apcerēšanu. Refleksijas ir svarīgas. Tam ir racionāls iemesls.

Pašapziņa ir skatīšanās uz sevi, kas sintezējās refleksijās. Bet tā nav vienkārša skatīšanās. Pašapziņa ir analītiski vērtējoša skatīšanās uz sevi. Ne velti skatīšanos uz sevi sauc par pašanalīzi. Skatīties uz sevi ir jāprot. Skatīšanās uz sevi prasa īpašu garīguma organizāciju. Skatīties uz sevi ir jāmācās un jāvingrinās.

To, piemēram, teicami saprata Rainis. Viņam no agras jaunības interesēja pašanalīzes metodika. Tas atspoguļojās jaunības dienasgrāmatā. Savukārt brieduma gadu pašanalīzi sastopam tekstu kopā ar nosaukumu „Refleksijas”.

Bet Rainis nebija vienīgais. XX gadsimtā pašanalīzes fenomens piesaistīja Rietumu daudzus rakstniekus ar Džoisu, Prustu, Virdžīniju Vulfu priekšgalā. Viņi izdomāja apziņas plūsmas (stream of consciousness) literāri māksliniecisko metodi.

Pašapziņas attīstība nav atkarīga tikai no paša cilvēka. Maziem bērniem vēl neesot refleksijas. Tā uzskata zinātne. Cilvēkā refleksijas rodas tikai zināmā vecumā. Tāpēc pašapziņas attīstība ietilpst audzināšanas un izglītības pienākumos. Pašapziņa ir organiski vienota ar pašvērtējumu, ko spēj būtiski ietekmēt audzināšana un izglītība. No vecākiem un skolotājiem lielā mērā ir atkarīgs, vai izaudzis kautrīgs, taktisks, paškritisks cilvēks jeb izaudzis nekaunīgs, uzpūtīgs, pašpārliecināts tips bez paškritiskuma.

Uz pašapziņu atsaucās citu cilvēku vērtējums. Saprotams, ne tikai vecāku un skolotāju vērtējums. Pašapziņā ir divi slāņi – reālais un ideālais. Vecāku, skolotāju, priekšnieku, darba biedru, draugu, radu, kaimiņu vērtējums koriģē abu slāņu proporcijas, sakārtojot reālā un ideālā savstarpējo atbilstību. Cilvēka paškritiskums ir spēja piebremzēt ideālo slāni un dzīvot saskaņā ar reālo slāni.

Latvijas Republikas valstiskuma kvalitāti nelabvēlīgi nosaka apstāklis, ka cilvēka vispārējās garīgās attīstības līmenis ir cieši savīts ar viņa pašapziņu. Ja cilvēka vispārējā garīgā attīstība ir piezemēta, tad ir iespējami divi pašapziņas varianti.

Pirmais variants ir šāds. Cilvēks pilnā mērā apzinās savas garīgās attīstības nepietiekamo līmeni un saprot tā kritisko vērtību. Cilvēks saprot, ka viņa domāšanas un izpratnes iespējas nav tik augstas, kādas viņš saskata citos cilvēkos. Viņš apzinās savas erudūcijas nepietiekamību, profesionālo iemaņu elementāro raksturu.

Respektīvi, cilvēks ir sevi objektīvi novērtējis un izvēlējies attiecīgu pašapziņas pozīciju. Viņš nav patmīlīgs. Viņš netiecās ieņemt augstāku stāvokli nekā viņš ir pelnījis sociālajā un profesionālajā hierarhijā. Tāds cilvēks kautrīgi, brīvprātīgi, apzināti ieņem sev piemēroto vietu dzīvē.

Sabiedrība pret tādiem cilvēkiem parasti izturās ar dziļām simpātijām. Pirmā varianta pārstāvjus var mīļi dēvēt par „parastajiem cilvēkiem”.  Viņi ir t.s. parastie cilvēki, kurus nākas aizsargāt, aprūpēt, cienīt. Dzīvē tā tas notiek. Tā tas notiek arī dzīves mākslinieciskajā spogulī – daiļliteratūrā. Tajā t.s. parasto cilvēku tēli ir veidoti ar dziļu iejūtību. Piemēram, tā tas ir pat mūždien īgnā Andreja Upīša romānos, bet ne tikai Blaumaņa, Poruka, Virzas prozā. Savas aukles, dzimtcilvēka, kultu izveidoja Puškins. Savukārt Rainis pievērsās proletariātam nevis kā šķiriskās cīņas avangardam, bet gan kā parastajiem cilvēkiem, kurus inteliģencei nākas aizstāvēt pret „veikalnieku” netaisnību.

Otrais variants ir šāds. Šī varianta pārstāvjus nākas nesaudzīgi dēvēt par agresīvajiem patmīļiem. Šī varianta cilvēki neatzīst sava attīstības līmeņa nepietiekamību. Viņi nevēlās dzīvē ieņemt sev piemērotu vietu. Viņi ir patmīlīgi, agresīvi, augstprātīgi, negodīgi. Viņu pārspīlētā pašapziņa neļauj kritiski izturēties pret sevi un uzklausīt citu cilvēku kritisko viedokli par domāšanas un izpratnes zemo pakāpi, erudīcijas trūkumu un profesionālo iemaņu niecību. Pārspīlētā pašapziņa veicina nekaunīgu cenšanos ar spēku (intrigām, mahinācijām, korupciju) izvirzīties hierarhijas priekšgalā, kā arī izplūst dažādās ambiciozās izdarībās, kad godkāre ir lielāka nekā cilvēciskā kvalitāte.

Ikdienas dzīvē agresīvo patmīļu paškritikas trūkums izpaužās mānijā būt visgudrākajiem un viszinošākajiem. Viņi vienmēr cenšās pirmie izbļaut savu viedokli par jebkuru jautājumu un tūlīt kategoriski pasludināt savu viedokli par vienīgi pareizo. Agresīvie patmīļi nav spējīgi ne par ko ieinteresēti brīnīties. Viņi nekad neiesauksies „Cik interesanti!”. Katru jauno informāciju šie tipi momentā pasludina par viņiem jau sen zināmu informāciju. Viņi nicīgi izturās pret aicinājumu mācīties, apmeklēt bibliotēku, lasīt grāmatas, faktus un terminus pārbaudīt enciklopēdijās un vārdnīcās, iepazīties ar citu darba pieredzi.

Valodas izvēlē šie cilvēki tiecās būt modīgi un gudri. Taču terminoloģiskās nekompetences dēļ lieto nepiemērotus jēdzienus un turklāt vēl nepareizā formā. Agresīvo patmīļu valoda ir piesārņota ar aplami lietotiem latviešu cilmes vārdiem un svešvārdiem. Viņi neuzskata par vajadzību atvērt ne mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu, ne svešvārdu vārdnīcu.

Otrais, agresīvo patmīļu, variants ir sastopams visos sociālajos slāņos. Visplašāk ir sastopams „politiķu” un valsts dažādu priekšnieku slānī, jo pēcpadomju laikā šajā slāni gudri un profesionāli kompetenti cilvēki netiek ielaisti. Iemesls tam ir viegli izskaidrojams.

Lieta ir tā, ka agresīvie patmīļi ļoti naidīgi izturās pret cilvēkiem, kuri ir pārāki par viņiem izpratnē, domāšanas vērienā, zināšanās, profesionālajā meistarībā, talanta apdāvinātībā. Agresīvajiem patmīļiem  piemīt instinktīvs naids pret gudriem, zinošiem, talantīgiem cilvēkiem. Agresīvo patmīļu enerģija parasti netiek veltīta darba pienākumu izpildei, bet tiek veltīta gudrāko un talantīgāko kolēģu izstumšanai, gremdēšanai, pazemošanai, nomelnošanai, melīgai kritikai. Par to liecina darbavietās smakojošās intrigas, nesaskaņas, konflikti. Darba vietā dominē attiecību skaidrošana. Galvenais ir kļuvis nevis darbs un tā rezultāts, bet gan patmīlīga kašķēšanās, vēloties godkārīgi piesavināties vislabākā darba veicēja slavu.

LR faktiski ir konstatējams agresīvo patmīļu triumfs – spīdoši panākumi. Agresīvie patmīļi ir visur – parlamentā, valdībā, iestāžu, departamentu, nodaļu vadībā, rektorātos, dekanātos, katedrās, institūtos, redakcijās. Tā tas ir noticis vadošo kadru kroplās izvēles dēļ.

Kadru izvēlē ļoti svarīgi ir pareizi izvēlēties struktūras vadītāju. Ja par struktūras vadītāju izvēlās agresīvo patmīli, tad tādus pašus agresīvos patmīļus viņš iebīdīs savā komandā un struktūra pārvērtīsies par agresīvo patmīļu midzeni. Turklāt struktūras vadītāja krēslā iesēdinātais agresīvais patmīlis savā komandā iebīdīs tikai par sevi vājākus darbiniekus.  Agresīvie patmīļi-priekšnieki savā pārvaldījumā nepieļauj nekādu konkurenci. Viņu pakļautībā strādājošajiem kadriem ir jābūt zemāka līmeņa cilvēkiem visos garīgajos parametros. Tas ir dzelzs likums. Tāpēc LR ir konstatējams agresīvo patmīļu triumfs. Sākums triumfam ir aplami izvēlētie struktūru vadītāji. Savukārt sākums triumfa sākumam ir „perestroika”. „Pārbūves” pelēkajiem kardināliem LR valsts amatos bija vajadzīgi vienīgi agresīvie patmīļi, kuriem tautas mantas izlaupīšana un tautas zombēšana ar „brīvību” un „neatkarību” nesagādāja nekādus morālos pārdzīvojumus.

Agresīvo patmīļu lielais skaits un neierobežotās iespējas piesārņot valsts institūcijas atsaucās uz latviešu tautas vērtējumu. Citādāk tas nevar būt. Katras tautas vērtējums vienmēr ir tās inteliģences vērtējums. Ne tikai radošās inteliģences, filosofu, rakstnieku, mākslinieku, vērtējums. Tradicionāli tautas vērtējumu nosaka valdošās elites (varas inteliģences) vērtējums. Valdošā elite ir tautas reputācijas un autoritātes radošais elements (demiurgs) un vispopulārākais tautas kvalitātes simbols.

Posted in blog | Komentēt

2017.26.06.

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

 

   Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi pati vainīga savā bojāejā.

Civilizācijas iekšējo sabrukumu veicina daudzi faktori. Taču līdz šim starp tiem nekad nav bijis demogrāfijas faktors. Nevienas civilizācijas bojāeju nav ietekmējuši demogrāfiskie apstākļi – iedzīvotāju apjoms, sastāvs, mirstība/dzimstība. Zinātne par to klusē. Secinājumos par civilizāciju bojāeju zinātne nekad nav ņēmusi vērā demogrāfiskos apstākļus, it kā iedzīvotāju skaitam nebūtu nekādas nozīmes civilizācijas liktenī. Visticamākais tā arī bija: demogrāfijai nebija nekādas nozīmes civilizāciju bojāejā. Par iedzīvotāju skaita pieauguma ietekmi uz civilizāciju likteni klusē arī eiropiešu pirmo vēsturisko hroniku autori.

Zinātnei neko nedrīkst pārmest. Zinātnes rīcībā nekad nav bijuši precīzi dati par civilizāciju iedzīvotāju skaitu. Zinātnei nebija empīriskās bāzes. Zinātne varēja izmantot tikai dažādus minējumus un dažādus mākslīgus aprēķinus.

Tā, piemēram, nosakot Romas impērijas iedzīvotāju skaitu, senāk šie minējumi un aprēķini svārstījās no 45 miljoniem līdz 120 miljoniem. Mūsdienās ir citi minējumi un aprēķini: 55-65 miljoni.

Tas, ko mēs tagad dēvējam par tautas skaitīšanu*, uz Zemes sākās XVIII gadsimtā. Eiropā XIX gadsimtā vienīgi dažas valstis zināja iedzīvotāju skaitu. Latvieši ar tautas skaitīšanu pirmo reizi tikās 1897.gadā. Krievijā togad pirmo reizi organizēja tautas skaitīšanu. Āfrikā, Āzijā tautas skaitīšana sākās pēc II Pasaules kara. Zemes iedzīvotāju skaitu pirmo reizi mēģināja noteikt viens anglis 1682.gadā. Viņa ieskatā uz Zemes dzīvojot 320 miljoni. Mūsdienās uzskata, ka XVII gs. beigās uz Zemes dzīvoja divas reizes vairāk cilvēku.

Civilizāciju bojāeju ietekmēja migrācija. Tas zinātnē ir izprasts. Zinātne atzīst migrāciju kā civilizāciju bojāejas faktoru. Taču zinātne migrāciju nesaista ar demogrāfiju. Piemēram, dzimstības strauju palielināšanos. Migrāciju izraisīja dzīves apstākļu pasliktināšanās, bet nevis iedzīvotāju skaita krass pieaugums.

Migrācijas problemātiku tāpat kā demogrāfijas problemātiku sāka pētīt tikai XIX gadsimta beigās. Jau pirmajos migrācijas pētījumos tika formulēti tā dēvētie migrācijas likumi. Tie paskaidro migrācijas iemeslus. Likumu komplektā neietilpst likums par migrāciju lielas dzimstības dēļ. Migrācijas likumi attiecās uz ekonomiskajiem, sociālajiem, politiskajiem, militārajiem nosacījumiem.

Tā, piemēram, Romas impērijas bojāeju migrācija būtiski veicināja. Lielās tautu staigāšanas rezultātā Romas impērijā ieplūda vestgoti, vandāļi, ģermāņi. Taču Lielo tautas staigāšanu IV-VII gadsimtā neizraisīja barbaru dzimstības pieaugums, bet gan klimatiskās izmaiņas.

Zinātnē ir formulētas tādas parādības kā „klimatiskais optimisms” un „klimatiskais pesimisms”. Optimisms ir tad, kad ir silts klimats; pesimisms ir tad, kad ir auksts klimats. Eiropā klimatiskais optimisms bija no apm. 27.g.p.m.ē. līdz apm. 400.gadam. Klimatiskajam optimismam sekoja klimatiskais pesimisms – Eiropā iestājās auksts laiks. Kulminācija tika sasniegta 535.-536.gadā. Bēgot no aukstuma, barbaru ciltis masveidā devās uz siltajiem dienvidiem – Romas impērijas teritoriju.

Civilizāciju bojāejas analīzē nekad nav bijusi runa par novecošanu un dzimstības samazināšanos. Tik tikko minētie abi demogrāfiskie procesi netiek minēti arī Romas impērijas bojāejas analīzē. Turpretī tagad Rietumu civilizācijas bojāejā eiropeīdu novecošana un dzimstības samazināšanās ir galvenais (tā var teikt bez pārspīlējuma) iekšējā sabrukuma iemesls.

Rietumu civilizācija iet bojā unikālos apstākļos. Unikālais ir tas, ka civilizācijas iekšējo sabrukumu veicina „baltās” rases novecošana un izmiršana. Tas notiek, tā teikt, pie pilnas apziņas un brīvprātīgi. „Baltie” cilvēki zina par savu traģēdiju, taču neko nevēlās darīt savā labā. Viņiem ir empīriskā bāze – mūsdienu statistikas precīzie dati. Tie pārliecinoši apstiprina traģēdiju. Citu pierādījumu nevajag. Statistiskajos pārskatos viss ir lieliski redzams. Taču tas nemaina „balto” nenormālo attieksmi pret savu demogrāfisko stāvokli. Šajā ziņā „baltie” izrāda nenormālu stūrgalvību, kuru varbūt spēj izskaidrot vienīgi psihiatrija.

Viss ir redzams arī LR statistikā. Nav vajadzīgs nosaukt skaitļus. Pamattendence tautai (lasītājiem) ir labi zināma. Latvieši strauji noveco un izmirst.

Faktiski Rietumu civilizācija iet bojā unikāli divkārtējos apstākļos. Unikāla ir eiropeīdu novecošana un izmiršana. Unikāla ir citu rasu dzimstība. Uz Zemes nekad nav bijusi tik liela dzimstība, kāda tā ir demogrāfiskās pārejas laikā 1960.-2050.g. Nenormāli liela dzimstība ir „krāsainajām” rasēm, veicinot kolosālu migrāciju uz „balto” cilvēku dzīves telpu Ziemeļamerikā un Eiropā. Demogrāfiskās pārejas temps visaugstākais bija līdz 2000.gadam, kad dienā dzima 240 000 bērnu (gadā – 87 miljoni). „Balto” cilvēku skaits pašlaik stabilizējies 1 miljarda robežās, kaut gan par stabilitāti nenākās runāt, jo fertilitātes koeficients ir ļoti zems. „Baltie” lēnām izmirst. XXI gs. otrajā pusē pēc demogrāfiskās pārejas planētas iedzīvotāju skaits stabilizēsies 10-11 miljardu robežās. Stabilitāte būs reāla, jo „krāsaino” rasu dzimstības straujais temps samazinās.

Migrācija, kuru izraisa nenormāli lielā dzimstība, saprotams, ir viens no Rietumu civilizācijas bojāejas ārējiem galvenajiem faktoriem. „Balto” cilvēku dzīves telpu pārņem „krāsainās” rases, kā rezultātā izveidosies jauna civilizācija, kā to paredzēja Špenglers. Viņa prognozē pēc 2000.gada par Rietumu civilizāciju varēs izteikties pagātnes formā. Demogrāfiskās pārejas beigās 2050.gadā Rietumu civilizācija var neeksistēt. Tagad viss notiek ļoti strauji. Pasaule līdz nepazīšanai izmainās dažu gadu laikā.

Romas impērijas bojāejā vainīgi bija paši romieši. Viņi pieradināja barbaru etnosus dzīvot tādā pašā dzīves līmenī kādā dzīvoja romieši. Romieši propagandēja savu dzīves veidu (civilizāciju), un barbaru etnosi gribēja tos pašus dzīves labumus, kādi bija romiešiem. Pienāca laiks, kad barbaru etnosi sāka ar spēku iegūt romiešu labumus.

Mūsdienās Ziemeļamerikā un Eiropā notikumi virzās tipoloģiski līdzīgi. Tiesa, ir neliela atšķirība. Rietumeiropu apdraud no divām pusēm – Dienvidiem (Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas) un no Austrumeiropas. Migranti grib dzīvot tāpat kā „baltie”. Pagaidām vēl nav sasniegta pakāpe, kad migranti ar spēku censtos iegūt „balto” dzīves labumus.

Zinātne uzskata, ka civilizācijas iekšējo degradāciju izraisa etniskā sastāva sajaukšanās (asimilācija). Tā bija Romas impērijā. Etnosu sajaukšanās izraisīja tik lielu degradāciju, ka pēc migrantu ieplūšanas un Romas impērijas sabrukuma šodien izslavētā eiropeiskā kultūra ar savu faustisko dvēseli radās tikai X gadsimtā. Tātad apmēram piecus gadsimtus Eiropā valdīja kaut kāds nesaprotams melns laikmets. Tajā romiešu un barbaru etniskais mistrojums izveidoja savu kultūru, kurā antīkās kultūras mantojumam nebija gandrīz nekādas vērtības.

Rietumu zinātne ir aprēķinājusi masu parādību un elitāro parādību proporcionālās attiecības. Šie aprēķini tieši neattiecās uz etniskajiem, sociālajiem, politiskajiem procesiem. Tomēr tie var noderēt, prognozējot Rietumu civilizācijas beigas.

Aprēķini ir šādi.  Ja elitārajā parādībā 15% apjomā iespiežās masu parādība, tad sākās elitārās parādības profanācija, devalvācija, degradācija, sabrukums. Citiem vārdiem sakot, lai kaut ko labu iznīcinātu, pietiek ar kaut kādu mēslu iepludināšanu 15% apjomā labajā parādībā. No elitārās parādības var atšķelties kāda daļa, kas nevēlas pakļauties masu parādības 15% ietekmei un vēlas saglabāt agrāko elitāro statusu. Taču vienalga tas nozīmē masu parādības uzvaru. Masu parādībai izdevās sagraut elitāro parādību kā vienotu sistēmu. Elitārā sistēma ir sagrauta, un tā pārstāj funkcionēt agrākajā veidā.

Ļoti iespējams, novecošanas un izmiršanas pašnāvnieciskajos apstākļos procentiem nav nekādas nozīmes. Visu izšķir „baltās” rases iekšējais sabrukums – nespēja pašai tikt galā ar savām problēmām. „Baltās” rases bezspēcības kulminācijas periodā varbūt pietiks ar migrantu 5-10% procentiem, lai izveidotos jauna tipa civilizācija. To, ka pietiks ar 5-10%, jau redzam Rietumeiropas lielajās pilsētās. Par to šodien liecina Rietumeiropas lielo pilsētu aura, ja ar šo svešvārdu apzīmējam sevišķu gaisotni, ko izstaro vai kas raksturīga kādai vietai, cilvēkiem utt. Rietumeiropas lielajām pilsētām jau pašlaik ir maz kopēja ar eiropeiskās civilizācijas vēsturiski tradicionālo auru. Tā relatīvi tīrā veidā pagaidām saglabājusies tikai mazajās pilsētās un lauku ciematos, jo tos vēl nav masveidā „okupējuši” citu civilizāciju pārstāvji.

 

 

 

 

*Latvieši jau sākuši gatavoties kārtējai tautas skaitīšanai. Medijos nosauktas summas, kuras paredzēts sadalīt tautas skaitīšanā: «Valdība jau iepriekš lēma, lai nodrošinātu 2021.gada tautas skaitīšanu, EM budžetā kopējais finansējuma apmērs ilgtermiņa saistībām 2015.-2023.gadā ir 2 462 915 eiro apmērā tautas skaitīšanas nodrošināšanai. Tomēr, lai 2021.gada tautas skaitīšanu varētu veikt, visu nepieciešamo informāciju iegūstot tikai no administratīvajiem reģistriem, ieskaitot citu ministriju un institūciju uzturētos administratīvo datu avotus, ir nepieciešami papildus finanšu līdzekļi Iekšlietu ministrijai (IeM) – 85 400 eiro apmērā un Tieslietu ministrijai (TM) – 456 300 eiro”.

Posted in blog | Komentēt

2017.23.06.

Tas, ko nepieciešams dēvēt par attīrīšanos, nenotiks. Tas nav individuāls viedoklis. PSRS bijušās tautas turpinās dzīvot uz saviem kriminālajiem, amorālajiem, necienīgajiem, bezjēdzīgajiem, netaisnīgajiem „perestroikas” izveidotajiem dzīves pamatiem, kurus cementē noziegumu brīvība kā dzīves filosofija un tiesiskās bāzes pamatprincips. Kāpēc tā notikts, ja visi saprātīgi domājošie cilvēki atzīst savas šodienas dzīves pamatu fundamentālo netīrību? Tā notiks tāpēc, ka „perestroika” acīmredzot ievada jaunu dzīves kārtību – jaunu cilvēcisko attiecību modeli un jaunas sociālās organizācijas (valsts) formas rašanos. Jaunajam modelim un jaunajai formai nav antagonistiskas attiecības ar noziegumu brīvību, kriminālo dzīves kārtību un kriminalitāti cilvēciskajās attiecībās. Jaunais modelis un jaunā forma nav nesamierināms pretinieks noziegumu brīvībai kā dzīves filosofijai un tiesiskās bāzes pamatprincipam. Gluži pretēji. Starp abām pusēm valda ideāla komplementaritāte. Kāds iemesls pesimismam? Iemesls ir „perestroikas” unikālais raksturs. Cilvēces vēsturē vēl nebija zināma sociālā organizācija (valsts izveidošana) noziedzīgai darbībai, apzināti izveidojot valsti, lai pastrādātu visu iespējamo tipu noziegumus, sākot ar tautas materiālo bagātību, dabas bagātību laupīšanu un beidzot ar garīgo laupīšanu, tautai apzināti nolaupot visdažādākās dzīves vērtības – morālās, garīgās, estētiskās u.c. „Perestroika” ir unikāla parādība cilvēces vēsturē. Tās ūnikums vedina domāt par sākumu kaut kam radikāli jaunam cilvēces virzībā. „Perestroikas” noziedzīgās „inovācijas” principā atbalsta cilvēces pārējā daļa. Tas ir ļoti svarīgi. Tātad „perestroikai” ir konģeniāls potenciāls, un tās noziedzīgā būtība ir garīgi radniecīga cilvēcei. Vismaz tāda ir tendence, kas nostiprinās. Rietumi no Putina 2000.gadā gaidīja attīrīšanos. Rietumi tolaik saprata „perestroikas” fundamentālo netīrību. Taču attīrīšanās nenotika; Putins tūlīt paziņoja, ka „privatizācija” netiks pārskatīta, un Rietumi ar to samierinājās, krieviem publiski nepārmetot šausmīgās noziegumu brīvības ieviešanu.

Pats par sevi saprotams, ka noziegumu brīvība cilvēcei ir ievērojami bīstamāka parādība nekā, piemēram, nacisms, kas galvenokārt aptver tikai garīgi etnisko sfēru etnocīda formātā. Noziegumu brīvība turpretī aptver cilvēka esamības abus galvenos segmentus – garīgo un materiālo. Nevēlēšanās vērsties pret noziegumu brīvību liecina par ļoti dziļas antropoloģiskās transformācijas sākumu.

Sen zināms, ka neattīstīti un morāli nestabili hominīdi (etnosi) negatīvas izpausmes pārņem visātrāk un visenerģiskāk, jo negatīvas izpausmes neprasa lielu garīgo piepūli un intelekta apjomu.

Posted in blog | Komentēt

2017.19.06.

Pie jaunajiem latviešiem apzīmējumi „trollis” un „trollings” neder. Pie jaunajiem latviešiem ir vajadzīgi citi apzīmējumi. Iespējams, iederās „tašķis” un „tašķīšanās”. Bet varbūt „vēmeklis” un „vemšana”. Var piedāvāt „smirdoņa” un „smirdēšana”, „pļūtītājs” un „pļūtīšana”. Skandināvu folklorā trollis ir pārdabiska mežu un kalnu būtne milža vai pundura izskatā. Mūsdienās troļļa tēls Skandināvijā tiek interpretēts romantiski simpātiskā veidā. Arī internetā „trollings” asociējās ar patīkamu čalošanu. Taču pie jaunajiem latviešiem „trollings” nav patīkama čalošana. Jaunais latvietis, pateicoties savai vispārējai neattīstībai, mežonībai, neinteliģencei, neizglītotībai, literāri radošajam trulumam, lingvistiskajai kroplībai, bezizmēra stulbumam un bezizmēra nekaunībai, naidam pret zināšanām un talantu, kā parasti citur izdomātu un citur ieviestu garīgo formātu savā sētā ir pārvērtis par mēslu čupu, savā darbībā atkal panākot kaut ko pretīgu, atbaidošu, smirdošu, bezjēdzīgu, nekulturālu. Jaunais latvietis „trollingu” ir transformējis atbilstoši savām cilvēciski nevērtīgajām smadzenēm un atbilstoši sava gara un dvēseles primitīvismam, vulgaritātei, amorāliskumam, kā arī atbilstoši pēcpadomju laika izglītības, audzināšanas, zinātnes, garīgās kultūras grandiozajai devalvācijai un degradācijai.

Posted in blog | Komentēt

2017.18.06.

Nākotnes konjunktūra

   Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākās un beidzās uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.

Taču reālajā dzīvē ir pilnīgi savādāk. Ūnikuma fetišizēšana dzīves īstenībā pilnīgi neiederas. Greznošanos ar latviešu identitātes ūnikumu neveicina abstraktie teksti arī tad, ja tos patmīlīgi pasludina par nacionālo („letonikas”) dārgumu un mediji nemitīgi garnē to zinātnisko autoritāti. Reālajā dzīvē latviešu identitātes ūnikums izplēn un sasmīdina, jo nav vienreizējs. Latviešu identitātes ūnikums kaut kādā ziņā nav viens vienīgais. Tas nav ne ar ko nesalīdzināms.

Valoda ir unikāla. Bet ar valodu kā unikālu lepnumu nav jēgas greznoties. Tāds unikāls lepnums ir katrai tautai. Katras tautas valoda ir unikāla izpausme. Ne tikai latviešiem tautas valoda ir unikāls dārgums.

Reālajā dzīvē latviešiem ir kopīgs sociālais un politiskais liktenis ar daudziem etnosiem. Latviešu ne ar ko nesalīdzināmība reālajā dzīvē neeksistē. Turklāt likteņa kopība ir vēsturiski tik sena, ka latviešu garīgā asimilācija zināmā polietniskajā kontingentā ir reāls fakts. Latviešu sociālais intelekts un politiskais intelekts, latviešu sociālie ideāli un politiskie ideāli, ilgas, vajadzības, vēsturiskais ekstrēmisms, šķiriskais snobisms, morāles normu un ideālu kopums (ētoss) principā ne ar ko neatšķiras no Austrumeiropas citu tautu sociāli politiskās un morālās apziņas. Polietniskā kontingenta apziņas idejiskais saturs ir tematiski vienāds.

Cita lieta, vai drīkstam un vēlamies veikt konkrētus mentālos salīdzinājumus. Katrs tāds salīdzinājums vienmēr būs kritiska iejaukšanās citu tautu psihiskajā dzīvē. Bet tāda iejaukšanās nekad nav bijusi apsveicama darbība ne zinātnē, ne publicistikā. Turklāt zinātnē ir pazīstama stabila likumsakarība: jo tauta ir pamatīgāk iemarinēta tradicionālismā (primitīvismā), jo tā jūtīgāk izturās pret savu īpašību salīdzinājumu ar citām tautām. Tāpēc zinātne (piem., etnoloģija) parasti salīdzina izzudušus etnosus. Mūsdienu etnosu salīdzinājums ir reta parādība. Tāds salīdzinājums vienmēr tiek uzlūkots ar smīnu un neuzticību, kā arī tūlīt tiek sadurstīts ar politkorektuma adatām. Mūsdienu etnosu salīdzinājumu neiespējamību vairāk vai mazāk apzināti neglīti izmanto identitātes ūnikuma fani. Viņi par savu etnosu bezatbildīgi virpina eksaltētus ditirambus, jo manīgi saož kritikas neiespējamību. Lai kritizētu, jāveic tautu salīdzinājums. Bet to neviens nedarīs. Tādējādi ditirambu nevērtība netiks publiski atmaskota, un ditirambu autori var netraucēti tēlot ģēnijus.

Latviešiem ar citām tautām ir kopīga ne tikai pagātne un tagadne. Kopīga būs arī nākotne.

Kā zināms, nākotnes jautājums vienmēr ir svēts jautājums. Saprātīgi cilvēki, saprātīgas tautas un saprātīgas valdības par nākotni uztraucas daudz vairāk nekā par pagātni un tagadni. Nākotnes vārdā nav jākaunās savas tautas turpmāko likteni salīdzināt ar citu tautu turpmāko likteni. Īpaši tad, ja pašu liktenis lielā mērā ir atkarīgs no citu tautu likteņa vai pat tikai no vienas citas tautas likteņa.

Nākotnes kopību garantē nākotnes konjunktūra – konkrētā laika posmā radušies apstākļi. Bijušās PSRS tautu nākotnes konjunktūras centrā ir „perestroika” un dziļa atkarība no krievu tautas likteņa. Tas ir ļoti nopietni. Un par to ir jārunā atklāti bez bailēm no politkorektuma adatām.

Latviešu attieksmē pret krievu tautu aktuāls (visaktuālākais) ir jautājums par „perestroikas” nodarīto postu. Ja kas ir jātiesā, tad jātiesā ir „perestroika”. Par to visatbildīgākā ir krievu tauta. „Perestroika” dzima Kremlī – krievu politiskajā sirdī, prātā un dvēselē. „Perestroika” izraisīja morālo deģenerāciju un intelektuālo degradāciju, sekmēja noziegumu brīvību un kriminālo noziegumu plūdus, atvēra slūžas alkātībai, sodomijai, sociāldarvinismam, nacionālajai nodevībai, parvēniju nekaunībai, zādzībām un nelietībām, devalvēja visa veida vērtības – zinātniskās, politiskās, ekonomiskās, estētiskās, ētiskās, sociālās. „Peretroika” radīja bezdarbu, „bomžus”, bērnus bez vecākiem un bez izglītības. „Perestroikas” sekas ir dzimstības anormālā samazināšanās un tautas izmiršana. Ja nebūtu „perestroikas”, svešumā neaizklīstu tautas vērtīgākā daļa, iepriecinošs būtu demogrāfiskais stāvoklis, tautas apziņu nesagandētu neoliberālisma un postmodernisma inde, tautai būtu normālas izglītības iestādes, būtu zinātne un veselības aizsardzība, pensionāriem būtu godīgi nopelnītās pensijas, pastāvētu taisnīgums un tiesiskums, žogmalē bailīgi drebētu pederasti, Rīgas teātros nesmirdētu skatuviskās perversijas, sabiedrisko apziņu nepiesārņotu „Delfi”, „satori”, jēdziens „idiots” nekļūtu varas inteliģenta populārākais epitets, Latvija saglabātos kā viena no Eirāzijas labklājīgākajām zemēm ar augsti attīstītu zinātni, rūpniecību, lauksaimniecību, zvejniecību, tēlotājas mākslu. Ja nebūtu „perestroikas”, tad cilvēki masveidā nenolaistos tik zemu, ka radās iemesls atcerēties Alfrēda Rozenberga Hitleram piedāvāto nāvējošo priekšlikumu par latviešu nevēlamību uz Zemes pēc kara.

Atkārtoju: par „perestroikas” nodarīto grandiozo ļaunumu pirmkārt un galvenokārt ir atbildīgi krievi. Viņu pienākums ir sodīt „perestroikas” autorus un līdzdalībniekus tāpat kā tas tika darīts ar nacistiem Vācijā pēc kara. „Perestroikas” ļaunais mantojums pirmajiem ir jālikvidē krieviem. Viņiem pirmajiem ir jāattīra dzīves telpa no mēsliem. Kamēr tas netiks izdarīts, par cilvēkam cienīgu dzīvi nav ko domāt. Turpināsies pagrimums, tautas bojāeja. Kamēr krievi to nav izdarījuši, krievi ir atbildīgi par šodienas necilvēciskajiem dzīves apstākļiem, un mums ir visas tiesības viņiem to katru brīdi kauninoši atgādināt. Faktiski mums ir tiesības pret viņiem izturēties kā pret antropoloģiskajiem noziedzniekiem.

Tik tikko teiktais skan bargi. Tomēr pelnīti, kaut gan „perestroika” un tās necilvēciskais mantojums krievu tautas dzīvi sagandēja un turpina sagandēt ne mazāk katastrofāli  kā latviešu tautas dzīvi. Pēcpadomju gados krievu varas inteliģence un latviešu varas inteliģence ir identiskas bendes. Ešafotu arhitektūra, nogalināšanas tehnika un benžu sociālā izcelsme ir identiska. Latvijā un Krievijā pilnīgi vienāds ir sabiedrības zombēšanas ideoloģiskais materiāls un sociāli politiskais mērķis. Abu tautu nākotne tiek projektēta melnā krāsā, demagoģiski melīgi to dēvējot par balto krāsu, lai cilvēkos mākslīgi uzturētu vēsturisko optimismu.*

Pilnīgi vienāda ir arī abu etnosu tautas inteliģences nākotnes filosofija. Gan Latvijā, gan Krievijā tautas inteliģences attieksme pret nākotni būtiski neatšķiras. Idejiskā platforma ir viena un tā pati.

Latvijā un Krievijā var nosacīti konstatēt tautas inteliģences trīs patriotiskās grupas. To uzmanības centrā ir nākotne. Attieksme pret „perestroiku” ir pilnīgi vienāda: jāsoda noziedznieki un, kamēr tas netiks izdarīts, morāli tīra dzīve nav iespējama. „Perestroikas” mantojums ir drausmīgs lāsts un no tā pēc iespējas ātrāk ir jātiek vaļā.

Latviešu un krievu tautas inteliģences pirmā grupa diskusijā par nākotni akcentē metafiziskos aspektus. Tiek atzīts un nosodīts metafiziskais kritums. Praktiski tas nozīmē, ka vairs neņem vērā visbūtiskākās nostādnes cilvēciski cienīgai dzīvei. Bez šo nostādņu ievērošanas nekad un nekur nevienam nav izdevies radīt cilvēciski cienīgus dzīves apstākļus.

Tā, piemēram, nekas labs nav gaidāms, ja dzīves pamati ir amorāli un balstās uz meliem, laupīšanu, noziegumiem, noziegumu brīvību. Tāpat nekas labs nav gaidāms, ja neeksistē sabiedrības un varas elites savstarpējā saliedētība un uzticība. Normāla dzīve nav iespējama, ja tajā nav taisnības reliģijas, kā arī šīs reliģijas aristokrātu. Respektīvi, cilvēkos nav dziļas un nesalaužamas ticības taisnīgumam, kā arī nav nesavtīgi cīnītāji par taisnīgumu. Taisnīguma reliģijai ir jābūt cilvēku dvēseles nepieciešamībai. Diemžēl šis metafiziskais nosacījums tagad nav populārs.

Par metafizisko kritumu liecina cilvēku vairīšanās no ideāliem. Ja cilvēki pakļaujās ciniskam materiālismam, sabiedrībā nīkuļo garīgā pieticība, ideālu vietā ir uzkundzējies alkātīgs aprēķins, valsts suverenitātes un nacionālās neatkarības vietā stājās ģeopolitiskās manevrēšanas viltības, tad agri vai vēlu viss sabrūk un iestājās krahs. Metafiziskā katastrofa ir ievērojami sāpīgāka nelaime nekā kāda cita veida katastrofa. Metafiziskā katastrofa sagrauj cilvēku apziņu. Vēl nesen latvieši un krievi nepazina izmiršanas un bezcerīgas nākotnes apziņu, kas tagad drūmi atsaucās uz viņu domu pasauli.

Latviešu un krievu tautas inteliģences otrā grupa priekšplānā izvirza dzimtenes kādreizējo politisko un sociālo godīgumu un ideālismu. Latvijas un Krievijas vēsturē ir bijis laiks, kad sabiedriskajā apziņā pulsēja tieksme sekot cildeniem ideāliem, ticība cildeniem ideāliem un cenšanās tos realizēt. Tāds laiks ir bijis gan latviešu, gan krievu tautas pagātnē.

Pagātnes mantojums tiek atgādināts, lai palīdzētu tautā saglabāt pašcieņu un pašlepnumu. „Perestroika” un pēc tās sekojošā kriminālā dzīves kārtība ne Latvijā, ne Krievijā neveicina tautas pašcieņas un pašlepnuma saglabāšanos. Noziegumu brīvībā veģetējošās tautas nevar sevi cienīt un tām nav ar ko lepoties. Bet tas ir ļoti nepieciešams. Bez pašcieņas un pašlepnuma tauta pārvēršās mežoņu barā. Neviens neciena mazdūšības un mazvērtības pārņemtu tautu.

Trešā grupa patriotisko enerģiju koncentrē sociāli ekonomiskajā virzienā. Skatījums ir plašs. Tas pārsniedz savu valstu (Latvijas un Krievijas) robežas. Izejas punkts ir atziņa par „Vašingtonas konsensa” neoliberālā ekonomiskā modeļa nespēju panākt augšupeju saimnieciskajā darbībā. Dotais modelis ir valstis iedzinis strupceļā. T.s. sociālā valsts vairs nekur nepastāv agrākajā līmenī, un vispār pašlaik ievērojami pasliktinās sociāli ekonomiskie apstākļi. Valdošā elite nav spējīga izstrādāt sociāli ekonomisko stratēģiju. Sociālās valsts koncepcijas izmantošanu traucē finansu spekulācijas. Valdošās elites bagātības resurss joprojām ir nelietīga privatizācija. Tāpēc turpinās „perestroikas” ievazātā kriminālā atmosfēra. Kriminālais gars ir pārņēmis valsts politiķu un ierēdņu pēcpadomju jauno paaudzi. Dzīves vispārējā uzlabošanās ir iespējama vienīgi revolūcijas vai radikālas modernizācijas formā. Tas praktiski nozīmē valdošās elites maiņu – Rietumiem paklausīgi kalpojošās nacionāli nodevīgās elites aizstāšanu ar valstiski patriotisku eliti bez neoliberālisma piemaisījuma. Par to Latvijā un Krievijā tagad izsakās katru dienu. Acīmredzot cilvēku pacietības mērs ir sasniedzis kulmināciju.

 

*Par vēsturisko optimismu skat.: http://www.pietiek.com/raksti/tautas_politiskas_dveseles_noslepumainiba_velesanu

Posted in blog | Komentēt

2017.14.06.

В британский парламент избралось рекордное число представителей секс-меньшинств

11 июня 2017, 17::49
Фото: Jessica Taylor/UK Parliament
Текст: Антон Никитин

По итогам прошедших в Великобритании досрочных парламентских выборов, в Палату общин попало рекордное число открытых геев – 45, которые теперь составляют 7% от общего количества депутатов парламента, что является самым высоким показателем в мире, сообщил Эндрю Рейнольдс, профессор политологии университета Северной Каролины.

По его данным, к представителям ЛГБТ сообщества себя относят 19 консерваторов, столько же представителей Партии труда и семь депутатов от Шотландской национальной партии, сообщает Pink News.

В парламент попало восемь новых представителей ЛГБТ сообщества, все мужчины, пять из которых входят в Партию труда и еще трое – Тори, издание приводит поименный список этих депутатов.

Также, в статье приводится статистика по депутатам-открытым геям в разрезе административно-политических частей Великобритании. Так, 31 парламетарий-гей оказался избран от Англии, десять от Шотландии и четверо от Уэльса. Среди них, 36 – мужчин и девять – женщин, все белые.

Напомним, премьер-министр Великобритании Тереза Мэй после встречи с королевой Елизаветой II объявила, что Консервативная партия, потерявшая большинство в парламенте, сформирует правительство при поддержке Демократической юнионистской партии Северной Ирландии.

Текст: Антон Никитин

Posted in blog | Komentēt

2017.14.06.

Cilvēka vispārējās garīgās attīstības līmenis ir cieši saistīts ar viņa pašapziņu. Iespējami divi pašapziņas varianti, ja cilvēka vispārējā garīgā attīstība ir piezemēta. Pirmais variants ir šāds. Cilvēks pilnā mērā apzinās savas garīgās attīstības līmeni, izprotot tā kritisko vērtību. Cilvēks saprot, ka viņa domāšanas un izpratnes iespējas nav tik augstas, kādas viņš saskata citos cilvēkos. Viņš apzinās savas erudūcijas nepietiekamību, profesionālo iemaņu elementāro raksturu. Respektīvi, cilvēks paškritiski ir sevi objektīvi novērtējis un izvēlējies attiecīgu pašapziņas pozīciju, netiecoties ieņemt augstāku stāvokli dažāda veida hierarhijā nekā viņš ir pelnījis, ņemot vērā viņa vispārējās garīgās attīstības līmeni. Tāds cilvēks kautrīgi, korekti, brīvprātīgi, apzināti ieņem sev piemēroto vietu dzīvē. Sabiedrība pret tādiem cilvēkiem parasti izturās ar dziļām simpātijām. Tie ir t.s. vienkāršie cilvēki, kurus nākas aizsargāt, aprūpēt, cienīt. Dzīvē tā tas notiek. Tā tas notiek arī daiļliteraturā, kurā šo vienkāršo cilvēku tēli ir veidoti ar dziļu iejūtību. Šī varianta pārstāvjus var dēvēt par „simpātiskajiem muļķīšiem”, „simpātiskajiem stulbenīšiem”. Otrais variants ir šāds. Šī varianta pārstāvjus nākas nesaudzīgi dēvēt par nesimpātiskajiem muļķiem, nesimpātiskajiem stulbeņiem. Šī varianta cilvēks neatzīst sava attīstības līmeņa nepietiekamību. Viņš nevēlās dzīvē ieņemt sev piemēroto vietu. Viņš ir agresīvs, nekaunīgs, augstprātīgs. Viņa pārspīlētā pašapziņa viņam neļauj kritiski izturēties ne pašam pret sevi, ne uzklausīt citu cilvēku kritisko viedokli par viņa domāšanas un izpratnes zemo pakāpi, erudīcijas trūkumu, profesionālo iemaņu niecību utt. Otrais variants ir plaši sastopams latviešu aprindās. Īpaši „politiķu” un dažādu priekšnieku slānī, jo pēcpadomju laikā šajā slāni gudri cilvēki netiek ielaisti. Neobjektīvā pašapziņa veicina nekaunību, cenšanos izvirzīties ar spēku jebkuras hierarhijas priekšgalā, kā arī izplūst dažādās ambiciozās izdarībās, kad godkāre ir lielāka nekā cilvēciskā kvalitāte. Ikdienas dzīvē šo cilvēku pašapziņas trūkums izpaužās velmē būt par visiem visgudrākajam un viszinošākajam, pirmajam izteikt par jebkuru jautājumu savu viedokli un tūlīt agresīvi izsludināt savu viedokli par vispareizāko. Šie cilvēki nav spējīgi ne par ko brīnīties, katru jaunu informāciju viņi pasludina par viņiem jau sen zināmu informāciju. Viņi nicīgi izturās pret aicinājumu mācīties, lasīt, iepazīties ar citu pieredzi. Valodas izvēlē šie cilvēki tiecās būt gudri manierīgi, izvēloties nepiemērotus jēdzienus un tos lietojot neloģiskā kontekstā. Ierēdņu leksika tagad ir pārpildīta ar aplami lietotiem latviešu cilmes vārdiem un svešvārdiem. Tādu latviešu īpatsvars, kuri visu jau zina un visu prot par visiem vislabāk, tautā ir liels. Tas izskaidro cittautiešu piesardzīgo attieksmi pret latviešu tautu. Ja objektīvi paškritiskie vienkāršie cilvēki tiek uzlūkoti ar dziļām simpātijām, tad aprobežoti pašpārliecinātie un nekaunīgi agresīvie zemas vispārējās garīgās attīstības līmeņa indivīdi nekādu cieņu nebauda. Viņu lielais skaits un iespēja piesārņot publisko vidi atsaucās uz visas tautas reputāciju. Dotās etīdes pamatā, saprotams, ir novērojumi mūža garumā darbā augstskolās, organizējot zinātniskos un populārzinātniskos pasākumus. Piemēram, MKC gados krievi, ebreji, poļi, baltkrievi labprāt apmeklēja mūsu seminārus, lekciju ciklus. Latviešiem nebija nekādas intereses. Visbiežāk nācās dzirdēt atrunu „Un kas tad tur tāds jauns varētu būt?”. Par darbu ar latviešu studentiem vispār negribas atcerēties. Darbs ar viņiem visbiežāk nemaz nebija iespējams, jo viņi jau sen visu zināja.

Posted in blog | Komentēt

2017.13.06.

Šodien nolēmu veidot atsevišķu grāmatu “Civilizācijas norieta enciklopēdija”. Darbu varēs turpināt arī 2018.gadā – Špenglera epopejas izdošanas jubilejas gadā. Ko darīt ar pārējām šogad sacerētajām esejām, vēl nezinu; proti, neesmu izdomājis nosaukumu grāmatai.

Posted in blog | Komentēt

2017.13.06.

Diemžēl par Latviju to nevar teikt, ko nupat pateica Krievijas prezidents par savu valsti: “«удалось не допустить забвения и девальвации принципов гражданственности и патриотизма, надежно укрепить суверенитет своей страны, четко обозначить национальные интересы России. Мы научились их твердо отстаивать». Pie mums nav ne pilsoniskās sabiedrības un patriotisma, ne suverenitātes un nacionālās intereses”. Ir vienīgi divkopienu sabiedrība, patriotisms kā rusofobija, zagšana, stulbums un amerikāņu okupācija.

Posted in blog | Komentēt